“Conexus”: Šis gads parādīs patieso dabasgāzes patēriņa apjomu

Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, sankciju ieviešanas un straujā dabasgāzes cenu kāpuma, gāzes patēriņš Latvijā ir piedzīvojis būtisku kritumu. Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka 2023.gada 11 mēnešos Latvijā dabasgāze patērēta 7,16 miljonu megavatstundu (MWh) apjomā, kas ir par 34% mazāk nekā 2021.gada 11 mēnešos un par 2% mazāk nekā 2022.gada 11 mēnešos. Dabasgāzes pārvades un uzglabāšanas operatora “Conexus Baltic Grid” valdes priekšsēdētājs Uldis Bariss intervijā aģentūrai LETA saka, ka pagājušais varētu būt bijis pēdējais krituma gads. Savukārt 2024.gads būs patiesais testa gads, kad mēs redzēsim, vai dabasgāzes patēriņš atjaunosies un cik lielā mērā tas notiks.

Apkures sezona gan turpinās, bet cik gāzes pašlaik ir Inčukalna pazemes gāzes krātuvē un cik tas ir, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem?

Pašlaik Inčukalna pazemes gāzes krātuvē ir aptuveni 15,8 teravatstundas (TWh). Vai tas ir daudz vai maz? Aizpagājušajā gadā, kas bija pirmā apkures sezona pēc kara sākuma Ukrainā, kopumā krātuvē iesūknēja tikai 13,1 TWh gāzes.

Pagājušais gads mums bija ļoti labs tādā ziņā, ka kopumā krātuvē tika iesūknēts rekorda apjoms – 21,7 TWh. Tas ir lielākais rādītājs pēdējo piecu gadu laikā. Līdz ar to varam justies pietiekami droši.

Ziema gan ir tikai pusē, bet tas nozīmē, ka nebūs tādas situācijas, kā kādreiz, ka dažu gāzes tirgotāju pārstāvji bija bažīgi, vai varēs izņemt gāzi apkures sezonas beigās, martā, nepietiekama spiediena dēļ?

Gāzes apjoms krātuvē un spiediens ir saistīti daļēji. Šogad mēs varam droši teikt, ka būs gan gāze, gan nepieciešamais spiediens gāzes izņemšanai no krātuves. Tas, ko mēs jau esam izdarījuši pirms divarpus gadiem, ir kompresoru pielāgošana, kurus var izmantot arī gāzes izņemšanas sezonā, ja tas ir nepieciešams. Ja veidosies situācijas, ka krātuvē spiediens ir par mazu, mēs tehniski palīdzēsim.

Kā situāciju šajā apkures sezonā ir ietekmējis gāzes vada “Balticconnector” bojājums starp Igauniju un Somiju?

Krātuve ir reģionāla, Somijas un citu valstu tirgotāji bija noglabājuši dabasgāzi arī Somijas apgādei, un tajā bija paredzēts noteikts apjoms Somijas apgādei. No šī viedokļa, iespējams, nedaudz vairāk gāzes tirgotājiem ir palicis Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un varbūt pat Polijas vajadzībām.

Mūs tas tiešā veidā no apgādes drošības viedokļa neskar, tas primāri bija izaicinājums mūsu somu kolēģiem, jo viņiem vajadzēja operatīvi pārorganizēt visas piegādes uz sašķidrinātās dabasgāzes termināli Inko. Tas arī veiksmīgi ir izdarīts, un gāzes apgāde Somijā notiek bez problēmām.

Vai šis gadījums tirgotājus nākotnē tomēr nevedinās mazāk paļauties uz Inčukalna pazemes gāzes krātuves izmantošanu, ja pēc tam gāze tālāk būs jāpiegādā pa pietiekami gariem piegādes ceļiem?

Grūti pateikt, vai tas mazina uzticību Inčukalna pazemes gāzes krātuvei kā tādai, jo, arī notiekot kādai tehniskai problēmai, mēs gāzi vienalga spēsim izsniegt. Tas, ko mēs no šī notikuma varam mācīties, ir, ka nevar paļauties tikai uz vienu piegādātāju un vienu enerģijas avotu. Tad parādās ilgtermiņa drošības riski.

Latvija šai ziņā ir ļoti labā situācijā, jo mums ir pieejamas piegādes no krātuves, mums ir pieejamas piegādes no Klaipēdas un pa Lietuvas-Polijas starpsavienojumu. Šoziem tās nebija, bet ir pieejamas piegādes no Inko termināļa. Līdz ar to iespējas ir vairākas. Arī Somijas pieredze liecina, cik svarīgi ir, ka ir vairākas gāzes piegādes iespējas.

Pēc krasā cenu kāpuma, sākoties karam Ukrainā, Latvijā bija vērojams būtisks dabasgāzes patēriņa samazinājums. Kāda situācija ir pašlaik?

Mēs ceram, ka pagājušais būs bijis pēdējais krituma gads. Pērn kritums vidēji visa gada laikā bija neliels. Turklāt pagājušo gadu vēl turpināja ietekmēt augstās dabasgāzes cenas. Tādēļ no šī viedokļa 2024.gads būs patiesais testa gads, kad mēs redzēsim, vai dabasgāzes patēriņš atjaunosies un cik lielā mērā tas notiks.

Turklāt tā tas nav tikai Latvijā, jo kopējais patēriņa samazinājums ir vērojams visā Baltijas reģionā. Piemēram, ja Lietuvas minerālmēslu ražošanas rūpnīca “Achema” nestrādā ar pilnu jaudu, tas liecina, ka gāzes cenas vēl ir par augstu, lai tās būtu izdevīgas industriālajiem ražotājiem.

Kādu jūs kopumā nākotnē redzat dabasgāzes lomu, jo arvien lielāks uzsvars tiek likts uz atjaunojamajiem resursiem, elektrības izmantošanu? Ir arī eksperti, kuri saka, ka dabasgāzes izmantošanai līdzšinējos apjomos var dot aptuveni desmit gadus.

Te var atgādināt Marka Tvena vispārzināmo teicienu, ka runas par manu nāvi ir stipri pārspīlētas.

Latvijas gadījumā būtiski ir tas, ka mums ir Inčukalna pazemes gāzes krātuve, kas ir fantastisks akumulators. Elektrības ražošanā visi runā par to, kā akumulēt enerģiju laikā, kad tā tiek patērēta mazāk nekā saražota, un lietot tad, kad to vajag vairāk. Piemēram, mūsu reģionā ziemas laikā, kad ir tumšs laiks, elektrības patēriņš būtiski aug. Decembrī dabasgāzes patēriņš Latvijā bija apmēram 1,2 TWh dabasgāzes, no kā lielākā daļa tika nodrošināta no krātuves. Elektrības patēriņš tajā laikā bija ap 0,6 TWh. Protams, to nevar salīdzināt viens pret vienu, jo daļa gāzes tiek lietota tieši elektrības ražošanai, bet kopējā tendence ir redzama. Enerģijas apjoms, ko mēs nepieciešamības gadījumā varam padot no Inčukalna pazemes gāzes krātuves, ir ļoti, ļoti liels, un tā ir milzīga vērtība. Mums šķiet, ka šī mūsu dabiskā priekšrocība tuvākajiem 20 gadiem nav aizstājama ar kaut ko citu.

Vai mēs mācēsim jaunajā enerģētikas politikā un struktūrā to pareizi integrēt, drīzāk ir jāprasa Klimata un enerģētikas ministrijai. Daudz pēc būtības noteiks regulācijas veids, kā enerģijas ražošana tiks attīstīta.

Ja gāzi ar kaut ko grib aizstāt pēc desmit gadiem, tad to jau tagad ir jāsāk būvēt. Protams, ka mums lielos apjomos ir jāattīsta enerģijas ražošana no atjaunojamiem resursiem. Tomēr, lai tiktu līdz tam brīdim, kad mēs varēsim lielā apjomā ģenerēt ūdeņradi un tas būs ekonomiski izdevīgi, vēl kāds laiciņš paies.

Pašlaik tiek gatavots jaunais Nacionālais enerģētikas un klimata plāns. Vai ar to esat iepazinušies, un vai tajā pietiekami ir ņemtas vērā Inčukalna un gāzes pārvades sistēmas iespējas?

Man, protams, gribētos, lai tās ņemtu vērā vairāk.

Mēs aktīvi piedalāmies publiskajā apspriešanā, ko Klimata un enerģētikas ministrija ir uzsākusi ar visām ieinteresētajām pusēm. Tomēr te ir jānodala divas lietas. Protams, mēs kā komersants esam ļoti ieinteresēti savu pakalpojumu tālākā attīstībā. Taču no otras puses mēs esam arī sistēmas operators, un tas nozīmē, ka mums ir jārūpējas, lai enerģijas apgāde nākotnē būtu droša. Tad, kad daudz vairāk tiks izmantoti atjaunojamie energoresursi, enerģijas ražošanā noteikti būs vērojamas daudz lielākas svārstības nekā pašlaik. Līdz ar to kritiski svarīgi ir daudz lielāku uzmanību pievērst apgādes drošībai. Līdz šim problēmu ar šo jautājumu nav bijis, elektrostacijas varēja iedarbināt tad, kad vajadzēja, tādēļ mūsu uzmanība varbūt nedaudz mākslīgi ir iemidzināta. Ar vēja un saules enerģiju tā nav, un to vajag apzināties. Tas nav viedoklis pret atjaunojamo resursu arvien lielāku izmantošanu, bet ir jāapzinās, ka kopā ar to ir jānāk risinājumiem, kas garantē enerģijas pieejamību arī tajos brīžos, kad ir liels patēriņš, bet ģenerācijas no atjaunojamiem resursiem nav.

Ir redzams, ka politikas veidotāji šo faktu labi izprot?

Es domāju, ka visi, kas ir iesaistīti šajā diskusijā, to ļoti labi apzinās. Cits jautājums ir, vai šis aspekts ir iekļauts dokumentos un plānos. Protams, daudz vienkāršāk ir runāt par jaunajām lietām, kuras mums vajag attīstīt, savukārt par to, kas jau pastāv, iespējams, ir tendence domāt, ka tas notiks pats no sevis.

Tas, kas šajā jautājumā uztrauc, ir mūsu spēja sekot līdz nepieciešamām pārmaiņām. Tad, kad tirgus ir ļoti stabils, ātrumam varbūt nav ļoti lielas nozīmes. Taču jau tagad ir redzams – un nākotnē tas būs arvien vairāk -, ka tirgus kļūst arvien dinamiskāks, jo mainās apstākļi. Līdz ar to komersantiem ir jābūt spējai iet līdzi tirgus dinamiskumam. Bet, lai mēs varētu iet līdzi kā regulēts uzņēmums, mums vajag elastīgāku regulatīvo rāmi. Pašlaik, lai mēs veiktu kādas būtiskākas izmaiņas, ir nepieciešami pāris gadi. Tas ir daudz par daudz.

Tas ir arī plašāks administratīvā regulējuma jautājums, cik ātri mēs kā valsts ar likumdošanu, ar regulācijas vidi spējam sekot līdzi tām pārmaiņām, kas notiek tirgū.

Ko jums šajā jautājumā atbild Klimata un enerģētikas ministrija, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija?

Atbild, ka jāpadomā.

Tomēr visdrīzāk pārāk ilgs laiks padomāšanai vairs nav atlicis.

Tā tas ir.

Ja jūs jautājat, ko mums vajag kā uzņēmumam, tad tā ir nedaudz lielāka rīcības brīvība tajā, kā mēs varam reaģēt uz norisēm tirgū, nekā ir pašlaik.

Kur jūs pašlaik redzat lielākās problēmas?

Piemēram, pašlaik aktīvi notiek biogāzes ražošanas attīstība. Tajā pašā laikā ir pietiekami neskaidri juridiskie nosacījumi, kā biogāzes ražotāji iekļaujas tirgus struktūrā brīdī, kad pieslēdzas dabasgāzes pārvades tīklam. Tam būtu nepieciešamas izmaiņas normatīvajos aktos, bet tas neiet tik ātri, kā gribētos. Nu jau diskusijas par šo jautājumu notiek gadu.

No vienas puses, mēs kā komersants saskaramies ar pārregulāciju. Mēs strādājam ar klientiem visā reģionā, un, lai mēs varētu veikt izmaiņas, kas nepieciešamas mūsu tirgus pozīcijas uzlabošanai, ir jāiziet ļoti gara procedūra, kura mēdz beigties arī ne ar ko vai ne gluži ar to, ko gribētos. No otras puses, ir būtiskas lietas, kuras nekā nav regulētas. Tā nav sūdzēšanās. Tā ir jaunā realitāte, kurā mēs pārejam no ļoti sakārtotas un paredzamas situācijas uz daudz dinamiskāku tirgus vidi, un mums ir jāspēj iet līdzi dzīvei.

Kāds pašlaik ir pieprasījums Inčukalna pazemes gāzes krātuves izmantošanai?

Pagājušais gads bija ļoti labs un viss krātuves apjoms tika izsolīts. Piepildījums bija lielākais pēdējo piecu gadu laikā. Protams, ne jau katrs gads turpmāk būs šāds, jo to lielā mērā nosaka Eiropas dabasgāzes tirgus konjunktūra. Pagājušajā gadā daudzi vasaras periodā gribēja gāzi noglabāt krātuvēs, jo bija liela cenu starpība. Mums tas bija ļoti pozitīvi, bet mēs tāpat saprotam, ka mēs nevaram paļauties uz to, ka tāds būs katrs gads.

Vēl ir jāatzīmē, ka kopš pagājušā gada arī valsts stratēģiskās dabasgāzes rezerves – 1,8 TWh – tiek glabātas Inčukalna pazemes gāzes krātuvē. Manuprāt, tas ir ļoti būtiski uzlabojis apgādes drošības situāciju, jo valstī ir resursi, ar kuriem rīkoties, ja parādās būtiskas pēkšņas problēmas. Agrāk tas tā nebija un bija jāpaļaujas tikai uz to, ka tirgotāji krātuvē būs iepildījuši tik daudz gāzes, cik ir vajadzīgs.

Jau minējāt, ka Inčukalna pazemes gāzes krātuvē tika noglabāts pēdējos gados lielākais gāzes apjoms. Vai tas nozīmē, ka arī “Conexus” 2023.gada finanšu rezultāti būs labāki, nekā ierasts?

Deviņos mēnešos mums bija 4,7 miljonu eiro neto peļņa pret 6,9 miljonu eiro peļņu 2022.gada deviņos mēnešos. Te ir jāatceras, ka “Conexus” darbojas divos segmentos, un bez dabasgāzes krātuves ir arī dabasgāzes pārvade. Tādēļ, ja krātuvei ir klājies ļoti labi, tad pārvadē tomēr rezultāti nav tik pozitīvi, jo gāzes patēriņš ir samazinājies.

Tomēr kopumā gadā finanšu rezultāti būs labi. “Conexus” finanšu stāvoklis ir stabils, un mēs neredzam tuvākajā laikā nekādus būtiskus finanšu izaicinājumus.

Vai var izteikt prognozes par 2024.gadu?

Pēdējā laikā mums katrs gads nāk ar saviem pārsteigumiem.

Ja par dabasgāzes pārvadi prognozes var izteikt salīdzinoši droši, tad pieprasījums pēc Inčukalna pazemes gāzes krātuves izmantošanas var ļoti svārstīties. Visdrīzāk šī gada finanšu rezultātus noteiks tas, kāds būs kopējais Baltijas reģiona tirgus pieprasījums pēc krātuves pakalpojumiem, jo pērn gāzes iesūknēšanas sezonas beigās Latvijas tirgotāju daļa veidoja 28% no kopējā apjoma. To, cik daudz tirgotāji vēlēsies izmantot Inčukalna pazemes gāzes krātuvi, mēs redzēsim pavasara krātuves jaudu izsolēs.

Būtisku pieprasījuma samazinājumu gan mēs pašlaik neparedzam. Eiropā pašlaik arī nav būtiski pieaugusi dabasgāzes cena. Visticamāk, ka arī Eiropas krātuves netiks pilnīgi iztukšotas, kas parasti nozīmē, ka arī vasarā dabasgāzes cena nebūs ļoti augsta. Tas gan, protams, ir ar nosacījumu, ka mēs atkal nepieredzēsim ģeopolitiskos satricinājumus, kas gāzes cenu var būtiski mainīt.

Tātad jūsu prognoze ir, ka dabasgāzes cena šogad varētu būt salīdzinoši stabila?

Tā vajadzētu būt. Tomēr, zinot šī brīža situāciju pasaulē, teikt, ka mēs zinām, kas notiks vasarā, būtu ļoti pārdroši.

Arī “Conexus” tarifi kopumā būs stabili un nekādas izmaiņas, kas jau tālāk varētu atsaukties uz gala patērētājiem, pagaidām nav plānotas?

Pašlaik nav redzami komerciālie apstākļi, kādēļ kopējam maksājumam vajadzētu būt lielākam nekā pagājušajā gadā.

Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija decembrī apstiprināja “Conexus” dabasgāzes pārvades sistēmas attīstības plānu līdz 2033.gadam, kas paredz 121,14 miljonu eiro investīcijas. Kas tiks veikts jau šogad?

Mums ir divi darbības virzieni – krātuve un pārvade. Mēs esam saskaņojuši desmit gadu investīciju plānu attiecībā uz pārvadi, bet ne par krātuvi. Šogad dominējošais fokuss būs uz investīcijām krātuvē, ne pārvadē, jo līdz 2025.gada beigām mums ir jāpabeidz Eiropas Savienības fondu līdzfinansētie krātuves modernizācijas projekti – gan urbumu atjaunošana, gan trešā gāzes savākšanas punkta renovācija, gan papildu gāzes pārsūknēšanas agregātu uzstādīšanas projekti. Tie ir mūsu pamata uzdevumi. Kopumā šī programma ir nedaudz zem 100 miljoniem eiro, kas ir jāpabeidz līdz 2025.gada beigām.

Savukārt pārvades pusē ir nebeidzams darbs, jo pārvades uzdevums ir nodrošināt apgādes drošību un to, ka sistēma kopumā ir droša. Investīciju plāns primāri ir veltīts drošības uzturēšanai – būs dažādi remonti, atsevišķu cauruļvadu posmu nomaiņa utt.

Kādā stāvoklī kopumā ir gāzes pārvades sistēma? Vai ir kādas lietas, par kurām būtu jāuztraucas?

Jebkurā tehniskā sistēmā ir savi riski. Tas, ko mēs darām, lai šie riski tiktu atbilstoši vadīti un katru gadu situācija tiktu uzlabota jeb nepieļautu to, ka sistēma salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu paliktu sliktāka. Pārvades sistēmā tas ir ļoti izaicinoši. Daļa darbu aizkavējās saistībā ar režīmu pārplānošu pēc Krievijas sāktā kara Ukrainā un tā, ka pārgājām uz jauniem piegādes ceļiem. Tas nozīmē, ka mums ir ierobežoti laika posmi, kad varam veikt darbus. Laikā, kad veicam cauruļvadu diagnostiku un remontu, konkrētais cauruļvada virziens nav izmantojams. Piemēram, Lietuvas virzienā iekšējo diagnostiku veiksim februārī un plānotos remontdarbus augustā, savukārt Igaunijas virzienā jūlijā. Tirgus dalībniekiem esam publiskojoši plānoto jaudu ierobežojumu grafiku, kas saistīti ar remontdarbiem. To darām pirms nākamā gada gāzes sezonas sākuma, lai tirgus dalībnieki, tirgotāji, plānojot savas dabasgāzes piegādes, zinātu, kuri cauruļvadi un kādos laika periodos tiks remontēti. Mūsu izaicinājums ir paspēt īsā laikā izdarīt pietiekami daudz darba apjoma.

Pirms apmēram gada Pasvales rajonā Lietuvā eksplodēja gāzesvads. Jūs arī pievērsāt uzmanību šim gadījumam, kas bija sprādziena iemesli un kas mums būtu jāņem vērā?

Sprādziens tas īsti nebija, bet avārija ar gāzes aizdegšanos bija ļoti nopietna. Jebkurai infrastruktūrai ir savi riski, gāzes pārvades infrastruktūras risks diemžēl ir tāds, ka var notikt šāda veida tehniska avārija. Tāpēc visi sistēmas operatori cenšas darīt visu, lai tā nenotiktu, laicīgi veikt diagnostiku visiem cauruļvadiem un pēc tam veikt nepieciešamos remontus. Protams, garantēt, ka izdodas 100% visas problēmas laicīgi atklāt un novērst, nav iespējams. Tāpēc ap visiem gāzes vadiem un pārvades tīkliem ir aizsargjoslas, kuras nevar samazināt un nevar apbūvēt, ja šāds negadījums tomēr notiek, lai tas neradītu smagas sekas. Mūsu galvenais uzdevums ir atbilstoši diagnosticēt un remontēt cauruļvadus, lai šādi negadījumi nenotiktu.

Investīciju ziņā šogad lielākais uzsvars tiks likts uz Inčukalna pazemes gāzes krātuvi, bet par pārvades sistēmu lielākās investīcijas būs vēl nākotnes jautājums?

Pārvades sistēmā bez jau uzturēšanas darbiem šogad plānojam uzsākt jauna biogāzes ievadpunkta izbūvi. Tas nepieciešams, lai atvieglotu darbu biogāzes ražotājiem, kas atrodas pietiekami tālu no mūsu vai sadales tīkla “Gaso” cauruļvadiem. Viņiem būs iespēja gāzi saspiest konteinerā, atvest un ievadīt gāzes tīklā. Kopumā Latvijā plānojam izveidot četrus šādus punktus, un pirmā punkta izbūve plānota šogad.

Kur atradīsies pirmais punkts?

Džūkstē.

Kāda šobrīd ir interese par biometāna un biogāzes transportēšanu caur pārvades sistēmu?

Interese ir pietiekami liela, bet, tiesa, pagaidām projekti vairāk atrodas pašā attīstības sākuma stadijā. Sagaidām, ka tuvākajā laikā viens projekts tiks pieslēgts pie “Gaso” tīkla. Jebkuram projektam ir vajadzīgs plānošanas, sagatavošanas un realizācijas laiks. Tehnisko noteikumu līmenī redzam lielu interesi, bet līdz faktiskai projektu realizācijai ir vēl jāpagaida. Cerams, ka februārī jau būs pirmais projekts, kas jau reāli ražos un ievadīs saražoto tīklā.

Vai Latvijā redzat perspektīvu attīstīties biogāzes nozarei?

Uz biogāzi es skatos kā uz nišas nozari. Mēs kā gāzes pārvades un krātuves operators šo nozari atbalstām tādēļ, ka tā ir vajadzīga lauksaimniecībai. Šo nozari neredzam kā atsevišķu enerģētikas nozari, bet tas ir nepieciešams lauksaimniecībā, lai tā racionāli izmantotu savus atkritumus. Nozares perspektīva būs atkarīga no tā, kā attīstīsies lauksaimniecība un lauksaimniecības atkritumu apstrāde. Pašlaik šķiet, ka tas var veidot pietiekami lielu apjomu. Pēc publiskās informācijas par plānotajiem projektiem var secināt, ka biostaciju saražotais apjoms varētu būt līdzvērtīgs mājsaimniecību gada patēriņam. Tas ir vērā ņemams apjoms.

Pašlaik ir sākta Ziemeļu-Baltijas ūdeņraža koridora izveides izpēte. Kam potenciāli pēc tam būtu jābūt – jātop jaunai pārvades cauruļvadu sistēmai vai arī būtu iespējas pielāgot esošo infrastruktūru?

Uz šo jautājumu izpētes laikā vajadzētu spēt atbildēt, bet ar ļoti augstu ticamību būtu nepieciešama jauna infrastruktūra. Ūdeņraža pārvade rada savus riskus, līdz ar to šos riskus būtu vieglāk risināt ar jaunas infrastruktūras izveidi, it īpaši ņemot vērā to, ka gan Lietuvas, gan Igaunijas virzienā pašlaik tiek lietots viens cauruļvads. Tur viennozīmīgi ir jābūvē atsevišķi cauruļvadi ūdeņradim, pieņemot, ka trase iet pašreizējo cauruļvadu vietā ar esošo aizsargjoslu. Tas būtu loģiskākais risinājums.

Un kā ar uzglabāšanu? Vai Inčukalna pazemes gāzes krātuve ir piemērota arī citu resursu uzglabāšanai, ne tikai dabasgāzei un biogāzei?

Biogāze ir tā pati dabasgāze, tikai izcelsme ir cita, un vēl biogāzei ir piemaisījumi. Inčukalna pazemes gāzes krātuve tiešā veidā nav piemērota ūdeņradim, bet gadījumā, ja redzēsim, ka līdz ar cauruļvadiem ir iespējams attīstīt krātuvi, tad tā varētu būt arī citā vietā. Vispirms ir jātiek galā ar cauruļvadiem, un krātuve tad jau ir nākamais solis.

Kur ūdeņradi varētu ražot un kā tas līdz pārvadei nonāks, tas arī ir vēl nākotnes jautājums…

Mēs vēl esam agrīnā stadijā. Nākotnes jautājums ir, kur ražos, bet no mūsu puses vēl svarīgāks jautājums būtu, kur izmantot. Ūdeņraža izmantošana ekonomiski izdevīgākā primāri būtu ķīmiskajā rūpniecībā. Latvijā tādu apjomu nav, tādēļ mēs vairāk skatāmies uz cauruļvadiem kā iespējamo tranzīta risinājumu. Tas arī būtu izpētes uzdevums, lai saprastu, kāda ir pieprasījuma, piedāvājuma situācija kopumā reģionā. No tā tad būtu arī atkarīgi nākamie soļi projekta attīstībā.

“Conexus” stratēģiskajos mērķos bija paredzēta klātbūtne kapitāla tirgos no 2027.gada. Vai pašlaik plāni jau ir konkrētāki?

Pagaidām nav. Aizpagājušajā gadā mēs gandrīz līdz galam sagatavojām obligāciju emisijas prospektu, bet gada beigās nolēmām, ka situācija finanšu tirgos nav īsti labvēlīga. Arī šobrīd finanšu tirgi nav pietiekami labvēlīgi, lai piesaistītu nepieciešamos līdzekļus. Mēs šobrīd esam pietiekami finansēti no banku puses, līdz ar to vērtēsim, kā situācija attīstās turpmāk. Šobrīd ir grūti pateikt, bet, iespējams, nākamgad situācija būs jau skaidrāka.

Jums būtu investīciju projekti, kas būtu pievilcīgi kapitāla tirgus investoriem, ja gribētu piesaistīt finansējumu ārpus banku sistēmas?

Ja skatāmies uz jau pieminēto ūdeņraža cauruļvadu sistēmas izveidi, tad viennozīmīgi šādam projektam varētu tikt apsvērta kapitāla tirgus iespēja. Tas gan ir nākotnes jautājums, un vispirms ir jāpieņem stratēģisks lēmums, kā šis projekts izskatās un kādos laika termiņos.

“Conexus” bija viens no tiem uzņēmumiem, ko Finanšu ministrija sākotnēji bija iekļāvusi ziņojumā par valsts uzņēmumiem, kuru akcijas varētu daļēji kotēt biržā. Vai uzņēmumam būtu izdevīgi piesaistīt jaunus akcionārus un arī līdzekļus?

Tas viennozīmīgi nav viegli atbildams jautājums. Tas, pirmkārt, ir mūsu akcionāru, valstij piederošā “Augstsprieguma tīkls” un Japānas uzņēmuma “Marubeni” pārvaldītā fonda, stratēģisks lēmums, vai viņi vēlētos virzīties uz biržu. Nākotnē droši vien tas būs dienaskārtībā, bet, kā jau minēju, nākotne būs saistīta ar ūdeņraža ekonomikas attīstību. Ja mums būs jāveic ļoti būtiskas investīcijas šajā virzienā, tad tas būs jautājums ne tikai par aizņemtā kapitāla finansējumu, bet arī par pašu kapitāla finansējumu. Šādas investīcijas tikai ar aizņemto kapitālu nav iespējams realizēt. Tas tad būs stratēģisks jautājums, kā akcionāriem to risināt, vai paplašināt kapitāla piesaisti. Birža ir viens no veidiem, kā to izdarīt.

Ja runājam par gāzes apgādes drošību reģionā, vai ar esošajiem termināļiem Klaipēdā un Inko, kā arī iespēju iedarbināt Paldisku termināli, kā arī esošajiem starpsavienojumiem ir pietiekami?

Pat ar tik nopietnu notikumu kā “Balticconnector” gāzesvada bojājumu mēs apgādē problēmas neredzam. Arī Paldisku termināli ir iespējams iedarbināt, ja ir nepieciešams. Ņemot vērā pašreizējo gāzes patēriņu, sistēmiskas problēmas gāzes apgādēs nav. Protams, cita lieta, kas notiek, ja patēriņš pēkšņi ļoti pieaug. Ja, piemēram, strauji attīstītos ķīmiskā rūpniecība, tad tam būtu jānotiek ar resursu attīstību. Ja šāda rūpniecība būs, tad mūsu nozare atradīs veidu, kā dabasgāzi piegādāt.