Trīs brāļi ar militāru ikdienu un Latviju sirdī

Dainis, Jānis un Rihards par valsts aizsardzībā ieguldīto apbalvoti ar Viestura ordeni

Trīs stalti vīri militārās svētku formās – tā «Bauskas Dzīves» žurnālistus Iecavā sagaida Rihards, Dainis un Jānis Kravali. Nule Iecavniekam Dainim Kravalam, Zemessardzes 1. Rīgas brigādes Inženieru rotas komandierim, tāpat kā iepriekš viņa brāļiem, piešķirts Viestura ordenis. Brāļu savstarpējā saziņā jaušama dziļa cieņa.

Lūdzu, pastāstiet par bērnību, skolas gaitām, mīļākajiem mācību priekšmetiem! Ko no jums prasīja vecāki?
Dainis: – Sākumā augu viens pats, nebija ne ar vienu jādalās (smaida). Jānis ir piecus gadus, Rihards – 11 gadus jaunāks. Man kā vecākajam brālim nācās jaunākos aizstāvēt, būt par atbalstu mammai. Agrā bērnībā dzīvojām Zorģos, pēc tam pārcēlāmies uz Iecavu. Spēlējām basketbolu, hokeju, mājās nācām ar tumsu. Paši uztaisījām savu «Monopolu» un garos ziemas vakaros spēlējām. Skolā man patika darbmācība pie skolotāja Zīvarta, vēlāk Saulaines sovhoztehnikumā – ķīmija, tur biju teicamnieks. Patika arī fizika un citi eksaktie priekšmeti. Liela ietekme manas personības veidošanā bija grupas audzinātājai Aldonijai Gaveikai. Mūs audzināja mamma, viņa iemācīja kārtību. Klases audzinātājs Indāns ierādīja, ka pašiem jāmāk bikses izgludināt. Pēc tam skolā sacentāmies, kuram spicākas buktes. Kārtības mīlestība mani pavada visu dzīvi.

Jānis: – Līdz 1. klasei no pirmdienas līdz piektdienai pavadīju bērnudārzā, mājas un ģimenes klātbūtni sajutu tikai nedēļas nogalēs. Skolā patika matemātika, algebra un sports. Skolas laikā lielu daļu laika pavadīju pie krustmātes Zelmas Zorģos, kura ģimenes grūtajos laikos deva mums pajumti. Padomju okupācijas laikā garajos ziemas vakaros viņa man stāstīja par Latviju un tās neatkarību, par Latvijas armiju un okupācijas laikā bez vēsts pazudušo jaunības mīlestību – virsnieku, kura liktenis tā arī palika nezināms. Vasarā, kad krustmāte aizvietoja vietējo bibliotekāri, brīvo laiku pavadīju kopā ar viņu bibliotēkā. Tā lasīšana kļuva par manu aizraušanos.

Rihards: – Augu brāļu atbildībā. Mamma prasīja istabu un savas lietas uzturēt kārtībā, tā pieradu pie kārtības. Vasarās deviņstāvu māju pagalmā Iecavā savācās ap 40 – 50 bērnu, tad gāja vaļā «Kazaki-razboiņiki», «Kaļimbambam» un citas spēles. Bija arī Ķesterkalna dārziņš, kas man nepatika, jo vajadzēja apliet gurķus, darīt ko citu, tomēr tas mani radināja pie darba. Kad Dainis bija armijā, palikām ar Jāni, kopā blēņas darījām, bet mammai ne par ko nesūdzējāmies. Līdz 11. klasei man ļoti patika mācīties, bija viegla galva. Mājas darbiem veltīju vidēji desmit minūtes, jo tos parasti jau uzreiz biju sācis vai jau izpildījis skolā. Man arī patika darbmācība, braukāju uz olimpiādēm.

Kāds bija ceļš uz armiju? Cik gadu tai veltīti? Ko tas devis?
Dainis: – Viss sākās ar padomju armiju, mēs bijām priekšpēdējais obligātais iesaukums. Kā 19 gados aizgāju, tā sākās mana militārā karjera, armijā dienēju desantā un kļuvu par staršinu. Pēc obligātā dienesta sacīju: «Savu mūžu vairs nedienēšu.» Taču man bija vēlme palīdzēt atjaunotajai Latvijas valstij un Zemessardzei, tāpēc 1992. gada sākumā kļuvu par ārrindas zemessargu. Zemessardzē sākumā viss balstījās uz entuziasmu. Ķērām robežpārkāpējus, zagļus, malumedniekus un maluzvejniekus, jo Zemessardzei tajā laikā bija nodota policejiskā funkcija. 1995. gadā sāku vadīt jaunsargus. Pie manis darbojās arī brālis Rihards, nekādu atlaižu viņam nebija, tieši otrādi – gribēju, lai zina un prot pēc iespējas vairāk. Rihards bija no koka uztaisījis tādu Kalašņikova automāta repliku, ka viņu pat policija uz ielas aizturēja, pēc tam gan atklāja, ka no koka. Daudzi manis audzinātie jaunsargi ir kļuvuši par teicamiem karavīriem. Prieks par manis izaudzināto Iecavas jaunsargu vadītāju un zemessargu Emīlu Klāsupu – jaunu, enerģisku puisi, kas godam turpina Iecavas jaunsargu izglītošanu. Tā pamazām hobijs kļuva par mūža darbu, jo 1997. gadā kļuvu par profesionālā dienesta karavīru. 1999. gadā pabeidzu Nacionālo aizsardzības akadēmiju. Aizvien vairāk sapratu, ko militārajā jomā varu un protu. Palīdzēja mans darbaholisms un disciplīna, es cilvēkus vērtēju nevis pēc tukšām runām, bet gan pēc padarītā darba.