Dzīvnieks-kompanjons: kā izvēlēties sev vispiemērotāko mājdzīvnieku

Nav noslēpums, ka mājdzīvnieki ne tikai labi ietekmē saimnieka veselību, bet arī palīdz mazināt stresa nelabvēlīgo ietekmi. Iecienītākie mājdzīvnieki – kompanjoni, ko cilvēks tur savā mājā gan saziņai, gan pozitīvu emociju gūšanai, protams, ir suņi un kaķi. Taču pirms mājdzīvnieka iegādes jāizvērtē vairāki plusi un mīnusi, kā arī jāņem vērā vairāki aspekti, stāsta veterinārārsts, kinologs ar 30 gadu stāžu un sertificēts zoopsihiatrs Alberts Čipuštanovs.

Draugs, sargs vai… bērns?

Pirmais jautājums, uz kuru būtu jāatbild cilvēkam, kurš apņēmies iegūt suni vai kaķi, ir mājdzīvnieka iegūšanas mērķis.

“Parasti cilvēki vēlas, lai mājdzīvnieks pildītu drauga vai ģimenes locekļa, dažreiz pat “bērna” lomu. Piemēram, pusmūža un vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuru bērni un/vai mazbērni jau ir izauguši un dzīvo atsevišķi, ir saglabājies ieradums par kādu rūpēties, veltīt īpašu uzmanību,” teic A. Čipuštanovs. Šādā gadījumā ir rūpīgi jāapsver, vai cilvēki būs gatavi rūpēm par jaunu ģimenes locekli.

Atsevišķi vērts atgādināt par “suņa pamata darbu” – sarga funkciju turpmāko izpildi: īpašnieka un viņa ģimenes locekļu, kā arī īpašuma vai teritorijas sargāšanu. Šādi mājdzīvnieki un to audzināšana prasa atbilstošu audzināšanu: svarīgi, lai saimniekam būtu laiks un enerģija dzīvnieka apmācīšanai.

Jāatgādina, ka agrāk, pirms 15-20 gadiem, konkrētas suņu un kaķu šķirnes tika audzētas pašapliecināšanās nolūkos, lai izrādītu savu ienākumu līmeni vai arī iedvestu apkārtējos bailes (ja runājam par tā sauktajām “kaujas” suņu šķirnēm). “Par laimi, šī dižošanās ir palikusi pagātnē,” saka veterinārārsts.

Kaķis vai suns?

Dzīvnieks – kompanjons jāizvēlas ar pilnu atbildību. Ir vērts ņemt vērā saimnieka vecumu un temperamentu (ja tas ir suns, tad turpmākos 12-15 gadus būs nepieciešams viņu vest pastaigās vismaz 2-3 reizes dienā), viņa iepriekšējo pieredzi ar mājdzīvniekiem un to audzināšanu, kā arī ģimenes stāvokli, mazu bērnu skaitu ģimenē un dzīvnieka šķirnes īpatnības.

“Vientuļiem, veciem cilvēkiem neieteiktu izvēlēties lielus suņus (būs grūti gan fiziski, gan finansiāli, īpaši nodrošināt pareizu barošanu), kā arī izslēgt darba šķirnes (dienesta un medību šķirnes), ja cilvēks ir nepieredzējis un nav gatavs veltīt daudz laika kinologa apmācībām. Tāpat nevajadzētu izvēlēties arī hiperaktīvas suņu un kaķu šķirnes. Taču šajā jautājumā vislabāk palīdzēs apzinīgs audzētājs, kurš labi parzina “savu šķirni” un varēs ieteikt mierīgāka rakstura kucēnu vai kaķēnu. Noteikti iepazīstieties ar topošā mājdzīvnieka vecākiem, novērojiet viņus un regulāri sazinieties ar audzētāju,” iesaka Čipuštanovs.

Prieks vienmēr ir patiess

Saziņa ar dzīvnieku-kompanjonu aizvieto dažādus meditācijas veidus, palīdz tikt galā ar negatīvām emocijām un pārvarēt stresu, mazina vientulības sajūtu. “Varat iziet no mājas uz pusstundu vai atgriezties darba dienas beigās – vienmēr būsiet gaidīts, un mājdzīvnieks vienmēr no sirds priecāsies par jūsu atgriešanos! Tas, iespējams, ir galvenais iemesls, kāpēc cilvēki iegādājas mājdzīvniekus. Pozitīvu emociju gūšanai,” turpina zoopsihiatrs.

Vēl viens svarīgs faktors ir labas fiziskās formas uzturēšana.

“Ikdienas pastaigas un aktivitātes ar suni svaigā gaisā, kā arī rotaļas ar kaķi būs vērtīgas visiem ģimenes locekļiem,” apliecina veterinārārsts. Pašreizējos pandēmijas apstākļos daudzi cilvēki strādā attālināti no mājām, stundām sēž pie datora, maz pārvietojas pa dzīvokli vai māju. Taču kustība, kā zināms, ir nepieciešama ikvienam!

Problēmas audzināšanā? Viss ir risināms!

Suņu vai kaķu agresija, bailes no vientulības, riešana bez iemesla – problēmām var būt dažāds raksturs, un ar tām tikt galā var palīdzēt īpašs speciālists, kurš saimniekiem spēj skaidri pateikt, ko viņi dara nepareizi. Šis speciālists ir zoopsihiatrs vai veterinārārsts, kurš saprot uzvedības medicīnu. Pēc Alberta Čipuštanova teiktā, dzīvniekiem ir līdzīgas garīgās slimības kā cilvēkiem. Depresija, protams, dzīvniekiem, tīrā veidā nepastāv, taču ir ļoti daudz citu psihisku saslimšanu – agresivitāte, dažādas fobijas, kuras, gluži kā cilvēkiem, var izraisīt dažādi traucējumi. Piemēram, separācijas sindroms vai bailes no šķiršanās, kad saimnieks nevar atstāt dzīvnieku vienu mājās. Tā rezultātā seko gan kaitējums sev, gan mājas priekšmetu bojāšana, gan bedrīšu rakšana uz ielas, gan problēmas ar tualetes apmeklējumu.

“Tas viss ir ārstējams! Dažreiz pietiek ar dažām terapijas nedēļām, dažreiz tas aizņem vairāk laika, taču visu iespējams labot,” stāsta zoopsihiatrs.

Vēl viens svarīgs punkts, kas jāņem vērā, ir mājdzīvnieka zaudēšana. Diemžēl suņu un kaķu dzīves ilgums ir salīdzinoši īss. Reti kurš mājdzīvnieks nodzīvo līdz 20 gadu vecumam. Ar šo aspektu arī jārēķinās. Ģimenes mīluļa nāves gadījumā ne visi saimnieki vēlas uzņemt savā mājā vēl kādu dzīvnieku, taču jauna, no patversmes paņemta kucēna vai kaķēna iegūšana var būt īstās “zāles”, uzskata Čipuštanovs.

Vienlaikus viņš uzsver – lai arī kādu variantu cilvēks izvēlētos, nekad nevajadzētu salīdzināt jauno ģimenes locekli ar iepriekšējo, aizgājušo. Tāpat kā cilvēki, arī dzīvnieki ir atšķirīgi. Jaunajam mājdzīvniekam vēlams dot jaunas iesaukas, neatkārtoties, lai zemapziņā nemēģinātu jaunajā dzīvniekā saskatīt aizgājušo draugu. Vienlaikus iespējams izmantot iepriekšējā dzīvnieka rotaļlietas, guļvietas un aksesuārus, tos gan dezinficējot.

Foto: pexels.com