Varmācības ģenealoģija

Slepkavību izdarījušā Leona Rusiņa kaimiņa stāsts

Sabiedrībā joprojām nav norimis sašutums par Jēkabpils novada Variešu pagastā paveikto slepkavību, ko izdarīja 1970. gadā dzimušais Leons Rusiņš. Viņš 16. aprīlī Variešu pagastā pie Trākšu kapiem sagaidīja un noslepkavoja savu bijušo dzīvesbiedri Aiju (vārds mainīts), kura ar māti un abu ar L. Rusiņu kopīgo sešgadīgo dēlu šajā dienā bija atbraukušas apkopt tuvinieku kapus. Pēc izdarītā L. Rusiņš aizbēga ar automašīnu. Patlaban (2. maijā) viņš joprojām atrodas meklēšanā.

Savus iespaidus par Leonu Rusiņu, skatījumu uz notikušo un tā priekšvēsturi, kā arī par saviem «piedzīvojumiem», gadiem ilgi dzīvojot zem viena Bebru mikrorajona daudzdzīvokļu mājas jumta kopā ar L. Rusiņu, BD piekrita pastāstīt nogalinātās sievietes kaimiņš. Sauksim viņu par Andri.

Šķiroties, prom iedams, pievāc pat tualetes podu
– Leonu es pazīstu aptuveni gadus septiņus, kopš viņš sāka dzīvot kopā ar Aiju, un abi mitinājās viņas mātes dzīvoklī. Rusiņš tur sāka uzturēties tad, kad pieteicās abu kopīgais dēls. Leonam ar Aiju ir trīspadsmit gadu starpība. Cik zinu, viņam arī ar iepriekšējo dzīvesbiedri, ar kuru laika gaitā, kā tagad lasām plašsaziņas līdzekļos, bijuši lieli konflikti, un Rusiņš viņu terorizējis, bijusi tāda pati paliela gadu starpība. Rusiņš pat uz mani apvainojās, kad es sākumā viņu kļūdaini noturēju par Aijas mātes brāli. Bet, manuprāt, tā ir: viņam nevar dot tikai tos reālos 53 gadus. Es teiktu, ka viņš izskatās pēc septiņdesmitgadīga vīrieša. Runājot par dzīvošanu pie Aijas un viņas mātes, jāteic, ka tā bija visnotaļ nosacīta, jo, tā kā Rusiņš tobrīd bija tālbraucējs, viņš reizēm atradās reisos pat trīs nedēļas no vietas. Dēlu viņš it kā apgādāja, piemēram, cik zinu, veda viņam rotaļlietas no Vācijas. Taču vīrieša attieksme pret dzīvesbiedri bija pazemojoša, un, kad Aijai tā visa bija par daudz, viņa Leonu palūdza izvākties. Abu šķiršanās notika pirms diviem gadiem, un tās laikā skandālu netrūka: piemēram, tika saukta policija, tajā skaitā arī pašvaldības. Bija amizanti redzēt, kā tad, kad Rusiņam lika izvākties no šā dzīvokļa, viņš policistus apmētāja ar tualetes papīra ruļļiem, kliedza, ka viņš te visu esot pircis, ka viņam viss pienākas… Leons, konfliktam pieaugot, man kā kaimiņam un pazīstamam prasīja, lai viņu atbalstu, bet es atbildēju uzreiz, ka tādam vīrietim, kurš pēc nesaskaņām ar dzīvesbiedri, prom ejot, savāc visu, ko var savākt, pat noskrūvē un paņem līdzi tualetes podu, neesmu gatavs palīdzēt pilnīgi neko. Es arī viņam aizrādīju, ka viņš taču atņem tās it kā paša pirktās lietas savam miesīgajam dēlam. Rusiņš man arī prasīja (sākumā ar labu, tad jau ar ļaunu), lai viņu atbalstu tādējādi, ka stāstu (faktiski spiegoju), ko Aija dara, bet, kad konsekventi to darīt atteicos, kļuvu par viņa ienaidnieku, un drīz arī pār manu galvu sāka gāzties Leona Rusiņa ķengas, – atceras Andris.