Iecavā kara bēgļi no Ukrainas rod radu, draugu un vietējo iedzīvotāju atbalstu

Iecavā kara bēgļi no Ukrainas rod radu, draugu un vietējo iedzīvotāju atbalstu

Rit otrais gads, kopš Staņislavs Trubajevs kopā ar sievu Jūliju, dēliem Romānu un Dāvidu apmetušies uz dzīvi Iecavā. Viņu īstās mājas palika Hersonas apgabala Oleški pilsētā Dņepras kreisajā krastā, kas joprojām ir Krievijas okupantu varā un pērnajā vasarā piedzīvoja šausminošu plūdu katastrofu pēc Kahovkas hidroelektrostacijas sagraušanas.
Savas valsts okupēto teritoriju atstājuši 2022. gada 11. novembrī, šeit ieradās 14. novembrī. Sarunā ar «Bauskas Dzīvi» Staņislavs dalījās savā pieredzē un atziņās par Krievijas izraisīto karu Ukrainā un dzīvi bēgļu statusā.

Nākas pamest dzimto pilsētu
Oleški pilsēta ir Staņislava dzimtā vieta, tur uzaudzis un veidojis ģimeni. «Pirms kara dzīvojām labi un patiesībā tikai tagad saprotam, cik ļoti labi dzīvojām. Mums bija dzīvoklis, mamma un tētis tuvumā, man bija labs darbs,» atklāj Staņislavs. Viņš strādājis kādas Austrijas kompānijas lielā iepakojumu ražošanas rūpnīcā, kas bijusi iecienīts darba devējs, – cilvēki varēja labi nopelnīt, un netrūcis arī cita motivējoša atbalsta. Tur bijis ražošanas līnijas vecākais operators. Pirms krievu ienākšanas rūpnīca savu darbu izbeigusi un evakuēta. «Kad rūpnīca evakuējās, tā mūs nepameta; vēl pusgadu maksāja pamatalgu. Arī uz Jauno gadu katram darbiniekam izmaksāja naudas pabalstu 400 eiro apmērā neatkarīgi no tā, kādu algu kurš saņēmis strādājot,» ar pateicību vērtē Staņislavs. Kad darbs vairs Oleški pilsētā nebijis, ģimene no turienes aizbraukusi, desmit mēnešus dzīvojuši pie radiem netālu no Krimas. Evakuācijā Krimas tuvumā Staņislavs bijis spiests pelnīt, pērkot un pārdodot dažādas preces. Katru otro dienu braucis uz Krimu pēc precēm; krievu kontrolpostenī katru reizi visu pārbaudījuši. «Pārbaudes veica cilvēks ar uzvilktu ieroci rokās. Reiz tieši tajā brīdī iezvanījās mans telefons, atskaņojot populāru ukraiņu dziesmu «Labvakar, mēs no Ukrainas!»; domāju, nu gan būs slikti, bet bruņotais kontrolieris tajā reizē nereaģēja,» atminas Staņislavs.