Abonē e-avīzi "Bauskas Dzīve"!
Abonēt

Reklāma

Armands Krauze: Ir jāaizliedz Krievijas pārtikas produktu imports ES

Zemkopības ministrs Armands Krauze (ZZS) Eiropas Savienības (ES) Lauksaimniecības un zivsaimniecības padomē rosinājis sākt diskusiju par Krievijas lauksaimniecības produktu importa aizliegšanu ES. Intervijā aģentūrai LETA jaunais zemkopības ministrs uzsver, ka tā viņam ir viena no šī brīža prioritātēm. Savukārt attiecībā uz pievienotās vērtības nodokļa palielināšanu augļiem un dārzeņiem, Krauze ir pārliecināts, ka Pārtikas un veterinārais dienests būs gatavs sekot līdzi, vai nenotiek produktu izcelsmes falsifikācija, lai nopelnītu uz nodokļu likmju atšķirībām Eiropā. Turklāt diskusiju par samazinātā nodokļa attiecināšanu uz pārtikas produktiem un ēdināšanu ministrs nebūt neuzskata par slēgtu.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Iepriekšējais zemkopības ministrs Didzis Šmits, sākot darbu, paziņoja, ka “es neesmu subsīdiju cilvēks”. Kādai, jūsuprāt, būtu vai nebūtu jābūt tālākajai atbalsta politikai lauksaimniecībā?

Atšķirībā no iepriekšējā ministra man ir jāsaka, ka kopš mēs esam ES bez Eiropas un valsts atbalsta lauksaimniecība nevar iztikt, jo tāda ir politika visā ES. Protams, ja vienā dienā tiks pieņemts lēmums, ka subsīdijas nav nevienam, tad ļoti labi! Tā būs godīga konkurence visiem. Es pat uzskatu, ka, ja atbalsta nebūtu, tad mēs būtu labākā pozīcijā nekā daža laba “vecā” ES dalībvalsts, bet pašlaik atbalsts ir vispārpieņemta prakse visā Eiropā. Taču subsīdijām ir jābūt tādām, lai tās palīdzētu pārvarēt grūtības un mērķtiecīgi attīstīties, nevis tādām, lai tās kļūtu par pastāvīgiem ienākumiem. Kā piemēru varu minēt problēmas, kas šogad līdz ar ļoti zemajām cenām parādījās piena tirgū. Vienalga, vai tā ir krīze tirgū, vai tie ir klimatiskie apstākļi, mēs palīdzam, bet labajos gados, kad cenas ir labas, apstākļi ir labi, atbalstam nevajadzētu būt tik lielam kā parasti. Tad tas būtu drošības spilvens un lauksaimnieki zinātu, ka valsts un ES nāk palīgā grūtos brīžos. Tā būtu pareiza pieeja.

Nepareiza pieeja savukārt ir, ja kāda saimniecība ES un valsts atbalstu gadu no gada izmanto ikdienas tēriņiem, nevis investē. Svarīgi tomēr ir, lai mūsu saimniecības attīstās un ir modernas. Mēs dzīvojam laikā, kad modernās tehnoloģijas ienāk arī lauksaimniecībā, un bez tā mēs iztikt nevarēsim.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Jūs varētu rosināt mehānismu, ka valsts atbalsts ir pieejams problēmu gadījumos, bet labajos gados tomēr arī lauksaimniekiem ir jādzīvo pēc tirgus principiem?

Šādi mehānismi tiek iedarbināti, kad ir krīzes apstākļi, piemēram, šogad Latvija no ES panāca papildu 6,8 miljonus eiro. Tas pats attiecas uz nacionālo atbalstu. Es esmu gatavs ļoti skaidri lauksaimniekiem definēt, kādos apstākļos viņi var pretendēt uz atbalstu. Vēl vasarā, kad nebiju ministrs, no dažiem politiķiem dzirdēju, ka nav skaidrs, ko šādos apstākļos piensaimniekiem var piedāvāt. Es par to biju ļoti pārsteigts. Krīzes ir ik pa laikam – ne tikai lauksaimniecībā, bet arī mežsaimniecībā -, un, ja nav skaidra plāna, kā šādās reizēs rīkoties, tad tas pārsteidz. Katram lauksaimniekam ir jābūt skaidram, ja notiek tāda vai cita veida problēma, tad valsts iedarbinās attiecīgus mehānismus.

Kā ir ar seno problēmu, par kuru sūdzas daudzas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis, ka “jaunajām” ES dalībvalstīm subsīdijas tomēr ir mazākas nekā “vecajām”?

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Subsīdijas ļoti, ļoti lēnām, bet izlīdzinās. Es uzskatu, ka, pirms mēs pievienojāmies ES, bija kļūda paņemt tos references gadus subsīdiju aprēķiniem, kuri tika paņemti, jo tad Latvijas lauksaimniecība bija viszemākajā punktā. Piemēram, Rumānija un Bulgārija iestājās ES vēlāk nekā Latvija, un viņiem jau izejas pozīcija bija labāka, jo subsīdiju aprēķiniem bija citi references gadi. Bet tā ir vēsture, un mēs gadu no gada virzāmies uz lielākiem maksājumiem un subsīdiju izlīdzināšanu.

Vienlaikus nākotnē par platību maksājumiem noteikti vēl būs diskusijas. Kā zināms, ES ir atbalstījusi, ka notiek tuvināšanās ar Ukrainu. Protams, ka mēs nezinām, vai Ukraina ES varētu pievienoties pēc gadiem 10, 15 vai 20, jo tas ir atkarīgs no pašas Ukrainas, cik ātri tā varēs pielāgoties ES prasībām, bet izmaiņas notiks, jo Ukraina ir liela lauksaimniecības ražotājvalsts ar milzīgiem resursiem. Tādēļ nākamajās paplašināšanās kārtās noteikti ir gaidāmas izmaiņas.

Pašlaik jau ir skaidrs, ka nākamgad vairs nebūs samazinātās pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmes augļiem un dārzeņiem. Mēs visi arī zinām, kādi procesi notika, pirms šī likme savulaik tika ieviesta, tostarp no Polijas ievestus dārzeņus uzdeva par Latvijas un “iebāza kabatā” starpību no PVN likmēm. Pārtikas un veterinārais dienests (PVN) ir gatavs tam, ka šādas lietas varētu atsākties?

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

PVD noteikti būs gatavs kontrolēt, vai netiek falsificēta produktu izcelsme, bet attiecībā uz nodokļa nomaksāšanu gatavībā ir jābūt arī Valsts ieņēmumu dienestam (VID). Es pat teiktu, ka VID šajā gadījumā ir primārais. Es domāju, ka mēs būsim gatavi, bet es gribu uzsvērt, ka diskusijas par šo jautājumu nav noslēgušās. Zemkopības ministrijas pozīcija ir, ka samazinātā PVN likme deva pozitīvu pienesumu. Arī ZZS prioritāte ir PVN likmes samazināšana pārtikai, specifiski nenosakot produktus, kā arī ēdināšanai, un to mēs rosinām izskatīt nodokļu darba grupā, kura darbu uzsāka vēl iepriekšējās valdības laikā. Mūsu uzskats ir, ka jārunā par PVN pārtikai kopumā, jo augļi un dārzeņi ir tikai viens sektors, bet tikpat svarīgi tas ir svaigai gaļai, miltu produktiem. Mēs par to vēlamies padziļinātu diskusiju minētajā darba grupā. Es pat teiktu, ka ir vajadzīgs padziļināts analītiskais darbs, semināru cikls, kur iziet cauri visām lauksaimniecības nozarēm un izvērtēt, kāda ir ietekme uz budžetu, kāda ir ietekme uz ražotājiem un galu galā, vai kaut ko iegūst arī patērētājs.

Es precizēšu – jūs iestājaties par samazinātās PVN likmes piemērošanu pārtikai kā tādai vai tieši Latvijai raksturīgiem produktiem?

Īsā atbilde ir – uz banāniem mēs negribam attiecināt samazināto PVN likmi. Mēs runājam par pārtikas pamata produktiem. Taču es arī atgādināšu, ka mēs nevaram runāt tikai par Latvijas ražojumiem, ir jārunā par pārtikas produktiem kopumā.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Es atkārtošu, ka mums ir svarīgi vairāki aspekti: ko iegūst pircējs, ko iegūst ražotājs, kāda ir ietekme uz budžetu un galu galā uz tautsaimniecību kopumā. Es domāju, ir pareizi par to diskutēt.

Kāda ir ticība, ka kaut kas varētu mainīties, jo diskusijas par to, ka pārtikai ir jāpiemēro samazinātā PVN likme, notiek gadu gadiem, bet Finanšu ministrija nekad tam nav piekāpusies?

Es domāju, daudz kas ir atkarīgs no aprēķiniem. Es atgādināšu, ka samazināto PVN likmi augļiem un dārzeņiem savulaik panāca ZZS. Jā, to ieviesa terminēti, lai sasniegtu noteiktus mērķus, un tagad tās piemērošana vairs nav pagarināta. Tad, kad būs aprēķini, mēs arī redzēsim, vai un kādu pienesumu dod samazinātā PVN likme pārtikai kā tādai. Bez skaitļiem runāt ir ļoti grūti, jo tad tas ir tikai emocionāli. Piemēram, tagad arī ir emocionāls arguments, ka var palielināties pelēkais tirgus. Taču tas var palielināties, bet var arī nepalielināties. Piemēram, statistika liecina, ka augļu un dārzeņu importa vērtība ir augusi gadu no gada arī pēc samazinātās PVN likmes ieviešanas, un vietējās produkcijas noiets importu nespēja apsteigt. Tie visi ir būtiski fakti, kas prasa analīzi. Es arī varu pateikt, ka es kā pircējs tad, kad PVN likmi samazināja augļiem un dārzeņiem, izmaiņas cenās nejutu. Es to ļoti labi atceros, jo es pats samazinātās PVN likmes ieviešanu aizstāvēju, un pēc tam 2018.gadā, ieejot veikalos vai tirgū, biju spiests atzīt, ka es cenu samazinājumu nejūtu. Jā, statistika uzrādīja cenu kritumu par 11%, bet bieži vien tas, ko rāda kopējā statistika, un tas, ko redzam mēs katrs kā pircējs, nav viens un tas pats. Taču vietējiem ražotājiem šis lēmums viennozīmīgi ir palīdzējis.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Kad šie skaitļi un analīze varētu būt gatava?

Par augļiem un dārzeņiem visi dati ir, jo pašlaik ir ļoti precīza uzskaite, kāda ietekme ir bijusi 5% PVN likmei. Attiecībā uz citiem pārtikas produktiem diskusija, protams, nenotiks nākamā gada budžeta pieņemšanas kontekstā. Tas visdrīzāk notiks nākamā gada sākumā, un tur dati vēl būs jāiegūst. Tādēļ diskusija būs jāsadala divās daļās.

Pašreizējais risinājums ir vienošanās koalīcijā, ka nākamgad tiks atbalstīti vietējie augļu un dārzeņu audzētāji, tam atvēlot 3 miljonus eiro. Kā tas notiks?

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Šie 3 miljoni eiro ir paredzēti konkurētspējas un eksporta veicināšanai. Šobrīd notiek konsultācijas ar nozari. Tā kā tas ir mūsu nacionālais atbalsts, tad nosacījumi investīcijām var būt plašāki nekā ES fondu gadījumā. Piemēram, ja atbalsta intensitāte būs ap 50%, tad kopā ar līdzfinansējumu faktiski tiks ieguldīti ap 6 miljoniem eiro. Ja vēl klāt ir “Altum” finanšu instrumenti, kas arī šajā laikā būs pieejami, tad nozarei ir iespējas piesaistīt daudz lielāku summu. Detaļas, kādas investīcijas, kādos projektos, tiks izstrādātas, konsultējoties ar nozares organizācijām.

Par aktuālu jautājumu ir kļuvuši arī grozījumi Dzīvnieku aizsardzības likumā. ZM notika arī sanāksme ar ieinteresētajām pusēm. Ko ZM kā šo grozījumu virzītāja darīs tālāk?

Pirmkārt, man ir jāsaka, ka strīdīgie priekšlikumi nebija ZM gatavoti. Tos likuma izskatīšanas gaitā Saeimā iesniedza konkrēti deputāti un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) parlamentārais sekretārs. Redziet, ja šos jautājumus pirms tam neizdiskutē un neizrunā, tad arī veidojas tāda situācija, ka pie Saeimas protestē cilvēki. Es uzskatu, ka šos priekšlikumus bez diskusijas tālāk virzīt nevar. Šobrīd ZM ir darba grupa valsts sekretāra vadībā, kas ies cauri šiem priekšlikumiem, lai atrastu kompromisu. Iespējams, ka gala rezultātā pilnībā apmierināta nebūs neviena puse, bet vismaz demokrātiskā ceļā būs atrasts kompromiss. Tad par to informēsim Saeimas Tautsaimniecības komisiju. Svarīgākais ir uzklausīt sabiedrības grupu viedokli, izdiskutēt un panākt to, ka grozījumi top demokrātiskā un caurredzamā procesā.

Ir redzama arī sabiedrības neapmierinātība par to, ka sodi par sliktu izturēšanos pret dzīvniekiem ir pārāk mazi un PVD nav kapacitātes uzraudzīt dzīvnieku labturību. Vai plānojat strādāt arī pie šī jautājuma?

Vardarbība pret dzīvniekiem ir jāsoda. Taču te ļoti liela loma ir pašvaldībām un pašvaldību policijām. Jāsaprot, ka PVD nekad nebūs iespējams nodrošināt tik daudz inspektoru, cik ir pašvaldību policistu. Tādēļ modelis ir tāds, ka pašvaldību policijas ir galvenās, kuras seko līdzi klaiņojošiem dzīvniekiem, dzīvnieku patversmēm, un PVD ir iestāde, kas var dot savu slēdzienu, ja pašvaldības policijai nav pietiekamas kompetences lēmuma pieņemšanai. Nu iedomāsimies gadījumu, ka kāds cilvēks zvana un sūdzas, ka kaimiņš vardarbīgi izturas pret dzīvniekiem. PVD inspektors bez pašvaldības policijas vai dažos gadījumos Valsts policijas nemaz netiek nekur iekšā, lai pārbaudītu situāciju. Tādēļ pamatā joma, kas ir saistīta ar iedzīvotāju sūdzībām, jebkurā gadījumā ir pašvaldības policijas kompetence.

Tāpat ļoti liela nozīme ir sabiedrībai. Ir redzams, ka cilvēki ir ļoti acīgi šādos gadījumos un liela loma ir tiešām tam, ka cilvēki ziņo. Tad tas ir daudz efektīvāk arī no resursu izmantošanas viedokļa, lai pārbaudītu jau konkrētus gadījumus, kur ir aizdomas par problēmām.

Ja pievēršamies zaļajam kursam, tad viens no lielajiem CO2 emisiju rādītājiem ir lauksaimniecība, un bieži vien saduras lauksaimnieku saimnieciskās intereses ar to, kā mūsu dzīvi padarīt klimatneitrālāku. Kāda ir jūsu pozīcija?

Te mums kopā ir jāstrādā vairākām ministrijām, jo mūsu intereses ir jāaizstāv jau Eiropas līmenī. Piemēram, Eiropā ir daudz valstu, kur meža platības neaizņem vairāk par 10% no teritorijas, mums ir vairāk nekā 50%. Koki augot, lielākoties CO2 piesaista, un tālāk, kokus iestrādājot būvēs un mēbelēs, CO2 uz gadu desmitiem vai pat simtiem ir piesaistīts. Tādēļ ļoti svarīgi ir mūsu intereses aizstāvēt Eiropas līmenī, jo mēs kopumā Eiropā mežu dēļ esam ļoti nozīmīgs emisiju piesaistītājs. Tādēļ tikai godīgi būtu, ja arī citām valstīm būtu jādomā, kā piesaistīt vairāk CO2, piemēram, palielinot meža platības.

Šai sistēmai ir jābūt godīgai, lai nebūtu tā, ka mums prasa vairāk, lai gan mēs emisiju piesaistē sevi esam pozicionējuši ļoti labi. Visam pamatā ir aprēķini, un mans personiskais viedoklis ir, ka aprēķini Eiropas līmenī dažkārt ir arī politiski motivēti, dažkārt tiem nav ekonomiska pamata un tie ne vienmēr ir godīgi pret visām dalībvalstīm. Tāds ir mans uzskats. Mūsu pienākums ir aizstāvēt Latvijas intereses un cīnīties, lai šie aprēķini ir godīgi.

Kaut vai piemērs ar kūdru. Tas Latvijā ir ļoti liels resurss. Es varu kļūdīties, bet, ja pareizi atceros, zinātnieki ir aprēķinājuši, ka, izmantojot kūdru, mums ne gāze, ne nafta apkurē nebūtu vajadzīga gadus 80. Latvijā ir pieņemts lēmums, ka mēs pēc 2030.gada kūdru enerģētikā praktiski vairs neizmantojam. Savukārt Somijā ir pilnīgi cita attieksme. Kad sākās krīze enerģētikā, Somijā virkne pilsētu saveda kūdras kalnus, lai tos izmantotu apkurē. Iznāk, ka mēs kūdru uzskatām par sliktu kurināmo, bet tās vietā pērkam fosilo gāzi un nav pat svarīgi, no kurienes mēs to pērkam – Norvēģijas, ASV vai citurienes. No valsts viedokļa mums vajag izmantot pašiem savus resursus, nevis tos importēt. Kūdra ir tikai piemērs, bet tas ir ļoti zīmīgs, kā mēs ar zaļiem saukļiem neizmantojam paši savus resursus, bet pērkam tos no citurienes, lai gan tie arī ir videi nedraudzīgi.

Kādu jūs redzat bioloģiskās lauksaimniecības nākotni Latvijā? Bioloģiskie lauksaimnieki bieži vien sūdzas, ka ZM klausās tikai lielo konvencionālo lauksaimnieku viedoklī, un bija tīri priecīgi, ka ministra amatā nonācāt jūs kā kādreizējais Latvijas Biškopības biedrības vadītājs.

Ja mēs skatāmies uz tirgu, tad bioloģiskais lauksaimnieks ne ar ko neatšķiras no konvencionālā. Ikviens lauksaimnieks var darboties, ja savu produkciju var pārdot un nopelnīt. Šobrīd situācija ir slikta visā lauksaimniecībā, bet bioloģiskajā lauksaimniecībā it īpaši ir redzams, ka pēdējos gadus ir stagnācija. Arī skaitļi rāda, ka ir samazinājušās bioloģiski apsaimniekotās platības, šis ir pirmais gads, kad ir samazinājies arī saimniecību skaits. Iemesli ir vairāki. Starp tiem ir arī tādi, kas ir saistīti ar mūsu pašu vēsturiski pieņemtiem lēmumiem, taču galvenais ir tirgus. Ja ir tirgus un laba cena, tad bioloģiskais var strādāt tāpat kā ikviens cits lauksaimnieks. Savukārt no valsts puses ir jānosprauž sasniedzami mērķi. Manuprāt, Eiropas kopējais mērķis, lai 25% no visas lauksaimniecības būtu bioloģiskā, ir reāls. Es zinu, ka ir bioloģisko lauksaimnieku organizācijas, kuras grib 30%. Es tomēr gribu teikt, ka mērķiem ir jābūt reālistiskiem un jābūt pārliecībai, ka mēs to izdarīsim. Mums ir jāspēj nodalīt mērķus no sapņiem. Tad arī var veidot atbilstošu atbalsta politiku. Turklāt tam nav jāattiecas tikai uz atbalsta maksājumiem. Ar valsts politiku ir jāveicina arī konkurētspēja, atbilstoša pārstrāde. Ja veidojas viss šis cikls, tad bioloģiskā lauksaimniecība var attīstīties un attīstīsies.

Taču gan ministrijai, gan man pirmais uzdevums būs panākt, lai nesamazinās bioloģiskās lauksaimniecības platības, jo ministri, kas ir bijuši pirms manis, Kopējās lauksaimniecības politikas stratēģiskajā plānā ir uzņēmušies rezultatīvas saistības, ka mēs sasniegsim noteiktus rādītājus. Ja mēs tos nesasniegsim, tad no Eiropas Komisijas puses var sekot atbilstoša reakcija.

Tomēr, ja mēs raugāmies tālākā nākotnē, tad vēlmi pievienoties ES ir izteikusi Ukraina, un ir visai apšaubāmi, vai Latvijas konvencionālie lauksaimnieki, piemēram, graudu ražošanā, spēs sacensties ar Ukrainas konvencionālajiem lauksaimniekiem. Vai bioloģiskās lauksaimniecības attīstīšana nav zināma izeja ilgtermiņā?

Šādas pašas šaubas var būt arī par bioloģiskajiem lauksaimniekiem. Ukrainā ir melnzeme, ir vairāk saules, ir cita temperatūra un augi sasniedz labākus ražības rādītājus jebkurā jomā.

Pašlaik ir dota zaļā gaisma Ukrainas produktu importam ES, lai palīdzētu Ukrainai cīnīties ar okupantiem, bet, ja mēs runājam par nākotni, tad man šķiet, ka Ukrainai ir vēl garš ceļš ejams. Es pats biju klāt tad, kad Latvija saskaņoja savu likumdošanu ar ES, un tas bija ļoti grūts process. Mēs esam maza valsts un mēs to spējām paveikt salīdzinoši ātri. Mēs brīžiem jau esam aizmirsuši, kādi mēs bijām pēc PSRS izjukšanas. Tas nav salīdzināms ar to, kādi mēs esam tagad – mūsu ražošanu, tehnoloģijas un visu pārējo nevar salīdzināt. Ukrainai būs jāpaveic ļoti daudz. Zinot tās grūtības, kādas bija mums, es nedomāju, ka Ukrainas ceļš būs ātrs. No brīža, kad šis process sāksies, tie var būt 10 un varbūt arī 20 gadi.

Savukārt, ja runājam par importu, tad es esmu runājis ar kolēģiem valdībā par Krievijas pārtikas ievešanu. Mums tā nav tik daudz ekonomiska, cik ētiska problēma. Pret Krieviju ir ieviestas dažādas sankcijas, bet pārtiku viņi uz Eiropu drīkst vest. Arguments, kādēļ pret Krievijā ražoto pārtiku nav noteiktas sankcijas, ir situācija pasaulē, jo kara dēļ Ukrainā bads var iestāties Āfrikas vai kādās citās attīstības valstīs. Ja šis arguments ir saprotams, tad pilnībā nav saprotams, kādēļ Krievijas produktus ļauj ievest Eiropā, jo Eiropai bads nedraud. Turklāt to pašu, ko Eiropā ieved no Krievijas, var ievest no Ukrainas un tādā veidā mēs palīdzēsim arī Ukrainai. Turklāt mēs nemaz nezinām, vai kvieši, kukurūza, zirņi, kuri pašlaik ienāk no Krievijas, ir audzēti Krievijā, vai ir nozagti Ukrainā, vai izaudzēti Ukrainas okupētajās teritorijās. Man tā ir viena no šī brīža prioritātēm – es uzskatu, ka ir jāaizliedz Krievijas pārtikas produktu imports ES. Protams, tas ir ES līmeņa jautājums. Taču, ja mēs gribam palīdzēt Ukrainai, tad ir jāpalīdz Ukrainai, nevis Krievijai.

Protams, ka tranzītam ir jābūt zaļā gaisma, lai Krievija var vest savus produktus uz Āfriku un citur. Mērķis nav izraisīt badu kaut kur pasaulē.

Esat gatavs šo jautājumu iniciēt arī ES līmenī, piemēram, ES lauksaimniecības ministru sanāksmēs?

Tas vēl nav noformulēts kā oficiāls priekšlikums. Es gribu dzirdēt arī citu kolēģu viedokli, jo šādus lēmumus nevar pieņemt ES lauksaimniecības ministri, tas ir ārlietu ministru un premjeru kompetencē.

Ja ES līmenī šis jautājums buksētu, vai Latvija, iespējams, arī pārējās Baltijas valstis, var noteikt individuālus aizliegumus importēt Krievijas pārtikas produktus?

Viss, kas attiecas uz importu un eksportu, ir ES līmeņa atbildība. Latvija viena vai dažas valstis nevar pieņemt individuālus lēmumus.

Vairāku nozaru – piemēram, piena lopkopības, mežsaimniecības – pārstāvji ir pauduši, ka pašlaik nozarēm trūkst valsts līmeņa ilgtermiņa attīstības stratēģijas. Vai uzskatāt, ka tādas ir nepieciešamas?

Nozaru stratēģijas ir nepieciešamas. Taču tām ir jābūt elastīgām, jo tirgus apstākļi ir mainīgi. Darāmo darbu sarakstos ir ierakstīts, ka jāizstrādā lielie politikas plānošanas dokumenti. Ja runājam par to pašu piena nozari, tad mums ir gan ražošana, gan pārstrāde, tiek maksāti lieli nodokļi, tādēļ redzējumam, uz kurieni mēs ejam, ir jābūt. Tomēr viena lieta – šādas stratēģijas nevar izstrādāt viena pati ministrija, tās ir jāizstrādā ciešā sadarbībā gan ar zinātniekiem, gan ar nozares organizācijām. Es pat nedaudz brīnos, kādēļ tas nav darīts līdz šim. Kad ir stratēģiskais skatījums, uz kurieni mēs ejam, uz tā bāzes tālāk jau var plānot arī instrumentus, ar kuru palīdzību nozari attīstīt.

Pašlaik ir Kopējās lauksaimniecības politikas stratēģiskais plāns. Nu… Manuprāt, šo plānu katrs lauksaimnieks īsti pat nevar izvērtēt, jo tas ir vairāk nekā 1000 lapu biezs. Tas ir tapis iepriekšējo valdību laikā, tas tiešām ir stratēģiskais plāns, un to pat nevar trīs reizes gadā grozīt. Ja mēs tagad izstrādāsim kādas nozares stratēģiju, tad šajā periodā tā nevarēs būt pretrunā ar jau pieņemtajiem dokumentiem un tiem mehānismiem, kas nozares konkurētspējas veicināšanai jau ir iestrādāti.

Jūs jau vairākkārt esat uzsvēris, ka ir jāsadarbojas ar zinātniekiem. Cik atvērta šai sadarbībai būs gan ZM, gan arī lauksaimnieku organizācijas? Tā pati Dabas skaitīšana no lauksaimnieku puses tika uztverta diezgan “uz nažiem”, zivsaimnieki negrib ticēt zinātniekiem, cik daudz zivju resursu ir atlicis…

Te es nepiekritīšu. Piemēram, jaunajā nozvejas plānā Baltijas jūrā zinātnieki pat piedāvā mazāku samazinājumu, nekā ir izdomājusi Eiropas Komisija. Jautājums pat ir, kādēļ vienā vietā mēs zinātniekiem uzticamies, otrā – nē. Pieejai ir jābūt ļoti konsekventai.

Viens piemērs. Kad parādījās pētījumi par glifosātu bīstamību, es iestājos par to, ka mums ir jāievēro piesardzības pasākumi un atbilstoši jārīkojas. Tagad ir bijuši plaši pētījumi un izstrādātas Eiropas pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) rekomendācijas, kurās ir teikts, ka daudzas bažas par riskiem nav apstiprinājušās un glifosāti ir tikai jāizņem no graudu pirmskulšanas apstrādes. Arī šajā gadījumā tas nozīmē, ka zinātniekiem ir jāuzticas, lai gan pirms tam daudzas nozares uzstāja uz glifosātu kaitīgumu. Ir jābūt saprātīgiem un nevajag braukt no viena grāvja otrā.

Šogad augustā nopietnas sekas radīja krusa, pirms tam ir bijušas spēcīgas lietavas. Vai, jūsuprāt, ir jādara vēl kaut kas, lai lauksaimnieki paši spētu tikt galā ar šādām dabas kataklizmām? Piemēram, jābūt plašākai apdrošināšanai? Ko valsts var darīt, lai to sekmētu?

Pamatu pamats ir apdrošināšana. Otrs ceļš ir veidot īpašu mehānismu, kuru izmanto šādu dabas kataklizmu gadījumā. Latvija vēsturiski ir izvēlējusies apdrošināšanas ceļu, bet, protams, ne visi lauksaimnieki savu darbību apdrošina. Būtiski valsts līdzekļi tiek ieguldīti programmās, kuras lauksaimnieki var izmantot, lai segtu daļu no apdrošināšanas polises izmaksām. Tādēļ lauksaimniekiem tomēr ir jārēķinās ar apdrošināšanu. Nu nevar būt tā, ka katru gadu, kad kaut kas notiek, tiek prasīti līdzekļi no valsts budžeta. Valsts budžets ir visu nodokļu maksātāju nauda, un tā līdzekļus nevajadzētu tērēt zaudējumu segšanai, pret ko varēja arī apdrošināties.

Tas, kas šogad notika ar krusu… Tādi gadījumi ir reizi 50 vai 100 gados, un te gan ir jāsaka, ka šādu postījumu gadījumā valstij ir jānāk palīgā, jo tā ir ārkārtas situācija. Daudz ir arī izdarīts, jo ir investīciju programma, kurai var pieteikties, lai atjaunotu nopostītās ēkas, “Altum” būs kredītu iespējas.

Taču, kas attiecas uz sējumiem, te man ir jāatgādina, ka pret krusas risku ir apdrošināšana. Es pats kā lauksaimnieks pret to esmu apdrošinājies, un krusa ir viens no izplatītākajiem riskiem, it īpaši rapšu audzētājiem, kur pat neliela krusa var izkult visu ražu. Tāpat lauksaimniecības tehnika tomēr ir klasisks apdrošināšanas objekts.

Vienlaikus lauksaimnieki sūdzas, ka ir darbības riski, pret kuriem nav apdrošināšanas. Piemēram, aitkopji sūdzas, ka nav apdrošināšanas pret vilku nodarītajiem zaudējumiem ganāmpulkiem.

Uz šādiem gadījumiem tomēr ir jāskatās citādāk. Dabas apstākļi – krusa, vētra – veidojas neatkarīgi no mums, bet, ja mēs runājam par savvaļas dzīvniekiem, tad te ir jārunā par mūsu pašu pieņemtajiem mehānismiem, kā mēs regulējam šo dzīvnieku skaitu. Te jau nav runa tikai par vilkiem. Mēs varam runāt arī par lāčiem, kuri Latvijā parādās arvien vairāk un izposta bišu dravas. Mēs varam runāt par gājputniem, kad zosis savā ceļā sējumos iznīcina visu, ko vien var. Mums ir likumi, kuri aizliedz daudzas no dzīvnieku sugām medīt, un te nu gan ir jābūt kompensācijas mehānismam no valsts puses, kā atlīdzināt savvaļas dzīvnieku nodarītos zaudējumus. Es uzskatu, ka nav pareizi šos uzskatīt par riskiem, kuri būtu jāapdrošina. Valsts ir uzņēmusies saistības no dabas un savvaļas dzīvnieku aizsardzības viedokļa, un tas nozīmē, ka valstij ir jāatrod arī līdzsvars, kā atlīdzināt tādēļ radītos zaudējumus.

Tāpat, no vienas puses, jau ir jauki, ka mūsu mežos atgriežas lāči un vilki, bet, no otras puses, ir jāapzinās, ka tie ir arī risks cilvēkiem. Tajā brīdī, kad kāds no šiem dzīvniekiem uzbruks cilvēkiem, kuri ir pieraduši iet mežā ogot, sēņot, skriet, tad rezonanse sabiedrībā būs pavisam cita. Tādēļ mans uzskats tomēr ir, ka jādomā arī par šo lielo dzīvnieku skaitu, un to, kā tas ietekmē mūsu visu drošību.

Iepriekšējā ministra laikā tika sākta virkne jaunu iniciatīvu. Tostarp, ka skolās ēdināšanai primāri jāiepērk Latvijā ražoti produkti, par lielveikalu slēgšanu brīvdienās. Ko no šīm iniciatīvām turpināsiet, ko neturpināsiet?

Viss, kas ir labs, jāturpina, bet dažām lietām, protams, ir nepieciešami ekonomiski aprēķini.

Sāksim ar skolām. Es pat domāju, ka tā nav politiska prioritāte, bet gan sabiedrības interese un vēlme, lai skolās ir vietējā pārtika un bērniem ir normālas pusdienu porcijas. Es domāju, ka šajā ziņā mēs esam priekšā daudzām valstīm, kurās skolās bērni pārtiek no sviestmaizēm. Mums ir normālas pusdienas, un es domāju, ka tas ir jāsaglabā. Es domāju, ka ir jābūt tikai un vienīgi zaļajai gaismai, lai skolās un bērnudārzos būtu kvalitatīva vietējā pārtika. Tāpat es domāju, ka mums vajag iet plašāk un skatīties uz pārtikas zaļo iepirkumu arī slimnīcās, armijā un citos dienestos.

Attiecībā uz lielveikalu slēgšanu brīvdienās ir trīs būtiskas lietas. Pirmais jautājums ir, ko vēlas sabiedrība? Ja mēs būtu Šveicē, tad šis būtu klasisks jautājums referendumam. Otrs jautājums ir, vai tam ir kādi ieguvumi? Piemēram, vai tādēļ cilvēki tā vietā, lai brīvdienās iepirktos veikalos, būs aktīvāki, vairāk ies dabā, būs ar labāku veselību? Trešais būtiskais jautājums ir ekonomiskie apsvērumi. Ko no tā zaudē vai iegūst tautsaimniecība? Piemēram, kā mainīsies nodokļu ieņēmumi? Kā tas ietekmēs pašus tirgotājus? Varbūt tas nemaz nebūs negatīvi, jo viņiem samazināsies izmaksas un viņu darbinieki būs laimīgāki, jo brīvdienas beidzot varēs pavadīt kopā ar ģimenēm? Par visiem šiem jautājumiem ir pasūtīts pētījums, un, kad saņemsim rezultātus, tad izvērtēsim. Kāds būs rezultāts, redzēsim.

Līdz ar to visas iesāktās lietas vērtēsim. Es uzskatu, ka politiskie lēmumi ir jābalsta skaitļos un faktos, nevis deklaratīvi jāpaziņo, ka šis ir labi, šis nav labi. Tāda arī būs mana rīcība.

Piemēram, jau ir pieņemts lēmums par mazo ostu valdēm. Tajās ir arī ZM pārstāvji, un dīvainā kārtā tie vienmēr bija ar politiku saistīti cilvēki. Manuprāt, pilnīgi lieki ir no ministra biroja sūtīt uz mazo ostu valdēm padomniekus. Ja ZM uzdevums ostu valdēs ir pārstāvēt zivsaimniecības un lauku teritoriju intereses, tad ir arī atbilstoši profesionāļi – gan no ZM darbiniekiem, gan no citām institūcijām. Es uzskatu, ka ostu valdēs ir jādarbojas profesionāļiem. Turklāt, ja mēs runājam tieši par mazajām ostām, tad brīžiem ir dīvaini, ka valdē ir tikpat vai pat vairāk cilvēku nekā visā ostā darbinieku. Pilnīgi noteikti ir nepieciešama valdes locekļu skaita samazināšana.

Ko darīsiet ar “Latvijas valsts mežiem” (LVM), kur joprojām darbojas gan pagaidu padome, gan pagaidu valde?

Mans uzskats ir, ka padomei ir jābūt pēc iespējas mazākai un tam nav jātērē lieki resursi. Es vispār jau vēsturiski ļoti skeptiski esmu raudzījies uz padomēm. Labi, tā ir Ekonomikas sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) rekomendācija… Taču, ja padome ir, tad tai ir jābūt pēc iespējas mazākai un kompaktākai. LVM padomē, piemēram, ir pieci cilvēki. Mans uzstādījums ir, ka padome ir jāsamazina līdz trīs cilvēkiem, kas ir pilnīgi pietiekami uzņēmuma darbības uzraudzīšanai. Es, piemēram, ļoti augsti vērtēju LVM padomes priekšsēdētāju Zani Driņķi, kas nenāk no mežsaimniecības, bet ir ar ļoti plašām zināšanām ekonomikā, kas uz uzņēmumu ļauj paskatīties no malas un uzraudzīt valdes darbu. Taču tam nevajag piecus cilvēkus. Uz to mēs iesim, jo tagad būs konkurss uz padomi un attiecīgi tālāk virzīsies konkurss uz valdi. Valdē gan ir jābūt pieciem cilvēkiem, jo LVM ir liels uzņēmums. Taču arī konkursa kritērijiem ir jābūt tādiem, lai neiznāk, ka konkursam var pieteikties uz rokas pirkstiem skaitāmi cilvēki. Ja mēs ejam uz konkursu, tad ir jābūt tādiem kritērijiem, lai uz valdi var pieteikties nevis trīs, bet 30 pretendenti un konkurss nav jau sākotnēji šauri iezīmēts konkrētu personu virzienā.

Es arī rosināšu attiecībā uz citām mūsu kapitālsabiedrībām veidot pēc iespējas kompaktāku pārvaldes struktūru.

Piemēram, padomes tagad ir arī visās universitātēs. Šis ir pirmais gads, kad budžetā ir pieprasīta nauda šo padomju finansēšanai. Tie ir 1,5 miljoni eiro. Nu, atvainojiet! Arī šīs padomes var būt daudz kompaktākas – trīs, pieci cilvēki, nevis kā tagad, kad dažās universitātēs ir 10 vai pa vairāk padomes locekļu. Tas viss maksā naudu, un mums nevajag iet liekas birokrātijas virzienā.

Kad ZM kā LVM kapitāldaļu turētājs varētu virzīt lēmumu par padomes locekļu skaita samazināšanu?

Tas būs drīz. Garumā nekas netiks vilkts.

Arī par citām ZM kapitālsabiedrībām sekos lēmumi?

Jā, mans mērķis ir mazināt valdes locekļu skaitu. Padomes mums ir tikai LVM un Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē.

Kā kopumā taisāties mazināt birokrātiju?

Es esmu uzdevis visām ZM pakļautības iestādēm sagatavot informāciju par jomām, kur var mazināt savas funkcijas. Tāpat es esmu aicinājis lauksaimnieku un citas nevalstiskās organizācijas iesūtīt priekšlikumus, kādas funkcijas mēs varam optimizēt, vai vispār neveikt un uzticēt to pašiem uzņēmējiem.

Piemēram, regulāri ir jāveic analīzes un jākontrolē arī pārtikas mājražotāji. Es domāju, kādēļ mums ir šī, es pat teiktu, vēl padomju laiku pieeja, ka visu laiku aiz muguras ir jāstāv kādam vagaram? Ražotājam pašam ir jābūt atbildībai. Piemēram, ja kāds mājražotājs reizi nedēļā brauc uz vietējās pilsētiņas tirgu un pārdod savus sierus, tad pārsvarā visi klienti viņam jau ir zināmi. Ja kaut vai vienu reizi pēc viņa produktu lietošanas kādam sāpēs vēders, tad pēc tam viņa preci neviens nepirks. Tā ir viņa atbildība – viņš pats dabūs skaidroties, varbūt atdot naudu atpakaļ, un tad arī pieslēgsies PVD. Taču, kādēļ šī uzraudzība no malas ir vajadzīga visu laiku, es nesaprotu un uzskatu, ka tā ir vēl vecā padomju sistēma. Kas mainās no tā, ka PVD inspektors vairākas reizes gadā brauc pie piena, gaļas vai cita riska produkta ražotāja? Vai kāds no malas var atrast, ka kādā brīdī vienā posmā nav bijusi pietiekami laba produkta apstrāde? No malas neviens nekad to neatradīs. To var konstatēt tikai pats ražotājs, ja viņam ir pietiekama paškontroles sistēma. To nekad nevarēs izdarīt kāds no malas atnācis ierēdnis. Tādēļ tas ir bezjēdzīgi. Svarīgi ir, lai ir šīs paškontroles sistēmas, kā tu pārbaudi, lai problēmas nerastos, bet to gadījumā uzņemies atbildību. Taču valsts nevar visam būt klāt.

Foto: Ieva Ābele, Saeima

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Komentāri (4)

  1. Šitas “‘ spīdeklis ” labāk varētu parūpēties , lai pieaug Latvijas pārtikas produktu eksports uz ES , nevis satraukties par importu no Krievijas , it kā eirosojuzā plaukti veikalos lūzt ar krievu pārtikas precēm .

    12
    2
  2. Nu ļooti nepatīkams tips no zili-zaļi-pērkamajiem politikāņiem. Tīri vizuāli līdzīgs vienam caurkritušam vietējam politikānim jaunībā.

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
BauskasDzive.lv komanda.