Stāsts par Dieva mīlestību un cilvēka garaspēku

Baušķenieku filmu «Māksla nepadoties» novērtē, iesaka izrādīt skolās.

Laikā, kad Latvijas kino nīkuļo un maz kas top, baušķenieki kopā ar domubiedriem ir uzņēmuši dokumentālo filmu «Māksla nepadoties». Tā vēstī par baušķenieku Mareku Odumiņu un 4. jūnijā piedzīvoja pirmizrādi «Splendid Palace» kinoteātrī Rīgā.

«Bauskas Dzīve» tikās ar filmas režisoru Ričardu Zalucki un tās galveno varoni Mareku Odumiņu.

Kā un kad radās ideja par filmu? Cik ilgi un kā tā tapa? Kas to finansēja?
Ričards: 2019. gada nogalē radās ideja, jo domāju par Mareku, par viņa dzīvi, lai arī ne toreiz, ne arī pašlaik pilnīgi visu par to nezinu. Gribējās pastāstīt šo dzīvesstāstu citiem, uzņemot filmu. Kādreizējam baušķeniekam Uldim Gāberam bija operatora pieredze, viņš bija filmējis kāzas, fotografējis. Jau bērnībā kopā filmējām smieklīgus video. Abi strādājam mašīnu detaļu restaurācijā, izstāstīju – viņš nenoliedza ideju.

Abi esam līdzīga vecuma – man ir 26 gadi, Uldim – 25, Marekam – 33.

Kad jautāju Marekam, viņš sacīja: «Var jau.»

Mareks: Domāju, ka tas būs kaut kas līdzīgs videoklipam. Un ne jau par mani, bet par to, kā Dievs man palīdzējis.

R.: Filmēšanas komandā lielāko tiesu darbu veica septiņi cilvēki, Bauskas novada iedzīvotāji – Veronika Zalucka (otrā producente), Pēteris Upelnieks, kas darbojās ar skaņu, mūziku, bija tās producents, Rolands Leveika, Aiva Rūtenberga, Austris Augusts kārtoja organizatoriskos jautājumus, es pats un Mareks. Tomēr kopumā bija iesaistīti 57 cilvēki – gan no Bauskas novada, gan citām Latvijas vietām, gan latvietis Georgs Kotkovs, kas pašlaik dzīvo Norvēģijā un kam ir pieredze filmēšanā.

Uzņēmām 22 vietās, tai skaitā īstajā vietā Mārupē, atpūtas kompleksā, kur notika liktenīgais, nelaimīgais lēciens ūdenī. Rīgā bija četras vietas, arī Jūrmalā, kur varēja radīt romantisku noskaņu, kas bija nepieciešama atsevišķām ainām. Filmējām slimnīcā, privātmājās Bauskā.
Sākumā domājām, ka tā būs pilna mākslas filma, pēc tam pārgājām uz dokumentāli māksliniecisko ar īstiem cilvēkiem no dzīves – Mareka mammu, jaunības draudzeni, ārstu pulmonologu, kas ļoti daudz darījis Mareka labā, ergoterapeiti Zoju Osipovu, kura ielika otiņu Mareka mutē. Filmas nosaukums bija Ulda ideja.

Sākām ar Uldi rakstīt scenāriju mākslinieciskajai daļai, filmai, tas prasīja ļoti daudz laika, pēc tam, mainoties filmas žanram, scenāriju izmetām ārā.

Divus mēnešus braukāju pie Mareka, lai savāktu viņa stāstu.