Amatierteātris «Dadži» iestudējis izrādi pēc poļu rakstnieces Lucīnas Legutas pasakas «Reiz circeņiem bij’ veikaliņš» motīviem. Lai arī sižets ir ļoti vienkāršs un pamācošs, pats uzvedums ir pārsteidzošs.
Pēc iepriekšējās teātra vadītājas Evitas Novickas aiziešanas trupai nav klājies viegli, bet kolektīvs vēlas turpināt spēlēt. Izveidota sadarbība ar konsultanti Artu Briedi, kas gan raisījusi dažādas izjūtas, bet rezultātā tapusi teātra izrāde, kur ieguldīts liels darbs dramaturģijā un režijā.
Sižets ir vienkāršs – mušu mamma meklē mūzikas instrumentus, ar kuru palīdzību uzreiz un tagad var izpausties viņas brīnumbērni. «Vai tad nav dzirdēts, ka brīnumbērns prot spēlēt uzreiz?» prasa mušu mamma. Tas, ka nekas uzreiz nesanāk, viņu nesatrauc – vajag tikai atrast īsto mūzikas rīku!
Tā inteliģento un mierīgo circeņu Teofana un Bolofana ierasto dzīvi, kur viņi kopā dzer tēju un ieklausās savās «otrajās balsīs», izjauc šis katastrofālais faktors. Jau pēc pirmās dienas Teofans padodas – viņš «slimo» un atstāj Bolofanu cīnīties ar agresīvo pircēju. Bolofans pēc vairākiem mūzikas instrumentu mēģinājumiem diskusijā ar mušu mammu meklē īsto preci trīs dienas un trīs naktis. «Tu turies, Bolofan!» novēl Teofans, pirms pamest biedru uzmācīgās mušas spiedienam. Pa vidu sabrūk bizness, jo notikumi atbaida pircējus, un beigās abi lugas varoņi pieņem lēmumu pamest tirdzniecības vietu un doties labākas dzīves meklējumos.
«Dadži» ir atvēzējušies uz vizuāli krāšņu izrādi. Izkrāsotas sejas ļoti labi papildina skatuviskos tēlus – gan piešķirot kukaiņu vaibstus, gan pastiprinot varoņu emocionālās sajūtas. Īpašu noskaņu rada aktivitāte uz skatuves – izrāde ir pārpildīta ar jēgpilnu darbību.
Vienlaikus izrādes pasaku noskaņu rada idilliskas un harmoniskas melodijas. Pats iestudējums balansē uz robežas starp naivo un viedo – izmantojot klasiskus pasaku arhetipus, luga ir ne tikai ļoti baudāma jaunākajai paaudzei, bet arī kalpo kā alegorija par mūsu dzīves ikdienu.
Bolofana lomā iejutās Larisa Kona: «Bija grūti iejusties tēlā. Man liekas, ka iejutos tikai ģenerālmēģinājumā, kad parādījās seja, un es sapratu – es šitāda esmu!» Viņa atzīst, ka nebija viegli pierast pie formāta, kur visu laiku uz skatuves notiek darbība. Larisa pati sev ir barga kritiķe, tomēr no malas nemaz nevarēja just, ka kaut kas nebūtu izdevies.
Iepriecināta bija iepriekšējā amatierkolektīva vadītāja Evita Novicka: «Galvenais, lai ir dota iespēja darboties. Darboties «Dadži» grib, režisors būs super! Luga interesanta – sižets ir vienkārša pasaka, bet man ļoti patika, kā ir izmantoti rekvizīti, kā var piepildīt skatuvi. Novēlu daudz skatītāju, aplausus un iespēju darboties, lai viņus novērtētu ne tikai no skatītāju, bet arī no pašvaldības puses.»
Jauno režisori Artu Briedi grupa sākumā uzņēma ar divējādām sajūtām – ne visu uzreiz izdevies saprast, ko viņa vēlas no aktieriem, bet pamazām radusies apziņa, ka tas ir tā vērts.
Arta ar teātri aizrāvusies Iecavā. «Viss sākās Iecavas vidusskolā pie Valdas Karnītes teātra, sporta nodarbībās un pulciņos. Studēju Kultūras koledžā pasākumu režiju. Bakalauru ieguvu Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijā – esmu teātra skolotāja. Šī bija pirmā nopietnā lielā izrāde. Ir uz ko tiekties, ir, ko mācīties. Plānoju studēt tālāk maģistrantūrā. Ceru, ka tad būs vēl vairāk ideju un jaunas vēsmas,» saka A. Briede.
Lugu izvēlējusies un pasaku dramatizējusi pati, izmantojot «Dadžu» aktieru improvizācijas un idejas mēģinājumos. ««Dadži» mēģinājumos paši improvizē, un tad redzu, ko papildus ņemam izrādē. «Dadži» ir lieliski improvizatori, un pasaku lugas ir viņu vizītkarte. Mēs to turpinām,» saka A. Briede. Saruna pārliecina – ar jauno režisori teātra kolektīvs var atvēzēties arī uz kaut ko vēl iespaidīgāku.
