Vai tiešām izeja ir apkrāpt valsti?

Saruna ar Uldi Kolužu, bijušo autotransporta pārvadājumu uzņēmuma SIA «Aips» vadītāju, – par jauno pasažieru pārvadājumu sistēmu un konkursa sekām

Satiksmes ministrija bijušās Jaunās konservatīvas partijas, tagad Konservatīvās partijas ministra Tāļa Linkaita vadībā ir iesākusi lielus projektus un vēl lielus projektus plāno. Tomēr jomās, kur ministrijas darbības satiekas ar cilvēcisko faktoru, vērojama neiejūtība.

Viens no skandāliem, kura dēļ pieprasīja arī satiksmes ministra demisiju, ir saistīts ar sabiedriskā transporta pakalpojumu konkursu, kuru rīkoja VSIA «Autotransporta direkcija». Jau pirms iepriekšējās Saeimas vēlēšanām bija skaidrs, ka konkurss ir neveiksmīgs un radīs daudzas problēmas. Pārvadātāji cerēja, ka iejauksies vismaz jaunais satiksmes ministrs, bet viņš jautājumu ignorēja, un tagad nepārtrauktu problēmu gūzma gāžas pār autobusu satiksmi Latvijā. Valdība tomēr izvēlējās ministru neaiztikt.

Nepatīkamākā šī stāsta sadaļa, ko ironizēdami atklāj paši biznesā iesaistītie, varētu izskatīties šādi: situācijā, kad uzņēmumiem jāparedz izmaksas ilgu laiku uz priekšu, pie degvielas cenu un citu izmaksu kāpuma izeja ir atļaut šoferiem piesavināties biļešu naudu un pēc tam prasīt valstij segt zaudējumus. Labākā izeja, uz ko šāds konkurss virza, ir krāpt valsti?! Pilnīgi noteikti varētu būt arī citi risinājumi, bet šis ir pats vienkāršākais, ar rūgtu ironiju apliecina pasažieru pārvadātāji.

Par šo tēmu «Bauskas Dzīve» runāja ar bijušo autotransporta pārvadājumu uzņēmuma SIA «Aips» vadītāju Uldi Kolužu.

Kāda ir pašreizējā situācija ar sabiedriskā transporta pakalpojumu konkursu?
– Es jau sen teicu, ka VSIA «Autotransporta direkcija» nemāk uztaisīt normālu konkursu. Ja būtu viss kārtībā, tur būtu iekļautas elementāras prasības, noteikumi, skaidri saprotami punkti. Konkursam jābūt tādam, lai atkristu tiesāšanās. Ir jābūt noteikumiem, par kuru izpildi saņem skaidri saprotamus punktus. Nedrīkst būt, ka ir paslēpti daudzi jautājumi, kurus katrs tulko, kā prot, piemēram, konkursa nolikumā nebija paredzēta ne inflācija, ne objektīvas cenu izmaiņas. Uzņēmumam pašam bija jāgarantē, ka izpildīs saistības, neskatoties ne uz ko. Bija jāprognozē izmaksas desmit gadus uz priekšu. Parādījās norma, ka pēc trim gadiem pārskatīs, bet tagad cenu lēciens notika uzreiz. Pirmās piecas lotes, kas sāka strādāt, jau strādā ar mīnusiem.

Sākotnējais modelis bija tāds, ka visi lotēs sāk strādāt vienā laikā. Bija pat likums, ar kuru var pārtraukt līgumus, lai pielīdzinātu sākuma konkursam, bet viss izgāzās kā kāršu namiņš. Pagājis jau pusotrs gads, kad lotēm bija jāsāk darboties, bet puse Latvijas nav aptverta ar līgumiem. Arī tie, kas strādā, ir nelaimīgi, jo bizness ir ar zaudējumiem.

Cik lielā mērā konkursa rīkošanā savulaik uzklausīja profesionāļus?
– Kad Latvijas Pasažieru pārvadātāju asociācija vēlējās piedalīties, tad pateica, ka viņi ir ieinteresētā puse, un neļāva piedalīties. Konkursu rīkoja iepriekšējā valdība. Satiksmes ministrs varēja apturēt un izmainīt noteikumus. Asociācija daudzas reizes prasīja iedziļināties, pārskatīt un pieņemt lēmumus. Ir izjūta, ka ministrija uzdeva direkcijai pašai tikt galā un neiejaucās darbā,– izskatās, ka abas puses darbojās saskaņoti, lai arī satiksmes ministram bija jāiejaucas sen, redzot to, kas tur notiek.

Rodas izjūta, ka konkursa rezultātā tiek vaļā no novadu uzņēmējiem? Kurš zaudē konkursu, atgriezties jau nevar?
– Jā, tas ir viss. Šajos apstākļos atgriezties nevar. Tas jau notiek – tiek vaļā no vietējiem uzņēmējiem. Varbūt viņi gribētu tikt vaļā no novadu uzņēmējiem kaut kā citādi, tikai bremzē juridiskās normas.

Sistēma «samaļ» visus vietējos autobusu parkus. «Hansabuss» var noturēties tāpēc, ka viņiem ir ārzemju finansējums. Tiem vietējiem, kas paliks bez lotēm, atgriezties būs nereāli, jo vispirms jau būs jānopērk autobusi. Ja nevinnē, tad kur liec autobusus? Nav nekāda kompensācijas mehānisma šai sistēmai, un var noturēties tikai tie, kam ir papildu finansējums un bāzes.