AST: Visa Baltijas energosistēma ir gatava jebkurā brīdī pāriet izolētā darbībā no BRELL loka

Galvenais uzdevums, kas šogad ir jāīsteno Baltijas valstu elektrības pārvades sistēmu operatoriem, ir gatavošanās pēc gada atslēgties no BRELL loka, kas savieno Latvijas, Lietuvas un Igaunijas elektrosistēmas ar Krieviju un Baltkrieviju. AS “Augstsprieguma tīkls” (AST) jaunais valdes priekšsēdētājs Rolands Irklis intervijā aģentūrai LETA saka, ka iespējamas Krievijas provokācijas līdz 2025.gada februārim tiek vērtētas kā ļoti reāls scenārijs. Tādēļ visa Baltijas energosistēma ir faktiski gatava jebkurā brīdī pāriet izolētā darbībā no BRELL. Tomēr tas būtu saistīts ar augstākām izmaksām.

Vai jums kā jaunajam AST vadītājam ir arī jauni mērķi, ko vēlaties īstenot uzņēmumā?

AST ir Latvijas energosistēmas mugurkauls, jo pārvades tīkliem ir pieslēgti gan lieli enerģijas patērētāji, gan sadales operators “Sadales tīkls”, gan lielie elektrības ražotāji, kā arī mūsu atbildība ir pārvadīt enerģiju pāri robežām – gan importēt, kad tas ir nepieciešams, gan eksportēt, kad mums ražošanā ir pārpalikumi. Līdz ar to tas, cik mēs esam konkurētspējīgi enerģētikas nozarē, sekmē arī visas tautsaimniecības kopējo attīstību. Ja mēs spējam nodrošināt kvalitatīvu, drošu pakalpojumu par saprātīgām izmaksām, mēs sekmējam tautsaimniecības un ražošanas attīstību. No otras puses, ja mēs radām priekšnoteikumus jaunām enerģijas ģenerācijas jaudām, tad mēs sekmējam enerģētikas sektoru.

AST svarīgā loma ir nodrošināt, lai mums ir konkurētspējīgas enerģijas cenas. Protams, mēs neesam vienīgie, kas to ietekmē, bet mūsu loma ir pietiekami nozīmīga. Mūsu darbība arī sekmē to, ka pie mums ienāk jaunas enerģijas ražošanas jaudas. Ar to visu ir saistīti arī mūsu darbības mērķi – panākt to, lai mēs būtu konkurētspējīgi ar savām pakalpojumu cenām un šeit ienāktu investīcijas, kā arī sekmēt to, ka mūsu tīkls ir pieejams jauniem attīstītājiem, kas vēlētos šeit nodarboties ar enerģijas ražošanu. Trešais darbības virziens, kas ir ne mazāk svarīgs, ir saistīts ar to, ka pēdējos gados ir mainījušies apstākļi, pieauguši drošības riski – gan fiziskās drošības riski, gan kiberdrošības riski. Tādēļ arī tā ir viena no prioritātēm, kur ir jāmeklē papildu risinājumi, kādā veidā šos riskus mazināt un vadīt.

Tādēļ AST darbība balstās uz trīs vaļiem – mūsu pakalpojumu konkurētspējas nodrošināšana, lai patērētāji tos gribētu izmantot, jaunu ģenerācijas jaudu attīstība, kā arī elektropārvades tīklu stiprināšana pret fiziskās un kiberdrošības riskiem.

Šī gada lielais darbs noteikti būs atslēgšanās no BRELL loka, kas Baltijas valstu energopārvades sistēmas savieno ar Krieviju un Baltkrieviju. Atslēgšanās ir plānota 2025.gada februārī. Kas jau ir izdarīts un kas vēl ir jāizdara?

Gatavošanās notiek vairākos līmeņos. Viens ir fiziskās infrastruktūras attīstība, otrs – IT sistēmu attīstība, trešais – sadarbība ar Baltijas valstīm, kā arī sadarbība ar Poliju un citiem Eiropas operatoriem, lai šo projektu realizētu līdz galam.

Infrastruktūras attīstībā šobrīd notiek aktīvi darbi, un lielākā daļa no tiem līdz 2025.gada februārim būs pabeigti. Vēsturiski jau realizēti ir tādi projekti kā “Kurzemes loks” un Latvijas-Igaunijas trešais starpsavienojums. Tie ir ļoti svarīgi, lai Baltijas valstis tagad varētu sinhronizēt savas elektroapgādes sistēmas ar pārējo Eiropu. Šobrīd jau ir pabeigta arī Valmieras-Tartu savienojuma rekonstrukcija un līdz gada vidum būs pabeigta savienojuma Valmiera-Tsirgulina rekonstrukcija. Līdz ar to būs trīs faktiski pilnībā jauni savienojumi ar Igauniju.

Aktīvā stadijā pašlaik ir arī projekts par sinhronajiem kompensatoriem katrā no Baltijas valstīm – trīs būs Igaunijā, trīs Latvijā, trīs Lietuvā. Pirmo no tiem – Grobiņā – visdrīzāk mēs pabeigsim jau šī gada beigās, un nākamie divi – Ventspilī un Līksnā – būs 2025.gada laikā.

Papildus tam būs arī elektroenerģiju uzkrājošo bateriju sistēmas, kuru iepirkums tagad noslēdzas. Paredzēts, ka bateriju projekts tiek realizēts līdz 2025.gada beigām, tādā veidā nodrošinot nepieciešamo infrastruktūru, lai stabilizētu tīklu un nodrošinātu tajā nepieciešamās balansējošās jaudas, kad būsim sinhronizējušies ar Eiropas tīkliem.

Bateriju iepirkums nedaudz aizkavējās. Bija plānots, ka tas noslēgsies jau pagājušā gada vidū, bet toreiz bija tikai viens pretendents un ar salīdzinoši augstāku cenu, nekā bija plānots. Tādēļ iepirkums tika pārtraukts. Tagad var teikt, ka, lai arī mēs esam nedaudz pazaudējuši laiku, mēs noteikti esam ieguvuši finansiāli daudz izdevīgāku piedāvājumu.

Pašā sinhronizācijas brīdī baterijas vēl nebūs gatavas. Te ir arī jāatceras, ka sākotnēji sinhronizācija bija plānota 2025.gada beigās 2026.gada sākumā, bet pagājušā gada vasarā Baltijas valstis vienojās, ka sinhronizācija ir jāveic paātrināti līdz 2025.gada februārim, ņemot vērā ģeopolitiskos riskus. Attiecīgi viss notiek ātrāk, un līdz februārim darba kārtībā būs ne visi sinhronie kompensatori un arī baterijas vēl nebūs gatavas darbam.

Vai tas nerada bažas, kā desinhronizācija ar BRELL loku notiks?

Bažu nav, un mēs šim scenārijam esam gatavi. Šis kopīgais Baltijas valstu lēmums tika pieņemts, konsultējoties ar pārvades sistēmu operatoriem. Tādēļ bažu par to nav, bet mēs apzināmies, ka mums būs tirgū jāpērk papildu balansējošās jaudas, kas nebūtu jādara normālos apstākļos, ja visa infrastruktūra jau būtu izbūvēta. Tas var rezultēties lielākās izmaksās līdz brīdim, kad mēs pabeidzam infrastruktūras izbūvi.

Taču no elektroapgādes drošuma viedokļa mēs riskus šajā gadījumā nesaskatām un esam gatavi nodrošināt tīkla stabilu darbību, arī pirms tiek pabeigti visi sinhronie kompensatori un uzstādītas baterijas.

Kā šīs potenciālās izmaksas un ieguldījumi sinhronizācijā kopumā ietekmēs AST tarifus?

Investīcijas tiešām pārsniedz 400 miljonus eiro – gan līniju rekonstrukcijā, gan jaunajās iekārtās un IT sistēmās. Labā ziņa ir tāda, ka absolūti lielākā daļa no šīm investīcijām tiek segtas ar Eiropas Savienības (ES) līdzfinansējumu vai sastrēgumu vadības ieņēmumiem. Tikai 14% no visiem kapitālieguldījumiem AST finansēs no ieņēmumiem, kas tiek gūti tarifu veidā. Līdz ar to arī sinhronizācijas ietekme uz tarifu ir sagaidāma ļoti niecīga.

Taču mēs apzināmies, ka palielināsies izmaksas, kas ir saistītas ar balansējošo enerģiju. Kādu daļu mēs nodrošināsim paši ar savu infrastruktūru, bet būs daļa, kas būs jāpērk tirgū.

Arī baterijas faktiski ir pagaidu risinājums, kamēr attīstās balansējošās enerģijas tirgus. Mēs sagaidām, ka piecu gadu laikā pēc sinhronizācijas arī balansējošās enerģijas tirgus būs attīstījies un mēs varēsim iegādāties visu nepieciešamo pakalpojumu.

Tomēr tās ir jaunas izmaksas, un pirms sinhronizācijas tādas nav bijušas. Mūsu mērķis un uzdevums ir sekmēt, lai attīstās balansējošais tirgus un bez mūsu baterijām Latvijā parādās jaunas baterijas, lai parādās pieprasījuma elastības risinājumi, agregācijas risinājumi, kas palīdz sistēmas operatoram uzturēt tīkla stabilu un drošu darbību. Tādēļ izmaksu pieaugums būs, bet mūsu uzdevums ir darīt visu, kas mūsu spēkos, lai tas būtu pēc iespējas mazs un neatstātu nozīmīgu ietekmi uz tarifu.

Šeit ir arī svarīgi uzsvērt to, ka šīs izmaksas nav sedzamas tikai caur tarifu. Ir vairāki risinājumi, un šobrīd diskutējam arī ar atbildīgajiem lēmumu pieņēmējiem par to, kā nākotnē šīs izmaksas segt.

Par kādiem risinājumiem bez iekļaušanas tarifā vēl ir runa?

Piemēram, izmaksas, kas saistītas ar balansējošo jaudu iepirkumiem, tiek segtas no visām par balansu atbildīgajām pusēm. Tie ir tirgus dalībnieki, kas gan pērk enerģiju tirgū, gan pārdod enerģiju tirgū, jeb enerģijas ražotāji, kuriem ir iespējas ietekmēt savus apjomus un tādā veidā arī mazināt ietekmi uz tīklu un attiecīgi mazināt ietekmi uz savām izmaksām. Arī pasaulē ir piemēri, kur tas tieši tā tiek darīts.

Tomēr tad elektrības ražotāji šīs izmaksas savukārt pārliks uz savām cenām.

Jā, tam var būt ietekme uz enerģijas cenu. Tomēr te ir jāatceras, ka viņiem pašiem ir iespēja ietekmēt nebalansa apjomu tīklā, un tādēļ tā ir godīga izmaksu attiecināšana. Tādā veidā mēs arī varam sekmēt, ka šis nebalanss samazinās un no tā ir labums visiem.

Skatīsimies, pie kādiem risinājumiem nonāksim. Ir iespējami arī hibrīdrisinājumi, kad daļa izmaksu tiek segta caur tarifu, daļa no atbildīgajām pusēm.

Ja jums būs jāmaina tarifs, kad jūs varētu vērsties pie Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK)?

Esošais tarifs ir spēkā līdz 2025.gada beigām, un no 2026.gada mums ir jābūt jaunam tarifam. Tādēļ jau šogad ar SPRK sāksim diskusijas par to, kāda būs nākamā tarifa struktūra, lai jau šogad mēs būtu vienojušies, kādam jaunajam tarifam konceptuāli ir jāizskatās, un attiecīgi 2025.gadā jau mēs varam gatavot pieteikumu ar konkrētiem skaitļiem.

Domājot par jauno tarifu, būs jādomā arī par jaunām tehnoloģijām, kaut vai tām pašām baterijām. Mēs esam ieinteresēti, lai šādu jaunu tehnoloģiju ienākšanai mūsu tirgū būtu stimuls, tādēļ arī, domājot par tarifu, ir jādomā, kā pareizāk izmaksas attiecināt uz dažādiem sistēmas lietotājam, lai mēs piesaistītu inovācijas un pozitīvu efektu radošus sistēmas lietotājus. Tādēļ ir jādomā, lai tarifa struktūra un izmaksu attiecināšana atbilstu pašā sākumā nosauktajiem mērķiem un stimulē gan patēriņu, gan ražošanas pusi un jaunu tehnoloģiju ienākšanu.

Vai vienkāršoti varat izstāstīt, kā strādā balansēšanas tirgus?

Tas strādā vairākos līmeņos. Primārais mērķis ir nodrošināt stabilitāti tīklā un stabilu darbības frekvenci, kurai ir jābūt 50 herci un nobīdes ir pieļaujamas tikai 0,05 hercu robežās, lai nerastos pārtraukumi elektroapgādē. Šo frekvenci ietekmē gan patēriņa, gan elektrības ģenerācijas puse, tādēļ ir jāspēj nodrošināt to, lai patēriņa un ģenerācijas puse būtu vienā līmenī. Ja notiek straujas izmaiņas patēriņa vai ģenerācijas pusē, tad tiek ietekmēta tīkla stabilitāte, un mūsu sistēmas operatora uzdevums ir pastāvīgi monitorēt sistēmu un nodrošināt to, lai tiek uzturēta stabilitāte.

Tādēļ arī vajadzīgas jau pieminētās tehnoloģijas, kā arī elastīgi ražotāji un patērētāji, kuri spēj reaģēt uz izmaiņām tīklā, lai nodrošinātu pastāvīgu balansu. Tāpēc mums ir vajadzīgi sinhronie kompensatori, kas spēj nodrošināt sistēmas inerci, ir vajadzīgas baterijas, kas var ātri paņemt no tīkla lieko vai iedot trūkstošo jaudu, tādā veidā nodrošinot sistēmas stabilitāti.

Kā jau es minēju, ir arī vairāki līmeņi. Ir vienības, kurām ir jāreaģē nekavējoties, un tas notiek automātiski, un šīs tehnoloģijas arī ir visdārgākās. Nākamajos līmeņos jau reakcijas laiks ir ilgāks, un katrs nākamais līmenis ir vienkāršāks.

Cik mēs esam gatavi tam, ka Krievija līdz 2025.gada februārim var īstenot kādas provokācijas?

Mēs to vērtējam kā ļoti reālu scenāriju. Viena lieta ir mūsu plānotā desinhronizācija, par ko mēs Krievijas pusei oficiāli paziņosim augustā, jo atbilstoši BRELL līgumam par to ir jāpaziņo pusgadu iepriekš.

Bet mēs apzināmies, ka var notikt arī kaut kas negaidīts no kaimiņvalstu puses, var tikt iniciēta ārkārtas desinhronizācija no BRELL tīkla, kā rezultātā mums būs paātrināti jāpāriet uz sinhronizāciju ar ES tīkliem. Mēs apzināmies, ka tāda iespēja pastāv, un mēs šiem scenārijiem esam gatavi. Visa Baltijas energosistēma ir faktiski gatava jebkurā brīdī pāriet izolētā darbībā no BRELL tīkla. Tad mums, protams, būs jādarbina tā infrastruktūra, kas ir pieejama šeit, jābalansē tīkls, bet faktiski mēs esam šādam scenārijam pilnībā gatavi.

Tomēr ar ko draud tas, ja Krievija mūs priekšlaicīgi atslēdz no BRELL tīkla? Kaut kur kādu laiku nav pieejama elektrība?

Nē. Ģenerējošās jaudas mums ir pietiekamas, īpaši Latvijā, kur ir gan hidroelektrostacijas, gan termoelektrocentrāles. Tāpat visai Baltijai ir labi starpsavienojumi ar Somiju, Zviedriju un Poliju. Tā kā no jaudu pietiekamības viedokļa mēs esam nodrošināti. Tas, kas būs jādara, būs jāizmanto uz vietas pieejamā infrastruktūra, lai balansētu tīklu un nodrošinātu tīkla stabilitāti. Bet arī no šī aspekta mēs redzam, ka jaudas ir pietiekamas. Jā, tas kādu laiku būs dārgāk, bet bez elektrības nevienam šādā situācijā nebūs jāpaliek.

Tātad sitiens varētu būt pa “maciņu”?

Tas var atstāt ietekmi uz izmaksām, bet ne uz apgādes drošību.

Vai starpsavienojumi ar citām valstīm būs pietiekami pēc tam, kad notiks atslēgšanās no BRELL?

Savienojumi ar Baltijas valstīm ir pietiekami. Vēsturiski ir ļoti spēcīgi savienojumi ar Lietuvu. Pabeidzot trešā savienojuma rekonstrukciju ar Igauniju, mēs ar Baltijas valstīm būsim ļoti labi savienoti, un šajā ziņā nekādu izaicinājumu nav. Mēs esam ļoti labi savienoti arī ar Somiju, kur ir divi savienojumi ar kopējo jaudu 1000 megavati. Ar Zviedriju ir 700 megavatu savienojums. Ir arī savienojums ar Poliju. Ja atceramies, ka pirms 20 gadiem Baltija bija savienota tikai ar Krievijas un Baltkrievijas tīkliem, tad šo gadu laikā ir sasniegts milzīgs progress.

Papildus nākotnē mūsu apgādes drošumu noteikti sekmēs jaudas, kas attīstās šeit uz vietas reģionā. Ja bija tāda pauzīte un kādu laiku jaudu attīstība nebija pārāk strauja, tad tagad mēs redzam, ka attīstās gan vēja stacijas, jo īpaši Lietuvā un Igaunijā, kuras ir kādu soli mums priekšā šajā jautājumā, gan pēdējā laikā ļoti strauji attīstās saules enerģijas ģenerācija. Tas nozīmē, ka arī no ģenerācijas jaudu pietiekamības viedokļa situācija gadu no gada uzlabojas un nākotnē būs arvien labāk.

Savulaik tika runāts par to, ka Latvijai vajag savu savienojumu ar Zviedriju. Tas vēl ir aktuāli?

Mēs nākotnē skatāmies uz jauniem savienojumiem. Nav tā, ka mēs esam apstājušies tikai pie esošiem. Tas, ko mēs varam sagaidīt Baltijā, visdrīzāk ir trešais savienojums starp Igauniju un Somiju, kas varētu tapt 2035.gadā.

Savukārt Latvijā mēs pašlaik skatāmies uz “Elwind” projektu, jo viens vēja parks atradīsies pie Latvijas krastiem, otrs – pie Igaunijas krastiem, un tos papildinās savienojums. Tas sekmēs gan vēja enerģijas ģenerācijas integrāciju, gan savienojamību starp Latviju un Igauniju. Ja labi attīstīsies “Elwind” projekts, tad mēs nākotnē skatāmies uz turpmākiem savienojumiem, jo vēja enerģijas ģenerācija pie mūsu krastiem varētu turpināties, un tad būtu noderīgi savienojumi arī ar Zviedriju un Vāciju. Līdz ar to pirmais ir “Elwind” projekts, un tad no tā tālāk loģiski var attīstīt tālākos soļus.

Kopumā atkrastes vēja parku attīstība šobrīd tiek plānota ļoti lielos apmēros. ES Elektrības pārvades operatoru organizācija ir veikusi pētījumu, un, skatoties uz pašlaik pieteiktajiem atkrastes vēja parku plāniem, Baltijas jūra kļūs par otru Ziemeļjūru. Līdz ar to tiek plānots, ka tiek būvēti ne tikai vēja parki, bet arī savienojumi starp valstīm.

Kas attiecas uz Zviedriju, mēs jau šogad plānojam veikt izpēti par savienojumu ar to. Mēs esam sākuši sarunas arī ar Zviedrijas operatoru, kurš ir gatavs atbalstīt šo izpēti ar informācijas apmaiņu. Ir skaidrs, ka šāds savienojums uzlabotu Baltijas reģiona sistēmas drošumu un sniegtu frekvences atbalstu, kā arī nodrošinātu papildu starpsavienojumu jaudu lielākam atjaunīgo energoresursu pieslēgumu apjomam. Papildus vērtēsim ekonomiskos ieguvumus.

Jau pieminējāt “Elwind”, iecerēti ir arī “Latvijas vēja parku” projekti, lielus parkus vēlas veidot arī privātie investori. Vai pārvades infrastruktūrai pašlaik ir pietiekami liela kapacitāte, lai paņemtu enerģiju no šādiem lieliem projektiem, vai tomēr jums būs nepieciešamas investīcijas?

Šobrīd pārvades tīkls var paņemt ļoti daudz jaunas enerģijas, taču šim stāstam ir divas puses. Kā jau zināms, šobrīd jauni tehniskie noteikumi netiek izsniegti, jo, balstoties uz jau izsniegtajiem tehniskajiem noteikumiem, atjaunojamās enerģijas ģenerācija sasniegtu 6 gigavatus (GW). Tas ir milzīgs apjoms, ja to salīdzinām ar Latvijas patēriņa slodzi “pīķa” stundās, kad tā ir nedaudz virs 1 GW. Lielākā daļa pieteikumu ir par saules ģenerāciju, kas savukārt ir saistīts ar to, ka saules enerģijas ģenerācijā nav nepieciešams iziet ietekmes uz vidi novērtējuma procesu. Brīdī, kad tirgū bija ļoti, ļoti augstas enerģijas cenas, varētu teikt, ka iestājās tāds zināms trakums potenciālo attīstītāju pusē, kas gribēja ātri izņemt tehniskos noteikumus.

Jautājums ir, cik no projektiem, kuriem ir izņemti tehniskie noteikumi, reāli īstenosies. Ir projekti, kas jau iet uz priekšu, un tiešām tiks realizēti ja ne šogad, tad nākamgad, un mums būs pirmie liela izmēra saules parki, kas būs pieslēgti ne tikai sadales tīklam, bet arī pārvades tīklam. Taču ar diezgan lielu pārliecību var teikt arī to, ka ļoti daudzi no pieteiktajiem projektiem nerealizēsies. Būtu ļoti optimistiski uzskatīt, ka realizēsies pat puse. Ja pieteikumi tika iesniegti brīdī, kad enerģijas cenas bija augstas, tad jau pagājušajā vasarā bija brīži, kad saulainās dienās enerģijas cena kļuva negatīva. Līdz ar to ir jautājums, vai idejām, kas radās brīdī, kad tirgū cenas bija augstas, sekos nauda un reālas investīcijas.

Šobrīd mēs kopā ar Klimata un enerģētikas ministriju strādājam pie risinājumiem, kādā veidā pieteikšanos uz jaudām un tehnisko noteikumu izsniegšanu atsākt. Turklāt, kā nodrošināt, ka tehniskie noteiktumi tiek izsniegti ne tikai saules enerģijas ģenerācijai, kuras projektu jau ir daudz, bet arī vēja enerģijas ģenerācijai, un tādējādi nodrošināt, ka ražošanas jaudas ir sabalansētas.

Ja runājam par tīklu kopumā, tad man ir šaubas, vai tirgū ir vieta vairāk nekā jau minētajiem 6 GW. Mans personīgais viedoklis ir, ka būtu lieliski, ja realizētos projekti par 2-3 GW. Jau tad mēs visdrīzāk gada griezumā pārvērstos no enerģijas importētāja par enerģijas eksportētāju un paši būtu pilnīgi pašpietiekami.

Kādi tagad ir risinājumi? Vienkārši ir jāgaida, kad paiet noteiktais laiks, uz kuru jaudas bija rezervētas, un, ja nekas nav sākts, tad šī rezervācija anulējas?

Ir paredzēts, ka trīs gadu laikā projekti ir jāpabeidz. Protams, var būt situācijas, ka šis termiņš tiek pagarināts, ja objektīvu iemeslu dēļ nav bijusi iespēja projektu savlaicīgi pabeigt, un mūsu uzdevums būs vērtēt šādus lūgumus. Ja projekta īstenošana jau ir pietiekami tālu un apstākļi, kas ir par iemeslu šim pagarinājumam, ir pamatoti, mēs šādu lēmumu varam pieņemt. Savukārt, ja mēs redzēsim, ka no tehnisko noteikumu izsniegšanas brīža reālu darbu nav bijis vai tie ir bijuši nenozīmīgi, tad ir jēgpilni atbrīvot jaudas citiem attīstītājiem.

Kad vairumam pieteikto projektu šis trīs gadu termiņš beigsies?

Visvairāk tehnisko noteikumu tika izņemts 2022. un 2023.gadā, kad bija augstākās elektroenerģijas cenas. Attiecīgi nākamajā un aiznākamajā gadā varēs redzēt, cik no iecerētajiem projektiem varētu ieraudzīt saules gaismu.

Tomēr, vai tas, ka valsts no sākuma nepadomāja, ka arī jaudu rezervācija ir vērtīgs aktīvs, nevar “iegriezt” ilgtermiņā? Piemēram, ja tagad parādās kāds labs projekts, tad vienīgais, ko var pateikt – gaidiet nākamo gadu, kad atbirs kādi no oportūnistiskajiem projektiem, jo nav pieejamas jaudas.

Risinājums, ko mēs veidojam ar Klimata un enerģētikas ministriju, paredz iespējas izsniegt tehniskos noteikumus virs pašlaik pieejamā jaudu apjoma. Mēs apzināmies, ka mēs tīklam varam pieslēgt arī vairāk ražotāju, bet tad jārēķinās ar to, ka tas varētu nozīmēt arī kaut kādus ierobežojumus darbībai tīklā noteiktos periodos, kad tīklā varētu veidoties pārslodzes. Par šādu konceptu mēs esam sarunās ar Klimata un enerģētikas ministriju.

Arī privātie komersanti runā par uzkrājošo bateriju uzstādīšanu pie saviem saules vai vēja parkiem, lai varētu uzkrāt enerģiju brīžos, kad tā tiek ražota ļoti daudz, un nodot to tīklā, kad ražošana nenotiek un attiecīgi cenas ir augstākas. Tas kaut kā palīdzētu arī kopējai tīkla darbības balansēšanai? Vai šie apjomi tomēr nebūtu pietiekami lieli?

Tas pilnīgi noteikti palīdzētu, un mēs esam ļoti ieinteresēti, lai šādas tehnoloģijas attīstītos. Šādus pakalpojumus var arī iepirkt tirgū, un attiecīgi šiem ražotājiem, kas pie sevis uzstāda baterijas, ir iespēja gūt ienākumus no dažādiem avotiem. Piemēram, kad ir spēcīgi vēji, elektroenerģijas cena biržā nokrītas. Attiecīgi, ja vēja parkā ir šādas baterijas, tad ir izvēles iespēja – tirgot enerģiju uzreiz vai vēlāk, kad enerģijas cena ir augstāka. Tas palīdz arī izlīdzināt cenas, tādēļ tas ir kopīgs ieguvums, jo iegūst gan pārvades operators no sistēmas stabilitātes viedokļa, gan ražotājs, gan zināmā mērā arī patērētāji no cenu stabilitātes.

Attīstoties enerģijas ražošanai no atjaunojamiem resursiem, kopumā ir paredzamas daudz lielākas svārstības ražošanas pusē. Kā tas ietekmēs jūs, un vai jūsu pusē pietiks ar tiem risinājumiem, kas pašlaik ir paredzēti tīkla balansēšanai?

Atjaunojamās enerģijas ražotāju daudzums tīklā noteikti ietekmē tīkla stabilitāti. Jo lielāka ir šī ražošanas jauda, jo padeve tīklā ir nestabilāka, salīdzinot ar citiem ģenerācijas veidiem. Pieaugot enerģijas apjomiem, kas tiek saražoti no saules un vēja, protams, pieaug arī nepieciešamība pēc balansēšanas. Līdz ar to tagad ietekme uz balansēšanu ir paredzama no desinhronizācijas, bet tālāk nākotnē arī no tā, kā attīstīsies atjaunojamās enerģijas jaudas. Tādēļ, protams, ir svarīgi, lai paralēli attīstās arī balansējošās tehnoloģijas. Baterijas arī nav vienīgās šādas tehnoloģijas. Palīdzēt var arī lieli patēriņa objekti, kas ir ar elastīgu pieprasījumu. Nākotnē var skatīties uz tā saucamajām “power to x (P2X)” tehnoloģijām, kā, piemēram, elektroenerģijas pārvēršana ūdeņradī vai citos resursos. Vēl viens variants ir agregēt kopā mazākus patērētājus, attālināti vadot to patēriņu. Arī tā ir iespējams nodrošināt balansējošās jaudas. Mēs AST esam gatavi pirkt jebkuru atbilstošu jaudas vienību balansēšanas tirgū, sākot no viena megavata.

Protams, ka līdz šim šādu pakalpojumu tirgu nav bijis un tas parādās tajā brīdī, kad mēs esam sinhronizēti ar Eiropas tīkliem un sistēmas stabilitāte mums pašiem ir jānodrošina saviem spēkiem. Tas ir tas brīdis, kad tirgus patiesi parādās. Tas, kas ir mūsu uzdevums un ko mēs darām kopā visas trīs Baltijas valstis kopā, – skatāmies uz šī tirgus attīstību un tehnoloģiskajiem risinājumiem, kādā veidā tirgus dalībniekiem būtu iespēja pēc iespējas ērtāk pieteikties šajā tirgū un sniegt piedāvājumus. Tirgus pilnīgi noteikti attīstīsies, bet tam vajag ieskriešanās laiku un tādēļ arī AST pats uzstāda baterijas, apzinoties, ka desinhronizācijas brīdī tirgus vēl nedarbosies vai būs sākotnējā stadijā. Atgādināšu, ka AST bateriju projekts pamatā ir finansēts no ES līdzekļiem, tātad no kapitāla izmaksu viedokļa tas ir ārkārtīgi izdevīgs. Bet nākamo piecu gadu laikā pēc desinhronizācijas mums būs jānodrošina, ka balansēšanas tirgū parādās spēlētāji, kas šo pakalpojumu nodrošina.

Jūs par to jau redzat interesi? Tas tomēr prasa investīcijas, un tādēļ visdrīzāk tirgus dalībnieki uz vienu mājienu neparādīsies.

Mēs esam saziņā ar tirgus dalībniekiem, un interese ir. Es varbūt nesaukšu tagad konkrētus uzņēmumus, bet interese viennozīmīgi ir. Drīzāk būtu jautājums, kādēļ lai intereses nebūtu, ja ir reāls pakalpojums, kurš būs pieprasīts.

Kāds pašlaik ir Latvijas elektropārvades līniju tehniskais stāvoklis?

Mūsu 10 gadu attīstības plāns runā ne tikai par jauniem projektiem, bet arī par esošo tīklu atjaunošanu. Katru gadu tīklu atjaunošanā AST investē 20 līdz 30 miljonus eiro, un šīs investīcijas tiek veiktas esošā tarifa ietvaros. Tas ir mūsu ikdienas uzdevums, kas katru gadu ir sistemātiski jāveic.

Jau minējāt, ka bateriju projekts ir ar ES līdzfinansējumu, bet investīcijas būs vajadzīgas arī turpmāk. Vai apsvērsiet jaunu obligāciju emisiju?

Tagadējās obligācijas 100 miljonu eiro apjomā emitējām, pirms strauji sāka pieaugt procentu likmes, tādēļ pašlaik kapitālu esam piesaistījuši ļoti izdevīgi, salīdzinot ar to, kādas ir kapitāla izmaksas šobrīd. Šīs obligācijas ir jādzēš 2026.gada sākumā, un mūsu primārais uzdevums būs skatīties, kā refinansēt esošo aizņēmumu. Par to jau mēs esam sākuši domāt.

Ja runājam par jaunām emisijām, tad to mēs vienmēr skatāmies kontekstā ar plānotajām investīcijām. Loģiskā secība ir tāda, ka vispirms tiek meklēts ES finansējums, jo tam nav ietekmes uz AST tarifu, tad ir sastrēgumu vadības ieņēmumi, kurus arī primāri vajadzētu virzīt infrastruktūras attīstībai. Pēc tam jau var vērtēt tālākos finansēšanas veidus, vai tas ir aizņemtais vai pašu kapitāls.

AST pašu kapitāla attiecība pret saistībām ir tāda, ka mēs varam aizņemties vairāk, bet to mēs vērtēsim tad, kad būs investīciju projekti, skatoties, kas konkrētajā brīdī ir izdevīgāk un kādi ir aizņemšanās nosacījumi.

Kādas ir jūsu prognozes par elektrības patēriņa izmaiņām Latvijā?

Mēs sekojam līdzi patēriņa tendencēm, jo tas ir svarīgi no nākotnes tīkla attīstības viedokļa. Skatoties uz nākotni, potenciāli lielākie patērētāji varētu būt saistīti ar jaunām “power to x” tehnoloģijām, kad elektroenerģija tiek pārvērsta citos enerģijas nesējos, un mēs jau šobrīd redzam interesi par potenciāliem pieslēgumiem pārvades tīklam. Protams, tie ir projekti, kas prasa vairākus gadus no ieceres līdz realizācijai un apjomīgas investīcijas, tādēļ tas nebūs rīt uz pusdienlaiku. Taču interese ir līdz pat 3 GW, kas varētu potenciāli parādīties patēriņa pusē. Protams, ir liela nenoteiktība, cik no izteiktās intereses rezultēsies reālos projektos un reālā patēriņā, bet visdrīzāk šādi lieli projekti mūsu tirgū varētu ienākt ap 2030.gadu.

Kas attiecas uz esošajiem patērētājiem, tad lielākā ietekme ir redzama no tā, ka arvien vairāk pakalpojumu tiek elektrificēti. Bet to savukārt mazina cita veida aktivitātes, piemēram, energoefektivitātes projekti, tā pati mikroģenerācija, kuras ietekmē pēdējos gados patēriņš no tīkla ir ar tendenci samazināties.

Tādēļ visdrīzāk tuvākajos gados mēs varam rēķināties ar relatīvi neitrālu bilanci, jo būs gan jauni patēriņa avoti transportā, elektrifikācijas projekti citās nozarēs, bet būs arī pretēji vērsts process, kas ir saistīts ar energoefektivitāti un elektrības mikroģenerāciju. Līdz ar to sistēma no patēriņa viedokļa būs relatīvā līdzsvarā. Taču nākotnē, ienākot “power to x” tehnoloģijām, ir gaidāms būtisks patēriņa palielinājums.

Notikums ar Igaunijas-Somijas gāzes vada “BalticConnector” bojāšanu ir licis arī citā līmenī raudzīties uz energosavienojumu drošību. Vai jūs tagad pastiprināti pievēršat uzmanību gan starpsavienojumiem ar citām valstīm, gan Latvijas iekšējām elektrolīnijām?

Jā, mēs apzināmies, ka riski saistībā ar fiziskās infrastruktūras aizsardzību ir palielinājušies. Mums gan nav jūras kabeļa ar nevienu citu valsti, bet arī sauszemes infrastruktūra ir jāaizsargā, un mēs skatāmies, kādi pasākumi būtu iedarbināmi. Piemēram, drīz Viļņā notiks starptautisks pasākums par pretdronu aizsardzību enerģētikas infrastruktūrai. Mēs skatāmies, kādas ir tendences pasaulē, ko dara citi operatori un kā pēc iespējas efektīvāk un sekmīgāk infrastruktūru var aizsargāt.

Vienlaikus var būt situācijas, ka pilnīgi visu nevar nosargāt, tādēļ paralēli ir jādomā, kā energoapgādes sistēmu pēc iespējas ātri var atjaunot. Te mums noteikti ir jāstiprina sadarbība starp Baltijas valstīm, lai mēs būtu gatavi jebkurā brīdī steigties viens otram palīgā ar savām tehnoloģijām un resursiem.

Pieminējāt arī kiberdrošību. Kā ir šajā jautājumā?

Mēs ļoti nopietnu uzmanību pievēršam arī kiberdrošībai, un AST ir izveidots Kiberdrošības centrs. Regulāri piedalāmies arī dažādās gan NATO līmeņa, gan nacionāla līmeņa kiberdrošības mācībās.

Jāsaka, ka incidentu skaits ir pieaudzis, bet ar visiem tiekam galā veiksmīgi, un neviens no tiem pēdējā gada laikā nav izraisījis kādas sekas. Trenējam arī savus darbiniekus, lai jebkurš darbinieks, kurš pieslēdzas jebkurai no AST sistēmām, jebkurā brīdī zinātu, kāda ir pareizā rīcība, un nepieļautu kaut kādus starpgadījumus.

Piemēram, cik pērn ir bijuši kiberuzbrukumi AST sistēmām?

Tikai decembrī ir reģistrēti 900 incidenti. Var redzēt, ka tas iet roku rokā ar incidentu skaita pieaugumu kopumā pret publisko sektoru. Ja ir mērķēti uzbrukumi, tad tie parasti nav vērsti tikai pret mums.

Pārsvarā šos gadījumus var raksturot kā mūsu sistēmu testēšanu, un tie ir salīdzinoši vienkārši. Bet ir bijuši arī gadījumi, ka tiek kopēta mūsu mājaslapa, e-pasti un cilvēki tiek provocēti ievadīt paroles, lai uzbrucēji varētu iegūt tālāku piekļuvi. Tomēr pārsvarā mēs saskaramies ar vienkārši identificējamiem un novēršamiem gadījumiem.

Foto:LETA