Tik skaisti saullēkti un saulrieti ir tikai Rundālē (1)

Aizraušanās. Ļena Brazjule turpat septiņus gadus savu iemīļoto nodarbi – sportošanu – apvieno ar fotografēšanu

Nu kurš gan vasarā brīvdienā ceļas četros, lai dotos izbraucienā ar riteni iemūžināt neatkārtojamus saullēktus? Rundāliete Ļena Brazjule! Jau turpat septiņus gadus viņa savu iemīļoto nodarbi – sportošanu – apvieno ar vēl vienu aizraušanos – fotografēšanu. Un Ļenai izdodas ieraudzīt tādu skaistumu dabā, kas citiem paliek nepamanīts.

Sportošana saved kopā ar skaistumu
Ļenai patīk sportot – viņa skrituļo, slido, slēpo, brauc ar riteni. No rītiem pirms darba viņa atkarībā no gadalaika ceļas vēl pirms saullēkta, kārtīgi pabrokasto un dodas izbraucienā vai nu ar riteni, vai tad, kad ir sniegs, iet pastaigā. Rīta pārgājienu noslēdz Rundāles ūdensdzirnavu dīķī ar peldi. Līdz pagājušajai ziemai Ļena peldējās no maija līdz pirmajam ledum, taču pērn viņai uzdāvināja speciālas čības un cimdus peldēšanai ziemā – tagad viņa to var darīt visu gadu. Esot bijis ļoti grūti izturēt to posmu no rudens līdz pavasarim.
«Sports dod tādu laimes izjūtu. Kamēr man bija bērni, liela ģimene un mājas rūpes, tam vienkārši nepietika laika. Tagad bērni jau izauguši, man ir brīvība. Tā es sāku – braucu, ieraudzīju kaut ko skaistu, lecu nost no riteņa un steidzu bildēt. Tieši tā iemūžināti krāsainie rīti pie ūdensdzirnavām. Tie tik ātri parādās un pazūd. Domāju, ka daudzi cilvēki tos vispār nekad nav redzējuši. Līdz tam, kad sāku sportot, arī es tos nepamanīju,» stāsta Ļena.
Viņas uzticamais sabiedrotais skaisto mirkļu ķeršanā allaž bijis telefons. Ļena priecājas, ka tiem mūsdienās ir tik labas fotokameras. Varbūt kādu dienu nopirkšot arī īstu fotoaparātu, taču, skrituļojot vai slēpojot, tas gan būšot pavisam neērts. Aktīvās fotografēšanas gados Ļena nomainījusi trīs ierīces. Jaunu viņa izvēlas tikai tad, ja pārbaudīts – kamera strādā labi. Viņa smejas, ka sazvanīt jau var uz kuru katru aparātu, arī citiem mērķiem telefonu viņai īsti nevajag, pats galvenais – lai var skaisti nofotografēt.

Trīs iemīļotākās vietas
Ļena uzskata, ka nav skaistāka laika par rītiem. Arī vakari esot glīti, taču rīti ir vienkārši pasakaini: «Kad saule lec, tu brauc ar riteni, viss apkārt smaržo… Skaistums ir pašā dienas sākumā.» Savukārt no gadalaikiem viņai patīk pavasaris un rudens. Tāpat viņai tīk labības lauki, sarma un dažādi ziedi. Kad ir gaišs un saulains, tad Ļenai gribas bildēt. Taču arī miglai esot savs valdzinājums. Cilvēkus gan Ļena bildē reti, turklāt pārsvarā tikai pašus tuvākos.
Viņai ir trīs iedvesmas vietas, kuras, kā pati saka, dievina: «Vis-iemīļotākais man ir Mežotnes pilskalns. Tur jaunībā, 80. gados, es ar motociklu braucu pusdienlaikā atpūsties. Tolaik tur nebija kopts, vasarā zāle izauga cilvēka augumā. Bet es tāpat vienmēr labprāt pasēdēju uz kalna, kur tagad ierīkota ugunskura vieta. Es pat dienasgrāmatu tajā vietā pazaudēju. Tur ir tāda laba aura. Dabas klātbūtnes sajūta, klusums, nav drūzmas. Tāpēc laikam no turienes man ir tik daudz bilžu.» Ļenai esot tradīcija – ja brīvdienas viņa pavada mājās, jo daudz tiekot ceļots kopā ar deju kolektīvu, tad obligāti dodas uz Mežotnes pilskalnu. Vienalga, kāds ārā laiks. Tad tur gan paskraida, gan pavingro un, protams, pabildē.
Vēl Ļena iecienījusi pastaigas pie Rundāles pils. Viņa dodas apkārt parkam, pavadot tur dažkārt pat vairākas stundas, līdz telefons no bildēšanas sāk izlādēties. Šogad pavasarī pirmo reizi esot bijis tik daudz balto vizbulīšu – nu tā, ka parks balts. Tas atsaucis atmiņā bērnību, kad pavasarī katru dienu iets uz tuvējo mežu, lai tikai nenokavētu zilo vizbulīšu ziedēšanas sākumu. Pavasaros no rītiem pils dīķī mēdzot viesoties gulbji: «Viņi tik skaisti atlido, nosēžas, brokasto. Gulbji bija vieni no pirmajiem, kurus fotografēju. Mani mīļākie putni. Viņi mani jau pazīst. Sekoju viņu dzīvei līdzi kā pie pils, tā dzirnavām un arī dīķī pie attīrīšanas iekārtām.»
Protams, nevar nepieminēt Rundāles ūdensdzirnavu apkār-tni, kur aizraušanās ar fotografēšanu sākās un kur noķerts tik daudz skaistu momentu – krāšņu un dramatisku saullēktu, noskaņām bagātu dabas mirkļu. Piemēram, pērn agrā pavasarī, kad ūdens vēl bijis auksts, peldes laikā Ļenai piebiedrojies bebrs. Viņa tūliņ pat skrējusi pakaļ telefonam, jo kaut kas tāds bieži negadās. Parasti bebri ātri vien pazūd tumšajos ūdeņos, bet šis izrādījās pozēt kārs dzīvnieciņš, labprāt ļāvies gan fotografēšanai, gan filmēšanai.
Pašus pirmos iemūžinātos kadrus Ļena līdz ar telefonu pazaudējusi dzirnavu dīķī. Tieši to, nevis tik daudz pašas ierīces viņai žēl, jo katra bilde, kā atzīmē Ļena, ir unikāla: «Tāda otrreiz vairs nesanāks, lai kā censtos. Esmu gājusi uz vienu un to pašu vietu vairākkārt, lai iegūtu ko līdzīgu, bet nesanāk.»
Taču fotogrāfijas top arī citās Latvijas vietās – Ķemeru tīrelī, pie jūras, dabas takās. Atvaļinājumā viņa sapako drēbes, segu, spilvenu un dodas izbraucienā ar automašīnu. «Man patīk tāda brīvības izjūta – tu brauc, nekur nesteidzies, kaut ko ieraugi – apstājies un nobildē,» teic Ļena, kura pavisam mierīgi var arī pārnak-šņot mašīnā pie jūras, lai jau četros varētu vērot saullēktu.