Saprast, kā sportistus audzināt

Šogad titulu «Bauskas novada Gada cilvēks» saņem jaukto cīņas mākslu treneris Mārtiņš Aukštikalnis. Apbalvojums viņam piešķirts par mērķtiecību un augstiem sasniegumiem trenera darbā, popularizējot cīņas sporta veidus un vairojot novada pazīstamību.

Mārtiņš Aukštikalnis Bauskā vairāk pamanāms kļuva pēc tam, kad kopā ar Edgaru Vaseļunu atsāka boksa treniņus pēc ilggadējā trenera Valerija Hrustaļova aiziešanas mūžībā. Tagad viņš patstāvīgi vada treniņu zāli Pasta ielā, kur darbojas Bauskas cīņu sporta klubs.

Kā sākās tava darbība cīņas sporta veidos?
– Piecu gadu vecumā sāku iet uz treniņiem Bauskas pilsētas pamatskolā – tas bija karatē. Trenējos līdz pat vidusskolas beigām. Pa vidu brīvajās dienās vairākus gadus gāju uz tekvondo nodarbībām pie Sergeja Kirtovska, kādu laiku trenējos arī brīvajā cīņā. Vidusskolā sāku darboties boksā pie Valerija Hrustaļova.

Kad bija brīvas dienas, trenējos, kur var. Visu laiku gāju uz karatē, kur bija pamatbāze, bet dažas dienas bija brīvas, un izvēlējos aiziet citur. Otrdienās un ceturtdienās bija tekvondo, vidusskolā – vairāk bokss. Uz boksu izvēlējos aiziet tad, kad karatē mainījās. Kad sāku trenēties, tas bija pilna kontakta – ar maskām, bija metieni, uz zemes varēja sist. Tagad vairāk trenē olimpisko karatē.

Kādi bija panākumi?
– Tas bija hobijs no bērnības, savukārt tagad tas ir hobijs un darbs kopā. Lai arī panākumi bija – karatē bija medaļas Latvijā, Eiropā un Baltijā, tekvondo bija Latvijā iegūta medaļa, godalgas bija arī brīvajā cīņā, tomēr traumu dēļ bija skaidrs, ka nebūs lielu sasniegumu – ja tu domā par cīņām, bet saproti, ka traumu dēļ nevarēsi cīnīties uz visiem simts procentiem, tas nav tā vērts. Tomēr beigās sanāk, ka 30 gadu vecumā ir 25 gadu treniņu pieredze.

Kas notika pēc skolas beigšanas?
– Biju astoņus gadus Lielbritānijā, vairāk trenējos taiboksu. Tur ir viens liels klubs, kur pirmdien visi trenējas boksā, otrdien – taiboksā, trešdien – graplingā pa zemi kā cīņas veidā, ceturtdien – taiboksā, piektdien – sparingā. Neiztika bez problēmām. Vēl viens no iemesliem, kāpēc skolas laikā pārgāju uz boksu, bija tas, ka vidusskolā pārrāvu krusteniskās saites. Boksā kājas tomēr darbojas mazāk. Otrai kājai krusteniskās saites pārrāvu treniņos Lielbritānijā.

Ar kādām domām atgriezies Latvijā?
– Latvijā atgriezos 2018. gadā. Paziņas prasīja pamācīt, patrenēt. Tad aizgāja Valerijs Hrustaļovs, un man palūdza palīdzēt Bauskas boksa klubā. Bija laba sadarbība apmēram trīs gadus, tagad vairs nestrādāju, bet toreiz palūdza, un palīdzēju.

Grūts posms bija Covid pandēmija. Skolās nelaida iekšā. Trenējāmies stadionā, bet ne vienmēr tur visu var atstrādāt. Tad Pasta ielā pamazām sāku veidot zāli, lai bērni un jaunieši var nākt uz treniņiem – ierobežots skaits te varēja trenēties. Pilnvērtīgi jaunajā zālē strādājam nedaudz vairāk kā mēnesi – vadu boksa un jaukto cīņas mākslu nodarbības. Viss vēl aizvien ir attīstības periodā, bet ikdienā trenēju no 20 līdz 30 audzēkņiem. Ar savu zāli man pietiek – negribētu tā, ka aizeju uz kādu citu zāli un man saka, ka šodien astoņos slēdz ciet. Vajag zāli, kur var atnākt jebkurā laikā.