Kristīne Sēnele
Kad «Ausekļu dzirnavu» himna nodziedāta, karogs uzvilkts mastā, uzrunas pateiktas un trīs skaļi tvaika lokomotīves pūtieni pieskandinājuši apkārtni, «Sējas svētki» sestdien, 11. maijā, varēja sākties. Šī tradīcija muzejā jau no 2010. gada, lai, kā lakoniski noteic svētku saimnieks Mārtiņš Mediņš, saglabātu latviskumu.
«Saglabāt to, kas vēl ir palicis, nav aizmests lūžņos, izpostīts un sadedzināts. Ja runājam par koka darba rīkiem un instrumentiem, tad lielāko daļu no tiem esmu paglābis no ugunskura,» piebilst M. Mediņš.
Šogad svētku atklāšanā, skanot «Nevis slinkojot un pūstot», karoga uzvilkšana bija uzticēta amatniecei Ingai Kļavai un pasākuma viesim no Līgatnes, «Vienkoču parka» amatniekam Rihardam Vidzikim. Tad uzdevums dampmeistaram no tvaika lokomotīves izdabūt trīs skaļus «tūt, tūt, tūt», lai visiem klātesošajiem skaidrs – svētki ir atklāti.
Mārtiņš Mediņš, kā jau īsts saimnieks, tūliņ aicina viesus uz demonstrējumu lauku, kur īsā laikā paveicams prāvs darbu saraksts: jāsagatavo augsne sēšanai un stādīšanai, jādabū zemē kartupeļi, bietes, kukurūza, saulespuķes, kā arī auzas, āboliņš un timotiņš.
Tāpēc bez liekas kavēšanās cits pēc cita ar zilu dūmu mākoni un dārdošu rūcienu tiek iedarbināti pieci vēsturiski darba spēkrati: četri dažādu laiku traktori «Fordson», «DT-14», «VTZ» un «T74» un viens kravas auto «GAZ». Šo kvintetu skaļuma ziņā pārspēt nebūtu pa spēkam nevienai mūzikas grupai. «Fordsonam» pie stūres sēdās svētku saimnieks, jo piekabē vērtīga krava – sējas un stādāmmateriāls, arī dažas kastes saasnojušu ‘Adretta’ un ‘Vineta’ kartupeļu, palīgierīces precīzākam sējasdarbam.
Kukurūza un saulespuķes sargās no izžūšanas
Demonstrējumu laukā vagas jau sadzītas, un Mārtiņš Mediņš lūko, kuram no klātesošajiem uzticēt darbus. Uz skatīšanos viesi čakli, bet pastrādāt jau mazliet tā kā skubināmi. Taču saimnieks ilgi stīvēties neļauj. Tā nu arī «Bauskas Dzīve» tiek pie instrumenta, lai sagatavotu vagu kukurūzas sējai. Tikmēr lielākā viesu atsaucība ir pie kartupeļu stādīšanas, saguldot tupeņus vagās ātri vien.
Saulespuķes un kukurūzu plānots sēt lauka malējās vagās, lai pasargātu pārējos sējumus no svelmes un izžūšanas. Mārtiņš Mediņš stāsta, ka šajā laukā ir īsta burkānu zeme – smilšaina un viegla. Tāpat viņš rāda uz apkārt augošajiem rudziem, kuriem šogad neparasti agri vārpas. No šiem rudziem tikšot malti milti un cepta maize nelielos apmēros. Ja saulespuķes sēj ar rokām, tad kukurūzai un bietēm paredzētas īpašas rokas sējmašīnas. Bietes naski sabirst vagā. Iesācējiem tik vien kā jāiemācās sējmašīnu raiti ripināt uz priekšu, nemeņģējoties šurpu turpu. Savukārt ar kukurūzas sējamo ir grūtāk, zeme ātri vien aizķepē atveri, pa kuru birst sēkla, tāpēc «mašīna» jādarbina uzmanīgi.
Domino sliktā omā
Speciālā sējmašīna timotiņam un āboliņam, kas pagājušā gadsimta sākumā tapusi fabrikā «Imanta», ļoti labi padara tai uzticēto darbu – uz riteņa to stumj pa lauku un no garas koka rensteles pa caurumiņiem glītās rindās sēkla sabirst augsnē. Viens no vīriem sākumā negribīgi ķeras pie sējmašīnas, bet drīz vien jau apmierināts ar uzticēto darbu. Komplektā abām minētajām kultūrām šajā lauka daļā jāsasēj arī auzas. Tas pieaicinātā palīga darba zirga Domino pienākums.
Mārtiņš Mediņš atzīst, ka darba zirgu Latvijā palicis pavisam maz. Tad nu dažkārt tie jāved pat no tālienes. Domino gan vietējais – no Ozolaines. Kaut šis lauks un lauka darbi viņam nav sveši, tomēr šoreiz zirgs nepavisam nav strādātgribētājs. Varbūt pie vainas neskaitāmie skatītāju acu pāri un telefonaparātu kameras, bet varbūt mehanizētie konkurenti un to draudīgais paskats. Pēc brīža Domino gan saņemas un auzu graudi sagulst zemē, bet viņam vēl jāaizvago arī kartupeļu vagas.
Krāso dziju un mazgā veļu
Kad darbs padarīts, var arī atgriezties «Ausekļu dzirnavu» sētā, lai paskatītos, kā strādā citi, un apciemotu dažādu tradicionālo amatu lietpratējus.
Vispirms lūkojam, ko Dace Žuromska no Bārbeles vāra lielā katlā. Izrādās, tur baltalkšņu mizu dzeltenbrūnā novārījumā krāsojas dzija. To nevis vāra, bet tur temperatūrā līdz 40 grādiem. Kāds būs rezultāts, to esot grūti paredzēt, jo dabiskajā krāsošanā svarīgi arī dažādi metafiziski lielumi, piemēram, Mēness fāzes. Pēc tam krāsojums tiks piekodināts vēl ar pelnu sārmu. Krāsošanai der dažādi augi, piemēram, vasaras otrajā pusē var izmantot arī madaras, strutenes, ievu mizas.
Līdzās krāsošanai aplūkojams arī pilns mūsu senču veļas mazgāšanas un gludināšanas atribūtu klāsts. Pletīzeris, baļļa ar veļas dēli, kā arī veļas mazgāšanas ierīce, kuru svētku vešeriene bārbeliete Monika Ozoliņa jokojot nosauc par pusautomā-
tu. Saliek tajā veļu, pievieno veļas ziepes un ar rokturi kustina mazgājošo daļu turpu šurpu.
Darbs ar metālu
Pēc tam apciemojam kalēju no Bauskas Uldi Šulcu, kas pie smēdes kaldina dzelzs naglas. Viņš, pateicoties metālmākslas izglītībai, var ne tikai izkalt praktiskas detaļas, piemēram, lauksaimniecības tehnikai, eņģes, vārtus, bet arī izgatavot mākslinieciskus kalumus. Uldis Šulcs ir autors Bārbelē esošajai skulptūrai «Bārbala», Bauskas rātsnama vējrādītājam. Kalēja arods neesot īpaši populārs jauniešu vidū, jo tas ir pietiekami smags un, ja tā var teikt, arī netīrs. Tomēr Uldim Šulcam tas patīk, un viņš arvien darbojas savā Bauskas darbnīcā.
Ar metālu strādā arī skārdnieks. Kā pastāsta amata meistars Laimonis Ceplis no Lielvārdes, viņa amata brāļu Latvijā vairs nav nemaz tik daudz. Paš-
laik mazāk ir arī mācīties gribētāju. Pats skārdnieka un jumiķa prasmes apguvis profesionālās skolās. Ventilācijas šahtas, valcētie jumti – tie ir vieni no skārdnieku ikdienas darbiem. Un par darba trūkumu Laimonis Ceplis nesūdzas.
Pumpenieks – kas tas tāds?
No metāla pie koka. Šajos svētkos «Ausekļa dzirnavās» ciemojās kokamatnieks un «Vienkoču parka» dibinātājs Rihards Vidzickis. Viņš iepazīstināja ar jau pavisam izzudušu arodu. Senāk ūdensvadiem caurules gatavoja no koka un amatniekus, kas to darīja, vismaz Vidzemes pusē dēvēja par pumpeniekiem. No priedes, retāk egles vai ozola, ar speciālu instrumentu izdoba caurumu. Rihardam Vidzickim griežņi saglabājušies no seniem laikiem, piestiprināts tikai jauns stienis. Mazliet atgādinot kustības ar milzīgu korķu viļķi, instruments tiek burtiski ieskrūvēts arvien dziļāk priedes baļķī, atstājot aiz sevis vajadzīgā izmēra caurumu. Kokamatnieks zina teikt, ka šādas caurules, kas zemē ieraktas pirms simts un vairāk gadiem, vēl joprojām tiekot atraktas gana labā stāvoklī.
Kokamatniecības stūrī varēja izmēģināt zāģēšanu, mizošanu, kā arī pēc koksnes fragmentiem minēt, kādai koka sugai tie pieder.
Svētku gaitā, ritmiski pukstot un spļaujot dūmus, paraugdemonstrējumus rādīja arī lubiņu zāģis. Tas apses baļķēnus sazāģēja gluži kā tādas «špickas», sagatavojot materiālu jaunam jumtam.
Dzirnavās, kā ierasts, mala graudus, putraimus un grūbas, klētī varēja uzzināt, kā notiek vērpšana un aušana.
Vēl viena vēstures liecība – sērkociņi
Šajos svētkos pirmo reizi nedaudz pārvietotajās dzirnavās izstādīta plaša Latvijā ražoto sērkociņu kastīšu un to etiķešu kolekcija. Saskaitīt neizdevās, taču pāris vitrīnās vien ap 700 padomjlaiku ražojumu bija skatāmi. Ekspozīcijā varēja novērtēt, ko savu simts un vairāk gadu pastāvēšanas laikā saražojušas mūsu zināmākās rūpnīcas «Komēta» un «Liepājas sērkociņi». Abas 2000. gadu sākumā gan pārtraukušas ražošanu. Līdzīgi kā pastmarkas – sērkociņu kastītes ir gan sava laika dizaina tendenču, gan aktualitāšu liecība. Uz tām var redzēt, kas noteiktos gados cilvēkiem paticis, interesējis, kāda ilustrāciju tehnika dažādos laika periodos bijusi modē.
Sērkociņi, protams, ir tikai daļa no «Ausekļu dzirnavu» plašās kolekcijas. Lai aplūkotu visu eksponēto priekšmetu klāstu, ar svētkiem atvēlēto laiku noteikti ir par maz. Tomēr ir gandarījums, ka mūsu senču meistaru darinājumi un priekšmeti, kas bieži ģeniāli savā vienkāršībā, tik kuplā skaitā paglābti no ugunskura vai izgāztuves. Tikpat svarīgi kā instrumenti ir arī amatnieki, kas joprojām pieprot senās amatu prasmes un tās labprāt rāda arī citiem. Mārtiņš Mediņš atzīst, ka atrast šādus cilvēkus kļūst arvien grūtāk.
Netrūka nedz ēdamā, nedz jautrības
Kā jau svētkos, netrūka nedz ēdamā, nedz jautrības. Saimnieces cepa pīrāgus un gatavoja putraimu putru. Svētku viesus izkustināt kājas mudināja mūziķi no grupas «Albīns un draugi», Briežu ciema kapelas «Amma», kā arī dejotāji no Bārbeles, Skaistkalnes un Bauskas. Mājražotāji un amatnieki bija saveduši dažnedažādus darinājumus: par piemiņu no svētkiem varēja aizvest, piemēram, ērtu klūgu iepirkumu somu, izturīgu lina dvieli, dziedējošu ziedi vai eliksīru un pat gurķu, spradzeņu vai pujeņu stādus.
Reklāma