Uzrakstīt dziesmu, uzcelt māju un iestādīt koku

Jubilejas tūres koncerts Bauskā «Klaidonim» un Mārim Slokam pārcelts uz 4. februāri

Bauskas kultūras centrā sestdien, 17. decembrī, paredzētie divi Māra Slokas un grupas «Klaidonis» koncerti pārcelti uz 4. februāri. Iegādātās biļetes derīgas. 60 gadu jubilejas koncerttūre sākta 2. decembrī. «Bauskas Dzīve» aicināja mūziķi uz sarunu. Žurnālisti apmeklēja M. Sloku darbavietā – Bauskas mūzikas un mākslas skolā, kur viņš kopš 2014. gada ir ēku un apsaimniekojamās teritorijas pārzinis. Uz darbu M. Sloka mēro 33 kilometrus, jo dzīvo lauku sētā – paša celtā mājā – starp Iecavu un Ķekavu, Dzimtmisa esot vistuvāk.

Kādi ir jūsu pienākumi mūzikas skolā?
– Manos pienākumos ir uzraudzīt, lai skola labi funkcionētu, lai viss būtu kārtībā ar ūdensapgādi, tehniku, visām citām lietām. Arī pats, ja vajag, darbojos ar špaktellāpstu, tīru sniegu, ko viens sētnieks ar pašreizējo snigšanu nevar paspēt. Strādāju mūzikas skolā, bet pats neesmu beidzis mūzikas skolu, pusgadu mācījos mežraga spēli.

Kaut arī neesmu profesionālis mūzikā, iemaņas man tajā ir, un tās lieti noder, jo skolā ir ierakstu studija, kurā es ierakstu skolēnu nospēlētos, iedziedātos skaņdarbus. Pats varu, kad neviena nav, pieiet zālē pie klavierēm.

Kā jūtaties savos gados?
– Psiholoģiski izjūtu gadus, bet – nevajag skatīties pasē, galvenā ir veselība. Pašlaik ir intensīva koncertēšana, tālab pirmdienās esmu ne tik možs (smaida). Tomēr, dzīvojot laukos, visu laiku rosos ārā svaigā gaisā.

Pastāstiet, lūdzu, mazliet par bērnību! Kā sākās ceļš mūzikas pasaulē?
– Dzīvojām dziļos laukos piecus kilometrus no Popes centra Ventspils rajonā. Augu kopā ar divām vecākām māsām. Maziņš pa dienu biju ar vecvecākiem, man bija katru dienu pienākums sanest malku.
Akordeonu pirmo reizi ieraudzīju, kad atbrauca ciemos brālēns. Man viņa spēlēšana patika, lai arī viņš to darīja ar vienu pirkstu. Pirmajā klasē mācoties, es arī pašmācības ceļā jau iemanījos nospēlēt pirmo dziesmu. Vecāki bija pieprasīts duets Ventspils pusē, arī tagad mamma vēl dzied. Arī māsas ir muzikālas.

Pēc 4., 5. klases jau zināju, ka iešu augstskolā, jo mamma teica, ka «studiju gadi ir zelta gadi».

8. klasē man bija divas izvēles – celtniecība vai mūzika, Kultūras darbinieku tehnikumā būtu mācījies vienā kursā ar Olgu Rajecku, bet mani atrunāja, ka tam nav nākotnes. Tā aizgāju uz Būvniecības tehnikumu Mālpilī. Tur mani pamanīja estrādes orķestra vadītājs. Arīdzan sportoju. Sāku darboties vokālajā studijā Rīgā pie vokālās pedagoģes Maigas Grietēnas, pie kuras mācījās arī Olga Rajecka un Aija Kukule. M. Grietēna ieteica balss dotumus izkopt tautas estrādes ansamblī «Sigulda». Mālpilī mācījos, bet dzīvoju toreiz Siguldā. Tautas estrādes orķestrī «Sigulda» bija mana pirmā darbavieta, darba grāmatiņā bija rak-stīts – kultūras nama estrādes solists. Izglītību turpināju Lauksaimniecības akadēmijas Lauku celtnieku fakultātē Jelgavā, izmācījos par inženieri-celtnieku.

Bauskas rajona Vecsaulē 1979. gadā dibināju savu pirmo grupu, kuru nosaucām par «Relako» (vārdu savienojuma «reti laba kompānija» saīsinājums). Māsa bija nosūtīta strādāt uz Jaunsauli. Ierosme nāca no vietējās Vecsaules kolhoza kultūras darbinieces Rutas Latūnas, tā vienā naktī zēni sanācām un tapa grupa. Kopsaimniecība iedeva naudu instrumentiem, pirmā balle bija vecajā Vecsaules klubā. Radās grupa «Pulss» Svitenē, Jelgavā – «Ķieģelis», jo celtnieku fakultāte. Pēc augstskolas tapa «Lombards», vēlāk duets «Dace un Māris», sestā grupa ir «Klaidonis». Klaidonis nav «bomzis», toreiz tādu vēl nebija, klaidonis ir tas, kas klīst riņķī un vienmēr atgriežas mājās. Teju katram dzejniekam ir dzejolis par klaidoni.