Spēka rieciens nākamajām paaudzēm

Bijušā Rundāles novada pagastu vēstures un dzīves lieciniecei, otrajai grāmatai «Atmiņu upe plūst», svētku brīži ar autoru un veidotāju tikšanos bija 3. jūnijā. Galvenais rezumējums izskanēja vārdos «Rundāle var» ar domu, ka jātop nākamajam apcerējumam.

Noticis tā, ka grāmata jau nonākusi daudzu lasītāju personiskajās bibliotēkās, bet dažādu apstākļu dēļ tā nebija piedzīvojusi atvēršanu. Tādēļ ar novēlošanos, bet, ievērojot tradīciju, kas aizsākusies pēc pirmās grāmatas izdošanas, Rundāles multifunkcionālajā centrā tika godāts lielais veikums.

Četras nodaļas
Pilsrundāles bibliotēkas vadītāja Aelita Ramane stāsta, ka otrā «Atmiņu upe plūst» ir plašāka par pirmo grāmatu, kas jau kļuvusi par retumu, kaut arī izdota atkārtoti. Viņa, raksturojot darba procesu, uzsver, ka šajā reizē liela nozīme bija sadarbībai ar izdevniecību «Madris», kuras vērtīgie ieteikumi ņemti vērā gan vizuālajā noformējumā, gan nosakot tirāžu, kas salīdzinājumā ar pirmo grāmatu bija lielāka un tika izplatīta plašāk, nevis tikai lokāli vietējiem ļaudīm.

Daudzie stāsti sagrupēti četrās nodaļās: «Ar Rundāli saistītie», «Pilnestīga dzīve starp Kaucīti un Lielupi», «Ar stiprām saknēm Svitenē», «Dzīves rūdītie viesturieši». Ģeogrāfiski tverta bijušā novada pagastu teritorija, kurā katrai ir savas īpatnības, kas atklājas stāstos.
Piedzīvotais un pārdzīvotais, par ko rakstījuši daudzie autori, dažādi uzvirmoja atcerē un apcerē. Lasījumi no katras nodaļas paspilgtināja stāstos iedzīvinātos notikumus. Dzīves plūdumam ir sava gaita, un Regīna Velviča diemžēl nesagaidīja grāmatas izdošanu. Viņas dzejoli «Mana senču zeme» lasīja Lilita Lauskiniece, Rundāles pagasta kultūras darba organizatore. Vokālais ansamblis «Vīzija» no Jelgavas izpildīja dziesmas, kas ļāva raisīties atmiņu tērcēm.

Mātes varonība
Rundālietis Aivars Ilgavīžs atklāja «Bauskas Dzīvei», ka viņa tēvs rakstījis atmiņas, kas sakārtotas un pavairotas ģimenes lokam. Arī tas mudinājis pašam veidot stāstu rundāliešu grāmatai. Pieminot laiku, kad Ilgavīžu ģimene dzīvoja Brunavā, Aivars minēja neparastus faktus. Viņa tēvs, būdams tā laika maza kolhoziņa priekšsēdētājs, represētajiem, kas atgriezās no Sibīrijas, ļāva iekārtoties viņu zaudētajās mājās.

Daigas Šimkevicas stāstā «Saulaine un zirgi» atklātas kādreizējās tradīcijas, kas stiprinājušas jauniešus, veidojušas pienākuma apziņu. Pagājušā gadsimta 70. un 80. gadu saulainieši nav zaudējuši sapratni ar visām dzīvajām radībām.

Mārīte Muceniece, dzimusi Pudze, kavējās lielajā zālē pie fotoizstādē «Saimes spēks» redzamajiem attēliem un sacīja, ka viena bilde īpaši atgādina viņas ģimeni, kura nāk no Svitenes pagasta. Kupls bērnu pulciņš nostājies rindiņā cits aiz cita pēc augumiem… Dzīves smagums, kas atklāts stāstā «Čemodāns ar vēstulēm», nav vārdos izsakāms, jo Mārītes tēti represēja un māte palika viena ar deviņiem bērniem. Vecāki visus izsūtījuma gadus sarakstījās, viņu vēstules lasāmas grāmatā. Tās ir tiešs dzīves pārnesums vārdos, kuru patiesīgums ir vienreizējs, piepildīts ar mīlestību un sāpēm.