Mazās Mežotnes pils saimniece Regīna Deičmane: «Tas ir mans mīlestības un sirdsdarbs!»

Mazās Mežotnes pils saimniece Regīna Deičmane: «Tas ir mans mīlestības un sirdsdarbs!»

Šovasar Mazā Mežotnes pils, kurā saimnieko Regīna un Andris Deičmaņi, svin jau piecpadsmito koncertsezonu. Un, kaut arī vasara tuvojas izskaņai, mākslas dzīve pilī Lielupes krastā nerimst: no 5. līdz 12. augustam pilī notiek mākslinieku plenērs, kas noslēgsies ar darbu izstādi. 12. augustā tradicionālajā koncertā «Pēteris Vasks ielūdz. Vasara. Mežotne» uzstāsies kvartets «Akilone», septembrī pilī viesosies «Trio Palladio» un izcilais tenors Aleksandrs Antoņenko, bet novembrī koncertsezonu noslēgs lieliskā pianista Reiņa Zariņa solokoncerts. Tāpēc mūsu saruna ar Regīnu būs par to, kā viss sākās un ka viesmīlības «gēns» šajā vietā ir visai sens.

Laiks tiešām paskrien ātri, jo pilij šī ir piecpadsmitā koncertsezona. Taču – kāds ir stāsts par to, kā pili atradāt un kad sapratāt, ka šī ir piemērota vieta plenēru un koncertu rīkošanai?
– Acīmredzot tā bija saslēgušās zvaigznes, ka pilij bija jānonāk mūsu īpašumā. Tobrīd mūsu firma un mans vīrs Andris strādāja pie lielās Mežotnes pils restaurācijas, un mēs par šo ēku (tagadējo Mazo Mežotnes pili – red.) zinājām. Tā ka viss notika ļoti organiski, un mēs uzreiz idejai par mazās pils nonākšanu mūsu īpašumā teicām «jā», jo šī vieta patiešām ir brīnišķīga! Turklāt mums uzreiz bija idejas par to, ko šeit varētu darīt. Tā kā mēs paši tobrīd vēl ļoti intensīvi nodarbojāmies ar būvniecību un rekonstrukciju, mums bija patiess prieks restaurēt arī šo ēku, turklāt tobrīd visiem darbiem piesaistījām izcilo arhitekti Lieni Griezīti. Uzreiz bija skaidrs, ka atjaunojamā pils nebūs vienkārši māja viesībām vai atpūtai vai ārpilsētas rezidence, jo tā ir gana liela. Arī daba šajā vietā bija tik ārkārtīgi skaista un ļoti uzrunājoša, ka es uzreiz teicu – šī, manuprāt, būtu ļoti piemērota vieta koncertiem, plenēriem un izstādēm.

Kad īsti pilī sāka skanēt pirmie koncerti un notika pirmie plenēri?
– Jau pirmajā gadā, kad viss vēl īsti nebija gatavs, uzaicināju ciemos savas draudzenes mākslinieces, un sarīkojām pirmo plenēru. Tas visiem patika, un jau tolaik pilī sākās pirmie koncerti. Vienā no tiem piedalījās mūziķu grupa no Gruzijas, un, kā jau tas parasti notiek, pēc koncerta – īpaši ar gruzīniem! – ir jāpasēž. (Smaida.) Protams, viņi neiztika bez dziedāšanas, un tobrīd sapratām, ka pilī ir maģiska akustika. Tad arī kļuva skaidrs, ka pilij nepieciešams arī savs instruments – klavieres. Tā pamazām sāka veidoties sadarbība ar mūziķiem.

Vispirms mums izveidojās lieliska sadarbība ar «Latvijas koncertiem» un Guntaru Ķirsi, faktiski tā turpinās joprojām. No viņa ļoti daudz esmu mācījusies! Pamazām tas pārauga mīlestībā pret klasisko mūziku, un nu jau piecpadsmit gadus esmu, tēlaini sakot, līdz ausīm iemīlējusies klasiskajā mūzikā. (Smejas.) Protams, pilī skan arī džezs; mums ir izveidojusies ilggadēja draudzība ar Māri Briežkalnu, «Rīgas ritmiem» un dažādiem džeza koncertu formātiem, ar kuriem sākam sezonu un kuri pilī parasti skan aprīlī.

Kad saprati, ka Lielupes krastā koncerti varētu skanēt biežāk?
– Atklāti sakot, koncertdarbības sākumā mums nenāca prātā, ka tas viss izvērsīsies par četriem un dažkārt pat pieciem un sešiem koncertiem katru sezonu, taču faktiski tas notika diezgan ātri. Uzreiz arī bija skaidrs – gribu, lai šeit skanētu akadēmiskā mūzika un latviešu mūzikas jaundarbi. Man pašai bija interesanti klausīties nevis vienu un to pašu, bet lai ir dažādība, lai gan nekad nevar zināt, kādi būs komponistu jaundarbi. Protams, kādam tas patīk vairāk, kādam mazāk, bet ir labi, ka gaumes atšķiras, un interesanti ir tas, ka ikviens var atrast kaut ko sev. Galu galā – mēs nevaram visu laiku skatīties vienus un tos pašus mākslas darbus vai klausīties vienus un tos pašus skaņdarbus. Varbūt tāpēc, ka pati esmu māksliniece, man šī dažādība šķita interesanta, tāpēc vienubrīd iedrošinājos teikt – jā, es gribu kaut ko citādu un atšķirīgu, kas nav dzirdēts vai tik viegli uztverams, jo tas ir interesanti, un reizi vasarā noteikti kaut ko tādu var un vajag piedāvāt.