EK pārstāve: Esmu optimistiski noskaņota par risinājumu elektroenerģijas uzkrājošo bateriju projekta finansējumam

Jaunais Eiropas Savienības (ES) elektroenerģijas tirgus modelis, kurš ir izstrādāts, lai novērstu trūkumus, kuri parādījās Krievijas izraisītās energokrīzes laikā, varētu tikt apstiprināts līdz gada beigām, intervijā aģentūrai LETA prognozē Eiropas Komisijas (EK) Enerģētikas ģenerāldirektorāta Zaļās pārejas un enegosistēmu integrācijas departamenta vadītāja Katarina Sikova-Magnija (Catharina Sikow-Magny). Reformas mērķis ir paplašināt patērētāju izvēles iespējas un veicināt energocenu stabilitāti. Tikmēr virkne ES līdzfinansēto enrģētikas projektu ir piedzīvojuši sadārdzinājumu. Starp tiem ir arī elektroenerģiju uzkrājošo bateriju sistēmu iekārtu piegādes un uzstādīšanas projekts Latvijā. EK pārstāve gan ir optimistiska par to, ka papildus finansējumu atrast izdosies. Par šiem un citiem jautājumiem Katarina Sikova-Magnija runās Rīgā 11.decembrī Pasaules Enerģijas padomes (PEP) Latvijas Nacionālās komitejas konferencē.

PEP konferencē jūs runāsiet par to, kā aktivizēt enerģijas brīvā tirgus potenciālu un novērst tā nepilnības. Kur šobrīd ES ir lielākās problēmas?

Ja mēs paskatāmies, kur mēs bijām pirms vairāk nekā gada, kad Krievija uzbruka Ukrainai un izmantoja arī enerģētiku kā ieroci pret ES, pārtraucot elektroenerģijas un gāzes piegādes lielai daļai dalībvalstu, mēs pirmo reizi redzējām, ka tirgus tiešām darbojas. Mēs neredzējām traucējumus, mēs neredzējām elektroenerģijas padeves pārtraukumus. Tātad tirgus darbojās un enerģija tika piegādāta tur, kur tā bija visvairāk vajadzīga. Taču mēs arī redzējām, ka tirgū bija vājās vietas. Daudzviet cenas pieauga līdz tādam līmenim, kas nebija pieejams mūsu uzņēmumiem un mājsaimniecībām. Tātad mēs esam sapratuši, ka īstermiņā tirgus darbojas, bet trūkst ilgtermiņa risinājumu cenu jautājumā.

Ņemot to vērā, mēs ierosinājām vairākas lietas. No vienas puses tā ir ES programma “REPowerEU” investīcijām, no otras – jauni priekšlikumi par elektroenerģijas tirgus modeli, kas risina trūkumus.

Es izcelšu trīs elementus, ko paredz tirgus modeļa izmaiņas. Pirmais nodrošina, ka īstermiņā tirgus darbojas vēl labāk, nodrošinot lielāku pārrobežu piekļuvi visām dalībvalstīm, lai tās varētu izmantot resursus, kas ir to rīcībā vai kas ir to kaimiņvalstu rīcībā. Otrais, tiek nodrošināta lielāka drošība investoriem, kas ir ļoti svarīgi, jo mums ir nepieciešams vairāk vietējo energoresursu. Tas ir ļoti labs piemērs tam, kā mēs varam panākt, ka kopumā vairāk elektroenerģijas tiek ražots no atjaunojamajiem energoresursiem, tostarp, izveidojot regulējumu atšķirīgiem enerģijas iegādes līgumu veidiem, kas dod ražotājiem pārliecību par viņu investīcijām. Trešais, un, iespējams, vissvarīgākais no patērētāju viedokļa, ir patērētāju aizsardzības palielināšana. Runa ir par plašu līgumu izvēli un tiesībām slēgt līgumus par fiksētām ilgtermiņa cenām, vienlaikus saglabājot līgumus par dinamiskām cenām, atbilstoši katra patērētāja riska apetītei. Reformas mērķis ir ne tikai paplašināt patērētāju izvēles iespējas, bet arī veicināt cenu stabilitāti.

Par jaunajiem priekšlikumiem vēl notiek sarunas starp Eiropas Padomi un Eiropas Parlamentu, bet tiem būtu jānovērš trūkumi, ko mēs redzējām energokrīzes laikā.

Vai jums ir prognozes, kad sarunas noslēgsies un tirgus modeļa izmaiņas stāsies spēkā?

Likumdevēji – gan Eiropas Padome, gan Eiropas Parlaments – , ir apņēmības pilni pabeigt sarunas līdz gada beigām. Šonedēļ notiks viena no tā sauktajām trialoga sanāksmēm starp Eiropas Padomes, Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas pārstāvjiem. Ievērojams progress jau ir panākts, tāpēc mēs, iespējams, jau šonedēļ varētu noslēgt sarunas. Taču, ja kaut kādu iemeslu dēļ tas nebūs iespējams, mums vēl ir laiks līdz gada beigām, lai to izdarītu. Tāpēc es esmu ļoti optimistiska par to, ka tas notiks jau šogad. Pēc tam jau ļoti ātri varēs sākt ieviešanas procesu.

Cik lielā mērā ES dalībvalstis ir gatavas tirgus modeļa izmaiņu ieviešanai?

Dalībvalstu gatavība ir dažādās pakāpēs. Mēs redzam, ka dažas dalībvalstis jau piemēro atšķirīgus pirkuma līgumus attiecībā uz atjaunojamajiem energoresursiem, tāpēc tās ir ļoti gatavas tirgus modeļa izmaiņām un gatavas pat krīzes laikā vairāk kontrolēt cenas. Tāpat ir redzams, ka vairākās ES valstīs jau tiek izmantoti tieši elektroenerģijas pirkuma līgumi starp lielajiem patērētājiem, piemēram, rūpniecības uzņēmumiem un enegoražotājiem par noteiktu cenu uz noteiktu laika periodu. Mēs vēlētos, lai pārējās dalībvalstīs, kurās tas vēl nav ieviests, mācītos no labākajiem piemēriem. Galu galā nav vajadzīgs ilgs laiks, lai to ieviestu. Iespējams, būtu nepieciešams izveidot zināmu atbalstu elektroenerģijas pirkuma līgumu tirgum, kā arī pielāgot iepirkumu procesus atjaunojamo energoresursu vai kodolenerģijas iegādei.

Tāpēc es nedomāju, ka tas prasītu ļoti ilgu laiku. Viss ir atkarīgs no dalībvalstu kapacitātes un iespējām rīkoties ātri.

Kā šajā ziņā izskatās Baltijas valstis?

Baltijas valstīs ir redzams ļoti daudz investīciju atjaunojamos energoresursos, īpaši vēja enerģijā, un mēs esam ļoti gandarīti par šo straujo progresu. Tāpēc es domāju, ka Baltijas valstis ir ļoti labā situācijā, lai izmantotu tirgus modeļa izmaiņas. Mēs ar prieku arī vērojam, kā attīstās pārrobežu atjaunojamo energoresursu projekti, piemēram, starp Igauniju un Latviju. Tāpēc es domāju, ka Baltijas valstis ir ļoti labā situācijā, lai izmantotu savas priekšrocības un radītu investoriem pārliecību par ieguldījumiem. Savukārt patērētāji pēc tam gūs labumu no stabilākām cenām.

Pēc Krievijas iebrukuma Baltijas valstīm un Somijai ļoti svarīgs ir enerģētiskās drošības jautājums. Vai energosistēmu integrācija var palīdzēt šajā ziņā?

Jā, noteikti. Energosistēmu integrācija galu galā nozīmē to, ka mēs izmantojam elektronus un molekulas visefektīvākajā veidā tur, kur tās ir vispiemērotāk izmantot. Tātad, no vienas puses, mums ir nepieciešama strauja elektrifikācija visās nozarēs, kur tas ir iespējams – energoefektivitātē, transporta, rūpniecības nozarēs. Tajā pašā laikā mums ir jānodrošina zaļāku vai tīrāku gāzu izmantošana. Arī šajā jomā notiek liels darbs, lai izmantotu milzīgo potenciālu, kāds ES šajā ziņā ir. Tas attiecas uz biometānu, kas ir pieejams vietējā tirgū, arī uz ūdeņraža ražošanu, kas, izmantojot vietējo elektroenerģiju, būtiski var mums palīdzēt. Mums ir visas iespējas ražot gan biometānu, gan ūdeņradi no atjaunojamiem resursiem.

To atbalsta arī Atjaunojamo energoresursu direktīva, kas jau ir stājusies spēkā, un izvirza mērķus atjaunojamā ūdeņraža izmantošanai transportā un rūpniecībā. Tādējādi mēs nodrošinām aprites ekonomikas principu ieviešanu energosistēmā, lai padarītu to efektīvāku, kopumā izmantotu mazāk primāro resursu un veicinātu enerģijas ražošanu no vietējiem resursiem, lai aizstātu iepriekš izmantoto importa gāzi.

Latvijā problēma ir, ka no vienas puses dažādu atjaunojamo energoprojektu ir pieteikts daudz, bet augot EURIBOR likmēm un līdz ar to naudas cenām, daudzu īstenošana tiek atlikta vai pat atcelta. Kāda situācija ir Eiropā kopumā?

Problēmas ir visur. Te ir jāatceras, ka Krievijas uzbrukums Ukrainai radīja problēmas ne tikai ar energoapgādi Eiropā, bet radīja traucējumus arī dažādu materiālu piegādes ķēdēs. Tas izraisīja, piemēram, tērauda cenu pieaugumu un apgrūtināja piekļuvi noteiktām izejvielām.

Mēs to ļoti labi apzināmies un Eiropas Komisija nesen ierosināja arī tiesību aktu, ko sauc par Neto nulles emisiju industrijas aktu, kas no vienas puses veicina piekļuvi uzticamu partneru resursiem, no otras puses arī paredz palielināt vietējo jaudu tērauda ražošanā, piekļuvi izejvielām un dažādiem retzemju materiāliem, uzlabojot plānošanu, vienkāršojot atļauju piešķiršanas procesus un arī mainot iepirkumu kritērijus, daudz lielāku nozīmi piešķirot, piemēram, energoapgādes drošībai. Par šo aktu vēl notiek sarunas starp Eiropas Padomi un Eiropas Parlamentu, bet tātad ir virkne priekšlikumu, kas paredz dažādus atbalsta pasākumus.

Bet mēs, protams, redzam, ka dažos projektos iepirkumu cenas ir augstākas par budžetā paredzētajām, un tas rada būtiskus ierobežojumus un problēmas. Mēs vērtējam, kādu atbalstu var sniegt, izmantojot Atveseļošanas fondu un citus mūsu rīcībā esošos instrumentus.

Divi šādi piemēri ir arī Baltijā. Viens ir elektroenerģiju uzkrājošo bateriju sistēmu (BESS) iekārtu piegādes un uzstādīšanas projekts Latvijā un otrs ir Lietuvas un Polijas elektrības starpsavienojums “Harmony Link” un ir daļa no desinhronizācijas projekta. Abos gadījumos izmaksas ir ievērojami palielinājušās, bet mēs strādājam pie risinājumu meklēšanas ar visām iesaistītajām valstīm.

Abi pieminētie projekti ir vajadzīgi, lai Baltijas valstis 2025.gada sākumā varētu atslēgties no BRELL loka, kurā tās ir savienotas ar Krievijas un Baltkrievijas energosistēmām. Vai jūsuprāt pašlaik tiek darīts viss, lai tas notiktu bez problēmām?

Es teiktu, ka Baltijas valstis pat var būt par integrācijas paraugu pārējām ES valstīm. Protams, situācija ir ļoti specifiska. Ja mēs atceramies laiku pirms 15-17 gadiem, Baltijas valstis, kā arī Somija nebija savienotas ne ar vienu ES valsti, ja runa bija par gāzes infrastruktūru. Arī elektrības jomā, kā jūs minējāt, Baltijas valstis joprojām ir savienotas ar BRELL.

Kopš tā laika ir panākts milzīgs progress. Gāzes jomā Baltijas valstīm vairs nav nekādas atkarības no Krievijas, un tas ir panākts ar Klaipēdas sašķidrinātās gāzes termināļa un Inčukalna gāzes krātuves palīdzību, kā arī ir izveidoti savienojumi ar Poliju un Somiju. Ja runājam par energosistēmu sinhronizāciju ar Eiropu, tad pārvades sistēmu operatori ir ieguldījuši ļoti daudz un ļoti ātri, lai tas notiktu. Progress ir milzīgs, lai nodrošinātu, ka Baltijas valstu energosistēma darbotos labi, kad tā tiks atvienota no Krievijas un Baltkrievijas un BRELL loka. Sistēma ir gatava strādāt jau šodien, ja Krievija to priekšlaicīgi atvienotu. Tas gan būtu dārgāk un tāpēc Baltijas valstis neatvienojas jau tagad. Laikā līdz 2025.gada sākumam būs iespējams ieguldīt pēdējos elementos, kas nepieciešami, lai desinhronizācija būtu droša un ne pārlieku dārga.

Tomēr projektu sadārdzinājuma dēļ vel ir jārod risinājumi par papildus finansējumu?

Jā, ja mēs runājam par bateriju jeb BESS projektu Latvijā, mēs patiešām ļoti cieši sadarbojamies ar Latvijas institūcijām un sistēmas operatoru, lai rastu risinājumu. Risinājumam būtu jānāk no Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta (CEF), kā arī Atjaunošanas fonda. Darbs pie tā turpinās un es esmu diezgan optimistiski noskaņota, ka mums izdosies rast risinājumu.

Runājot par “Harmony Link”, kura izveides cenas arī ir diezgan ievērojami pieaugušas, projekta virzītāji vērtē alternatīvus tehniskus risinājumus. Tā vietā, lai savienojums šķērsotu jūru, tiek apsvērts, vai tam nevarētu izmantot dzelzceļa līniju “Rail Baltica” un izbūvēt elektrolīniju gar “Rail Baltica” trasi. Ja tas tehniski būs iespējams, projekts izmaksātu lētāk un varētu iekļauties budžetā, kas bija paredzēts.

Atjaunojamās enerģijas projekti pašlaik tiešām tiek ieviesti ļoti ātrā tempā. Vai tas nerada arī zināmas bažas par to, vai visi projekti būs pietiekami kvalitatīvi un ar tiem neradīsies problēmas nākotnē?

Es domāju, ka tas ir ļoti labi, ka tas notiek ātri, jo mums noteikti ir vajadzīga vietējā ražošana, lai mēs nebūtu atkarīgi no importa enerģijas. Tātad tas ir ļoti pozitīvi. Tajā pašā laikā, protams, mēs zinām, ka saules un vēja enerģija ir mainīga. Tāpēc mums ir jābūt pārliecinātiem, ka tad, kad nav saules un vējš nepūš, mums ir elektrība. Tādēļ, lai papildinātu saules un vēja enerģiju, ir vajadzīgi tā sauktie elastības instrumenti, kas ietvert enerģijas uzglabāšanu, iespēju reaģēt uz pieprasījumu, un, protams, tas ietver arī vairāk pārvades tīklu, jo ražošana būs arī decentralizētāka. Arī elastības un tīklu uzlabošanai, ir paredzēti atbalsta instrumenti.

Foto:ReTv