Airika Balode
Sestdien, 21. oktobrī, Iecavas kultūras namā tika aizvadīts pasākums «Draugs kad draugam roku dod». Draudzīgā un siltā noskaņā Iecavā dzīvojošās ukraiņu ģimenes pavadīja pēcpusdienu kopā ar vietējiem iedzīvotājiem.
Sarīkojums sākās dienas vidū, kur ikviens apmeklētājs tika aicināts uz kafejnīcas tipa tirdziņa apmeklējumu Iecavas kultūras nama mazajā zālē, pēc tam sekoja arī citas aktivitātes.
Tirgotāju lomā bija iejutušās ukraiņu ģimenes, kuras pasākuma dalībniekiem piedāvāja plašu pašu gatavotu labumu klāstu – kāpostu tīteņus, auksto gaļu, ievārījumu, marinējumus, boršču, speķmaizītes, kā arī dažādus mīklas izstrādājumus – vareņikus, pīrāgus, saldās smalkmaizītes un pat desertus. Dažādie ēdieni tika izpārdoti par ziedojumiem. Piedāvājumā bija arī bērnu darinātas rotaslietas, kā arī Iecavā dzīvojošo ukraiņu un Iecavas diena centra «Iecavnīca» saimes gatavoti rokdarbi.
Uz palodzēm mazajā zālē bija izvietoti arī bilžu albumi, kuros redzamas Ukrainas pilsētas pirms un pēc Krievijas veiktā iebrukuma valstī. Turpat mazās zāles otrā pusē uzklāti vairāki galdiņi, kur iespējams piesēst un nobaudīt iegādāto maltīti, turklāt klavieru mūzikas pavadījumā.
Tatjana un Jūlija Trubajevas ir māte un meita, kuras Iecavā patvērušās, pametot Hersonas pilsētu Ukrainā. Pasākuma dienā viņas piedāvā iespēju iegādāties pašu gatavotu boršču. «Bauskas Dzīve» interesējas, vai ir jūtama atšķirība starp latviešu un ukraiņu boršču, un Tatjana atbild, ka katrai saimniecei borščs, tāpat kā arī citi ēdieni, vienmēr sanāk nedaudz citādāk. Viņa stāsta, ka ukrainietes borščā izmanto citādākas bietes, lai krāsa būtu piesātinātāka.
Boršču iegādājas arī iecavniece Vija Kalderauska, kura uz pasākumu ieradusies, jo pati darbojas senioru deju kopā «Kamenes», tāpēc par sarīkojumu bijusi informēta. «Kā varu, tā atbalstu Ukrainas iedzīvotājus jau no paša kara sākuma – kas bija mājās un bija vajadzīgs, to arī ziedoju. Viņi šajā pasākumā piedalās ar cienastiem, ja mēs tos iegādājamies, tādējādi arī atbalstām Ukrainas valstspiederīgos,» stāsta V. Kalderauska, «es ēdu boršču, ļoti garšīga un sātīga zupa. Nogaršoju arī pīrādziņu un karsto dzērienu, bet vēl būs laiks arī ko citu noprovēt.»
V. Kalderauska uzskata, ka šādi pasākumi ir nepieciešami, jo cilvēkiem ir svarīgi satikties, draudzēties un iemācīties saprast citam citu, atbalstīt un kļūt draudzīgākiem. «Domāju, ka mēs visi esam pateicīgi Ukrainas tautai par to, ko viņi dara un kā viņi mūs aizstāv. Kopš iepazinos ar ukraiņiem, viņu attieksmi pret valdību un viņu drosmi, arī manī personīgi ir parādījies patriotisms – es jūtu lepnumu par to, ka esmu latviete,» atzīst pasākuma apmeklētāja V. Kalderauska, «es apbrīnoju ukraiņus par viņu izturību. Esmu ievērojusi, ka mūsu tautai patīk visu nosodīt, bet viņi šajā briesmīgajā situācijā ir kā viens vesels.»
Pēc iestiprināšanās ar dažādiem ukraiņu ēdieniem un uzkodām, pasākuma viesi tika lūgti doties uz kultūras nama lielo zāli. Koncertprogrammu «Dzimtā valoda» sniedza Edgars Vilcāns un Katrīna Gupalo. Repertuārā bija gan latviešu, gan ukraiņu dziesmas, un atraktīvā dziedātāja Katrīna Gupalo aicināja dziesmās vienoties arī koncerta klausītājus. Pie kādas jestrākas ukraiņu dziesmas sēdošie sita plaukstas un skaļā balsī dziedāja līdzi māksliniekiem uz skatuves, radot sirsnīgu un ģimenisku izjūtu.
Iecavas dienas centra «Iecavnīca» vadītāja, sarīkojuma idejas autore, kā arī organizatore Ilva Vansoviča stāsta, ka doma par pasākumu radusies tādēļ, ka novērojusi Iecavā dzīvojošo ukraiņu degsmi būt pateicīgiem un labo sniegt pretī. «Mēs viņus atbalstām, kā varam, un viņi šo palīdzību pieņem, bet viņi nav prasoši – viņi ir ļoti pateicīgi par visu, ko mēs sniedzam, un ir gatavi dot ko pretī arī mums. Šajā pasākumā vēlējos parādīt to, cik ukraiņi ir atvērti,» stāsta I. Vansoviča, «pēc tam bija jāsaprot, kādā formātā pasākumu labāk organizēt, kam sekoja sarunas ar Iecavas kultūras nama darbiniecēm, lai ideju attīstītu tālāk.»
I. Vansoviča atzīst, ka no ukraiņiem ir ļoti daudz, ko mācīties, piemēram, mieru, sakārtotību un līdzsvaru šīs smagās situācijas uztveršanā. «Pirmās mammas, kuras atbrauca uz šejieni, bija nosvērtas un mierīgas, jo apzinājās, ka viņām ir jāparūpējas par saviem bērniem, – šis viņu spēks arī mūs ļoti stiprināja,» stāsta I. Vansoviča, «esmu pateicīga, ka dienas centrā un Iecavā visi esam ļoti draudzīgi. Bija situācija, kad februārī Iecavā ieradās ukrainiete ar vasaras apaviem kājās, un man zvanīja kāds iedzīvotājs ar jautājumu – kā varam palīdzēt? Jau nākamajā dienā saņēmām jaunus ziemas zābakus. Šis atbalsts noteikti ir kopdarbs – iestādes, biedrības, kolektīvi, iedzīvotāji, dome un mēs visi kopā.»
Un kādā valodā tad sarunājās? Jaunā paaudze taču krievu valodu neprot.