Augulis: Ministrija negatīvu ietekmi uz pensijām neredz

Valdība 8.oktobrī atbalstīja Labklājības ministrijas sagatavotos grozījumus Valsts fondēto pensiju likumā, kas paredz no 2025.gada 1.janvāra līdz 2028.gada 31.decembrim pensiju iemaksu likmes viena procentpunkta pārnesi no pensiju otrā līmeņa uz pensiju pirmo līmeni. Ministrija anotācijā skaidro, ka tas ļaus īstenot darbaspēka nodokļu samazinājumu un, iespējams, sekmēs nākotnes vecuma pensiju apmēru kopumā. Lielu rezonansi izraisīja arī pieļāvumi, ka var tikt samazināts laiks, kurā varēs saņemt pabalstu bērnu kopšanas atvaļinājumā, kas gan nav pārtapuši konkrētās izmaiņās normatīvajos aktos. Labklājības ministrs Uldis Augulis (ZZS) intervijā aģentūrai LETA saka, ka “bērnu kopšanas atvaļinājuma saīsināšana nav ministrijas aktuālajā dienaskārtībā”, “ministrija neredz negatīvu ietekmi uz nākotnes pensijām, jo pirmā līmeņa kapitāls katru gadu tiek indeksēts” un “mēs strādājam pie piedāvājuma ieviest bāzes pensiju”. Vienlaikus Augulis atzīst, ka nodokļu reforma ir kompromiss, tomēr dēvē to par sabalansētu un līdzsvarotu.

Sabiedrību ļoti satrauca jūsu izteikums par iespējamu bērnu kopšanas atvaļinājuma saīsināšanu. Lai arī jūs pēc tam uzsvērāt, ka šāds priekšlikums nav aktuāls un tas bijis tikai hipotētisks pieļāvums, gribētu saprast, no kurienes vispār radās šāds pieļāvums. Bijusī labklājības ministre Ilze Viņķele par to sociālajā tīklā “X” rakstīja: “Jautājums, vai priekšlikums balstīts datos un to analīzē, kas liecina, ka tieši bēbīšu mammu (jo lielākoties viņas izmanto bka) vēlāka atgriešanās darbā ir darbaroku trūkuma iemesls. Vai vismaz viens no pietiekami nozīmīgiem, lai kaut ko tādu apsvērtu. Citādi – grābstīšanās uz sajūtām.”

Es varu vēlreiz apliecināt, ka bērnu kopšanas atvaļinājuma saīsināšana nav ministrijas aktuālajā dienaskārtībā. Tajā pašā laikā mums jādomā, kā nākotnē risināt darbaspēka pieejamības jautājumu. Hipotētiski var būt dažādi minējumi, kā mēs darba tirgū iesaistām pēc iespējas vairāk cilvēku. Bērnu kopšanas atvaļinājuma saīsināšana bija viens no minējumiem tā sauktajās prāta vētrās, domājot par darbaspēka pieejamību. Taču tas noteikti nav priekšlikums, ar kuru pašlaik ministrija strādā. Tas nav dienaskārtībā arī, veidojot budžetu, pie kura tiek strādāts četru gadu ietvarā. Strādājošo vecāku atbalstam valdība ir atbalstījusi vecāku pabalsta palielināšanu strādājošajiem vecākiem līdz 75% no vecāku pabalsta, ko vēl jāpieņem Saeimai. Tomēr jāsaprot, cik tas ir mērķēti. 79% no strādājošajiem vecāku pabalsta saņēmējiem ir tēvi. Rodas jautājums, kas notiek ar mammām un viņu sociālo nodrošinājumu. Labklājības ministrija nākamā gada budžetā iesniedza priekšlikumu palielināt bērnu kopšanas pabalstu, kas nav paaugstināts kopš 2014.gada, taču, tā kā prioritāte ir aizsardzība, tad valdība izšķīrās atbalstīt tikai vecāku pabalsta apmēru strādājošajiem vecākiem.

Darbaspēka pieejamība ir kritiski svarīga ekonomikas izaugsmei, tomēr, meklējot risinājumus, nevajadzētu nonākt tādās galējībās, kā tas ir Krievijā, kur prezidenta Vladimira Putina viens no padomniekiem izteicās, ka darbaroku palielināšanas nolūkos ir jāsaīsina skolas gadu laiks, jo vairs neesot 19.gadsimts, kad var atļauties skolas solā sēdēt 11 gadus.

Tā kā darbaspēka pietiekamība mums ar katru gadu krītas, tad jādomā, kā cilvēkus pēc iespējas ilgāk noturēt darba tirgū, vai arī jādomā par imigrāciju. Bez darbaspēka ekonomikas izaugsme nav iespējama. Ja speciālais budžets mums ir ar pozitīvu pienesumu, tad pamatbudžets ir ar mīnusu. Tikai, saliekot abus budžetus kopā, mēs varam nodrošināt budžetu nākamajiem četriem gadiem.

Šajā kontekstā kāda ir ZZS nostāja attiecība uz imigrācijas politiku un viesstrādnieku piesaisti no trešajām valstīm?

Primāri mums ir darba tirgū maksimāli jāiesaista vietējie cilvēkresursi, tostarp cilvēki ar invaliditāti. Mums ir arī pārāk liels to jauniešu vecumā no 15 līdz 25 gadiem īpatsvars, kas nedz mācās, nedz strādā. Jāsaprot, cik no viņiem ir ārpus Latvijas, cik strādā nelegāli, cik nedz strādā, nedz mācās. Attiecībā uz darbaspēka piesaisti no ārpuses jāskatās, cik tas ir kvalificēts. Vai mums ir nepieciešami mazkvalificēti viesstrādnieki, vai strādājošie ar kvalifikāciju. Man bija tikšanās ar Uzbekistānas vēstnieku un mēs pārrunājām, kā risināt to, lai cilvēki no trešajām valstīm Latvijā nebūtu nodarbināti nelegāli.

Precizēšu jautājumu. Ņemot vērā krītošo demogrāfiju, vai, maksimāli mobilizējot vietējos resursus, ar tiem pārskatāmā nākotnē būs pietiekami, lai ekonomiku nodrošinātu ar nepieciešamo strādājošo skaitu, vai tomēr viesstrādnieku piesaiste būs nepieciešama jebkurā gadījumā?

Mums jāstrādā arī pie reemigrācijas politikas, kā arī pie tā, lai radītu labvēlīgus nodarbinātības apstākļus pensionāriem, kas vēlas strādāt. Vai ar vietējiem resursiem pietiks, pašlaik prognozēt nevar, tas atkarīgs gan no ekonomikas izaugsmes, gan demogrāfijas tendencēm (Ekonomikas ministrijas demogrāfijas prognozes liecina, ka, ja 2024.gadā Latvijā ir 1,84 miljoni cilvēku, tad 2030.gadā tiek prognozēti 1,78 miljoni, bet 2040.gadā – 1,73 miljoni – red.). Svarīgi strādāt pie straujāka produktivitātes pieauguma, kvalitatīvām darba vietām, lielākām algām strādājošajiem un līdz ar to arī vairāk resursu sabiedrības kopīgo vajadzību finansēšanai. Produktivitātes fundamentālie faktori paliek nemainīgi, un tie ir saistīti ar ieguldījumiem cilvēkkapitālā, tostarp investīcijām jauniešu un pirmspensijas vecuma personu nodarbinātības atbalstīšanā.

Vai valsts var stimulēt pirmspensijas un pensijas vecuma cilvēku nodarbinātību, jo pašlaik darba tirgū ir vērojami zināmi aizspriedumi, vai tas ir tikai darba devēju labās gribas jautājums?

Es domāju, ka tur svarīgi abi faktori. No valsts puses, lai stimulētu pensionāru nodarbinātību, pensiju neapliekamais minimums no 500 eiro ir palielināts līdz 1000 eiro no nākamā gada. Attiecībā uz pirmspensijas vecuma cilvēkiem ir jādomā par pārkvalifikācijas iespējām, kuras jau pašlaik piedāvā Nodarbinātības valsts aģentūra.

Daudz ir runāts par lēmumu par vienu procentpunktu samazināt iemaksas otrajā pensiju līmenī, to pieliekot pirmajam līmenim. Pret to iebilst daudzi ekonomisti, tostarp Latvijas Banka. Kāds ir jūsu kā labklājības ministra viedoklis?

Šādu lēmumu ir atbalstījusi valdība. Terminēti uz četriem gadiem samazinot iemaksas par vienu procentpunktu otrajā līmenī, ministrija neredz negatīvu ietekmi uz nākotnes pensijām, jo pirmā līmeņa kapitāls katru gadu tiek indeksēts.

Tajā pašā laikā gan Latvijas Bankas ekonomisti, gan, piemēram, Latvijas Universitātes rektors un ekonomists Gundars Bērziņš ir paudis, ka pievienotās vērtības nodokļa (PVN) paaugstināšana būtu daudz labāks risinājums. Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja Inna Šteinbuka pauda, ka pēc trīs gadiem tāpat no PVN paaugstināšanas neizbēgsim. Kādēļ koalīcija tik ļoti nevēlas paaugstināt PVN?

Valdība ir izšķīrusies par iemaksu samazināšanu otrajā pensiju līmenī, lai kompensētu darbaspēka nodokļu izmaiņas. Šāds ir lēmums.

Kādi ir argumenti pret PVN paaugstināšanu par vienu procentpunktu?

Tas visupirms ir jājautā finanšu ministram.

Piedodiet, par šādu lēmumu nobalsoja visa valdība, tostarp arī jūs.

Es tikai varu atkārtot, ka valdība ir atbalstījusi iemaksu samazināšanu, un to atbalsta gan darba devēji, gan arodbiedrības. Trīspusējā sadarbības padomē nevienam nebija iebildumu pret šādu lēmumu.

Latvijas Darba devēju konfederācija vienmēr ir teikusi, ka dod priekšroku PVN paaugstināšanai, taču esošajos apstākļos piekrīt kompromisam.

Jā, tas ir kompromiss.

Vai piekrītat, ka pēc trīs gadiem jebkurā gadījumā PVN būs jāpaaugstina, īpaši, ņemot vērā, piemēram, nepieciešamību finansēt “Rail Baltica”?

Es neņemos to prognozēt. Tas būs atkarīgs gan no situācijas finanšu tirgos, gan ģeopolitiskās situācijas. Piemēram, 2022.gadā otrā līmeņa pensiju indeksi nokritās tikai finanšu tirgus norišu dēļ, tas pats bija 2018.gadā. Mēs nevaram zināt, kā finanšu tirgi svārstīsies nākotnē. Aizvadītajos 25 gados otrā pensiju līmeņa ienesīgums nav bijis augstāks par 3,64%. Varam nodemonstrēt pētnieku izstrādāto modeli. Pie algas 1200 eiro un ideālā otrā līmeņa ienesīguma – 4%, kāds līdz šim vēl nav bijis, un darba algu pieauguma 3% gadā, 25 gadu griezumā otrā līmeņa ietekme ir 2,86 eiro gadā. Savukārt pirmā līmeņa ietekme ir par 7 centiem lielāka, ja raugāmies četru gadu griezumā. Par ko mēs vispār runājam?

Taču pirmo līmeni apdraud demogrāfiskā situācija – iemaksu veicēju skaits sarūk, bet pensiju saņēmēju skaits pieaug.

Te mēs atkal atgriežamies pie darbaspēka pietiekamības problēmas, kas jārisina. Turklāt jāņem vērā, ka demogrāfiskās krīzes gadījumam speciālajā budžetā ir uzkrājums, kurš glabājas Valsts kasē un ir noguldīts uz procentiem. Tas ir garants pirmajam līmenim. Turklāt, domājot par pirmā līmeņa izmaksām, jāatceras, ka piemaksas pie pensijas par nostrādātajiem darba gadiem tiek maksātas no pamatbudžeta un neietekmē pirmo līmeni.

Lielākā problēma ir pirmā un otrā līmeņa algas atvietojamības procents, kas pašlaik ir 41%. Saskaņā ar Latvijas Bankas aprēķiniem 2040.gadā tas būs vien 31,3% (vidēji Eiropas Savienībā – 40,4%), bet 2050.gadā nokritīs līdz pat 27,8% (vidēji Eiropas Savienībā – 38,6%). Tas nozīmē, ka pensija, kuru veido pirmais un otrais līmenis, 2050.gadā būs zem 30% no vidējās darba mūža algas. OECD ieteikums pensiju atvietojamībai ir 60%.

Tāpēc jau mums ir trīs līmeņu pensiju sistēma. Līdz ar to 60% atvietojamību var sasniegt, tikai liekot klāt trešo pensiju līmeni. Jāsaprot, ka atvietojamības koeficients ir atkarīgs gan no ekonomikas izaugsmes, gan darbaspēka, kas ir iemaksu veicēji, pieejamības. Ja ekonomika stagnēs, situācija ar atvietojamību būs slikta. Tajā pašā laikā Pasaules Banka mūsu pensiju sistēmu ir novērtējusi kā vienu no labākajām un ilgtspējīgākajām pasaulē.

Nezin vai nākotnes pensionāri būs mierā ar it kā ilgtspējīgu sistēmu, kas nodrošina, nosacīti runājot, 10% atvietojamību. Tā nav ilgtspēja.

Pirmkārt, 10% atvietojamība nemaz netiek prognozēta. Otrkārt, pensiju sistēmā demogrāfija ir būtisks elements, kuras izmaiņu rezultātā ir nepieciešami pielāgojumi arī pensiju sistēmā. Pamatotas un plānveida izmaiņas ir normāla sistēmas sastāvdaļa. Speciālais budžets arī ilgtermiņā ir stabils, tomēr demogrāfiskās bedres ietekmē ir nepieciešams diversificēt ienākumu avotus pensijas vecumā. Tāpēc mēs strādājam pie piedāvājuma ieviest bāzes pensiju. Tā pamatotos uz šobrīd esošo pensiju piemaksas sistēmu, papildinot ar papildu elementu – saistību ar personas darba stāžu. Bāzes pensijas kopā ar visiem trim pensijas sistēmas līmeņiem nodrošinātu pietiekamu atvietojumu arī nākotnē, mazinot demogrāfijas ietekmi uz pensijas atvietojumu.

Nodokļu reformas kontekstā bija satraukums, ka zaudētāji būs strādājošie pensionāri. Vai šī problēma ir atrisināta?

Jā, līdz ar pensiju neapliekamā minimuma paaugstināšanu līdz 1000 eiro šī problēma ir atrisināta.

Tajā pašā laikā šogad vidējā pensija ir 578 eiro, turklāt 40% pensionāru dzīvo uz nabadzības riska robežas. Šiem cilvēkiem pensiju neapliekamā minimuma paaugstināšana neko nedod, faktiski tam ir pozitīvs efekts tikai uz tiem pensionāriem, kuru pensijas ir, sākot no 1000 eiro.

Pašlaik risinājums ir šāds. Tas risina strādājošo pensionāru problēmu, ieviešot darbaspēka nodokļu samazinājumus. Pārējiem pensionāriem pozitīvu ietekmi dod ikgadējā pensiju indeksācija, kas nodrošina pirktspējas saglabāšanu.

Bija diskusijas, vai indeksēt arī lielās pensijas virs 1000 eiro, kā tas ir plānots pašlaik. Varēja taču indeksēt tikai nosacīti nelielās pensijas, bet ar lielāku koeficientu, tādējādi uzlabojot tieši mazturīgo pensionāru situāciju.

Vēlos uzsvērt, ka indeksācijas mērķis ir novērst inflācijas ietekmi uz pensiju, proti nesamazināt tās vērtību inflācijas ietekmē. Koalīcija ir vienojusies indeksēt tās pensijas, kas ir līdz vidējās apdrošināšanas iemaksu algas apmēram valstī. Mēs nevaram diskriminēt tos cilvēkus, kas saņēmuši lielas algas, attiecīgi veikuši lielas iemaksas un tagad saņem lielas pensijas. Tas būtu ļoti nepareizs signāls lielo algu saņēmējiem, ka nav vērts veikt lielas iemaksas. Nav pareizi samazināt lielāku pensiju vērtību.

Nodokļu reforma, protams, ir kompromiss. Vienlaikus ir izskanējis viedoklis, ka ieplānotā iedzīvotāju ienākuma nodokļa progresivitāte ir pārāk neliela un sliekšņi, pie kuras tā sākas, ir pārāk zemi. Kāds ir labklājības ministra viedoklis, raugoties no nevienlīdzības mazināšanas skatu punkta?

Finanšu ministrijas rīcībā ir modelis, kas palīdz novērtēt nodokļu un pabalstu sistēmas izmaiņu ietekmi uz ienākumu nevienlīdzību. Man, kā labklājības ministram, ir svarīgi, ka Finanšu ministrija, piedāvājot minētos risinājumus, tos ir validējusi ar modeļa palīdzību, un, tā kā pieņemu, ka tas ir darīts, uzskatu ka pieņemtā reforma ir izsvērta un sabalansēta.

Jau gadiem starptautiskie eksperti ir norādījuši, ka mūsu pensiju sistēmas vājā vietā ir uzblīdusī un neefektīvā izdienas pensiju sistēma. Vai netiek apsvērts celt izdienas pensiju vecuma slieksni un pārskatīt saņēmēju skaitu?

Valsts kancelejai sadarbībā ar nozaru ministrijām ir uzdevums pārskatīt un izvērtēt izdienas pensiju sistēmu, tostarp vecuma paaugstināšanu, lai saņemtu izdienas pensiju. Labklājības ministrijas pārziņā nav izdienas pensijas, mēs esam tikai izmaksātāji. Valdība jau ir pieņēmusi lēmumu Aizsardzības, Iekšlietu un Tieslietu ministriju izdienas pensiju regulējumā, kas paredz izdienas pensijas vecumu sasniegušām iekšlietu dienestu amatpersonām ar speciālo dienesta pakāpi un karavīriem atļaut turpināt dienestu, vienlaikus saņemot pensiju, piemēram, policistiem turpmāk būs iespēja saņemt izdienas pensiju un turpināt strādāt iekšlietu sistēmā.

Kāpēc policistam, kurš turpina darbu iekšlietu sistēmā, ir vajadzīga izdienas pensija?

Priekšlikumu koalīcijas partneri virzīja, lai piesaistītu cilvēkus darbam policijā, jo tur ir milzīgs cilvēkresursu trūkums. OECD eksperti ir snieguši savu redzējumu par to, ka izdienas pensiju sistēma Latvijā ir pārāk plaša, bet, atsakoties no izdienas pensijām, ir jābūt vietā citām sociālajām garantijām, lai piesaistītu strādājošos.

Varbūt vienkārši jāmaksā pienācīga alga?

Tajā skaitā. Nākotnē, iespējams, varētu būt vienošanās par darba devēju veiktām iemaksām trešajā pensiju līmenī. Bet attiecībā uz tiem, kas pašlaik ir dienestā, izmaiņas izdienas pensiju kārtībā nedrīkst attiecināt. Tas nozīmē, ka izdienas pensiju reformēšanā ir jābūt milzīgam pārejas periodam.

Foto: Arnolds Auziņš (Latvijas Radio)