Purvs nav zudis, bet pārvērties gan

Luntiči dzīvo brunaviešu atmiņās

Ik rudeni purvu, kas atrodas Brunavas pagastā, apmeklē daudz ogotāju. Kādreizējā kūdras atradne tagad ir laba dzērveņu vieta. Iecienīta arī tādēļ, ka ērti orientēties, vācot dabas veltes tā sauktajos grāvjos, kuros savulaik rakta kūdra.

Bauskas novadā ir vairāki purvi, bet par Luntiču atradni lasāms Artūra Ilgaviža dzīves stāstā, kuru glabā viņa tuvinieki.

Uzrakstītajā bija ļauts ielūkoties «Bauskas Dzīvei». No plašā vēstījuma atlasīti fragmenti par A. Ilgaviža darba gaitām kūdras purvā, papildinājumā tam ir laikabiedru sarunās uzzinātais.

No A. Ilgaviža atmiņām
Tāds bija sākums
Kūdras purvā par vadītāju sāku strādāt 1960. gada 1. aprīlī. Pirmā darba diena bija diezgan jocīga. Apstaigājot plašo teritoriju, kas kopā aizņem simt hektāru, secināju, ka nav nekādas kārtības. Jāsāk viss no jauna. Vēl vienu dienu visu rūpīgi apskatot, izlēmu, kā vajadzētu rīkoties. Vispirms – jāmeklē strādnieki, pie veikala izvietoju uzaicinājumu, lai piesakās darbam. Piecās dienās interesējās seši brunavieši. Vēlāk biju aizbraucis uz Lietuvu, ieliku sludinājumu Biržu avīzē, un no kaimiņzemes atbrauca vairāki strādnieki. Manai jaunajai darbavietai – starpkolhozu Paņemūnes kūdras ražošanas iecirknim – nebija neviena satiksmes līdzekļa, braucu uz rajona centru, lai pieprasītu kravas automašīnu un motociklu. Pēc kāda mēneša motociklu saņēmu, automašīna bija jāgaida. Visa grāmatvedība atradās manā portfelī, domāju par neliela kantorīša būvi, bet tas bija jāatliek uz nākamo gadu.

Svarīgākais darbs bija sanumurēt grāvjus, jo citādi nevarēja precīzi pieņemt izdarītā apjomu. Maija beigās sākās izraktās kūdras žāvēšana, sadarbība pastāvēja ar vairākiem tā laika kolhoziem. No visiem biju saņēmis pieprasījumus, cik daudz kūdras katram vajadzīgs. Iestājoties salam, saimniecības deva traktorus, lai izvestu kūdru no purva.

Tajā pašā laikā grāvji bija jāattīra no bērzu un priedīšu apauguma. Dabūju ciršanas biļeti pirmā grāvja izstrādei, lai sagatavotu materiālus kantorīša celtniecībai. Daļu koksnes vedām uz Brunavas kolhoza zāģētavu, kur tika izzāģēti dēļi un latas, apstrādāti baļķi. Oktobrī tika saņemta ziņa, ka piešķirta automašīna GAZ-51, bet tai jābrauc pakaļ uz Gorkiju (red. piezīme: tagad – Ņižņijnovgoroda) Krievijā. Tālo ceļu mēroju kopā ar brunavieti Kārli Bračku, labu šoferi.