Spēku smeļas cilvēkos

Astra Kriņģele Iecavā nosvinējusi 75. dzimšanas dienu

Jubilāres dzimta Iecavas pagastā dzīvojusi vairākās paaudzēs, taču kā savu pirmo dzīvesvietu Astra atceras Kruķinskas rajonu Omskas apgabalā Sibīrijā. Kopā ar vecākiem, vecvecākiem, divām māsām un brāli viņa izsūtījumā nonāca, būdama nepilnus divu gadus veca.

Sibīrijas bērns
Pirmos gadus svešumā neatceras, bet vecākās māsas stāstījušas, ka ģimene cietusi badu. «Man kā bērnam tur viss šķita labi; cūkas staigāja pa ielām, gājām sēnēs un ogās, peldējāmies dīķī. Vecākiem bija daudz jāstrādā, memme kopa sivēnmātes cūku fermā, mēs augām paši. Bērnu sabiedrībā savā starpā runājām tikai krieviski. Atceros, ka mājās ēdām arī lopbarības raušus, bērniem deva dzert zivju eļļu, kas, visticamāk, bija zagti cūku fermā. Tēvs medīja zaķus, tas palīdzēja izdzīvot. Kad man bija septiņi gadi, kopā ar tēvu gājām uz mežu zāģēt malku. Mums bija paveicies, ka bijām nokļuvuši labā vietā – tur bija slimnīca, pienotava un veikaliņš. Sovhozā par darbu tika maksāta arī kāda nauda; veikalā gan nebija, ko pirkt. No pienotavas reizēm varēja dabūt piena sūkalas un ķērnes pienu (paniņas) ar sīkiem sviesta bumbulīšiem. Vietējie krievi mums daudz palīdzēja; ja ne tā, diez vai mēs būtu izdzīvojuši,» stāsta jubilāre.

Izsūtījumā kuplajā ģimenē piedzima vēl divi bērni, taču abi brāļi un vecvecāki atgriešanos Latvijā nepiedzīvoja. Jubilāres un viņas māsu atmiņas par dzīvi izsūtījumā tagad lasāmas arī nesen izdotajā grāmatā «Sibīrijas bērni 1949». Dzimtai bijis liels pārsteigums un saviļņojums, kad pirms 20 gadiem Astras māsīca atrada mājas pažobelē kārbu ar 20 vēstulēm, ko rakstījusi Astras mamma no Sibīrijas.

Ne lasīt, ne rakstīt
Arī skolas gaitas aizsākās svešumā, tur mācījās trīs klases un iesāka ceturto. Ģimene Latvijā atgriezās 1957. gadā un sākumā apmetās pie Astras tantes, kur vienā istabā mitinājušies astoņi cilvēki. «Gulējām aiz cukmūra visi rindiņā kā sivēni divās gultiņās līdzās,» atceras jubilāre. Vēlāk pašiem iedota viena istaba «Audrupos», kur mamma atkal strādājusi cūku fermā.

Iecavā meitene turpināja mācības 4. klasē krievu skolā. Kad nākamajā mācību gadā pārgājusi uz latviešu skolu, atklājies, ka neprot ne lasīt, ne rakstīt, tāpēc pārcelta atpakaļ uz ceturto klasi. «Esmu pateicīga skolotājām Birutai Motivānei un Ķerei, kurai vārdu vairs neatceros. Viņas pielika īpašas pūles, lai palīdzētu apgūt latviešu valodu, pēc skolas veda mani līdzi uz mājām mācīties. Vairums skolotāju bija ļoti pretimnākoši, bet bija arī tādi, kas mūs sauca par bandītiem,» atklāj Astra. Skolas laikā meitene bieži izraudzīta par pasākumu programmu pieteicēju krievu valodā gan skolā, gan kultūras namā.

Strādāja dziedot
Pēc astoņgadīgās skolas beigšanas jubilāre sāka darba gaitas sovhoza «Audrupu» fermā, kur audzēja nobarojamos teļus. Paralēli darbam Astra iesākusi mācības vakara vidusskolā, bet rūpes par ģimeni to pārtraukušas. Deviņpadsmit gadu vecumā pasaulē nākusi pirmā meita. Tad sovhozs ierādījis jaunajai ģimenei mazu istabiņu, kur dzīvojuši kopā ar vīra vecākiem. Kad vēlākos gados piešķirts divistabu dzīvoklis ar vannu, kā brīnumam nespējusi tam noticēt.

Liels bijis pārsteigums un izaicinājums, kad no teļkopējas darba Astra negaidīti pārcelta darbā uz sovhoza ēdnīcu par vadītāju. «Sākumā negribēju piekrist. Neviens neievadīja darbā, bija atbildība no pirmās dienas. Bet tur mums gāja lustīgi; darbs bija smags, bet kolektīvs – liels un draudzīgs. Vasaras sezonā darbā pagāja 14 stun-das dienā. Vasarās kopsaimniecībā strādāja talcinieki, kas bija jābaro visas trīs ēdienreizes. Mums pašiem bija jāgādā arī par produktu pārstrādāšanu – konservējām gurķus, gatavojām augļu kompotus – tad sievas grieza ābolus dziedādamas. Lielo kāpostu grēdu pārstrādājām un saskābējām 40 mucu ziemai. Īpašs bija sējas un pļaujas laiks, tad bija jāgādā launags strādniekiem uz lauku. Kombainieri tolaik bija «dievi», viņus vajadzēja īpaši lutināt – ik dienu gatavojām trīs ēdienu pusdienas vešanai viņiem uz lauku,» atceras jubilāre.