Tagad pašvaldībai vieglāk būtu uzcelt aprūpes centru no jauna nekā pielāgot tam vecu skolas ēku
Skola ir cilvēka dzīves praktiskais un emocionālais sākuma pamats, lai arī kā tur katram klājies. Kad skolas slēdz, bieži vien to ēkas stāv tukšas, un, kad tās lēnām mirst, liekas, tu mirsti līdz ar skolu. Pat tad, kad bijušās skolas ēkā ierīkota kāda cita iestāde, sentiments paliek. To jutu, kopā ar novadu laikrakstu kolēģiem aplūkojot un pētot, kāda ir situācija Latvijas reģionos ar slēgto skolu ēkām.
Mums, septiņu laikrakstu žurnālistiem, aptvert visu Latviju un visus pēdējos 35 gadus nebija iespējams. Pat ne visās pašvaldībās, sevišķi lielajās, kas piedzīvojušas dažādas formācijas, ir apkopoti dati par bijušajām skolām to teritorijā. Arī nevienai valsts iestādei nav apkopojošu datu par to, cik skolu ir slēgtas kopš Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas un kas katrā kādreizējās skolas ēkā notiek tagad, jo tā ir katras pašvaldības darīšana. Vienīgi Centrālā statistikas pārvalde sniedz datus par to, cik un kādas skolas Latvijā bijušas (skat. tabulu).
«Latvijas Avīze» un reģionu laikraksti «Staburags», «Dzirkstele», «Brīvā Daugava», «Bauskas Dzīve», «Alūksnes un Malienas Ziņas», «Ziemeļlatvija» šovasar interesējās, kas notiek bijušo skolu ēkās. Ir veiksmīgi īstenotas ieceres, kad ēka iegūst jaunu dzīvi, un, protams, ir ne tik iedvesmojoši stāsti.
Armijas paspārnē
Ja neskaita, iespējams, kādus atsevišķus gadījumus, no valsts iestādēm vienīgais, kas izrāda interesi par bijušo skolu ēkām, ir aizsardzības resors. To labi zina arī pašvaldības – ne viena vien pašvaldība klauvējusi pie Aizsardzības ministrijas durvīm, taču armijai ir sava ierobežota kapacitāte un vajadzības.
Šobrīd Aizsardzības ministrija savā valdījumā ir pārņēmusi trīs bijušās skolas: Rēzeknes novada Lūznavas tehnikumu, kur šobrīd atrodas Lūznavas militārā bāze, izbūvēta kazarma un ēdnīca; Dobeles novada Apguldes arodvidusskolu, kur tiek izbūvēts kājnieku bataljona atbalsta punkts; Kuldīgas novada Rudbāržu pamatskolu, kur turpinās objekta pielāgošana Aizsardzības ministrijas un tās padotības iestāžu vajadzībām un pašlaik muiža tiek izmantota Jaunsardzes centra vajadzībām. Viena ēka tiek nomāta: Gulbenes novada Stāmerienas pamatskola, kur atrodas Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes 25. kājnieku bataljona profesionālā dienesta apakšvienība – kaujas atbalsta bataljons.
«Aizsardzības ministrija pašvaldībām un valsts iestādēm 2022. gada beigās nosūtīja vēstuli, kurā lūdza izvērtēt pieejamo skolu un tehnikumu nodošanu Aizsardzības ministrijas valdījumā valsts aizsardzības dienesta vajadzībām. Tika saņemti vismaz 50 skolu un tehnikumu piedāvājumi, kurus izvērtēja Aizsardzības ministrija sadarbībā ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, klātienē apsekojot vairākas skolas un tehnikumus, kuras atbilda operacionālajām vajadzībām. Tika pieņemts lēmums valsts aizsardzības dienestu izvietot esošajās militārajās bāzēs, jo vairākumam ēku pielāgošanas izmaksas militārajām vajadzībām bija pārāk lielas. Ļoti daudzas ēkas vairākus gadus bija stāvējušas tukšas, tādējādi bija pasliktinājies ēku tehniskais stāvoklis, kas palielinātu ieguldāmo līdzekļu apjomu,» informē Aizsardzības ministrijas preses nodaļas vadītāja Anete Gnēze.
Patiešām, vismaz attiecībā uz skolu ēkām armijā nebārstās ar naudu. Kad apmeklēju Rudbāržus, dižu rosmi tur nemanu. Ēkas uzraugs ar traktoriņu pļauj mauriņu un mani sagaida ekspluatācijas inženiere un dokumentu kārtotāja Loreta Robežniece. Bijusī muiža un skola tiek apsaimniekota minimālā režīmā un neesot līdz galam izlemts, kas tur būs. Muižai laimējies, ka Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada janvāra beigās un februārī tur uzturējās Oskara Kalpaka bataljons, šeit 3. martā sākās pretuzbrukums lieliniekiem – pašvaldībai izdevās Aizsardzības ministrijā uzspiest uz patriotisma jūtam, nostrādāja Kalpaka vārds.
- gadā pili pārbūvēja un ierīkoja karavīru atpūtas namu, Otrā pasaules kara laikā – vācu karavīru hospitāli, pēc kara – meža darbinieku skolu, 1962. gadā – Rudbāržu skolu. 2018. gada martā nepietiekamā skolēnu skaita dēļ sākumskolu slēdza. Uz skolas telpām pārcēlās Jaunsardzes un informācijas centra Kurzemes novada struktūrvienība. 2023. gadā pieņēma lēmumu sākt Rudbāržu muižas atjaunošanu un pārbūvi par 13 miljoniem eiro. Plānoja, ka ēkā 2026. gada septembrī no Kandavas pārcelsies militāras ievirzes pulkveža Oskara Kalpaka profesionālā vidusskola, taču 2025. gada martā Aizsardzības ministrija paziņoja, ka muižas pielāgošana esot par dārgu, tāpēc meklēs citu vietu Kurzemē. Jaunsargi muižu izmanto, bet ne ikdienā.
«Ja valsts nebūtu paņēmusi, būtu bijis ļoti slikti. Tagad ēku apkurina un vismaz tā neiet bojā,» man saka L. Robežniece.
Pansionātu par daudz?
Varētu likties, ka bijušās skolas ir labi piemērotas aprūpes un sociālajiem namiem. Pēc ēku plānojuma tas tā varētu būt, taču daudz kas atduras gan pret uzturēšanas izmaksām, gan prasībām, kādas nepieciešams ievērot – un tā atkal ir nauda! – , lai cilvēki varētu dzīvot. Nav jau arī tik daudz aprūpējamo cilvēku, lai visās tukšajās skolu ēkās ierīkotu pansionātus… Turklāt pašvaldības jau tāpat aprūpē ļaudis, kam tas nepieciešams, un šajā jomā privātajiem nav viegli veidot biznesu.
Piemēram, uz «Brīvās Daugavas» žurnālistes repliku – «citviet Latvijā slēgto skolu ēkās ierīko pansionātus un sociālos centrus…» – Jēkabpils novada domes priekšsēdētājs Raivis Ragainis atbild: «Mums jau ir trīs pansionāti – «Jaunāmuiža», Viesīte, Aknīste… Ja te nāktu iekšā privātais pansionāts, cepuri nost! Bet uzņēmēji taču skatās: te jau ir trīs pansionāti. Ar ko pašvaldība slēgs līgumu? Kāpēc man būtu jāslēdz ar privāto, ja te ir trīs pašvaldības pansionāti? Galu galā savās iestādēs arī uz cenu mēs varam kaut kādu ietekmi atstāt, jo tas ir tas pats pašvaldības budžets. Ja jaunu pansionātu taisīt pašvaldībai, tad tās izmaksas ir vēl lielākas nekā skolas ēkas uzturēšanas izdevumi. Mēģinām piesaistīt dažādas organizācijas, bet nekā. Esam tomēr diezgan patālu no Rīgas… Bijām Cēsīs un redzējām, kā tur privātie strādā. Un tas atrisinātu arī nākamās problēmas – ir grūti atrast, piemēram, aprūpētājus. Protams, tirgus to visu sakārtotu un noregulētu, bet! Ļoti daudzus seniorus pansionātos ievietojam mēs kā pašvaldība un arī maksājam par viņiem. Tātad mēs viņus ievietojam pašvaldības pansionātos. Un tad ir nākamais jautājums – vai mūsu iedzīvotāji ir tik situēti, lai varētu apmaksāt saviem tuviniekiem privātos pansionātus? Ja ievieto pašvaldība, tad pašvaldība par pakalpojumu arī samaksā un tas ir pansionātam droši.»
Bijušajā direktora kabinetā – moderna tualete
Dienvidkurzemes novada Dunalkas pamatskolu slēdza 2019. gadā, bet 2022. gadā uzņēmējs Mārtiņš Jaunsleinis tur atvēra sociālo aprūpes centru «Citas mājas».
«Sākums bija finansiāli smags. Vispirms jau kovids iegrieza. Divus gadus vajadzēja, lai savāktu optimālu iedzīvotāju skaitu. Visur Latvijā aprūpes namos trūka vietu, bet Kurzemē bija brīvas vietas, vērās vaļā aprūpes nami Liepājā, Gramzdā, Jūrkalnē,» man teic M. Jaunsleinis, kurš iepriekš spēkus izmēģinājis koku un kažokādu biznesā, bet nu, liekas, beidzot esot īstajā vietā, gribējies arī ne tikai naudu pelnīt, bet darīt to ar cēlu mērķi. Lai zinātu, ar ko būs jāsaskaras, pats apguvis aprūpētāja prasmes un par tādu arī kādu laiku strādājis.
Šobrīd Dunalkas centrā dzīvo 30 aprūpējamie sirmgalvji no Dienvidkurzemes, Limbažu un Rīgas pašvaldībām, ar kurām noslēgts līgums, kurus aprūpē 20 darbinieku.
«Citas mājas» atrodas pāris kilometru no Dunalkas centra meža ielokā. Arī visādi citādi centrā izskatās jauki, cik nu vien jauks var būt aprūpes centrs, kur mīt sirmi ļaudis ar dažādām veselības problēmām, tajā skaitā guļoši.
«Mums nav luksuss, bet ir mājīgi, lauku vide, dārzs, svētkus un jubilejas svinam, laba virtuve. Cenšamies, lai cilvēkiem ir māju sajūta,» man saka M. Jaunsleinis, par kuru draugi labsirdīgi smejoties, ka viņam labs darbs: vienā brīdī pats nejutīšot, ka darbs kļūšot par mājām… Īpašnieks arī nenoliedz, ka joks varot arī īstenoties dzīvē, jo diez vai gribēšot vecumdienās kļūt par nastu bērniem.
Aplūkojot «Citas mājas» no iekšpuses, patiešam var redzēt, ka darbinieki centušies un bijušās nelielās skolas mazās klases tapušas par mājīgām istabām, bet bijušajā direktora kabinetā – moderna tualete… M. Jaunsleinis priecīgs, ka laikus Dunalkā ievācies: tagad tehniskie noteikumi jaunveidojamiem aprūpes centriem kļuvuši stingrāki, piemēram, ar «runājošiem» liftiem un sienām, un vieglāk būtu namu uzcelt no jauna nekā pielāgot vecu skolu.
Arī bijušajās Aizkraukles novada Vīgantes, Alūksnes novada Mālupes, Bauskas novada Ozolaines, Gulbenes novada Siltāju un daudzu citu bijušo skolu ēkās atrodas sociālās aprūpes centri. Pārsvarā – pašvaldību.
Mūzikas nams «Ozolu skola»
Ideja kļūt par bijušās skolas īpašnieku, un, ja vēl tā kādreiz bijusi pils vai muiža, ir skaista, bet vai ir pietiekami daudz naudas un prasmes tikt ar īpašumu galā? Stāsti ir ļoti dažādi. Viens no pēdējā laikā populārākajiem stāstiem ir par kādreizējo Valkas novada Ozolu skolas ēku, kas atrodas pievilcīgā lauku ainavā un klusumā. To 2020. gadā izsolē iegādājies komponists Jānis Lūsēns. Ēka piedzīvojusi pamatīgas izmaiņas, tā atdzimusi jaunā veidolā, kļūstot par mūzikas namu «Ozolu skola».
Šī vieta tagad ir pārvērsta par J. Lūsēna un viņa dzīvesbiedres, flautistes Evijas Mundeciemas dzīves un radošo telpu, kuru viņi piepilda ar mūziku, noskaņojumu un emocijām. Mūzikas nams ir atvērts apmeklētājiem. Tajā tiek rīkoti dažādi pasākumi un muzikālās ekskursijas.
Kā laikrakstam «Ziemeļlatvija» saka J. Lūsēns, viņš ir atradis vietu, kurā īstenojis savu sapni – dot jaunu dimensiju kādai kultūrvēsturiski nozīmīgai vietai, izveidojot tur savu dzīves un radošo telpu, kas būtu pieejama arī interesentiem.
Kopš skola slēgta, tā, pateicoties viņu abu uzņēmībai, augšāmcēlusies jaunā, skaistā, eleganti iekārtotā un apčubinātā veidolā.
«Mums kā skolas saimniekiem vienmēr ir prieks, ka cilvēkiem ir interese par šo vietu un to, ar kādu saturu to piepildām. Ozolu skolu esmu restaurējis par saviem privātajiem līdzekļiem. Šīs ēkas atjaunošanā nav ieguldīts ne cents no nodokļu maksātāju naudas, nedz arī kāda fonda finansējuma. Darījām, kā nu varējām savu iespēju robežās, lai rezultāts priecē mūs pašus,» saka J. Lūsēns. Abi komponista vecāki ir bijuši skolotāji. Kā cieņas apliecinājumu ēkas vēsturei jaunie saimnieki ir izveidojuši piemiņas rožu dobi – veltījumu Latvijā slēgtajām mazajām lauku skolām. Rožu dobe zied visā krāšņumā arī šajā vasarā.
Populāra vieta ir arī bijusī Bārbeles pamatskola, kuru slēdza jau pirms 12 gadiem, arī pašlaik darbojas skola – ne pašvaldības, bet privātā «Saknes un spārni». Tās dibinātājs ir priesteris Andrejs Mediņš.
Muižu šarms
Savukārt Smiltenes novadā veiksmes stāsts ir Brantu muiža, kas pēc pamatskolas slēgšanas gadiem stāvējusi tukša un pamazām būtu aizgājusi postā, ja tai nebūtu uzradušies uzņēmīgi saimnieki – Ilze Briede ar dzīvesbiedru Nauri Zuti. Viņu vadībā pēc desmit gadu pamestības 2018. gadā sāka atdzimt slēgtā Brantu pamatskola. Tiesa, tagad šeit vairs nemācās skolēni, bet gan darbojas Pirts skola un Saimnieču skola. Kā paši stāsta, toreizējais Smiltenes novada domes priekšsēdētājs Gints Kukainis centies pierunāt un pārliecināt, lai piedaloties īpašuma izsolē. Lai gan ilgi šaubījušies, viņi nolēmuši pamēģināt. Brantu muižas kungu māju 2017. gada nogalē pārņēmuši bēdīgā stāvoklī. Ēkai tecējis jumts, pagrabs pilns ar ūdeni. Ieguldīts milzīgs darbs un finansiālie līdzekļi, lai ēku savestu tik tālu, lai apturētu bojāeju un tā kļūtu par vietu, kur celt gaismā latvietību, senās amatu prasmes, godāt savu zemi, valodu un tradīcijas romantiskā noskaņojumā, ko iznes muižas šarms un vēsturiskās liecības. Muižas apmeklētājiem piedāvā ekskursijas pa muižu, ir iespēja nobaudīt visdažādākos ēdienus – gan veselīgi vienkāršus, gan smalkus, muižkungu gaumē.
Kuldīgas novada Ķimales muižu ar piecu hektāru parku 2020. gadā par 120 000 eiro nopirka Rīgas domes deputāte un amatpersona Inese Andersone kopā ar savu vīru uzņēmēju. 2012. gadā, kad tur beidza pastāvēt pamatskola, to gan iegādājās cits cilvēks un vēlējies ierīkot mednieku namu, bet viņam neveicies. Muiža pamazām gājusi bojā. Tagad tā pamazām atdzimst un kalpo par mītni saimniekiem brīvdienās un viesu namu, pasākumu vietu ciemiņiem: 12 istabas, citas telpas, izstāžu zāle.
«Mūsu muiža nekad nebūs tik spoži noslīpēta kā Rundālē. Tagad galvenais nomainīt jumtu, sakopt, saglābt citas lietas un ar laiku panākt, ka muiža sevi atpelna un es vairs neesmu muižas kalpone. Agrāk ar ģimeni daudz ceļojām, tagad visas brīvdienas pavadām muižā. Vīram ir zelta rokas, pašam patīk daudz darboties. Esam turīgi, bet nauda un laiks paliek muižā. Pašvaldība priecīga, ka esam tādi te uzradušies. Ēkai nav kultūras pieminekļa statusa, bet parks skaitās dendroloģisks stādījums – bez atļaujas iestādījām tūju un dabūjām desmit eiro sodu,» smaida saimniece.
Dažādām citādām pašvaldības vajadzībām
Tā jau nav, ka pašvaldības pašas nedomā bijušās skolu ēkas izmantot kādām citām savām vajadzībām. Tā Valkas novada bijušās Kārķu skolas ēkas pirmajā stāvā darbojas pirmsskolas grupiņa un ēdnīca. Otrais un trešais stāvs ir pielāgots iedzīvotāju izmitināšanai (saistībā ar Ukrainas civiliedzīvotāju ierašanos Latvijā). Sporta zāli izmanto pagasta bērnudārza audzēkņi, pagasta sportisti. Tiek organizētas arī sportistu nometnes, jo ir piemērota infrastruktūra, ēdināšanas pakalpojums. Blakus ēkā – bijušajā internātā un pirmsskolas grupiņu telpās – ir kopienas tikšanās vieta. Bijusī ēdnīcas ēka gan netiek izmantota un ir nodota pārdošanai.
Mācības Sikšņu skolas ēkā Smiltenes novada Vidagas centrā nenotiek jau dažus gadus – kopš 2022. gada skola slēgta. Lai gan tajā neskan bērnu čalas, ēka Vidagas centrā nav palikusi tukša. Šobrīd zem Sikšņu skolas jumta atrodas bibliotēka ar Virešu pagasta novadpētniecības ekspozīciju «Mājvieta», sociālais dienests, feldšerpunkts, pašvaldības darbinieki, tūrisma speciālists, kurš darbojas ar tūrisma uzņēmējiem, auditors.
Savukārt Aizkraukles novada bijušajā Sproģu pamatskolā, iekārtojot septiņas istabas, izveidots grupu dzīvoklis, kur jaunu un patstāvīgu dzīvi sākt cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem. Istabas paredzētas pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem, kuras no valsts finansētām ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijām pāriet uz dzīvi sabiedrībā, kā arī pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem, kuras potenciāli var nonākt valsts ilgstošas aprūpes institūcijā. Tāpat vienā ēkas daļā iekārtots dienas aprūpes centrs bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, kuriem ir noteikta invaliditāte un kuri dzīvo ģimenēs. ◆
Teksts – ARTIS DRĒZIŅŠ, «LATVIJAS AVĪZE»
