Bens Hodžess: Jābeidz ļauties Krievijas kodolšantāžai

ASV ir beidzot jāapzinās, ka Krievijai nebūtu pilnīgi nekāda labuma no kodolieroču pielietošanas, toties ir liels labums no draudēšanas ar tiem, un tāpēc jāpārtrauc kodoldraudu dēļ ierobežot sevi un līdz ar to arī ukraiņus, intervijā aģentūrai LETA drošības un ārpolitikas foruma “Rīgas konference” laikā uzsvēra bijušais ASV bruņoto spēku komandieris Eiropā atvaļinātais ģenerālleitnants Bens Hodžess.

Kāpēc joprojām neļaujam ukraiņiem šaut pa visiem mērķiem pēc viņu pašu ieskatiem?

Varat būt drošs, ka viņiem tas jau būtu atļauts, ja šis lēmums būtu atkarīgs no manis. Uzdevu šo pašu jautājumu ASV valsts sekretāra vietniekam [Džeimsam O’Braienam], kura pienākums ir aizstāvēt šīs administrācijas politiku. Manuprāt, šī politika ir briesmīga, un es tai nepavisam nepiekrītu. Nav ne juridisku, ne morālu, ne taktisku vai militāru iemeslu viņus ierobežot.

Domāju, ka tādas politikas pamatā ir šīs administrācijas pārmērīgās bailes no tā, ka Krievija varētu pielietot kodolieročus. Tādējādi mēs ļaujamies viņu iebiedēšanas politikai. Un tā tas turpinās jau vairāk nekā divus gadus. Mums reiz ir skaidri jāapzinās, ka Krievija blefo.

Protams, nevaru apgalvot, ka šāda iespēja nepastāv pilnīgi nemaz – jā, viņiem ir tūkstošiem kodolieroču un viņiem ir vienalga, cik daudzus nevainīgus cilvēkus viņi nogalina, ieskaitot savējos. Tomēr padomājiet – kāpēc gan lai viņi pielietotu kodolieročus? Nav nekādu ieguvumu, pavisam nekādu. Labumu dod tikai draudēšana ar kodolieročiem, jo viņi redz, ka tas mūs aptur. Mēs tādēļ skaidri nepasludinām, ka gribam redzēt Ukrainas uzvaru, mēs neļaujam izmantot savus ieročus pret mērķiem Krievijā, mēs ukraiņiem nosūtām 40 gadus vecu bruņojumu. Tāpat neesam pielietojuši arī pilnu ekonomisko ietekmi.

Ne Ķīna, ne Indija nepavisam nevēlas, lai Krievija pielietotu kodolieročus, tās nevēlas traucēt savu piekļuvi lētai naftai un gāzei. Mans prezidents Krievijai ir pateicis, ka to sagaida katastrofālas sekas, ja Maskava pielietotu kodolieročus. Līdz ar to šādu soli no Krievijas vērtēju kā ārkārtīgi maz ticamu. Mums ir jāpārtrauc sevi tā dēļ ierobežot.

Jautāju arī O’Braienam, vai šie draudi nolīdzināt līdz ar zemi Rietumu galvaspilsētas ir spēka vai vājuma pazīme. Vai varbūt vienkārši nav vairs atlicis, ar ko draudēt?

Domāju, ka šis ir labs veids, kā to raksturot. Krievi zina, ka viņi nespēj sakaut ukraiņus. Viņu vienīgā cerība ir uz mums – ka mēs pagriezīsim muguru Ukrainai.

Karš sākās pirms vairāk nekā desmit gadiem. Krievijas rokās bija visas iespējamās priekšrocības. Bet līdz pat šai dienai viņi ir sagrābuši mazāk par ceturtdaļu Ukrainas teritorijas. Toties cietuši vairāk nekā 600 000 dzīvā spēka zaudējumus. Krievijas jūras spēki karā vairs pat nav vērā ņemams faktors. Savukārt Krievijas gaisa spēki ir cietuši neveiksmi savos abos svarīgākajos uzdevumos – iegūt gaisa pārākumu un nogriezt apgādes ceļus no Polijas uz Ukrainu. Neveiksme pēc neveiksmes. Avdijivku viņi beidzot ieņēma februārī, taču tagad, oktobrī, viņi joprojām nav ieņēmuši Pokrovsku, kas atrodas tikai 60 kilometru attālumā.

Krievi saņem pusi savas munīcijas no Ziemeļkorejas, turklāt tagad dzirdam par ziemeļkorejiešu karavīru iesaistīšanu – tās visas man šķiet skaidras pazīmes, ka Krievijai ir lielas problēmas.

Bet ja mēs nolemtu pavisam nopietni tiekties panākt Ukrainas uzvaru, mēs apturētu šo naftu un gāzi, kas plūst uz Ķīnu un Indiju, jo tā ir vienīgā lieta, kas Krievijai rada ienākumus un dod iespēju iepirkt ieročus no Ziemeļkorejas un Irānas.

Kā īsti redzat šādu Krievijas naftas un gāzes eksporta apturēšanu?

Nekādas jūras blokādes vajadzīgas nebūtu. Pietiktu, ja vien Eiropas Savienība pielietotu pilna apmēra juridisko autoritāti, lai apturētu šos kuģus, kas acīmredzami ir bīstami videi un nav atbilstoši apdrošināti. Valstīm ir vara panākt likumu ievērošanu. Mēs varētu būt daudz agresīvāki, piespiežot šos likumus ievērot. Domāju, ka ļoti daudz ir iespējams paveikt tikai ar juridiskiem un ekonomiskiem līdzekļiem, lai nodrošinātu, ka Krievijai nav iespēju eksportēt naftu un gāzi. Vienlaikus es atbalstītu Ukrainu, tai piešķirot ieročus, ar kuriem dot triecienus pa naftas un gāzes infrastruktūru Krievijā.

Ko tad šodien nozīmē jēdziens “Ukrainas uzvara”?

Ukrainas uzvaras saturs nav atkarīgs tikai no viena cilvēka. [Ukrainas prezidents Volodimirs] Zelenskis ir izklāstījis, ko viņš vēlas, tomēr neesam arī gluži kā skatītāji kādā futbola mačā – visiem mums ir sava daļa Ukrainas uzvarā pār Krieviju. Gan ASV, gan Lielbritānija, gan Vācija, mūsu Baltijas sabiedrotie un daudzi citi ir ieinteresēti tajā, kā šis karš beigsies, kāda būs Ukrainas uzvara.

Ukrainas uzvara sastāvēs no vairākiem elementiem. Pirmkārt, tā ir pilna Ukrainas suverenitātes atjaunošana pār tās teritoriju 1991.gada robežās, protams, iekļaujot Krimu. Otrkārt, Krievijas saukšana pie atbildības par pastrādātajiem kara noziegumiem – ne vien par tādiem briesmīgākiem noziegumiem, kādi tika pastrādāti Bučā un citās vietās, bet arī ļoti daudziem citiem, kā piemēram, nesen notikusī Ukrainas karagūstekņu nogalināšana. Visi cilvēki, kas ir atbildīgi par to, ka raķetes trāpa civiliem mērķiem, ir pastrādājuši kara noziegumus. Treškārt, ir jāatgriež mājās tūkstošiem ukraiņu bērnu, kas tika nolaupīti un izkliedēti pa visu Krieviju. Ceturtais elements, protams, ir Ukrainas NATO dalībvalsts statuss. Nav citu drošības garantiju kā vien dalība NATO. Ir citas lietas, kas var palīdzēt, bet ne garantēt drošību. Piektais elements ir Ukrainas atjaunošanas plāns – infrastruktūras un dzīvojamo ēku atjaunošana, jūras ostu atvēršana un visas pārējās nepieciešamās lietas. Tam būs vajadzīgi simtiem miljardi eiro. Ukrainas uzvaru veidos šie pieci elementi.

Kāda loma būs Zelenska “uzvaras plānam”?

Viņš izklāsta, kas visaptverošā nozīmē ir uzvara un kas Ukrainai ir nepieciešams. Biju patīkami pārsteigts, ka viņš nerunā tikai par militārām lietām, bet arī par ekonomiku un diplomātiju. Tāpat viņš gudri runā par atšķirībām starp uzaicinājumu iestāties NATO un pašu uzņemšanu, jo uzaicinājums jau vēl nenozīmē uzņemšanu – tā var notikt tikai gadu, divus vai pat vairākus gadus vēlāk. Atceraties, cik ilgi uz uzņemšanu nācās gaidīt Zviedrijai. Šos abus statusus nošķirot, šķietami tuvāka kļūst iespēja, ka Ukrainai tiek izteikts šis oficiālais uzaicinājums – ne tikai daudzkārt atkārtotais “mēs ticam, ka kādu dienu jūs tiksiet uzņemti”. Tas nosūtītu skaidru signālu.

Vai ir iespējami patiešām būtiski Donbasa frontes līnijas pārrāvumi?

Viļņveidīgi pārrāvumi turpināsies. Krievi uz priekšu virzās ļoti lēni. Tūkstošiem cilvēku tiek nogalināti par tādām nelielām pilsētiņām kā Vuhledara vai Bahmuta, kas atrodas pašos Ukrainas austrumos un kuras ir pavisam grūti nosaukt par stratēģiski nozīmīgām.

Tik ilgi, kamēr krievi varēs turpināt masīvas bombardēšanas, kam seko masveida uzbrukumi, pakāpeniskus panākumus viņi gūs. Tomēr es nekādi neredzu, ka viņi varētu spēt pārraut frontes līniju un, piemēram, doties uzbrukumā līdz pat Dņipro.

Vienīgā Krievijas priekšrocība ir masas, skaitliskais pārsvars. Masas uzveikt ir iespējams ar precizitāti, kas dod iespēju dot triecienus komandpunktiem, loģistikai un artilērijai. Ja iznīcina šos objektus, tad skaitliskās priekšrocības kļūst mazsvarīgas, jo masām ir nepieciešama vadība, ir nepieciešams transports, kas piegādā munīciju, kā arī artilērija, jo viņi bombardē un bombardē, bet pēc tam nosūta “gaļu”. Tāpēc ir vajadzīgi ieroči, kas spēj dot precīzus triecienus lielā attālumā. Tie spēj salauzt Krievijas spēju uzbrukt.

Kāda nozīme būs šo Ziemeļkorejas karavīru iesaistīšanai?

Visupirms ir jāsaprot, cik viņu īsti ir, kā arī tas, vai šis nav tikai sākums – varbūt vēl desmitiem tūkstoši gaida nosūtīšanu uz Ukrainu. Bet jāņem vērā, ka šiem karavīriem nav nekādas kaujas pieredzes, tie nav nekādi pieredzējuši kāda cita kara veterāni. Man nav ne jausmas par vienošanos, kāda ir noslēgta starp Putinu un [Ziemeļkorejas līderi] Kimu Čenunu, bet domāju, ka viņi vairāk pildīs “lielgabalu gaļas” funkciju, tādējādi pietaupot Krievijas ierindnieku dzīvības. Tomēr tad, ja viņu būs tūkstošiem, tas radīs problēmu. Jo tas krievu karošanas pieejai piegādās vairāk ķermeņu.

Vienlaikus ziemeļkorejiešu iesaistīšana demonstrē, ka Putinam ir bail no saviem cilvēkiem. Viņš noteikti nevēlas veikt jaunu vīriešu mobilizāciju Maskavā un Sanktpēterburgā, jo tas neizbēgami novestu pie bēru procesijām šo pilsētu ielās, kas viņam radītu politiskas problēmas.

Cik svarīgs jums šķiet ukraiņu iebrukums Kurskā?

Tas bija svarīgs vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas uz kādu laiku izmainīja kara gaitas atspoguļojumu – kā pretstatu klāstītajam, ka Krievijas uzvara ir neizbēgama un ka viņus nav iespējams sakaut, jo trīs mēnešus pēc operācijas sākuma ukraiņu spēki joprojām atrodas Krievijas teritorijā. Iebrukums radīja zināmu dilemmu Kremlim, kam bija jāizšķiras, vai to ignorēt un turpināt koncentrēties uz iesākto vai tomēr atvilkt kādus spēkus un nosūtīt tos uz Kursku. Tas bija vērtīgs šī ukraiņu pretuzbrukuma iznākums. Neņemos prognozēt, cik ilgi viņi tur paliks. Acīmredzot tik ilgi, kamēr no tā varēs gūt kādu labumu. Kopumā domāju, ka tā bija lieliska ideja.

ASV vēlēšanu iznākums Ukrainai būs izšķirošs?

Krievija uzbruka, neskatoties uz ASV atbalstu Ukrainai. Šie Krievijas draudi nekur nepaliks. Ja nu ASV, [Donalda] Trampa administrācijas pārvaldītas, nolemj, ka šī ir Eiropas problēma – kas tā, protams, nav un tā ir arī mūsu problēma -, un pagriež Ukrainai muguru, tad ievērojami pieaugs risks visai Eiropai. Baltijas valstīm, Vācijai, kas būtu vislielākā zaudētāja – pie viņiem ierastos miljoni bēgļu, un vācu uzticamība būtu smagi iedragāta.

Mūsu Eiropas draugu un sabiedroto interesēs ir sagatavoties šādai iespējamībai, ka jums šeit var arī nebūt tik daudz amerikāņu klātbūtnes kā šobrīd. Laimīgā kārtā Kongress atbalsta Ukrainu. Es īsti neparedzu, ka šis atbalsts varētu pēkšņi tikt nogriezts.

Cik gatavas ir Eiropas valstis reaģēt uz potenciālajiem izaicinājumiem?

Šis ir ceļojums, kurā mēs vēl neesam ne tuvu savam mērķim. Protams, ir izdarīts ļoti daudz, salīdzinot ar situāciju pirms diviem vai četriem gadiem. Tomēr mums joprojām nav pietiekami daudz munīcijas, nav pietiekamas pretgaisa aizsardzības un joprojām ir nepieciešams pārāk ilgs laiks, lai pārsviestu spēkus no vienas vietas uz otru. Tie visi ir svarīgi faktori.

Vienlaikus pēc Somijas un Zviedrijas uzņemšanas NATO ir kļuvis daudz vieglāk panākt drošību Baltijas jūrā. Tas nozīmē, ka Latvijai, Lietuvai un Igaunijai aiz muguras ir draudzīgi ūdeņi, un tā ir laba situācija.

Mums ir jāturpina mācības, lai saprastu, kas mums vēl ir vajadzīgs. Katram Latvijas karavīram ir jāzina, kur viņam būtu jādodas atbilstoši karadarbības plāniem. Beidzot esam saņēmuši plānošanas apstiprinājumu, un drīzumā Latvija saņems detalizētus plānus tās daļai NATO kopējā aizsardzībā. Kad tie būs saņemti, tad šīs darbības būs jānoslīpē. Tas ir tas pats, ko mēs darījām Aukstajā karā, kad katrs karavīrs zināja, kur būs viņa automašīna, kas tieši atrodas aiz tuvējā pakalna, kur ir viņa pozīcijas u.tml., līdzīgi, kā tas ir Korejas pussalas demilitarizētajā zonā. Tāpat būs arī Latvijā.

Vai Eiropas loģistikas izaicinājumi ir daudzmaz atrisināti? Tādas lietas kā dažādie dzelzceļa sliežu platumi, militārajai tehnikai neizbraucami ceļi vai nešķērsojami tilti?

Es nevēlētos teikt, ka progresa nav, tomēr esmu pārsteigts, ka, piemēram, “Rail Baltic” joprojām nav pabeigts. Daļa šī projekta jau varēja būt realizēta, un no militārā skatupunkta svarīgā daļa ir paši sliežu ceļi – izbūvējiet taču tos pirmos! Pēc tam varam uztraukties par skaistām dzelzceļa stacijām, bet tā nav prioritāte. Prioritāte ir nodrošināt NATO spēkiem spēju iespējami ātri pārvietoties, iespējami ātri ierasties Lietuvā, Latvijā un Igaunijā. Tieciet vispirms ar to galā. Ir taču jāizjūt zināma nepieciešamība ar to pasteigties!

Protams, situācija ir daudz labāka nekā tad, kad biju ASV spēku komandieris Eiropā. Ir daudz labāk, bet tomēr spēku pārvietošana īsā laikā, piemēram, no Bavārijas uz Lietuvu, joprojām ir izaicinājums.

Kā norit darbs ar Ukrainai nosūtītā bruņojuma apkopi?

Lielu izaicinājumu rada, piemēram, tas, ka ukraiņiem ir ļoti daudz dažādu veidu automašīnu, dažādu sistēmu no dažādām valstīm. Katrai ir nepieciešamas citādākas rezerves daļas un apkalpošanas prasmes. Esam uzsvēruši nepieciešamību samazināt platformu skaitu, lai vienkāršotu loģistikas un apkopes izaicinājumus. Bet tas, ko es visvairāk gribētu redzēt un arī aizvien vairāk redzu, ir kompānijas, kas izveido savas bāzes Ukrainā. Arī paši ukraiņi attīsta savas prasmes un spējas.

Daudz tika gaidīts no brīža, kad gaisā pacelsies ukraiņu F-16 lidmašīnas, bet vēl nekāda ietekme nav jūtama.

Pagaidām jau tiek izmantotas tikai dažas lidmašīnas. F-16 ir fantastiskas lidmašīnas, bet nekā maģiska tajās nav. Tās ir visas sistēmas sastāvdaļa. Domāju, ka ietekme būs jūtama tad, kad šo lidmašīnu kļūs vairāk un ukraiņi gūs vairāk pārliecības un pieredzes, ar tām lidojot.

Šīm lidmašīnām bija jābūt Ukrainas rīcībā jau pirms diviem gadiem. Tad mums par to būtu citādāka saruna. Bet viņiem to nebija.

Kā jums patika Zelenska piedāvājums pēc kara amerikāņu spēku vietā Eiropā izmantot Ukrainas karaspēku?

Ukraiņiem pēc kara būs labākā armija Eiropā. Es labprāt izmantotu ukraiņu karaspēku.

Vai mēs šeit, Latvijā, varam justies drošāki nekā pirms diviem gadiem?

Militāra iebrukuma draudi pastāv vienmēr, pirms diviem gadiem cilvēki tiem vienkārši neticēja.

Jā, domāju, ka tagad varat justies drošāk. Pirmkārt, NATO ir uzlabojusi plānošanu, ir ievērojami nostiprināta komandstruktūra, aliansē tagad ir Somija un Zviedrija, šeit kaujas gatavībā atrodas kanādiešu vadītā kaujas grupa. Pašai Latvijai ir labi, smagi strādājoši virsnieki, un jūsu Aizsardzības ministrija ir spērusi visus pareizos soļus.

Turklāt, pateicoties Ukrainai, Krievijas bruņotie spēki ir smagi cietuši. Ja nu ASV pagrieztu Eiropai muguru, bet pati Eiropa nespētu būt vienota, tad trīs četru gadu laikā Krievija spētu atjaunoties. Mums ir jātur pēda uz viņu kakla.

Foto: Postimees