“Enefit”: Šobrīd nav skaidrs Latvijas enerģētikas ilgtermiņa plāns un redzējums

Pašlaik elektroenerģijas cenas ietekmē ārkārtīgi daudz dažādu faktoru, tādēļ kaut ko konkrētu paredzēt ir ļoti izaicinoši, intervijā aģentūrai LETA atzina SIA “Enefit” valdes priekšsēdētājs Krists Mertens. Tomēr lielākie jautājumi pašlaik esot saistīti ar to, kāds ir Latvijas enerģētikas ilgtermiņa plāns un redzējums. Neskaidrība par to nepalīdz nozarei pieņemt lēmumus par investīcijām.

Jau esat pauduši, ka no 1.maija, kad pilnībā tiks liberalizēts gāzes tirgus mājsaimniecībām, tajā vēl nepiedalīsieties, bet pētīsiet situāciju. Kas būs tie faktori, kas nosvērs jūsu lēmumu par piedalīšanos vai nepiedalīšanos gāzes tirdzniecībā mājsaimniecībām?

Lielā mērā tas ir saistīts ar to, kā vispār Latvijā tiek plānota enerģētikas politika. Ir skaidrs, ka saistībā arī ar klimata politiku Eiropā virzība pamatā ir uz elektrifikāciju. Ja mēs pašlaik iesaistāmies gāzes tirdzniecībā un attiecīgi veicam investīcijas, tad jautājums ir, cik šis tirgus būs pastāvīgs vidējā un ilgtermiņā un vai nesekos enerģētikas politikas lēmumi, kas var mainīt tirgus apjomu.

Piemēram, pērn bija lēmums, ka Rīgā no 2025.gada pamazām būs jāatsakās no fosilā kurināmā izmantošanas apkurē. Mums nav informācijas, vai nesekos kādi citi lēmumi, kas attīstību vairāk virzīs uz elektrifikāciju. Tie visi ir biznesa riski, kas ir jāņem vērā, pirms mēs pieņemam gala lēmumu iet vai neiet mājsaimniecību tirgus segmentā.

Cik ilgi jūs situāciju vērtēsiet? Lielāka skaidrība būs līdz nākamajam gadam?

Es ceru, ka mēs lēmumu pieņemsim šogad, un, ja tas būs pozitīvs, tad “Enefit” būs gatavs iesaistīties dabasgāzes tirgus mājsaimniecību segmentā pirms nākamās apkures sezonas.

Kāds uzņēmumam bija pagājušais gads?

Pagājušais gads bija gan izaicinošs, gan panākumiem bagāts. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā paralēli karadarbībai kaujas laukā tika izvērsts arī ekonomiskais karš, kurā galvenais ierocis bija energoresursi. Tas mums prasīja strauju pielāgošanos, iekšējo procesu pārskatīšanu, cenu veidošanas stratēģiju pārskatīšanu. Vajadzēja arī palīdzēt daudziem klientiem, kuri bija apjukuši un nezināja, kā labāk rīkoties. Es domāju, ka ar šiem uzdevumiem mēs galā tikām veiksmīgi un tas atspoguļojās gan biznesa, gan finanšu rezultātos.

Apgrozījumu pērn mēs audzējām līdz 290 miljoniem eiro, kas ir vairāk nekā 150% pieaugums pret iepriekšējo gadu. Peļņas pirms procentiem, nodokļiem, nolietojuma un amortizācijas (EBITDA) rādītājs bija 400 000 eiro, bet tīrie zaudējumi bija 1,1 miljons eiro. Nodokļos pērn mēs samaksājām teju 60 miljonus eiro. Kas attiecas uz biznesa rezultātiem, tad mēs savā portfelī būtiski audzējām mājsaimniecību klientu skaitu, sasniedzot 90 000 klientu kopskaitu, kas ir pieaugums par vairāk kā 100%. Tāpat mēs pārdevām nepilnas 1,8 teravatstundas elektroenerģijas, kas mums ir vēsturiski lielākais apjoms Latvijā. Iepriekšējā gadā tās bija 1,2 teravatstundas.

Ar ko jūs skaidrojat zaudējumus? Tas ir rezultāts lēmumam nemainīt līgumu nosacījumus, kad sākās lielās energoresursu cenu svārstības?

Tas bija viens no galvenajiem EBITDA ietekmējošajiem faktoriem, jo mēs no klientiem saņēmām daudz mazāk, nekā mums pašiem nācās maksāt par elektroenerģiju. Negatīvu neto peļņas rādītāju pamatā ietekmēja likviditātes nodrošināšanai nepieciešamais naudas sadārdzinājums un nodokļa maksājumi.

Ar ko jūs savukārt skaidrojat klientu skaita un pārdotās elektroenerģijas apjoma pieaugumu? Vai to var skaidrot ar to, ka daudzi atteicās no dabasgāzes izmantošanas?

Tur ir vairāku faktoru kopums. Viens faktors ir saistīts ar to, ka uzņēmumi, kuriem bija noslēgti īstermiņa līgumi, aktīvi meklēja labākas cenas piedāvājumus. Arī uzņēmumi, kuri elektroenerģiju iegādājās par biržas cenām, arvien aktīvāk sāka interesēties par alternatīvām, un mums šāda alternatīva bija – ilgtermiņa līgumi, kur elektroenerģija tiek rezervēta no “Enefit” izbūvētajiem un attīstībā esošajiem vēja parkiem. Arī mājsaimniecību tirgū, augot cenām, strauji aug aktivitāte un tiek meklēti labāki piedāvājumi.

Kādas ir jūsu prognozes par šo gadu?

Mūsu fokuss ir saglabāt vadošās pozīcijas juridisko klientu segmentā elektroenerģijas tirgū, vienlaikus turpinot izaugsmi arī mājsaimniecību segmentā. Vienlaikus līdz ar būtiskajām svārstībām, kas notiek energoresursu tirgū, prognozēt kaut ko konkrētu ir ļoti grūti. To rādīs laiks.

Kādas ir jūsu prognozes par elektroenerģijas cenām? Virkne ekspertu saka, ka šogad mēs tādas cenu svārstības kā pērn vairs nepiedzīvosim. Jūs tam piekrītat?

Elektroenerģijas cenas ietekmē ārkārtīgi daudz dažādu faktoru, un šobrīd kaut ko konkrētu paredzēt ir ļoti izaicinoši. Mēs redzam, ka gan piedāvājuma, gan pieprasījuma puse ir kļuvusi ļoti neprognozējama. Fosilie resursi joprojām ļoti intensīvi tiek izmantoti elektroenerģijas ražošanā, un par tiem konkurence ir globāla. Daudz tiek runāts par to, ka Ķīnas ekonomika sāks atkopties, par to, ka ASV ir iespējama recesija. Visiem šiem faktoriem ir sava loma cenu prognozēšanas modelī. Skaidrs ir tikai tas, ka nezināmo un mainīgo faktoru ir kļuvis vairāk.

Tāpat Eiropas Savienības līmenī ir vienošanās par dabasgāzes patēriņa samazināšanu. Šobrīd gan cenas ir kritušās un rada dabīgu vēlmi atsākt vairāk izmantot dabasgāzi, un arī tam ir sava loma. Skaidrs ir tas, ka importa deficīts, kurš ir radies, pārtraucot izmantot Krievijas dabasgāzi, ir ar kaut ko jākompensē, un pašlaik tas tiek darīts ar sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) piegādēm. Taču LNG tirgus ir globāls, un par šīm piegādēm konkurē gan Ķīna, gan daudzas citas valstis. Tas visu padara ļoti nestabilu, un pat mazas izmaiņas var būtiski mainīt cenu līmeni. Savukārt, ja kāpj dabasgāzes cenas, tad, visdrīzāk, kāps arī elektroenerģijas cenas.

Vai cenu svārstību dēļ mainās arī klientu paradumi? Piemēram, vai tagad vairāk neizvēlas fiksētos tarifus?

Protams, ka gala lietotāji vēlas lielāku prognozējamību, un to klientu īpatsvars, kuri izvēlas produktus par fiksētām cenām, mūsu portfelī manāmi pieauga. Tajā pašā laikā ir arī pietiekami daudz klientu, kuri elektroenerģiju turpina iegādāties par biržai piesaistītām cenām. Ja runājam par uzņēmumiem, kuriem ir liels elektroenerģijas patēriņš, tad pareizais risinājums ir kombinācija starp abiem šiem produktiem, nevis tikai viens vai otrs. Arī mūsu šā gada uzdevums ir klientu ar lielu elektroenerģijas patēriņu izglītošana, kādas ir iegādes stratēģijas, lai visas olas neliktu vienā grozā.

Vai ir vērojams arī tas, ka gada laikā ir strauji pieaugusi taupīšana – uz ekonomiskākām tiek mainītas izmantotās iekārtas utt.?

Kopējais elektroenerģijas patēriņš pērn Latvijā samazinājās. Tas bija saistīts gan ar taupības, gan energoefektivitātes pasākumiem, kā arī ar pašģenerācijas apjoma pieaugumu, kas daļēji aizstāja caur tīkliem piegādāto elektrību. Visiem šiem faktoriem bija sava loma.

Pērn gan uzņēmumi, gan privātpersonas ļoti aktīvi centās uzstādīt saules paneļus. Vai šogad aktivitāte varētu būt līdzīga, vai arī aktīvākie to jau ir izdarījuši, un tagad būs palikuši tie, kas vēl grib nogaidīt un pavērot, kā tas darbojas praksē?

Nekas neliecina, ka aktivitāte būtu mazinājusies, tā ir tāda pati kā pērn. Vienlaikus daļa no projektiem ir tādi, kuriem iestrādnes jau bija pagājušajā gadā, tādēļ reālo ainu mēs, visdrīzāk, redzēsim uz vasaras beigu pusi.

Ja skatāmies uz to, ko darām mēs, tad mēs šā gada sākumā esam jau nodevuši pirmos divus projektus juridiskām personām ar kopējo jaudu 0,7 megavati un kopējo investīciju apjomu teju 600 000 eiro apjomā. Pašlaik būvniecības procesā ir projekti ar kopējo jaudu 10 megavatu apjomā, investīcijām sasniedzot aptuveni 7 miljonus eiro. Tuvākajā laikā ceram arī pieņemt galīgo lēmumu par vēl diviem projektiem ar 17 megavatu jaudu par 12 miljoniem eiro.

Protams, ka ir signāli, kas var liecināt par aktivitātes samazināšanos, bet šogad tā tomēr saglabāsies augstā līmenī.

Kādas ir prognozes par nākotni, jo, no vienas puses, daudzi grib būt enerģijas ģenerācijā daudz neatkarīgāki nekā līdz šim, no otras puses, te tomēr nav Spānija un rudenī un ziemā saules enerģiju var iegūt maz, kā arī joprojām neatrisināts jautājums ir iespējas iegūto enerģiju uzkrāt?

Te ir jautājums politikas veidotājiem par to, kāda būs Latvijas enerģētikas stratēģija un nākotnes attīstība. Vai mēs fokusējamies uz energointensīvu uzņēmumu piesaisti? Vai mēs fokusējamies uz elektroenerģijas eksportu, kur mums ir liels potenciāls, jo mums ir neapgūts liels vēja enerģijas resurss? Vai mēs liekam fokusu uz zaļā ūdeņraža ģenerāciju? Vai fokuss ir vienkārši uz valsts energokompāniju stabilas darbības nodrošināšanu, lai katru gadu valsts budžetā varētu ieskaitīt dividendes?

Šobrīd nav skaidrs, kāds ir ilgtermiņa plāns un redzējums. Tas, protams, nepalīdz nozarei, jo ir liels attīstītāju skaits, kuri ir gatavi Latvijā ieguldīt lielas investīcijas jaunu ģenerējošo jaudu attīstībā. Tas attiecas arī, piemēram, uz elektromobilitāti. Tiek veiktas investīcijas elektroauto infrastruktūras attīstībā, bet konkrēti sasniedzamie mērķi nav skaidri. Tas galīgi nepalīdz biznesa lēmumu pieņemšanā. Jo ilgāk nebūs skaidrības, jo lielāks ir risks palaist garām iespējas, kuras ir gan radījis tirgus, gan labvēlīgie apstākļi, un aktīvi virzīties uz priekšu ar jaunu projektu attīstīšanu.

Jūsu uzņēmuma saknes ir Igaunijā, tāpat “Enefit” strādā Lietuvā – jūs redzat, ka pārējās Baltijas valstīs ar to uz priekšu iet sekmīgāk?

Pavisam noteikti. Gan Lietuva, gan Igaunija ir pieņēmušas savas enerģētikas stratēģijas ar konkrētām mērķu atzīmēm. Praktisks piemērs – Lietuva ir skaidri pateikusi, ka līdz 2030.gadam Lietuvā būs 210 000 elektroauto. Nozarei tas ir skaidrs signāls, saskaņā ar kuru var plānot tālākās investīcijas. Mums Latvijā pašlaik nekā no tā nav.

Toties Latvijā tagad ir jauna – Klimata un enerģētikas – ministrija. Jūs sagaidāt, ka šāda stratēģija beidzot taps?

Es ļoti ceru un ceru, ka ministrija ņems nopietni nozares komentārus, un kopīgiem spēkiem mēs nonāksim līdz jēgpilnam plānam, kuru uzņēmumi varēs ņemt par pamatu jau praktisku lēmumu pieņemšanai.

Ja pašlaik nav vienotas stratēģijas, vai Latvija var sasniegt Eiropas Savienības izvirzītos klimata mērķus?

Jāsaka, ka es ļoti ceru. Tas ir iespējams, bet jautājums drīzāk ir par to, vai mēs gribam dzīvot saskaņā ar filozofiju “programma minimums” vai arī mums ir ambīcijas kļūt par līderiem kādā no jomām, nevis būt tikai pakaļskrējējiem. Vai mēs gribam tikai virzīties uz Eiropas Savienības definētajiem mērķiem 2030.gadā vai arī mums pašiem jau vajag uzstādīt savus mērķus 2040. vai 2050.gadam un aktīvi uz tiem iet? Ja mēs iesim tikai uz 2030.gadam definētajiem mērķiem, mums jau ir priekšā daudzas valstis. Enerģētikā lieli attīstības projekti ir uz ļoti ilgu laika posmu, un lēmums, kuru mēs pieņemam šodien, īstenosies tikai pēc vairākiem gadiem. 2030.gads enerģētikā ir īstermiņš, un, fokusējoties tikai uz to, mēs, visdrīzāk, nebūsim līderi nevienā jomā. Tādēļ drīzāk jautājums ir nevis par to, vai mēs spēsim izpildīt klimata mērķus, bet gan par to, vai mums ir ambīcijas kļūt par līderiem vai tikai dzīvot ar skatu uz “programmu minimums”.

Vairāku energokompāniju pārstāvji ir pauduši, ka, īstenojoties visiem iecerētajiem projektiem, ap 2030.gadu Latvija kļūs par elektroenerģijas eksportētājvalsti. Vai, pēc jūsu domām, lai tas notiktu, kaut kādi lēmumi ir jāpieņem arī valstij, vai tas tā vienkārši notiks biznesa lēmumu dēļ?

Valsts iesaiste pavisam noteikti ir būtiska, lai sekmīgi virzītos uz rezultātu. Pats galvenais ir izveidot normatīvo un regulatīvo vidi, kas ir caurredzama un visiem potenciālajiem tirgus dalībniekiem garantē vienādus nosacījumus. Pašlaik tomēr ir redzams, ka valsts ir gatava sniegt ekskluzīvas tiesības attīstīt vēja parkus vairāk nekā 50% valsts teritorijas, ļaujot izvēlēties labākās vietas, vienai valsts energokompānijai [“Latvenergo” un “Latvijas valsts mežu” izveidotais uzņēmums “Latvijas vēja parki” varēs veidot vēja parkus valsts mežu teritorijā – red.]. Tas nav pozitīvs signāls pārējiem tirgus dalībniekiem un jaunpienācējiem tirgū.

Vēl viens spilgts negatīvs piemērs pašlaik ir, ka likumīgi tiek dota iespēja sadales sistēmas operatoram “Sadales tīkls” izbūvēt ģenerējošās jaudas uz savām apakšstacijām. Tas ir klajā pretrunā ar Eiropas Savienības direktīvām, kuras nosaka, ka sistēmas operatoriem nav jāiesaistās ģenerējošo jaudu attīstībā, tas ir jādara tirgus dalībniekiem. Tas ir vēl viens piemērs tam, ka mēs nevirzāmies tajā virzienā, kurā mums vajadzētu virzīties. Skaidri un vienlīdzīgi spēles noteikumi visiem attīstītājiem, visiem tirgus dalībniekiem ir svarīgs priekšnoteikums.

Par šo “Sadales tīklu” jautājumu esat arī kaut kur vērsušies?

Mēs savu viedokli esam pauduši Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai.

Nesen Lietuvas “Ignitis Group” nāca klajā ar paziņojumu, cik nākamajos gados ir gatavs investēt Latvijā jaunos projektos. Kā ir ar “Enefit” un “Enefit Green”?

Mēs jau pašlaik esam lielākie vēja un saules parku attīstītāji Baltijas tirgū. Pašlaik vai nu būvniecības stadijā, vai jau drīzumā darbu sāks vairāki vēja parki pamatā Igaunijā un Lietuvā. Pagājušā gada beigās arī tika pieņemts gala lēmums par lielākā vēja parka Igaunijā un visā Baltijā būvniecības sākšanu ar kopējo jaudu 255 megavati. Kopējais investīciju apjoms šajos projektos pārsniedz 500 miljonus eiro.

Kopējais plāns paredz nākamo divu gadu laikā pieņemt investīciju lēmumus par kopumā 1,5 miljardu eiro ieguldīšanu pamatā saules un vēja ģenerējošo jaudu attīstībā. Tas iekļauj arī potenciālu lielo vēja un saules parku izbūvei Latvijā. Pagājušajā gadā “Enefit” grupa ir parakstījusi vienošanos arī ar Latvijā lielāko privāto mežu īpašnieku “Sodra” ar mērķi būvēt vēja parkus gan Latvijas austrumos, gan rietumos.

Kad būs zināms, kur konkrēti un kad Latvijā sāksies būvniecība? Ar kādu jaudu būs parki?

Šobrīd ir izpētes fāze. Tādēļ tas, kad tiks pieņemti jau konkrēti lēmumi, pašlaik ir laika jautājums, un tas ir atkarīgs no izpētes rezultātiem. Skaidrs ir tas, ka Latvijas tirgum ir labs potenciāls tieši jaunu vēja un saules enerģijas jaudu attīstībā. Mēs noteikti vērtējam arī potenciālu būvēt hibrīdparkus, kur kopā ir gan saules, gan vēja ģenerācija, kā arī bateriju tehnoloģijas, lai maksimāli efektīvi izmantotu pieslēgumu jaudu.

Eksperti arī norāda, ka Latvijai īpaši liels potenciāls ir jūras jeb atkrastes vēja parku veidošanā. Pašlaik sagatavošanas stadijā ir “Elwind” vēja parka projekts – viens parks atradīsies Igaunijā pie Sāremā salas, otrs Latvijā Kurzemes piekrastē. Vai “Enefit” grupa potenciāli piedalīsies izsolē tikai par “Elwind” Sāremā parku vai arī tāpat skatīsies uz Kurzemes parku?

Mēs sekojam līdzi attīstībai. Mūsu māsasuzņēmums “Enefit Green” aktīvi darbojas arī Latvijas Vēja enerģijas asociācijā un kopā ar to piedalāmies Ministru kabineta noteikumu izstrādē, kas attieksies tieši uz izsoļu rīkošanu, lai tās būtu caurredzamas un ar visām iesaistītajām pusēm līdzvērtīgiem nosacījumiem. Kad Ministru kabineta noteikumi būs pieņemti, tad arī skatīsimies, kāda ir tālākā attīstība. Vienlaikus mēs uzskatām, ka Līvī atkrastes vēja parks Rīgas jūras līcī [Igaunijas teritoriālajos ūdeņos pie Kihnu salas – red.] noteikti būtu jāskata kā prioritārs, jo tam jau ir notikusi izpēte un tiek veikts ietekmes uz vidi novērtējums. Laiks un resursi jau ir ieguldīti iepriekšējos gados. Ja tam pievienotos Latvija, tas ļautu ietaupīt vairākus gadus un tāpat tad būtu iespēja pieteikties Eiropas Savienības finansējumam starpvalstu projektiem, jo kopējā šī projekta vērtība ir aptuveni 2,5 miljardi eiro. Tāpat tas dotu iespēju izbūvēt vēl vienu starpsavienojumu starp Latviju un Igauniju. Tādēļ tam ir vairākas spēcīgas priekšrocības, kas varētu saīsināt izbūves laiku.

Es precizēšu, ka Līvī parku var paplašināt arī uz Ainažu un Salacgrīvas pusi Latvijas teritoriālajos ūdeņos.

Jā, precīzi. Igaunijas pusē ir ieguldīti vairāki gadi šīs teritorijas izpētē, un redzam, ka tā ir priekšrocība Latvijai, jo faktiski tā ir viena un tā pati vieta, kas tikai uz kartes atsevišķi sadalās Latvijā un Igaunijā.

Un Latvijas puse par to līdz šim nav teikusi ne jā, ne nē?

Latvijas valdība ir pieņēmusi lēmumu, ka pētīs potenciālos laukus atkrastē “Ekwind” ietvaros un pati veiks izpētes darbus ar mērķi izsolē piedāvāt jau gatavu produktu potenciālajiem investoriem.

Ja atgriežamies pie sauszemes parkiem, tad jūs esat pauduši savu nepatiku par “Latvijas vēja parku” izveidi un to darbību Latvijas valsts mežu teritorijās. No otras puses oponenti jums teiks – Latvijā zemes netrūkst, būvējat tur.

Te ir jautājums par ekskluzivitāti un sabiedrības interesēm. Vai dot ekskluzīvas tiesības vienam attīstītājam ir ekonomiski pamatotākais risinājums sabiedrībai? Es domāju, ka nē. Mēs uzskatām, ka pieejai valsts mežu teritorijām ir jābūt ikvienam interesentam, kurš to vēlas un ir gatavs iesaistīties konkurencē par šīm vietām. Mēs zinām, ka līdzīgu ceļu iepriekš gāja Somija, bet beigās tas nevainagojās panākumiem. Tagad Somijas valsts mežos vienkārši tiek sagatavotas vietas vēja parkiem un izsolēs par tiesībām tās izmantot var piedalīties ikviens interesents.

Līdz šim liels klupšanas akmens dažādiem projektiem ir izrādījušās ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN) laikā notiekošās sabiedriskās apspriešanas. Jūs nesagaidāt, ka arī turpmāk tas var izrādīties liels šķērslis dažādu parku attīstības plāniem?

Tas ir risks, kurš ir jāņem vērā. Vienlaikus līdzšinējais IVN regulējums ir bijis atbilstošs un to grozīt būtu nepamatoti. Papildus jau pērn valsts izdarīja lielu darbu, pilnveidojot ar lielajiem vēja parkiem saistīto regulējumu, tostarp to, kā panākt risinājumu sadarbībai ar vietējām kopienām, un tika definēta diskomforta maksa. Tas ir pozitīvs solis, lai šis jautājums tiktu noregulēts.

Vēl viena problēma, ar kuru iepriekš saskarās saules parku attīstītāji, ir rezervētās pieslēgumu jaudas, tādēļ tika ieviesta maksa par jaudu rezervāciju. Jūs redzat, ka tas problēmu ir atrisinājis, vai vienalga ir grūtības plānot projektus tieši pieslēgumu jaudu dēļ?

Mums viennozīmīgi ir jādomā par infrastruktūras tālāku attīstību un stiprināšanu. Pozitīvi ir tas, ka “Sadales tīkls” tieši šim mērķim ir ieguvis finansējumu. Protams, ka drīzāk agrāk nekā vēlāk šis jautājums parādīsies arī “Augstsprieguma tīkla” darba kārtībā.

Savukārt, ja skatāmies uz šodienas situāciju, tad jaudu rezervācijas maksas ieviešana bija solis pareizajā virzienā. Vai tas beigu beigās ļaus sasniegt iecerēto rezultātu, rādīs laiks. Šobrīd rindas uz pieslēgumu jaudām joprojām ir lielas, tādēļ vēl ir grūti pateikt, vai ir sasniegts vēlamais rezultāts. Situācija ir tāda, ka to vietā, kas no rezervācijas ir atteikušies, ir nākuši nākamie rindā un viņiem atkal ir dots laiks, lai pieņemtu lēmumu. Rinda ir diezgan gara, tādēļ reālā aina būs redzama vien pēc kāda laika. Cerams, ka beigās tomēr “papīra tīģeri” tiks atsijāti no reāliem attīstītājiem, kuri ir gatavi investēt. Savukārt, ja ar šo soli nepietiks un attīstītāju joprojām būs pietiekami daudz, tad tālāk jau ir neizbēgami tīkla pilnveides un attīstības jautājums.

Vienlaikus pašlaik projektus ir pieteikušas ļoti daudz un dažādas kompānijas. Taču saules parku mazāk, bet it īpaši vēja parku izveide prasa arī ļoti lielas investīcijas. Vai jūs nesagaidāt, ka daudzi attīstītāji nespēs piesaistīt nepieciešamo finansējumu un beigās mēs atjaunojamās enerģijas ražošanā tomēr redzēsim vien pāris lielus uzņēmumus?

Mēs pašlaik nevaram konkrēti pateikt, kā attīstīsies elektrības cenas ne tuvākajā laikā, ne ilgtermiņā. Ja vidējā un ilgākā termiņā elektrības cenām būs lejupejoša tendence, tas viennozīmīgi radīs izaicinājumus daļai attīstītāju. Kredītu likmes aug, finansēšana ir kļuvusi dārgāka, vasarā saules parku ģenerējošās jaudas gan šogad, gan nākamgad turpinās pieaugt. Tas viss kopā rada spiedienu uz uzņēmumu finansējumu, uz likviditāti un jau šobrīd parādās pirmās indikācijas, ka atsevišķi projekti tiek izlikti pārdošanai. Es domāju, ka uzņēmumu pārņemšanas un apvienošanās darījumi tuvākajā laikā parādīsies arvien vairāk šajā jomā.

Arī jūs redzat darbības paplašināšanas iespējas šādā veidā?

Viennozīmīgi. Mēs esam gatavi gan paši attīstīt un būvēt, gan pārpirkt citu attīstībā esošus vai pabeigtus projektus.

Vai ir paredzams, ka Baltijas tirgū parādīsies arī lieli Eiropas spēlētāji?

Viņi jau šeit ir. Ja mēs kaut vai paskatāmies, kas ir Latvijas Vēja asociācijas biedri, tad mēs redzam ne tikai lielus spēlētājus, bet pat pasaules “top” kompānijas. Skaidrs, ka ne tikai no finansējuma, bet arī no tehnoloģisko procesu viedokļa atkrastes vēja parku būvniecība ir ļoti sarežģīta. Tādēļ pašlaik Baltijā birojus atver lielākie vēja projektu attīstītāji, kuriem ir stratēģiska interese par atkrastes vēja parkiem. Tas arī ir veids, kā šos projektus īstenot, jo tās ir miljardos mērāmas investīcijas, kā arī ir nepieciešama inženiertehniskā kompetence.

Vienlaikus līdz šo projektu īstenošanai vēl būs jāgaida salīdzinoši ilgs laiks. Kā jūs kā elektrības tirgotājs redzat tagadējo situāciju? Cik lielā mērā mēs varam paļauties uz Baltijas valstīs tagad esošajām elektrības ražošanas jaudām un Skandināviju, ņemot vērā, ka Krievijas puse savukārt pašlaik ir aizvērusies?

Visā reģionā, tostarp Skandināvijā, pašlaik ļoti strauji tiek attīstītas jaunas ģenerējošās jaudas. Līdz ar to arvien vairāk elektrības tiek saražots uz vietas reģionā un mazinās atkarība no citiem, kas ir pozitīvi. Starpsavienojumi pašlaik ir pietiekami, lai nodrošinātu nepieciešamo elektroenerģijas importu Baltijas tirgū. Tādēļ šajā ziņā lielām bažām nevajadzētu būt. Arī Baltijas valstīs kopējā ģenerācijas jauda ir pietiekama.

Jautājums tikai kā jau parasti ir par cenu. Pašlaik ir redzams, ka dabasgāzes cenas tirgū mazinās, bet mums viennozīmīgi ir jātiecas uz jaunu ģenerējošo jaudu attīstību no atjaunīgajiem resursiem. Tas ir pareizais risinājums, kā nodrošināt gan uzņēmumu konkurētspēju, gan mājsaimniecībām pieņemamu cenu par elektrību ilgtermiņā.

Tomēr elektrības ražošana no atjaunīgajiem resursiem vienmēr būs svārstīga. Mums nevajag domāt par vēl kaut ko citu?

Attīstās arī citas zaļās tehnoloģijas. Vienlaikus saglabājas arī jau esošās ģenerējošās jaudas – Daugavas hidroelektrostaciju kaskāde, lielās un mazās TEC ar Inčukalna gāzes krātuves priekšrocību.

Latvijas potenciāls elektrības ražošanai no atjaunīgajiem resursiem ir milzīgs. Kopējā ģenerējošā jauda varētu būt pat ap 14 gigavatiem. Ja mēs kaut vai daļu no tā spētu uzbūvēt, tad mēs ar šīm jaudām spētu nodrošināt gan savu pašpatēriņu, gan eksportu uz citiem tirgiem. Piemēram, Polija ir milzīgs elektroenerģijas tirgus, kur pašlaik ir liels ģenerācijas īpatsvars no CO2 intensīva kurināmā. Arī Zviedrija ir paziņojusi, ka 2030.gadā kļūs par importētāju, jo prognozējamo patēriņu nespēs nosegt ar savām ģenerējošajām jaudām. Te es varu atgriezties pie tā, ko teicu jau iepriekš, – kāda ir mūsu enerģētikas politika un stratēģija? Vai mēs gribam izpildīt tikai Eiropas Savienības uzliktos minimālos klimta politikas mērķus vai arī mums ir ambīcijas paveikt kaut ko lielu? Tas savukārt izvirza jautājumu, ko mēs turpmāk darām ar pārvades infrastruktūru? Es, piemēram, domāju, ka jautājums par starpsavienojumu starp Latviju un Zviedriju jau visai drīz kļūs par diskusiju objektu. Taču tad ir vajadzīga skaidrība par mūsu pašu attīstības mērķiem.

Foto: publicitātes attēls