Bāliņa: LU ir jāiekļaujas pasaules labāko universitāšu ekosistēmā

Pēc mēneša, 1.martā, Latvijas lielākās augstskolas – Latvijas Universitātes (LU) – Satversmes sapulcē notiks LU rektora vēlēšanas. Par rektora amatu cīnīsies LU Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes profesore, LU rektora padomniece Signe Bāliņa un LU Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekāns Gundars Bērziņš. Pirms vēlēšanām viņi savu piemērotību rektora amatam mēģinās pierādīt arī kandidātu debatēs. Kā pirmo aģentūra LETA publicē interviju ar Bāliņu, kurā viņa saka, ka lielākais uzdevums ir, lai LU ir iekļautos pasaules labāko universitāšu ekosistēmā. Vienlaikus Bāliņa atzīst, ka LU ir redzama izcilība zinātnē, taču pasaules labāko augstskolu reitingos nevarēs iekļūt ar tādu finansējumu, kāds Latvijas augstskolām ir pašlaik.

Kas, jūsuprāt, ir mūsdienīga universitāte un cik tam atbilst LU šodien?

Ja mēs domājam par mūsdienīgu universitāti, tad viennozīmīgi tā ir universitāte, kurā ir apvienota gan zinātne, gan studijas. Tās ir studijas, kas ir balstītas zinātnē, zinātnes sasniegumos un praksē, un tie ir mācībspēki, kuri ir aktīvi gan studijās, gan pētniecībā. Tā noteikti ir starpdisciplināra universitāte, jo mūsdienās aizvien vairāk rezultātu rodas tieši tur, kur satiekas vairākas jomas, vairākas nozares, tā ir universitāte, kas sadarbojas ar citām universitātēm.

LU ir četras galvenās zinātņu jomas – dabaszinātnes, humanitārās zinātnes, sociālās zinātnes, medicīnas un veselības zinātnes un arī tehnoloģijas. Līdz ar to mums ir iespējas veidot šo starpdisciplināro vidi.

No otras puses, mūsdienīga universitāte noteikti ir arī universitāte, kurā ir starptautiska vide, kur ir studenti no citām valstīm, kur mūsu studenti dodas uz citām valstīm, kur mums ir viespētnieki, kur mums ir vieslektori, kuri ir arī mācībspēki, profesori citās valstīs un kur mēs iekļaujamies pasaules zinātnē. Zinātne nevar būt tikai nacionāla, zinātne ir starptautiska, līdz ar to mūsu zinātniekiem ir jāiekļaujas šajā starptautiskajā zinātnes vidē, un to LU dara.

Vēl mūsdienās mēs gribam arī labu un sakārtotu apkārtējo vidi, un tādēļ tiek veidots Akadēmiskais centrs. Un, protams, mūsdienās universitāte nav iedomājama arī bez labas digitālās vides, jo es domāju, ka mēs neviens vairs nevaram iedomāties savu dzīvi bez tehnoloģijām, un universitātei ir jābūt vietai, kurā studenti gūst digitālo pieredzi un saprot, kādas ir tās iespējas, ko digitālās tehnoloģijas spēj dot. Pēc tam viņi jau būs daudz prasīgāki gan savos biznesos, gan tad, kad viņi strādā valstij, pie darba devēja un arī tad, kad viņi ir nodarbināti pētniecībā. Caur to mēs veicinām gan mūs jauniešu izaugsmi, gan arī mūsu valsts ekonomikas izaugsmi.

Vēl, domājot par mūsdienīgu universitāti, protams, universitātei ir jābūt atvērtai jaunām idejām, jābūt atvērtai jaunām tehnoloģijām, kā arī noteikti ir jāsaprot, kā gudri izmantot mākslīgo intelektu, jo mākslīgais intelekts ir ienācis mūsu dzīvē uz palikšanu. Tikai no mums ir atkarīgs, vai mēs no mākslīgā intelekta baidīsimies, vai mēs skatīsimies uz to, kā uz jaunu iespēju.

Kas ir galvenās prioritātes, ko jūs esat izvirzījusi, kandidējot uz rektora amatu?

Ja mēs skatāmies uz to, kāda pašlaik ir universitātes pārvaldība, tad LU padome ir apstiprinājusi stratēģiju un rektors ir tas, kurš ar savu komandu skatās, kā šos stratēģiskos mērķus var īstenot. Lielākais uzdevums un virzība, protams, ir uz to, ka LU ir jāiekļaujas pasaules labāko universitāšu ekosistēmā. Mums ir jābūt universitātei nākotnes digitālajai sabiedrībai. Par to ir daudz runāts gan Pasaules ekonomikas forumā, gan arī citos forumos – mēs nezinām, kāda būs nākotnes vide, mēs nezinām, kādas būs profesijas, kurās strādās mūsu studenti, līdz ar to mums ir jādomā par to, kā mēs mācām mūsu studentus, lai viņi spētu un būtu gatavi arī turpmāk mācīties. Mums ir jāiemāca viņiem studēt un nepārtraukti mācīties. Ja mēs neesam gatavi visu laiku apgūt ko jaunu… Mūsdienās tas vairs nav iespējams.

Tomēr no Izglītības un zinātnes ministrijas, arī no citu valsts institūciju puses arvien vairāk izskan aicinājumi koncentrēties uz valstī nepieciešamā darbaspēka sagatavošanu. Vai tas tomēr nenozīmē, ka augstskolām būtu jāpārskata savas studiju programmas?

Universitāte studiju programmas īstenībā pārskata visu laiku. Ir lielais sešu gadu studiju programmu akreditācijas cikls, kurā pilnveidotas programmas tiek atkārtoti pārakreditētas vai radītas jaunas.

Tas, par ko aizvien vairāk runā un ko tiešām mēs universitātē ļoti gaidām, kad mēs no šīs studiju programmu akreditācijas pārietu uz institucionālo akreditāciju. Tas nozīmē, ka universitāte tiek akreditēta kā iestāde, kura atbilst visām prasībām un var realizēt augstākās izglītības programmas atbilstoši visiem kvalitātes rādītājiem. Tad tālāk mēs paši varam daudz elastīgāk mainīt studiju programmas un akreditēt iekšienē jaunas studiju programmas, pielāgojoties tirgus prasībām. Apkārtējā vide tiešām ir ļoti mainīga un esošais studiju programmu akreditācijas cikls ir ļoti smagnējs un birokrātisks.

Ja valsts saka, ka mums vairāk ir vajadzīgi, piemēram, skolotāji vai mediķi, tad valsts tam piešķir arī lielāku finansējumu. Tas nozīmē, ka mēs mainām arī augstskolu finansēšanas principus un balstāmies nevis uz to, cik iestājas studēt, bet gan cik absolvē šīs studiju programmas. LU ir lielākā universitāte, jo mūsu katru gadu absolvē vairāk nekā 3000 absolventi.

Bet LU ir vienīgā klasiskā universitāte Latvijā. Mūsu Satversmē ir noteikts, ka mēs esam universitāte, kura nodrošina gan sabiedrības un tautsaimniecības attīstību, gan latviešu valodas un kultūras saglabāšanu un attīstību. Mums ir Teoloģijas fakultāte, mums ir Vēstures un filozofijas fakultāte. Mums ir ne tikai dabaszinātnes un medicīnas zinātņu bloks, mums ir arī humanitārās zinātnes, mums ir sociālās zinātnes. Mums ir jāattīsta viss, mēs nedrīkstam no tā atteikties, ja tagad mums to nepieprasa. Tas viss ir nepieciešams, lai mēs kā sabiedrība varētu attīstīties un, lai mums būtu studenti, jaunie speciālisti un jaunie pētnieki visās šajās jomās.

Kā jūs vērtējat LU iekšējo konsolidācijas procesu un vai nepiedāvāsiet kādas izmaiņas?

2023.gada novembrī LU padome apstiprināja jauno universitātes struktūru, kura paredz, ka mēs ejam uz piecu fakultāšu modeli. Līdz šim LU bija 13 fakultātes, ap 20 institūtiem un bija ļoti, ļoti sadrumstalota pārvaldība. Konsolidācija un pāreja uz piecām fakultātēm nodrošinās labāku pārvaldību. Mēs arī ceram, ka sadarbība starp pētniekiem jaunajās fakultātēs būs labāka un produktīvāka. Pirms tam bija arī lielas diskusijas gan Senātā, gan akadēmiskajā saimē par topošo konsolidācijas modeli. Tas ir lēmums, kas ir pieņemts, un es domāju, ka ar šo lēmumu ir jādzīvo tālāk.

Tomēr vai jūs konsolidācijas modelī nesaredzat arī izaicinājumus? Piemēram, jaunajā modelī ir mazāka Sociālo zinātņu fakultāte un tad ir ļoti liels dabaszinātņu un medicīnas bloks.

Konsolidācija ir milzīgs izaicinājums. Lai pārvaldība būtu vienkāršāka, vislabākā būtu situācija, ja visas fakultātes būtu vairāk vai mazāk vienādi lielas. Pašlaik ir situācija, ka ir ļoti liela fakultāte, kurā ir apvienotas gan dabaszinātnes, gan medicīna, gan arī datorzinātne. Šī fakultāte tiešām ir milzīga. Varbūt tā nav vislielākā no studentu viedokļa, bet tā ir vislielākā no pētnieku un darbinieku viedokļa, kā arī ar vislielāko dažādību.

Pārvaldīt šo fakultāti būs ļoti liels izaicinājums. Tur tiešām būs rūpīgi jādomā, kā no šīs konsolidācijas iegūt, nevis zaudēt. Priekšā vēl ir diskusiju un sarunu process ar esošo fakultāšu dekāniem un fakultāšu nodaļu vadītājiem, institūtu vadītājiem, kā labāk apvienošanu īstenot.

Kā, jūsuprāt, pēc konsolidācijas būtu jāizskatās LU pētniecības bāzei? Vai nebūtu jāpārskata pētniecības institūtu skaits vai darbības virzieni?

Galvenais konsolidācijas mērķis ir, lai institūti iekļaujas fakultātēs. Līdz ar to mēs spēcinām studijas un veicinām lielāku pētnieku iesaisti studiju procesā.

Ja mēs runājam par pētniecību, tad pēc manām domām ir nepieciešams definēt savas prioritārās zinātnes jomas, kur mēs esam spēcīgi, lai veidotu zinātnes skolas. Tās būtu profesoru grupas, pētnieku grupas, ap kurām tālāk veidojas jaunie pētnieki un mēs sasniedzam ekselenci ne tikai Latvijā, bet arī pasaules līmenī. Zināmā mērā virziens šajā ceļā pašlaik ir tenūrprofesori. Pašlaik universitātē ir ievēlēti seši tenūrprofesori, kuri ir tās spilgtās personības, ap kuriem veidojas vai jau pastāv zinātnes skolas. Bija izsludināts konkurss uz vēl divu tenūrprofesoru vietām, kurš beidzās bez rezultāta. Tādēļ tuvākajā laikā atkal tiks izsludināts starptautisks konkurss uz tenūrprofesoru vietām bioloģijā un izglītības zinātnēs.

Es domāju, ka nepieciešams ir, lai atbilstošās zinātņu nozares definē, kuri ir tie pētniecības virzieni, kuros mēs koncentrējamies un darbojamies, kur mums ir pieredze, kur mēs esam spēcīgi vai kur mums ir labi krājumi vai tehnoloģijas. Proti, kur mums jau ir labas iestrādnes, labi mērāmi sasniegumi un, kuru mēs stratēģiski attīstām uz priekšu. Tad šīs pētnieku grupas vai skolas sadarbojas ar skolām citur pasaulē un mums veidojās starptautiskie sadarbības tīkli. Tas ir ceļš, kā mēs to varam darīt.

Pēc manām domām, mums ir svarīgi, lai arī mūsu studenti brauc uz citām zemēm vai tas ir “Erasmus” programmā, vai pēc bakalaura grāda iegūšanas studēt maģistratūrā, vai vēlāk studēt doktorantūrā un pēc tam atgriežas Latvijā. Tāpat mums ir svarīgi, lai pie mums no citām valstīm brauktu maģistratūras, doktorantūras studenti, un es ceru, ka viņi paliks pie mums šeit arī strādāt pie pētījumiem un mācītu mūsu nākamos studentus. Taču stāsts ir par to, ka ir jābūt izcilības centriem, ap kuriem tālāk viss veidojās.

Es pati nāku no Fizikas un matemātikas fakultātes, studēju lietišķo matemātiku, kas mūsdienās ir datorika, un mums bija profesors Jānis Visvaldis Bārzdiņš. Visi studenti gribēja strādāt viņa grupās un strādāt viņa nodaļā Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūtā. Šādi profesori mums ir visās nozarēs un viņiem ir jābūt tiem centriem, ap kuriem veidojas zinātnes skolas. Tenūrprofesūras ideja ir tā, kas to īsteno.

Kas ir virzieni, uz kuriem LU būtu jāvirzās pētniecībā, ņemot vērā to, ka LU pārstāv ļoti daudz nozares?

Es teiktu, ka to vislabāk zina atbilstošo jomu pētnieki, bet viennozīmīgi tas ir tas, kas ir rakstīts mūsu Satversmē. Tā ir valoda un valodas pētniecība. Tā ir vēsture un vēstures pētniecība. Tā ir pēctecība visās tajās jomās, kurās mēs esam pārstāvēti. Un vēl ir būtiski, lai mums veidojas starpnozaru sadarbība. Piemēram, mums LU pašlaik tiek veikti pētījumi valodu tehnoloģijās, kur darbojās kopā valodnieki un datorzinātnieki. Mēs varam būt lepni, ka mūsu latviešu valoda ir tehnoloģiski labi attīstīta. Es atceros, ka pirms vairāk nekā 10 gadiem LU Matemātikas un informātikas institūts sadarbībā ar LETA un “Tilde” veidoja pirmo latviešu valodas runas korpusu. Tas bija kā pamats, lai tālāk varētu attīstīties valodu tehnoloģijas un, lai mēs varētu balsi pārvērst tekstā un tekstu pārvērst balsī. Tagad, kad mums ir mākslīgā intelekta un lielo ģeneratīvo valodu modeļu straujš uzplaukuma laiks, mēs latviešu valodā esam tam gatavi.

Mums ir fantastiski pētnieki dabaszinātnes, mums ir izcili pētnieki medicīnā, visās fakultātēs un visās jomās mums ir lieliski pētnieki un es domāju, ka neviens labāk kā paši pētnieki nespēs definēt jomas, kurās mums ir ekselence.

Bet kā ar finansējumu? Jūsu pieminētā vēstures joma tieši sūdzas, ka finansējums ir nepietiekams.

Jautājums par finansējumu zinātnei kā tādai, ne tikai vēsturei, bet arī citām jomām, pēdējā laikā ir arvien aktuālāks. Latvija ir viena no valstīm, kurā ir ļoti zems finansējuma īpatsvars zinātnei pret iekšzemes kopproduktu. Ja vidēji Eiropā šis rādītājs ir vairāk nekā 2% no iekšzemes kopprodukta, tad Latvijā šis rādītājs ir ievērojami zem 1%.

Es esmu optimiste un skatos pozitīvi uz tām darbībām, kas pēdējā laikā notiek – uz valdības prioritātēm un to, ko dara un saka Izglītības un zinātnes ministrija. Ir redzama tendence, ka mēs vēlamies arvien vairāk investēt un ieguldīt zinātnē un studiju attīstībā arī Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļus. Valsts saskata, ka bez zinātnes mēs nevarēsim attīstīt arī tautsaimniecību, mēs nevarēsim attīstīt valsti.

Avoti zinātnes finansējumam ir vairāki. Protams, tas ir valsts finansējums, kas būtu nepieciešams fundamentālajām zinātnēm un nonāk universitātē caur bāzes finansējumu. Mums ir arī snieguma finansējums, kas nāk no Izglītības un zinātnes ministrijas. Mums ir dažādas valsts pētījumu programmas. Ir Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļi. Protams, tā ir arī starptautiskā pētniecība un Eiropas un pasaules projekti, kuros mūsu pētnieki piedalās. Viena lieta, ko mums vajadzētu uzlabot LU, ir lielāks atbalsts pētniekiem šādu projektu sagatavošanā, lai būtu spēcīgs Zinātnes departaments, kurš palīdzētu. Informācija ir publiski pieejama un zināma, kādi uzsaukumi un kur ir plānoti. Tādēļ ir svarīgi, lai mēs būtu gatavāki, meklējot sadarbības partnerus, darītu to ātrāk un aktīvāk. Otrs, protams, būtu palīdzība ar dokumentu sagatavošanu. Nevienam pētniekam nepatīk birokrātija, nevienam pētniekam nepatīk rakstīt tos papīrus, kas ir par finansējumu, un ir nepieciešami projektu pieteikumiem. Tur LU administratīvajiem speciālistiem ir jāpalīdz pētniekiem, lai viņi var domāt par pētniecību un radīt jaunas idejas.

Ja runājam par pētniecību, tad atsevišķi ir izceļama sadarbība ar industrijām – gan Latvijā, gan globāli. Te finansējuma piesaistē, es redzu, ka LU rektoram ir jābūt labai sadarbībai ar padomi, jo padomei ir jābūt tai, kura palīdz universitātei piesaistīt šo finansējumu.

Vēl viens aspekts, ja mēs runājam par zinātni un par pētniecību, ir saistīta ar valsti. Ļoti bieži mēs pieņemam dažādus lēmumus, kuri nav pietiekami izvērtēti, jo nav pietiekamas informācijas. Es domāju, ka LU varētu runāt ar valdību, ar ministriem par to, kādā veidā mēs varētu veidot šo sadarbību, lai valsts vairāk pasūtītu dažāda veida pētījumus universitātēm. Es domāju ne tikai LU, bet visām universitātēm. Tāpat valsts rīcībā ir ļoti daudz datu, kas ne vienmēr ir viegli pieejami. Ja tā ir pētniecības vajadzība, tad arī šo procesu varētu padarīt vienkāršāku. Ļoti bieži dažādos starptautiskos projektos, ja tev ir dati, tu esi ļoti gaidīts. Arī no nelielas valsts, bet spēcīgas universitātes starptautiski atzītas pētnieku grupas.

Tas ir kopīgs darbs rektoram un padomei. Bet tas ir kopīgs darbs ar pētniekiem, lai mēs vairāk piesaistītu finansējumu zinātnei. Nav jau nekāds noslēpums, ka jaunie pētnieki aizplūst prom uz citām valstīm. Mums ir jādomā par to, kādā veidā viņus noturēt, lai būtu gan izaugsmes iespējas, gan stabilitāte. Par to ir ļoti jādomā LU un jādomā augstākās izglītības sistēmai kā tādai. Mums ir četras zinātnes universitātes un šīm četrām zinātnes universitātēm būtu jādarbojas kopā un jādomā par to, ko darīt, ko ieteikt valdībai, lai mums būtu virzība uz ekselenci un stabilitāte mūsu pētniekiem.

Kas šobrīd būtu jādara, lai noturētu pētniekus? Doktoranti bieži vien norāda, ka viņiem ir jāmeklē papildus darbs un viņi to visu nevar savienot.

Ja runājam par doktorantiem un arī pēcdoktorantiem, tad paralēli konsolidācijai, kas notiek universitātē, ir arī plānotie konsolidācijas projekti līdz 2026. gada maijam ar 19 miljonu eiro finansējumu. Daļa no šī finansējuma ir tieši domāta jaunajiem zinātniekiem, doktorantiem, pēcdoktorantūras grantiem, lai jaunajiem zinātniekiem būtu stabilitāte un finansējums gan viņiem pašiem kā stipendija, gan arī lai būtu finansējums komandējumiem, dalībai konferencēs, dažādiem tīklošanās pasākumiem, pašu pētījumu veikšanai. Tādēļ bija svarīgi universitātei pieņemt lēmumu par konsolidāciju, lai mēs varētu startēt uz šiem projektiem, kur liela finansējuma daļa ir tieši zinātnei.

Lai piesaistītu jaunos pētniekus, ir svarīgi, ka viņi redz, ka finansējums ir gan šodien, gan būs arī rīt. Es gribētu tā piesardzīgi optimistiski skatīties, ka tas ir tas ceļš, kā mēs to varam darīt. Ir arī struktūrfondu projekti, kuros ir doktorantūras un pēcdoktorantūras granti, lai mēs piesaistītu jaunus cilvēkus pētniecībai un pēc tam spējīgākie no viņiem varētu atjaunot esošo profesūru universitātē, jo tas arī ir nepieciešams.

Izglītības un zinātnes ministrijas atjaunotajā piedāvājumā ir minēti vairāki finansējuma veidi augstskolām un kā viens ir paredzēts finansējums divām labākajām augstskolām, kurām ir iespēja sasniegt pasaules izcilību. Tajā pašā laikā mēs redzam, ka neviena no Latvijas universitātēm, tostarp arī LU, nespēj iekļūt 500 labāko pasaules augstskolu reitingā. Kas pēc jūsu domām tam traucē un kas būtu jāmaina?

Ja mēs skatāmies uz reitingiem un uz to, kādās pozīcijās ir Latvijas augstskolas, ne tikai LU, tad ir jāatzīst, ka visas augstāk novērtētās universitātēs ir ar daudzkārt lielāku finansējumu, kas ir mērķtiecīgi un ilgstoši ieguldīts. Jo mēs, piemēram, redzam, ka Tartu Universitāte šajos reitingos ir daudz augstāk, un Igaunijas valsts ir gadu desmitus mērķtiecīgi investējusi pētniecībā un augstākajā izglītībā. Ja mums nebūs daudzkārt lielāks finansējums, mēs tajā reitingā nekad nebūsim cerētajā vietā. Ar to finansējumu, kāds mums pašlaik ir gan studijām, gan pētniecībai, es gribētu teikt, ka mūsu mācībspēki un pētnieki dara brīnumus.

Reitingi ir dažādi. Piemēram, nesen ir publicēts “AD Scientific Index” un tur LU ir 693. vietā reģionā, kas ir augstāka pozīcija Latvijā. Starp “Top 500” Latvijas zinātniekiem ir 190 LU zinātnieki, pie mums ir viens zinātnieks no pasaules “top 3%” un 11 no pasaules “top 10%” zinātnieku. Citās Latvijas augstskolās un universitātēs tik augsti vērtētu zinātnieku nav. Tas nozīmē, ka mums ir šī zinātnes ekselence, lai būtu pasaules labāko augstskolu reitingos.

Taču, piemēram, pagājušā gada beigās mēs gaidījām, ka reitingos pakāpsimies, bet Latvijas augstskolas nepakāpās vai pat burtiski nogāzās. Lielākais kritums bija Rīgas Stradiņa universitātei. Iemesls bija, ka tika mainīti kritēriji, pēc kuriem nosaka reitingus. Un, ja mēs skatāmies uz kritērijiem, kas šajos topos tiek vērtēti, tad vietu nosaka, cik labas un cik daudz ir zinātniskās publikācijas, kādas ir publikācijas sadarbībā ar ārvalstu partneriem, kā augstskolas vērtē studenti, cik daudz ir ārvalstu studentu. Tomēr mums ir mūsu stratēģija un tā nevar mainīties līdz ar reitingu kritērijiem. Tādēļ arī es tā piesardzīgi saku, ka mums ir jāiekļaujas pasaules “top” universitāšu ekosistēmā. Ļoti daudzas valstis ļoti mērķtiecīgi investē, lai universitātes būt šajos reitingos. Tas ir stāsts arī par to, kā piesaistīt labus ārvalstu profesorus. Ļoti bieži tas ir naudas jautājums, jo efektīgai šāda profesora zināšanu izmantošanai ir nepieciešama atbilstoša pētniecības vide, lai šādu profesoru darbībai būtu paliekoša nozīme.

Vai jūs rektora amatā uz to mērķtiecīgi iesiet?

Viennozīmīgi jā! Tas ir stāsts par to, kā piesaistīt papildu finansējumu, jo caur to mēs varam nodrošināt, ka mums ir augstvērtīgākas publikācijas, ka mēs audzējam kapacitāti.

No vienas puses ir lietas, ko var izdarīt pati universitāte, no otras puses – tai ir jābūt valsts politikai, jo tas ir gan valsts prestižs, gan, attīstoties zinātnei, caur to arī attīstīsies mūsu ekonomika. Līdz ar to valstij ir tālredzīgi sistemātiski jāinvestē un jākāpina finansējums zinātnei un augstākajai izglītībai, protams, prasot atbilstošus sasniegumus.

LU ir arī daudz īpašumu. Kā jūs vērtējat, pirmkārt, Akadēmiskā centra tapšanas gaitu, jo, piemēram, pārcelšanās uz Rakstu māju joprojām nav sākusies? Otrkārt, kā vērtējat esošo nekustamo īpašumu pārdošanas procesu?

Akadēmiskā centra attīstība ir viena no universitātes prioritātēm, jo, kā jau sākotnēji teicu, mums ir jābūt mūsdienīgai videi un studijām un pētniecībai atbilstošai videi. Ēkas, kurās līdz šim atradās fakultātes un citas struktūras, nav būvētas kā universitātes ēkas, nav bijušas paredzētas studiju vajadzībām, savulaik ir tām pielāgotas, un daudzas vairs neatbilst prasībām, kādas sagaida mūsdienu studenti.

Es nezinu pēc cik gadiem, bet es redzu vīziju, ka būs “Rail Baltica” un pie LU Akadēmiskā centra būs stacija un uz to ērti varēs atbraukt gan no lidostas, gan pilsētas centra. Kā arī Akadēmiskajā centrā ir ne tikai Dabas māja, Zinātņu māja un Rakstu māja, bet ir arī Studentu māja, Sporta māja, Tehnoloģiju māja, Veselības māja un mēs attīstām visu kompleksu kā mūsdienīgu studiju un zinātnes vidi.

LU ir valdības apstiprināts nekustamo īpašumu attīstības plāns. Atbilstoši plānam mēs būvējām jaunās mājas un par esošajiem īpašumiem, kurus var atsavināt, tiek rīkotas publiskas izsoles, kurās iegūto naudu mēs ieguldām jaunajās būvēs. Ja es nemaldos, LU ir vairāk nekā 50 īpašumu, bet universitātes bizness nekad nevar būt nekustamo īpašumu apsaimniekošana. Mūsu darbs ir zinātne un studijas. Es pati ļoti gaidu Rakstu māju un ceru, ka nākamā mācību gada 1.septembrī mēs būsim Rakstu mājā. Ar celtniecību nekad nekas nenotiek tā, kā plānots, bet ir jāatzīst, ka tagad to ietekmēja arī ģeopolitiskā situācija un enerģētikas krīze.

Tāpat es domāju, ka Akadēmiskā centra attīstībai mums ir jāskatās ne tikai uz finansējumu, ko mēs iegūstam no māju atsavināšanas, bet arī, kā mēs varam piesaistīt citu finansējumu, vai tas ir budžeta finansējums, vai tas ir struktūrfondu finansējums, varbūt tas ir privātais finansējums privātās un publiskās partnerības projektos. Finansēšanas iespējas mūsdienās ir daudz un ļoti daudzveidīgas.

Tomēr vai nav bažas, ka esošajos apstākļos, kad ir strauji pieaugušas cenas, Akadēmiskā centra izbūve tiks kavēta?

No mūsu puses ir jādara viss iespējamais, lai tas tā nenotiktu. Tas, ka celtniecība var ievilkties… Ir vienkārši jāstrādā, lai tas tā nebūtu. Risks, protams, pastāv un mums ir jāsaprot, kā mēs riskus varam minimizēt un vadīt. Mums universitātē notiek iekšējas diskusijas par Tehnoloģiju māju un par Veselības māju. Aktuālākās ir Studentu māja un Sporta māja, kur notiek arī diskusijas par finansēšanas iespējām. Vienkārši ir jāturpina darbs un jāiet uz priekšu.

Viena no jūsu prioritātēm, kandidējot uz rektora amatu, ir digitalizācija. Kas LU būtu jāpilnveido?

Ir svarīgi, lai būtu mūsdienīga digitālā vide – sadarbībspējīga, droša un uzticama. Jau vairākus gadus universitātē par to notiek diskusijas, un mēs esam daudz skatījušies un analizējuši, kādas informācijas sistēmas un kādus rīkus izmanto citas universitātes Eiropā un pasaulē. Padome apstiprināja, ka mēs gribam mainīt savu esošo pamata informācijas sistēmu, kas ir mūsu pašu radīta. Tā nodrošina, es teiktu, gandrīz visu universitātes procesu digitalizāciju. Saskaņā ar padomes lēmumu mēs to secīgi mainīsim un tas ir liels izaicinājums.

Otra lieta – tirgū nāk arvien jaunas tehnoloģijas, un šīs jaunās tehnoloģijas ir jāievieš un jāintegrē jau esošajā digitālajā vidē. Pērn rudenī bija pilotprojekts virtuālajam asistentam civilās aizsardzības kursā, kurš var atbildēt uz jautājumiem par konkrēto kursu. Tagad mums ir doma paplašināt tā darbību arī uz citiem studiju kursiem.

Mērķis ir, lai LU digitālā vide kļūst gan studentam, gan mācībspēkam, gan pētniekam, gan mūsu administrācijai vieglāk lietojama un uztveramāka. Kad sākās pandēmija, LU bija pirmā, kura spēja mērķtiecīgi pāriet uz attālinātām studijām. Reizēm ir jāizdara ļoti daudz mājasdarbu, lai sakārtotu šo vidi, un pēc tam varētu izmantot tās iespējas, kādas mums ir. Mēs daudz domājam arī par to, kā uzlabot studijas, kādus jaunus risinājumus mēs varam piedāvāt mācībspēkiem, lai viņiem būtu vieglāk darboties un būtu mazāk laika jāvelta kādām rutīnas, varbūt tehniskām lietām. Tur vēl ir daudz darāmā, bet mēs par to domājam.

Mēs esam digitāli un mēs domājam par to, kā mēs varam pilnveidot savu digitālo vidi. Nereti tie procesi nav ātri, bet tie ir pārdomāti un mērķtiecīgi.

Šobrīd notiek LU apvienošanas process ar Banku augstskolu. Vai tuvākajā nākotnē LU varētu paņemt savā paspārnē vēl kādu mazāku augstskolu?

Jā, ir lēmums, ka Banku augstskola kļūst par dalu no LU. Lai pievienotu vēl kādu augstskolu, ir jābūt abu divu augstskolu padomju lēmumiem un par to ir jālemj valdībai. Pirmais konsolidācijas vilnis ir bijis un skatīsimies uz priekšu.

Bet kāds ir jūsu personīgais viedoklis?

Man nav tādu personīgu ambīciju, ka mēs tagad pievienosim visas pārējās augstskolas. Pirmkārt, tai vēlmei ir jābūt abpusējai, bet otrkārt – šādai pievienošanai ir jānes pienesums studijās un pētniecībā.

Kas būs pirmie darbi, pie kuriem jūs ķersieties, ja tiksiet ievēlēta rektora amatā?

Ja es tikšu ievēlēta rektora amatā, tad ir vairākas lietas, kuras ir jādara uzreiz. Pirmā – universitāte vēlē rektoru, rektors veido komandu, ar kuru tālāk viņš strādā. Tādēļ pirmais darbs ir izveidot komandu. Nākamais svarīgais darbs nākamajam rektoram ir domāt jau par 2025. gada budžetu, darboties kopā ar padomi un vest sarunas ar ministriju par 2025. gada budžetu, jo no nākamā gada mēs ejam uz rādītājos balstītu finansēšanas modeli. Tas nozīmē, ka mums ir jābūt izvērstai sarunai ar ministriju par to, kā ministrija redz šos izpildes rādītājus un kādā veidā mēs tos sasniedzam. Tas nozīmē, ka arī iekšienē ir jāmaina finansēšanas modelis un jāsaprot tie principi, kādā veidā mēs to darām.

Tāpat mēs visu laiku strādājam pie studiju programmu izvērtēšanas un pie jaunu studiju programmu akreditācijām. Mums ir jāskatās, kā mēs vēl varam uzlabot studijas, kam vēl jābūt, lai mēs būtu interesantāki un konkurētspējīgāki Eiropas izglītības telpā.

Es jau tagad tiekos ar dekāniem, ar fakultāšu mācībspēkiem, ar institūtiem, ar studentiem, ar absolventiem. Ļoti svarīgs rektora darbs būs arī veidot atvērtu komunikāciju, lai veidotos kultūra, ka mēs nākam ar saviem priekšlikumiem, tie tiek uzklausīti, un tad kopīgi vērtējam, kā mēs to varam realizēt. Šis ir laiks, kad mēs aizvien vairāk novērtējam, un aizvien vairāk runājam par drošību. Rektora uzdevums ir strādāt pie tā, lai LU saimei būtu drošība par to, kas notiek universitātē iekšienē. Tāpat kopā ar padomi un citām zinātnes universitātēm kopā ir jāstrādā pie priekšlikumiem normatīvajai videi, lai augstākā izglītība un pētniecība Latvijā attīstītos.

Foto: LU