Skaistkalnes baznīcā sākas jauni laiki

Ar šo gadu pēc Aglonas otrā lielākajā svētceļotāju vietā Latvijā kalpo Kurmenes katoļu draudzes prāvests Andrejs Mediņš

Bīskaps Antons Justs 2001. gadā paulīniešu tēvam Jānim Vīlakam un gados vecākam tēvam Staņislavam Hodunam uzticēja 1692. gadā celtās Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas baznīcas atslēgas Skaistkalnē. Šī gada 1. janvārī Romas katoļu Jelgavas diecēzes bīskaps Edvards Pavlovskis atslēgas nodevis jaunajam dievnama saimniekam – Kurmenes katoļu draudzes prāvestam Andrejam Mediņam, kurš turpmāk kalpos šajā pēc Aglonas otrā lielākajā svētceļotāju vietā Latvijā.

Iekšēja baznīcas lieta
Divdesmit gadi pagājuši, bet laika ritējums neesot īstais iemesls, kādēļ Skaistkalnes baznīcā notikusi prāvestu maiņa, «Bauskas Dzīvei» apliecināja bīskaps E. Pavlovskis. Iemesli esot vairāki, bet par tiem publiski runāt bīskaps negrasās. «Man nav jāatskaitās, bet varu uzsvērt, ka nekādā gadījumā līdz mūža galam nevienam priesterim nav nolemts būt vienā vietā,» uzsvēra katoļu bīskaps.

Pērnā gada nogalē, 22. decembrī, no šīs saules atvadījies paulīniešu tēvs Staņislavs Hoduns, zemes klēpī viņš guldīts šī gada 3. janvārī Čenstohovā Polijā. «Skaistkalnē palika tikai viens mūks – tēvs Jānis, bet klosteris nevar sastāvēt no vienas personas. Viens var būt vientuļnieks, bet klosterī jābūt vismaz trijiem,» skaidro bīskaps. Viņš atzīst, ka baznīcu var pārvaldīt arī viens, taču – ja tēvs Jānis nebūtu mūks un klostera cilvēks. Konkurss uz prāvesta vietu nav sludināts, šāda kārtība katoļu baznīcā nepastāv.

«Te ir minimāla demokrātija, vairāk bīskapa ieturētā hierarhija un vadība. Vai bija citi kandidāti, apsvērumi – šādas lietas pratināt no manis nebūtu pieņemami, tā ir iekšējā mūsu baznīcas lieta. Varu atklāt, ka tas nebija mans vienpersonisks gājiens, bet bīskapu konferences lēmums. Četri bīskapi lēma par labu Mediņam,» pavēsta E. Pavlovskis.

Viņš akcentēja, ka Skaistkalnē akūti pietrūkušas saimnieciskas rokas. «Ja jumts tek un apmetums krīt apmeklētājiem uz galvas, kaut kas ir jādara. Līdzīgi bija Kurmenē, kad tur kalpoja paulīnieši, es pats uz Kurmeni braukāju, meklēju cilvēkus, lai neiekristu griesti. Viņiem bija laiks sevi pierādīt un parādīt, tagad iespēja parādīt un pierādīt sniegta Andrejam Mediņam. Nevar pirmajā dienā gaidīt, lai kaut kas krasi mainītos. 1. janvārī  noturēts pirmais dievkalpojums, un tagad rit pirmās nedēļas. Dzīvosim, redzēsim,» teic E. Pavlovskis.

Savā pirmajā dievkalpojumā Andrejs Mediņš iepazīstināja ar savu redzējumu dievnama attīstībā, uzsverot, ka Skaistkalne kļūst par svētvietu, kurā mieru un mīlestību radīs svētceļnieki no malu malām. Lai tas īstenotos, galvenais jābūt viesmīlīgiem. Lielās pārmaiņas prāvests sākšot ar baznīcas siltināšanu un daudziem citiem nepieciešamiem darbiem.

Vaicājot, kur tagad ir mītnes vieta paulīniešu tēvam Jānim, E. Pavlovskis sacīja, ka paulīnietim viņam nav jāatskaitās, viņš padots savam ģenerālim, bet esot dzirdējis, ka tēvs Jānis tagad meklējams Cesvainē. «Andreja Mediņa vadītajā dievkalpojumā viņa vairs nebija, tālab nekāda atvadīšanās arī nenoritēja,» tā E. Pavlovskis.

Visas Skaistkalnes sāpe
Notikušās pārmaiņas ietekmējušas skaistkalniešu dzīvi. «Tā ir visas Skaistkalnes sāpe,» teic uzklausītā vietējā iedzīvotāja, kura publiski nevēlas atklāt savu vārdu, jo aprunāšanas atvaros negrib būt pazudināta.

«Mēs te viņu (domāts priesteri Andreju Mediņu) neviens ne saucām, ne gaidījām, tā lēmuši bija augstie kungi. Mums, parastiem ļaudīm, nav nekādas teikšanas. Nav pieņemams veids, kā tas viss notika, gluži kā krievi ienāca un okupēja Latviju. Nožēlojami, ka bīskaps Pavlovskis nevarēja ierasties un izteikt pateicību par tēva Jāņa kalpošanu ģimeņu aizbildnes vietā Skaistkalnes baznīcā un pieņemt dievnamu no paulīnieša rokām. Dienu vēlāk gan pratās atbraukt un grozīties kā pāvs visiem pa priekšu. Neviens no priesteriem nebija klāt arī Bauskas apbedīšanas birojā, kur gada nogalē notika tēva Staņislava izvadīšana. Pat pavisam netālu mītošais Bauskas katoļu priesteris Jānis Zviedrāns nepagodināja ar savu klātbūtni. Tik daudzos svētkos visi sēdējuši pie paulīniešu galda, ja kāds augstāks viesis Jelgavas diecēzē, tūlīt tika vests uz Skaistkalni, te bijuši prezidenti, viesojušies nunciji (pāvesta sūtņi). Vai paulīnieši ir noziedznieki, valsts nodevēji, ka tāda attieksme? To, lūk, dara garīgi ļaudis, ko tad no ikdienas cilvēkiem lai prasa?» retoriski jautā skaistkalniete.

Viņa pastāsta, ka jau vasarā uzvirmojušas runas par iespējamo prāvesta maiņu Skaistkalnē. Draudzes ļaudis sagatavojuši un nosūtījuši vēstuli arhibīskapam Zbigņevam Stankevičam, kurā uzskaitīts, kas šajos divdesmit gados paveikts Skaistkalnē, un lūguši izskatīt iespēju arī turpmāk atļaut Skaistkalnes baznīcā kalpot paulīniešiem.

Aicina ļaudis
«Šaubos, vai kāds to rakstīto ir izlasījis. Paanalizējiet paši – Zviedrānam Bauskā vien divas laulības gadā, bet tēvam Jānim mapes pilnas gan ar laulībām, gan kristībām. Citkārt pat piecas kristības dienā noturējis. Uzskatu, ka tas ir kaut kāds rādītājs. Vajadzēja jums redzēt, cik te cilvēku bija 31. decembrī, gluži kā Kanepenes svētkos, paldies vārdi paulīniešu tēvam bira kā no pārpilnības raga. Tēvs Jānis bija priesteris savā vietā. Vai tad sasniegums ir tikai tajā, ko uzcēli, ko saremontēji, ko noslaucīji no zemes virsmas? Tā nu gluži nebija, ka apmetums Skaistkalnes dievnamā kādam birtu uz galvas. Tēvs Jānis jau iepriekš bija norādījis, ka nav celtnieks. Vajadzēja katoļu baznīcai dot palīgu saimnieciskajos jautājumos,» pārdomās dalās skaistkalniete.

Viņai skumji noraudzīties uz svētvietu, kur tagad viss pakļauts pārveidei. Daudz kas tiekot plēsts ārā, ugunskuri degot cauru nakti, tas tāpat kā uz brūcēm kaisīt sāli. Vietējie esot nesaprašanā, kur vienam cilvēkam tik liels vēriens, kā varot pagūt kalpot gan Kurmenē, gan Bārbelē, gan Skaistkalnē un vēl Bruknu pieskatīt. Dzirdētas runas, ka te veidošot līdzinieci Aglonai, kas savā spozmē pat to pārspēšot.

«Pie ambulances iegādāts īpašums, tur tapšot sakrālais laukums. Tāds iespaids rodas, ka Andrejs Mediņš, iegādājoties īpašumu pēc īpašuma, grib nopirkt visu pasauli, jo diezin vai ar Skaistkalni apstāsies. Es nezinu, no kurienes tādi līdzekļi tiek smelti, cik ilgi viņa atbalstītāji šīs idejas stutēs, bet tā ir viņa darīšana. Nemācēšu teikt, kas tagad Skaistkalnē dievkalpojumus apmeklē, vismaz tie, kuri gāja pie tēva Jāņa, Mediņu neatbalstīs. Var dziedāt mediji slavas dziesmas, var pats bārstīt vārsmas, ka nāk ar mīlestību, tomēr šī ir pavisam atšķirīga attieksme. Zinu, ka prāvests Mediņš staigā pagastā no mājas uz māju un aicina ļaudis uz baznīcu, bet pagaidām dievnama soli ir pustukši,» stāsta skaistkalniete.

Piesaistīja garīgums un dvēseliskums
Ne tikai Skaistkalnē pārdzīvo par notikušo, bet arī plašākā apkārtnē. Bauskā bija aktīva svētceļnieku grupa, kas svētdienās un arī svētku reizēs mēroja ceļu uz nelielo pierobežas ciematu. «Skaistkalnes baznīca mūs uzrunāja ar savu izteikto garīgumu un dvēseliskumu. Paulīniešu mūku būtība ir strādāt ar cilvēku dvēselēm. Kad viņi atnāca, uzreiz mainījās vizuālais un garīgais satvars šajā dievnamā. Te iztika bez ārišķībām, bez bļaušanas, bez roku vicināšanas – moderni runājot, bez šova. Te vienkopus bija dažādu paaudžu pārstāvji, ģimenes ar maziem bērniem, kuri čaloja kā mazi eņģelīši paradīzes dārzā,» savas domas uztic baušķeniece Marija. Viņa pastāsta, ka savulaik rosinājuši, lai tēvs Jānis lūdz palīdzību Polijai, taču no lielvalsts uz šejieni jau neviens nav gribējis braukt.

«Šausminājāmies par to aukstumu, kas ziemās tēviem bija jāiztur. Divdesmit gadu saluši sakrālajā celtnē, jo bija pateikts, ka šis ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, kuru nedrīkst apsildīt, citādi var sabrukt. Prāvesta Mediņa pirmajā dievkalpojumā jau bija divas krāsnis un siltums tika nodrošināts. Sanāk, ka no kultūras pieminekļa vairs ne vēsts?» brīnās Marija un piebilst, ka tagad viss ir Dieva rokās – lai skatās un visu noliek savās vietās.

Svētdienās nu skaistkalniešu un arī baušķenieku ceļš vedot uz Ozolaini, kur kalpo priesteris Baļčūns, citi nosolījušies braukt uz Iecavu vai arī palikt uzticīgi tēvam Jānim un klausīties viņa raidītās tiešraides sociālajā tīklā «Facebook».

Ne par kapeiku neatpaliek no Aglonas
Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes Zemgales reģiona nodaļas inspektore Mārīte Putniņa atklāja, ka Skaistkalnē kādu laiku nav bijusi. Par absolūtām muļķībām viņa nosauc apgalvojumu, ka ēkā liegts ierīkot apkuri. Viņa minēja, ka paulīniešu laikā bija izveidota elektriskā apsilde soliem, kas bijusi ļoti korekta, bet jau kādu laiku nedarbojusies.

«Apsilde ir tikai tehnisks jautājums. Nedrīkst būvēt kaut ko, kas bojātu ēku, bet ierīkot apsildīšanas sistēmu, kaut vai elektrisku, kas nevienam netraucē, kāpēc ne? To var ieslēgt dievkalpojuma laikā, tas jau ir pietiekami, nav jau jābūt kā guļamistabā. Tas ir tikai darīšanas jautājums. Neviens nekad paulīniešiem nav teicis, ka var kaut kas sabrukt. Protams, čuguna krāsni un radiatorus tur nedrīkst likt, bet mūsdienās dažādos veidos visu var atrisināt. Nav bijusi par to interese,» teic M. Putniņa un piemetina – ja ēka neesot apsildīta gadsimtiem un tagad pēkšņi sāk to darīt, varot rasties daudz problēmu, kuru novēršanā būtu jāmeklē papildu līdzekļi, tālab, viņasprāt, ēku labāk neapkurināt.

Kultūras mantojuma pārvaldē ir skaņota Skaistkalnes dievnama jumta maiņa – skārda ieklāšana tradicionālās loksnēs, kas neesot nekas sarežģīts. Torņu forma gan neatbilstot vēsturiskajam veidolam, bet A. Mediņam plāns ir tos atjaunot agrākajā veidolā.

«Jumts tiešām bija jāmaina, nelaime bija tā, ka paulīniešu tēvs Jānis bija labs cilvēks un brīnišķīgs mācītājs, bet saimnieciskās lietās nebija darītājs. Arī pēc līguma, kas paulīniešiem bija ar katoļu baznīcu, viņi nemaz nedrīkstēja neko darīt. Tikai sīkas kosmētiskas lietas. Tālab pārmetums īsti nevietā, jo katoļu baznīcai pašai ar to vajadzēja nodarboties,» uzskata M. Putniņa. Viņa piemetina, ka Skaistkalnes dievnams ir senāks par Aglonas baziliku un «ne par kapeiku» neatpaliek ne arhitektūrā, ne iekārtā.

Medaļai divas puses
Skaistkalnes pagasta pārvaldes vadītāja Ineta Skustā neslēpj, ka morāli patiešām esot ļoti smaga situācija. «Es to visu labi saprotu. Šo daudzo gadu garumā bijām cieši sastrādājušies ar paulīniešiem, sadarbojāmies pasākumu organizēšanā, pagasta sakopšanā. Tāds patiess sirdssiltums izstaroja no Skaistkalnē kalpojošiem tēviem, tas vairoja cilvēkiem lielāku mieru. Taču nevajadzētu situāciju dramatizēt, jāpieņem, ka noticis fakts, kuru mēs nevaram ietekmēt. Diemžēl pašiem prāvestus izvēlēties ir liegts, tā tomēr ir pašas baznīcas darīšana,» akcentē I. Skustā.

Pirms dažām dienām viņa arī priesterim Andrejam Mediņam minējusi, ka ikvienai medaļai ir divas puses, un ieteikusi nogaidīt, lai cilvēki sarod ar domu, ka tagad baznīcā kalpo cits prāvests.

I. Skustā apliecina, ka mācītājs ir apciemojis mājās vecākā gadagājuma draudzes locekļus un aicinājis nākt uz dievnamu. Netrūkstot arī cilvēku, kas ir ļoti pārņemti ar Andreja Mediņa idejām, paveikto darbu un atklāti par to priecājas.

Ilustrēt A. Mediņa plānus pagasta vadītāja neuzņemas, jo tikai pirmavots varot precīzi visu izklāstīt. Ieceres A. Mediņam esot vērienīgas, izveidotas trīs darba grupas, kas strādā ar arhitektiem, dizaineriem un citiem speciālistiem, daudz ko vēlas īstenot līdz dievnama 330. jubilejas svinībām, kas paredzētas šī gada augustā.

«Baznīcai īpašumā ir vairāki hektāri zemes, ieplānots vesels komplekss, tā teikt – pārveidot te visu par mazo Aglonu realitātē,» attīstības vīziju ieskicē pagasta vadītāja un vienlaikus paskaidro, ka darbi klostera ēkā ir saskaņoti ar Kultūrkapitāla fondu, kā arī ar Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldi, tur tiekot stiprināti pamati, darbi ritot arī divās blakus esošajās mājās.

«Bijušajā saimniecības ēkā tiek plēsta ārā grīda, daudzas lietas dedzina ugunskurā, atzīstu – šāda rīcība nebija pareiza, tur bija nepieciešams celtniecības atkritumu konteiners. Pašā baznīcā nekādas pārmaiņas nav ieviestas, apkures krāsnis nav izbūvētas, vien nišās ievietoti siltā gaisa pūtēji, lai telpās dievkalpojuma laikā uzlabotu mikroklimatu. Ziedi vāzēs iesala ledū, lielajā salā iekštelpās bija krietni aukstāks nekā ārā, tālab tika meklēts pagaidu risinājums, bet uz priekšdienām apsilde varētu tapt,» pieļauj  I. Skustā.

Viņa atzīst, ka Skaistkalnē «sākas jauni laiki». «Te pulka mācītāju bijuši, daudzi tēvi strādājuši, bet baznīca jau ir viena un tā pati, un Dievs arī ir viens un tas pats. Lai iepazītu Dieva mīlestību, jāiet uz šo skaisto dievnamu un jālūdz. Patiešām nevajadzētu notikušo saasināt. Vēsturiski Skaistkalnē bijuši mācītāji, kas no kanceles gānījušies, bijuši arī tādi, kuri izturējušies apātiski un vienaldzīgi, – tāda ir dzīve. Man patika vienas vecas mammītes teiktais, kura paziņoja – nu kur es skriešu, tā ir mana baznīca, es te esmu kristīta, laulāta, es iešu uz to, kur tad man citur likties?! Es zinu, ka daži skaistkalnieši jau devušies uz Cesvaini, citi brauc uz Ozolaines baznīcu. Es domāju, ka problēmas būs, bet mans nolūks ir tāds, lai tomēr cilvēki saprot, ka Dievs un baznīca nekur neaiziet un pamatvērtības, kuras ejam pielūgt, – nemainās,» tā I. Skustā.

+ 5