Vai patriotisms ir vērtība?

Daudzi apbrīno ukraiņu drosmi pretoties agresoram, pašaizliedzību un patriotismu. Izskan arī šaubas: diez vai lielvaras uzbrukuma gadījumā mēs tā varētu. Psiholoģe Līga Šīrona domā – mēs tā nevarētu.

Kas jums liek prognozēt tādu scenāriju? Latvieši taču vairākkārt pierādījuši pretējo.
– Mūsu mentalitāte, pieredze un valsts izvietojums ir cits. Latviešu tauta veidojusies pirms pārsimts gadiem, saplūstot kopā dažādām senākām tautām, un izdzīvošanas stratēģija vairāk bijusi pielāgošanās. Esam viensētnieki, zemnieki, kas savas ģimenes norobežo. Primāri komunicējam tuvinieku starpā, meklējam radnieciskas vai korporatīvās saiknes – lai uzticētos. Varam krist ap kaklu vecmāmiņas draudzenes mazdēlam tāpēc, ka savējais.

Jāsaprot realitāte, kas bija tagadējās Latvijas teritorijā dzīvojošām ciltīm. Kad svešinieki nāca iekarot manu māju, ciemu, viņu vienmēr bija vairāk. Kurš stājās pretī, pakļāva briesmām gan sevi un dzimtu, gan visu ciematu. Tāpēc stratēģiski veiksmīgāka bija cenšanās noskaidrot, ko iekarotājam vajag, un, ja iespējams, viņa prasības izpildīt. Ja visus nogalina, tauta iet bojā. Protams, te ir bijušas arī kareivīgākas ciltis, kas līdz ar to izkautas.

Tas ir mans viedoklis, kam vēsturnieki un antropologi var iebilst.

Liriski skaidrojot, mums zem kājām ir mīksta zeme, nevis ciets pamats – klintis un kalni, attiecīgi pēc mentalitātes esam maigāki, pielāgoties spējīgāki. Lielas nācijas var atļauties zaudēt ļaužu tūkstošus un turpināt pastāvēt, turpretī mēs nekad to neesam varējuši. Jau zaudēts ļoti daudz mūsu zemes iedzīvotāju, un mūsu ir mazāk nekā 20. gadsimta sākumā.

Tāpēc latviešu patriotisms nav kareivīgs, drīzāk kompromisus meklējošs.