Trīs torņu staltums pauž garīgo vertikāli Brunavas pagastā

Budbergas katoļu draudzes spēka un apsīkuma gadi

Foto – Aivars Gulbis, no «redzet.eu».

Trīs dievnami savā pastāvēšanas laikā Brunavas pagastā darbojušies bez pārtraukuma. Visvecākais – Svētā Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīca – šajā vasarā nosvinēja 250. gadskārtu. Ievērojami jaunāka ir Svētās Trīsvienības katoļu baznīca, kurai šoruden apritēs 80 gadu. Budbergas Svētā Pāvila evaņģēliski luteriskajai baznīcai pēc diviem gadiem būs 160 gadu jubileja.
Laika ritumā Budbergā palikušas tikai šīs trīs vietējās sabiedrības pulcēšanās vietas. Vismazāk apmeklēta ir katoļu baznīca, kuras vēsturē daudz interesanta, lai par to atgādinātu bijušajiem budberģiešiem, kuri izkaisīti Latvijā un svešumā, kā arī plašākai sabiedrībai.

Ģimeņu spēks
Šķiet pat neticami, ka Budbergas Svētās Trīsvienības katoļu baznīcas draudze pirms Otrā pasaules kara bijusi ļoti plaša – par tūkstoti vairāk vietējo iedzīvotāju. Ja tagad pārdomā, ka ļaudis tolaik dzīvoja vairākos ciematos, kas mūsdienās ievērojami samazinājušies, un daudzu māju vairs nav, tad tik prāvs skaitlis izbrīnu nerada.
Pašreizējā draudzes vecākā Valentīna Žemaite var nosaukt pavisam maz baznīcā gājēju, ilggadēja un regulāra tāda ir Biruta Rudzīte, kurai šajā vasarā apritēja 80 gadu. Svētku reizēs dievnams ir kuplāk apmeklēts, kā tas bija šī gada Lieldienās.
Valentīna atceras, kā viņa kļuvusi par baznīcas pārraudzītāju. 1997. gadā toreizējā baznīcas kopēja Marija Lapinska sacījusi, ka viņa, pasliktinoties veselībai, ilgi domājusi, kam atstāt dievnama atslēgas, un izlēmusi tās atdot netālajai kaimiņienei, sakot: «Zinu, ka esi godīgs cilvēks, uzticos tev.» Kopš tā laika V. Žemaite kopā ar ģimeni ir gādājusi, lai svētnīca ir aprūpēta visos gadalaikos, dievkalpojumos, kas notiek reizi mēnesī, un svētkos. Viņa var daudz stāstīt par ļaudīm, kuri snieguši atbalstu, kad tas ir vajadzīgs, un palīdzējuši bez īpašas uzrunāšanas. Valentīna ar sirsnību runā par labvēļiem.
Lapinsku ģimene jau ilgu laiku ir projām no Budbergas, bet viņu atsaucība, gādājot par remontu, bijusi pamatīga. Liktas kopā dēlu finansiālās iespējas, un dievnams atsvaidzināts. Mātes Marijas zināšanas un padomus, nododot atslēgas Valentīnai, viņa pārņēmusi. Lapinsku jaunā paaudze kopā ar vecmāmiņu arī apmeklējusi dievnamu. Līdz pat šodienai, ja vien tas vajadzīgs, tagadējā baušķenieka Jāzepa Lapinska saime ir atsaucīga un labvēlīga, uzklausot draudzes vecākās vajadzības.
Līdzīgi kā Lapinski, arī Aņūni Budbergā ir ienācēji. Savulaik šī vieta piesaistīja ar skolu. Kuplo ģimeņu atvasēm bija iespēja nodrošināt izglītību saviem bērniem. Andra Aņūna un viņa dēla Agra ģimenes ir iesakņojušās šajā pierobežas reģionā, un tām ir raksturīga savas dzīvesvietas piederības izjūta, spēja saskatīt, kur vajadzīga palīdzība, nesavtība, atvēlot laiku un arī materiālos resursus līdzestībā dažādās situācijās, kas sakāms arī par atsaucību vietējās baznīcas uzturēšanā. Vedekla Ilze nav atteikusi reizēs, kad dievnams jārotā svētkiem. Aņūnu māsas Laima un Anna vairs nedzīvo Budbergā, taču saikni ar to nav zaudējušas.
Līvānu māju ciematā dzīvesvieta ir Pudānu ģimenei. Andrejs piederīgs katoļu konfesijai, viņa sieva Solvita nāk no luterāniskas saimes. Abu dzimtu saknes ir Budbergā, un no senčiem mantots darba tikums, rūpes par savas dzīvesvietas skaistumu. Solvita kautrīgi atklāj: «Es redzu, ka mana palīdzība noderīgāka katoļu baznīcai, jo luterāņu draudzei piesaistās vairāk vietējo iedzīvotāju, kuri gādā par dievnamu un tā apkārtni. Man nevajag uzaicinājumu nopļaut zāli ap katoļu baznīcu un piekopt tās teritoriju. Redzu, kad tas vajadzīgs, un izdaru.» Draudzes vecākā V. Žemaite par šīm reizēm saka: «Atkal ciemos ir bijuši rūķīši un darbiņu izdarījuši.» Vēl viņa bilst, ka vietējā vara un kādreizējā saimnieciskā vadība nav ierobežojušas dievnama darbošanos. Brunavas pagasta vadība arī jubilejas reizē ir palīgu sarakstā.

Foto – Aivars Gulbis, no «redzet.eu».