Igaunijas Biznesa skolas rektors: Augstskolām jādomā par to, kā būt noderīgām sabiedrībai un tautsaimniecībai

Mūsdienās galvenais izaicinājums ir padarīt augstāko izglītību atbilstīgu cilvēkiem, kas studē, dažādām tautsaimniecības nozarēm un sabiedrības vajadzībām, intervijā aģentūrai LETA saka Igaunijas Biznesa skolas (IBS) rektors Mēliss Kitsings (Meelis Kitsing). Viņš norāda, ka Latvijas ekonomika ir tajā attīstības posmā, kur joprojām ir vajadzīgi jauni izaugsmes avoti. Tos var dot inovācijas, pētniecība, un tas ir kaut kas tāds, ko augstskolām vajadzētu darīt. Tādēļ augstskolām nevajadzētu nodarboties tikai ar akadēmisko pētniecību, bet tām visu laiku būtu jādomā arī par to, kā veikt praktisku pētniecību, kā būt noderīgām sabiedrībai un tautsaimniecībai.

Ko pašlaik ir aktuāli mācīt biznesa augstskolās? Vai joprojām to pašu, ko pirms 20 vai 10 gadiem?

Domāju, ka Igaunijā, Baltijas valstīs pirms 20 vai 30 gadiem biznesa skolās bija pieprasījums pēc specifiskākām uzņēmējdarbības prasmēm, jo mums tādu īsti nebija. Cilvēki gribēja padziļināti apgūt, piemēram, pamata mārketinga, finanšu zināšanas utt. Šie priekšmeti joprojām ir svarīgi, bet, manuprāt, uzņēmējdarbības izglītība ir visaptveroša sociālo zinātņu izglītība, kas apvieno arī humanitāro zinātņu un IT elementus. Tas nozīmē, ka netiek mācīta specifiski uzņēmējdarbības vadības joma, bet gan plašāk arī dažādas sociālās zinātnes no lietišķā aspekta, kas ir noderīgas ikdienā, turpmākajā dzīvē un lēmumu pieņemšanā. Es gribētu teikt, ka biznesa izglītība ir lietišķās sociālās zinātnes, jo arvien vairāk biznesa līderiem ir jāspēj skatīties ārpus rāmjiem un uz pasaulē notiekošo. Biznesa vadībā runa nav tikai par peļņas maksimizēšanu, bet arī par biznesa ietekmi uz sabiedrību un citiem svarīgiem jautājumiem. To īsti nevar aptvert, ja studijas nav plašākas par šauru finanšu vai mārketinga jomu, jo tikai ar to nevar iegūt plašāku pasaules redzējumu.

Jūsu augstskolā nesen ir sākts jauns kurss par krīzes menedžmentu. Cik aktuāls jautājums pašām augstskolām ir krīžu vadības prasmes?

Domāju, ka tās ir ārkārtīgi nepieciešamas, jo arī visām universitātēm pēdējo gadu laikā ir nācies pieņemt straujus lēmumus. Piemēram, Covid-19 laiks daudz ko mainīja. Mūsu gadījumā runa nebija tikai par notiekošo Igaunijā, mēs darbojamies arī Helsinkos, Somijā, tāpēc mums faktiski visu laiku bija jābūt atvērtiem un gataviem reaģēt. Noteikumi Somijā un Igaunijā bija jāņem vērā, turklāt bija jāņem vērā arī noteikumi konkrētajās pašvaldībās, kurās strādājam, tāpēc šajā ziņā spēja reaģēt uz krīzi ir ārkārtīgi svarīga.

Tāpat nācās sastapties ar Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā un karu. Mēs saskaramies ar tādiem jautājumiem – cik daudz krievu studentu jums ir, kāds ir jūsu lēmums, kāda veida partneruniversitātes jums ir Krievijā, ko vajadzētu darīt? Mēs pārtraucām attiecības ar Ekonomikas augstskolu Maskavā un to izdarījām nekavējoties. Tas bija ļoti labs lēmums, jo pēc dažām nedēļām Krievijas universitāšu rektori, ieskaitot Ekonomikas augstskolu, uzrakstīja vēstuli, kurā pauda atbalstu Putinam.

Tāpat, protams, nesenā ekonomiskā situācija un straujā inflācija. Mēs esam privāta augstskola un iekasējam mācību maksu, tāpēc uzreiz saskaramies arī ar jautājumiem, vai studenti mācību maksu var atļauties, un arī pašas augstskolas izmaksu bāze pieaug, jo mums ir vairāk nekā 100 pilna laika darbinieku, kā arī nepilna laika darbinieki, kuri arī cenšas savilkt kopā galus. Ir nepārtraukti jādomā, kā veidot noturību un kā no krīzes izkļūt vēl stiprākiem, nezaudējot iespējas.

Kādi ir lielākie izaicinājumi, ar kuriem universitātes varētu saskarties tuvākajos gados?

Es domāju, ka lielākais izaicinājums ir tāds, ka šobrīd var mācīties tik daudzos un dažādos veidos. Ja vēlaties noklausīties lekciju, to var izdarīt “YouTube”, kur ir ļoti daudz bezmaksas lekciju, ja ir kādi neskaidri jautājumi, tad tos var uzdot dažādajiem mākslīgā intelekta rīkiem, kā “ChatGPT”, kuri nu jau ir ļoti strauji attīstījušies. Šajā kontekstā augstskolām patiešām ir jāpārdomā sava loma.

Kad es sāku studijas Tartu Universitātē 90.gados, galvenais veids, kā universitātes strādāja ar studentiem, bija profesors, kurš lasīja lekciju, un lielāko daļu laika studenti sēdēja klusumā un rakstīja piezīmes. Dažiem profesoriem pat nepatika, ja studenti uzdeva jautājumus. Šāds modelis vairs nedarbojas, jo lekcijas var ierakstīt, tās var skatīties no jebkuras vietas, tādēļ vairs nav pat iemesla fiziski nākt uz universitātes ēku. Tāpēc ir jādara kaut kas interaktīvs, ir jāizmanto tas, ka visi gudrie jaunieši ir vienā telpā, ir jārīko diskusijas, eksperimenti, jāīsteno projekti.

IBS mēs ne tikai mācām. Mēs veicam arī uzņēmējdarbību, un daži no mūsu studentiem jau studiju laikā ir dibinājuši uzņēmumus, kas ir ļoti veiksmīgi, piemēram, “Ready Player Me”, kas nesen pārcēla savu galveno mītni uz Ņujorku. Mēs kā augstskola to atbalstījām, ieguldījām viņu uzņēmumā. Līdz ar to augstskolas var darīt kaut ko praktiski un izmantot to, ka vienā ēkā ir daudz gudru jaunu cilvēku, nevis tikai stāstīt, ko viņiem vajadzētu darīt.

Kā jūs vērtējat augstākās izglītības sistēmu Baltijā kopumā? Vai mums ir modernas augstskolas vai arī esam vēl tālu no tā?

Manuprāt, mēs esam diezgan labi attīstījušies. Bet kopumā es teiktu, ka augstskolas mainās ļoti lēni. Dažas no Baltijas universitātēm pastāv jau 100 un vairāk gadu, tām ir tradīcijas, un ir vajadzīgs ilgs laiks, lai notiktu izmaiņas. Mums Baltijā ir dažas patiešām labas augstskolas, bet ir arī tādas, kurās ir nepieciešami uzlabojumi.

Ja salīdzinām, piemēram, Igauniju un Latviju, man ir radies iespaids, ka Igaunijā pēdējo desmitgažu laikā augstskolu vide ir kļuvusi konsolidētāka. Es nāku no Igaunijas biznesa skolas, kas tagad ir vienīgā privātā augstskola. Taču, ja mēs atceramies vēsturi, tad Igaunijā bija daudz privāto augstskolu. Tās vai nu ir iekļāvušās valsts augstskolās, vai arī beigušas pastāvēt. Latvijā augstskolu vide ir mazliet daudzveidīgāka, lai gan tagad ir redzams, ka dažas augstskolas tiek apvienotas.

Arī Igaunijā ir notikušas diskusijas par to, vai mums vispār vajag tik daudz augstskolu kā pašlaik, varbūt pietiktu ar vienu vai divām. Bet es domāju, ka ir noderīgi, ja joprojām ir dažādība, jo mums ir jāpiedāvā cilvēkiem ļoti dažādas zināšanas. Nav tā, ka viena domāšanas skola ir pareizā vai viens skatījums ir pareizais. Ja ir ļoti maz augstskolu, tad tas neveicina zināšanu daudzveidību. Tāpat ir jāpatur prātā, it īpaši attiecībā uz valsts augstskolām, ka jūs jau nedarbojaties tikai Latvijā vai Igaunijā, bet jūs darbojaties globāli. Piemēram, daudzām Igaunijas augstskolām, kas vēlas piesaistīt studentus, mūsdienās nākas atzīt, ka daudzi igauņu vidusskolu absolventi tagad vēlas studēt, piemēram, tādās vietās kā Nīderlande. Līdz ar to Igaunijas un Latvijas augstskolas vairs nekonkurē tikai savas valsts iekšienē. Nākas paskatīties spogulī un pajautāt, ko augstskolas Nīderlandē dara labāk?

Vai jūs varat nosaukt arī Baltijas augstskolu un augstākās izglītības stiprās puses?

Es teiktu, ka galvenā stiprā puse ir tā, ka mēs esam salīdzinoši mazas, atvērtas ekonomikas. Tas mums liek skatīties uz pārējo pasauli, liek apgūt dažādas valodas. Starptautiskajā vidē tas ir ļoti svarīgi.

Latvijā diezgan bieži tiek salīdzināta Igaunijas un Latvijas izglītības sistēma un Igaunijas sistēma tiek vērtēta kā veiksmīgāka. Kas jūsu skatījumā ir galvenās Latvijas izglītības sistēmas problēmas, kādēļ tā ir?

Ziniet, izaicinājumi ir arī Igaunijas augstskolās.

Es esmu strādājis pie dažiem projektiem šeit, Latvijā, kas attiecas uz augstāko izglītību un pētniecību, un esmu bijis iesaistīts arī dažās akreditācijas komandās.

Mūsdienās galvenais izaicinājums ir padarīt augstāko izglītību atbilstīgu. Padarīt to atbilstīgu cilvēkiem, kas studē, kā arī padarīt to atbilstīgu dažādām tautsaimniecības nozarēm, padarīt to atbilstīgu sabiedrības vajadzībām. Protams, vienmēr var teikt, ka mācīties jebko ir noderīgi, ka universitātēm ir akadēmiskā brīvība un tās var darīt, kā vien vēlas, bet es domāju, ka, piemēram, Latvijas ekonomika ir tajā attīstības posmā, kur joprojām ir vajadzīgi jauni izaugsmes avoti. Tos var dot inovācijas, pētniecība, un tas ir kaut kas tāds, ko augstskolām vajadzētu darīt. Tām nevajadzētu nodarboties tikai ar akadēmisko pētniecību, bet tām visu laiku būtu jādomā arī par to, kā veikt praktisku pētniecību, kā būt noderīgām sabiedrībai un tautsaimniecībai. Dažkārt akadēmiķi, manuprāt, domā, ka praktiskāki pētījumi nav kaut kas tik foršs vai tik svarīgs, bet es teiktu, ka tas ir tikpat svarīgi kā akadēmiskie pētījumi. Tāpat pētniecība ir jāiekļauj arī mācībās.

Dažkārt akadēmiskajā vidē es redzu tādu kā lineāru attieksmi, ka mēs esam šeit, augšā, un nodarbojamies ar svarīgām akadēmiskām lietām. Tomēr tas ir apļveida process, un bieži vien lieliskas idejas akadēmiskajiem pētījumiem rodas tieši tad, kad jūs mēģināt atrisināt kādu praktisku problēmu.

Vai, jūsuprāt, valdības pietiekami sadarbojas ar pētniekiem?

Mana atbilde ir “nē”. Viena no galvenajām problēmām, ko esmu redzējis, ir komunikācija, jo pētnieki nerunā vienā valodā ar politikas veidotājiem un politikas veidotāji nesaprot pētniekus. Dažreiz daudz kas tiek pazaudēts tulkojumā. Mums vajag vairāk cilvēku, kas spēj akadēmiskajā vidē notiekošo nodot politikas veidotājiem tā, lai politikas veidotāji to saprastu. Tas ir ļoti svarīgi.

Pirms kļuvu par IBS rektoru, es gandrīz četrus gadus strādāju “Foresight Center”, kas ir Igaunijas parlamenta ideju laboratorija. Mēs tieši to centāmies darīt, un mums ir vajadzīgi cilvēki un organizācijas, kas ar to nodarbojas. Akadēmiķiem nevajadzētu sagaidīt, ka viņi uzrakstīs kādu labu akadēmisku darbu un tad politikas veidotāji dosies uz kādu akadēmisku datubāzi, meklēs rakstus un teiks: mums šis ir jāizmanto! Savstarpēja saziņa ir ļoti svarīga. Tāpat ļoti svarīga loma ir masu medijiem, kuri interesantus pētījumus var “pārtulkot” un padarīt saprotamus plašākai auditorijai.

Vai augstākās izglītības sistēmai vairāk būtu jākoncentrējas uz speciālistu gatavošanu darba tirgum? Vai svarīgākas tomēr ir pētniecības jomas, ar kurām nodarbojas augstskolas?

Es nedomāju, ka tie ir savstarpēji izslēdzoši mērķi, jautājums ir tikai par to, kam tiek pievērsta lielāka uzmanība. Es domāju, ka pētniecība, laba pētniecība var veicināt arī labu un darba tirgū noderīgu prasmju attīstību. Piemēram, viena lieta, ko darām mēs, ir nākotnes attīstības scenāriju veidošana. Pirms pieciem gadiem mēs rīkojām uz scenārijiem balstītu vasaras skolu produktu dizaina studentiem Tallinas Mākslas universitātē, uz kuru ieradās dalībnieki no daudzām valstīm. Mēs prezentējām scenārijus par iespējamajiem nākotnes darbiem, un uzdevums bija domāt par to, kādi produkti tiem varētu būt vajadzīgi, un izstrādāt produktu prototipus. Šādā veidā var apvienot pētniecību ar praktisko prasmju attīstību.

Latvijā bieži ir dzirdams, ka augstskolas gatavo pārāk daudz juristu, ekonomistu, komunikāciju speciālistu, bet trūkst inženieru, IT speciālistu. Kā ir Igaunijā?

Igaunijā mums ir tādas pašas debates. Nesen es uzstājos Igaunijas Darba devēju asociācijas ikgadējā sanāksmē, un uzreiz pēc tam pie manis vērsās viens igauņu vecās skolas rūpnieks un jautāja, kāpēc jūs mācāt biznesa vadību, kāpēc jūs neapmācāt inženierus, mums ir vajadzīgi inženieri! Protams, mums ir vajadzīgi inženieri. Tas ir mazliet līdzīgi debatēm ASV, kas savulaik notika starp Bilu Geitsu un Stīvu Džobsu, kad Geitss teica, ka mums vajag vairāk inženieru, bet Džobss teica, ka labi, mums vajag inženierus, bet mums vajag arī radošus cilvēkus, jo “iPhone” nav saistīts tikai ar inženierzinātnēm, bet arī ar dizainu un mārketingu. Tātad ir vajadzīgi abi.

Tehnoloģijas pašlaik attīstās tik strauji, un mēs īsti pat nezinām, kāda veida profesijas būs vajadzīgas nākotnē, kādas prasmes aizstās tehnoloģijas, it īpaši ņemot vērā mākslīgā intelekta straujo attīstību. Tāpēc mums kopumā ir vajadzīgi izglītotāki cilvēki, kas ir spējīgi pielāgoties, kas ir elastīgi, kas var apgūt jaunas lietas.

Būtībā tas, ko jūs darāt universitātē, ir tas, ka jūs mācāties mācīties. Vairs nav tā, ka es tagad trīs gadus esmu studējis jurisprudenci un būšu jurists visu atlikušo mūžu, man vairs nekas nav jāmācās. Jūs būtībā apgūstat mācīšanās prasmes. No šī viedokļa tu vari studēt, ko gribi, bet ir jāsaglabā spēja būt atvērtam un gatavam mācīties nepārtraukti. Piemēram, mūsu MBA programmā pēdējā laikā bija daudz kādreizējo inženierzinātņu studentu. Viņi strādā kā inženieri, bet ir sapratuši, ka viņiem nepieciešamas arī vadības prasmes. Un var būt arī otrādi, kāds sāk ar kādu citu disciplīnu un pēc tam pāriet uz inženierzinātnēm.

Svarīga ir pastāvīga mācīšanās, nevis tikai paļaušanās uz grādu, ko esat ieguvis uzreiz pēc vidusskolas, jo situācijas un vajadzības mainās diezgan strauji. Mēs vairs nevaram izmantot šo veco modeli, ka jūs kādu izglītojat 19 vai 20 gadu vecumā, un viss.

Cik labi augstākās izglītības iestādes atbilst studentu vajadzībām?

Ir ļoti svarīgi būt orientētam uz studentiem un nepārtraukti nodrošināt atgriezenisko saiti.

Vēsturiski augstskolas pārāk daudz ir koncentrējušās uz piedāvājumu un mazāk uz pieprasījumu. Ar piedāvājumu es domāju attieksmi, ka mēs te esam izcili profesori, mēs esam liela iestāde un mēs jums pateiksim, kā lietas darbojas.

Studentu atsauksmes ir ne tikai atgriezeniskā saite, bet arī kvalitātes nodrošināšana, jo tad jūs zināt, kas ir jāuzlabo un kas ir jāattīsta. Īpaši svarīgi tas ir mūsu gadījumā, jo, kā jau minēju, mēs esam privāta augstskola un mums ir mācību maksa. Ikviens var doties studēt uz kādu universitāti bez mācību maksas, un mums viņi ir jāpārliecina, ka ir jēga maksāt naudu. Veids, kā mēs to darām, ir tieši tāds, ka ņemam vērā studentu atsauksmes, esam ļoti orientēti uz studentiem. Piemēram, mēs neveidojam lielas grupas, lai varētu nodrošināt interaktīvu mācību procesu. Ja jums ir liela grupa, jūs galu galā vienkārši lasiet lekciju un daudz grūtāk ir nodrošināt interaktīvu mācīšanos, kurā ir iesaistīti visi. Mēs apkopojam atsauksmes jau kursa sākumā, nevis tikai tad, kad tas ir beidzies. Es arī domāju, ka, attīstoties mākslīgā intelekta tehnoloģijām, varētu būt atgriezeniskā saite, kas tiek pastāvīgi ģenerēta un sūtītu sava veida signālus pasniedzējiem vai skolas administrācijai. Tomēr, kā jau teicu iepriekš, izaicinājums ir tas, ka augstskolas kustas uz priekšu salīdzinoši lēni un ir šī piedāvājumā balstītā pieeja, it īpaši, ja naudas devējs ir valsts.

Demogrāfiskā situācija Baltijas valstīs nav īpaši spoža un potenciālo studentu skaits samazinās. Vai visas Baltijas augstskolas izdzīvos?

Konsolidācija noteikti notiks. Es iepriekš minēju, ka augstākās izglītības sistēmā Latvijā ir lielāka daudzveidība, bet arī Latvijā ir vairāk jākonsolidējas.

Bet galvenais ir, ka mums nevajadzētu domāt tikai par studentiem, kas mums ir šeit, Baltijā. Mums vajadzētu domāt par to, kā mēs varam augt, kā mēs varam iegūt vairāk studentu un kā veidot izglītības eksportu. Viens no veidiem ir atvest studentus uz šejieni, bet jūs varat arī izveidot mācību centrus citās valstīs. Piemēram, mūsu augstskolai ir centrs Helsinkos. Pēdējā gada laikā esmu bijis trīs reizes Indijā, kas ir ļoti augošs tirgus. Katru gadu Indijā ir simtiem tūkstošu studentu, kas vēlas studēt ārzemēs, kā arī tur tiek dibinātas jaunas universitātes. Proti, tas nenozīmē, ka jums šeit ir jāuzņem visi Indijas studenti, bet jūs varat domāt par sadarbības līgumiem ar Indijas universitātēm, virkne labu augstskolu no ASV, Anglijas un Austrālijas ir izveidojušas mācību centrus Indijā. Ir daudz piemēru, ko ir iespējams darīt.

Baltijas augstskolām vajadzētu domāt par izglītības eksportu, jo izglītība ir augstas pievienotās vērtības pakalpojums, jo īpaši šajos ekonomiskajos apstākļos, kad eksportam neveicas tik labi, jo īpaši Igaunijas gadījumā. Ir jādomā par to, kā eksportēt vairāk pakalpojumu, un izglītības pakalpojumu eksports būtu kaut kas tāds, ko, manuprāt, vajadzētu apsvērt visām Baltijas valstu augstskolām.

Kas palīdzētu piesaistīt citu valstu akadēmisko personālu? Vai augstskolām vispār būtu jāpievērš uzmanība šim jautājumam?

Tas ir grūts jautājums. Pirms kļūšanas par rektoru es nodarbojos tieši ar to, ka personīgi intervēju diezgan daudz cilvēku no visas pasaules un mēģināju viņus pieņemt darbā IBS. Tas vienmēr ir grūti, jo mēs nevaram konkurēt, piemēram, ar ASV universitātēm algu ziņā, tādēļ ir ļoti grūti pārliecināt kādu, kuram svarīgākais ir atalgojuma jautājums. Bet daudziem akadēmiķiem ir arī citi stimuli, un jums tie ir jāatrod. Piemēram, Igaunijas gadījumā īpaši noderīga ir bijusi mūsu jaunuzņēmumu ekosistēma. Mums Igaunijā apmēram 10 uzņēmumi ir tā saucamie vienradži, un daži no tiem ir globāli uzņēmumi. Tie nodarbina darbiniekus visā pasaulē, un man ir izdevies piesaistīt dažus mācībspēkus no ASV, jo viņu dzīvesbiedrs ir dabūjis darbu šādā uzņēmumā un viņi tik un tā ar ģimeni pārceļas uz Igauniju. Turklāt dažkārt runa nav tikai par izglītību, bet arī par uzņēmējdarbības ekosistēmas paplašināšanu ap mums, jo strauja jaunuzņēmumu darbības paplašināšanās apvienojumā ar augstskolām padara šo vidi pievilcīgāku talantiem no ārzemēm.

Protams, ka mums kā mazai augstskolai ir grūti konkurēt akadēmiskā ziņā ar tādām vietām kā Minhenes Tehniskā universitāte vai Londonas Ekonomikas skola, Oksforda vai Kembridža, bet caur šo biznesa ekosistēmu, kas savieno izglītību un uzņēmējdarbību, mēs faktiski varam konkurēt.

Līdzīgā veidā Latvija un Rīga var domāt par to, kas šeit ir pievilcīgas lietas talantiem. Katrai augstskolai par to ir jādomā.

Ja atgriežamies pie ārvalstu studentiem, tad Latvijā ir redzams, ka pēc studentu vīzas iegūšanas daudzi no viņiem nestudē, bet gan strādā. Kā ir Igaunijā?

Arī Igaunijā ir tādas bažas. Mēs tagad pat esam nonākuši citā galējībā, ka patiesībā ir ļoti grūti aicināt studentus no noteiktām valstīm. Imigrācijas noteikumi ir tik stingri, ka mums tas ir radījis problēmas, turklāt ne tikai studentu gadījumā, bet pat fakultātes darbinieku nolīgšanā.

Tam ir daudz sakara ar vēsturi. Agrāk bija konkrētas augstskolas, kuras pat vairs nepastāv, kas atveda daudz studentu, piemēram, no Nigērijas. Tāds bija viņu biznesa modelis. Es domāju, ka viņi ar to aizgāja pārāk tālu. Bet tagad mēs esam nonākuši otrā spektra galā. Mūsu augstskolā lielākā daļa studentu nāk no Eiropas Savienības (ES). Mums ir daudz somu studentu, arī studenti no Francijas, Itālijas. Mums ir arī studenti no valstīm, kas nav ES, – kopumā no 40 dažādām valstīm, bet vīzu saņemšana un visas pārējās izmaksas ir ļoti augstas.

Tāpēc es domāju, ka augstskolām ir jāsakārto sava darbība un patiešām jānodrošina, ka studenti te ierodas studēt. Protams, viņi var strādāt paralēli, bet studijām ir jābūt galvenajam. Tajā pašā laikā šajā ekonomiskajā situācijā un demogrāfiskajā situācijā mums ir vajadzīgi jauni kvalificēti cilvēki. Tāpēc mums ir jābūt arī nedaudz niansētākiem attiecībā uz imigrācijas noteikumiem.

Tomēr kā atrisināt šo problēmu, ka studenti no citām valstīm ierodas Latvijā vai Igaunijā un studē tikai formāli uz papīra?

Šī problēma pamatā attiecas uz studentiem, kuri ierodas no nabadzīgākām attīstības valstīm, un es domāju, ka galvenais solis ir uzraudzīt to, kurš viņus piesaista. Dažas augstskolas vienkārši piesaista studentus no šīm valstīm, lai pelnītu naudu, un nepievērš īpašu uzmanību studentu atlasei. Kā jau es minēju, es daudz esmu bijis Indijā, un, ziniet, jūs nepieņemat studentus no Indijas, vienkārši izliekot milzīgu reklāmas stendu. Tad jūs saņemat visdažādākos cilvēkus, un dažiem no viņiem nevajadzētu ierasties jūsu augstskolā. Veids, kā jums vajadzētu strādāt tādās vietās kā Indija, ir izvēloties dažus augstākā līmeņa partnerus, augstākā līmeņa universitātes, jo Indijā ir dažas pasaules līmeņa universitātes, kas ir novērtētas augstāk nekā jebkura no Baltijas universitātēm. Ja jūs piesaistiet studentus sadarbībā ar šīm augstskolām, viņi jau iepriekš atlasa cilvēkus, kuriem ir attiecīgās iespējas. Tas ir pareizais process, nevis došanās uz 1,4 miljardu iedzīvotāju valsti, mēģinot pārliecināt kādu nejaušu puisi no ielas studēt Baltijā.

Es minēju Indijas piemēru, bet tas pats attiecas uz jebkuru citu valsti.

No kurām valstīm Baltijas augstskolām vajadzētu mēģināt piesaistīt studentus, ja mēs runājam par izglītību kā eksportu?

To ir grūti pateikt vispārīgi, jo daudz ir atkarīgs, piemēram, no tā, ko jūs piedāvājat un kādas ir jūsu priekšrocības. Mūsu pieeja IBS ir tāda, ka mēs galvenokārt orientējamies uz cilvēkiem no ES. Piemēram, mēs mēģinām piesaistīt cilvēkus no Vācijas, turklāt no konkrētiem Vācijas reģioniem. Ir jāuzdod jautājums, kāda ir Igaunijas priekšrocība un kāda ir IBS priekšrocība? Tas ir tas, ko es jau minēju, – mēs varam piedāvāt sava veida ekosistēmu un teikt, ka mēs šajā ziņā esam labāki nekā daudzas vietas Vācijā. Līdzīgi, es domāju, arī Latvijas augstskolām vajadzētu domāt – kas ir to priekšrocības?

Protams, tas, kāpēc mēs vairāk koncentrējamies uz ES, nevis uz citām pasaules daļām, ir saistīts ar imigrācijas noteikumu realitāti. Tomēr tas nenozīmē, ka tādas vietas kā Indija ir jāizslēdz. Tā vietā ir jādomā, kā mēs varam darīt lietas tur. Piemēram, var rīkot tiešsaistes kursus vai izveidot “pop-up” mācību centrus vai sadarboties ar vietējām augstskolām. Ir dažādi veidi, kā jūs varat iesaistīt studentus citās valstīs, un viņiem nav obligāti jābrauc uz Latviju vai Igauniju. Piemēram, mēs savulaik izveidojām mācību centru Somijā, lai somu studentiem nebūtu jāpārceļas uz Tallinu.

Vairākas Latvijas augstskolas ir izvirzījušas mērķi iekļūt pasaules augstskolu reitingu “top 500”. Cik nozīmīgi tas ir – augstskolām, studentiem, valstīm?

Es negribētu pārspīlēt reitingu nozīmi. Visbiežāk lēmums doties kaut kur studēt ir daudz niansētāks nekā vienkārši skatīšanās uz reitingiem. Turklāt nozīmīga reitingu sastāvdaļa ir pētniecības rezultāti. Tomēr tas uzreiz nenozīmē, ka universitāte ar ļoti spēcīgu pētniecību, kas var būt salīdzinoši augstu reitingos, automātiski nodrošina ļoti labu studiju kvalitāti.

Baltijā visaugstākais reitings ir Tartu Universitātei, kuru es pats esmu absolvējis. Tomēr es teikšu, ka mums nevajadzētu tik daudz skatīties uz reitingiem, bet mums vajadzētu domāt praktiskāk. Piemēram, kā padarīt mūsu izglītību atbilstīgu, kā mēs mācām jauniešus un cilvēkus, kas nav tik jauni.

Tas ir jauki būt augstāk reitingos, bet es nedomāju, ka, ja tu komunicē, ka esi “top 500”, kaut kas milzīgi mainās. Citādāk būtu, ja tu būtu “top 5”. Patiesībā esmu studējis dažās universitātēs, kas ir diezgan augstu šajos reitingos, bet es neatceros, ka tās īpaši to uzsvērtu. Varbūt es kaut ko palaidu garām (smejas).

Jā, tas ir labi, ja ir kaut kādi izmērāmi mērķi, bet, iespējams, mums nevajadzētu pārspīlēt vai pārlieku uzsvērt tieši reitingus. Ir daudz lietu, kuras reitingos neņem vērā, un, ja runājam godīgi, dažas ļoti labas universitātes ir apzināti “izkritušas” no šiem reitingiem, jo tās saka, ka reitingos nemēra lietas, kas ir patiešām svarīgas.

Ko, jūsuprāt, Baltijas augstskolām jāmācās no pasaules prestižākajām universitātēm?

Labākais, ko es esmu redzējis, ir tās augstskolas, kuras nenodala akadēmiskos un lietišķos pētījumus un citas lietas, bet redz to kā apļveida procesu.

Man somā ir “Bose” austiņas. Šis uzņēmums nes Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta (MTI) profesora Amara Boses vārdu, un viņš bija ne tikai akadēmiķis, bet izveidoja arī uzņēmumu, kas tostarp ražo austiņas. Jūs tirgū austiņas varat nopirkt arī par 1 ASV dolāru, bet viņam izdevās tās pārdot par 300 ASV dolāriem, jo to izveidē ir ieguldīti apjomīgi pētījumi par akustiku, un arī MTI pieder neliela daļa šajā uzņēmumā. Tas ir piemērs, kā jūs varat būt lielisks akadēmiķis un varat arī veikt kaut ko tādu, kur lietišķie un fundamentālie pētījumi iet roku rokā. Tas attiecas arī uz mācīšanu.

Ir apņemšanās arī augstskolās ievērot vides, sociālos un pārvaldības (ESG) aspektus. Tas ir arī viens no jaunajiem kritērijiem reitingu noteikšanā. Kam šajā kontekstā augstskolām būtu jāpievērš lielākā uzmanība?

Tas ir svarīgi. Mūsu augstskolā tas aptver visu, sākot no tā, kā tiek apsaimniekoti atkritumi, un beidzot ar to, ka mēs esam veikuši ieguldījumus saules enerģijas parkos.

Tāpat tas attiecas uz mācību saturu. Mēs jau ceturto reizi organizēsim vasaras skolu par digitalizāciju un ilgtspēju, meklējot saikni starp ilgtspēju un digitālajiem risinājumiem. Piemēram, ja jūs izmantojat mākslīgo intelektu, tad tam ir nepieciešams daudz datu. Tātad jums ir vajadzīgi datu centri, kas savukārt patērē daudz elektrības, citus resursus. Tātad tas viss ir saistīts ar ilgtspēju, tas nav tikai digitālais rīks, kam ar to nav nekādas saistības. Līdz ar to šos jautājumus var integrēt dažādos kursos un mācību priekšmetos.

Tāpat tam var veltīt pētījumus. Piemēram, mums pasūtīja pētījumu, kura laikā mēs aptaujājām aptuveni 500 Igaunijas uzņēmumu, mēģinot saprast, ko tiem nozīmē ES Zaļais kurss. Problēma ir tā, ka par to daudz tiek runāts makroekonomikas politikas līmenī, bet daudziem uzņēmumiem, jo īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, ir grūti saprast, ko tas nozīmē mums, kas mums būtu jādara, kādam jābūt mūsu uzņēmējdarbības modelim? Šajā jautājumā mēs atkal varam atgriezties pie augstskolām un tā, ko tās var dot. Augstskolām vajadzētu ne tik daudz runāt vispārējā makroekonomikas līmenī, bet censties palīdzēt konkrētā uzņēmējdarbībā, dodot idejas, kā to padarīt ilgtspējīgāku. Lielie uzņēmumi ar šo jautājumu tiks galā paši, bet, manuprāt, lielākajai daļai mazo un vidējo uzņēmumu Baltijā šajā jomā ir vajadzīga palīdzība, un augstskolas var padomāt, kā tās var būt noderīgas. Mūsu pētījums parāda, ka atsevišķās nozarēs, atsevišķās jomās daudzi Igaunijas uzņēmumi ES Zaļo kursu saskata kā iespēju, bet mazie un vidējie uzņēmumi bieži jūtas kā pazuduši un īsti nezina, ko darīt.

Vēl viena aktuāla lieta ES ir digitālā transformācija. Cik lielā mērā Baltijas augstskolas izmanto, piemēram, mākslīgo intelektu?

Izskatās, ka daudzas augstskolas bija savā ziņā pārsteigtas par straujo attīstību mākslīgā intelekta radīšanā. Turklāt ne tikai augstskolas Baltijā, bet augstskolas kopumā. Vēl pirms 10 gadiem liela daļa no šīs attīstības notika augstskolās, bet tad daudzi pētnieki aizgāja no universitātēm un tagad lielākoties strādā privātos uzņēmumos. Tāpēc augstskolas zināmā mērā šajā jautājumā ir palikušas iepakaļus.

Kas attiecas uz izmantošanu, tad es neko daudz nezinu par Latviju, bet Igaunijas augstskolas kopumā cenšas mākslīgo intelektu izmantot, ļauj to izmantot un ir izstrādātas vadlīnijas, kā to izmantot, piemēram, jums ir jānorāda, ka darbā ir izmantoti mākslīgā intelekta rīki.

Tomēr augstskolās ir akadēmiskā brīvība, tādēļ pieeja var būt ļoti atšķirīga. Ir pasniedzēji, kas to pieņem un integrē mācību procesā, ir citi, kas gluži pretēji – atgriežas pie vecās skolas, piemēram, mutiskajiem eksāmeniem un tā, ka atbildes ir jāraksta ar roku.

Es noteikti mākslīgo intelektu uzskatu par kaut ko tādu, ko mums vajadzētu vairāk izmantot un mēģināt padomāt, kā mēs to varētu vairāk integrēt studijās. Kā jau es teicu iepriekš, piemēram, to varētu integrēt atgriezeniskās saites mehānismos ar studentiem utt.

Kādi ir digitālās transformācijas iespējamie riski, ja mēs runājam par augstākās izglītības sistēmu?

Potenciālie riski nav saistīti tikai ar augstskolām, bet kopumā ar visu izglītību un jebkuru darbību, kas saistīta ar digitālajām tehnoloģijām. Mēs daudz runājam par ekrāna atkarību, ar ko saskaras jaunākā paaudze. Mums ir jāpadomā par to, ar ko mēs, cilvēki, atšķiramies no mašīnām. Un pastāv risks, ka mēs nepietiekami attīstām to, kas piemīt tikai cilvēkiem, – radošumu, iztēli un visu pārējo, kas mūs atšķir no mākslīgā intelekta. Mums ir jādomā par to, kā mēs patiesībā to pielietojam. Ne visam ir jābūt digitalizētam, jums joprojām ir vajadzīga cilvēciska mijiedarbība. Protams, var kā eksperimentu izveidot mācību kursu, kas ir pilnībā automatizēts, jūs sarunājaties ar mākslīgo intelektu un mācību laikā neredzat nevienu citu cilvēku. Tomēr es domāju, ka augstskolām joprojām ir jābūt centrētām uz cilvēciskumu un tam joprojām vajadzētu būt klātesošam augstākajā izglītībā.

Izglītības iestādes arvien vairāk piedāvā arī mūžizglītības programmas vai kursus cilvēkiem, kuri jau sen ir ieguvuši izglītību. Cik liels pieprasījums ir pēc tā?

Milzīgs. Tā ir viena no lielākajām tendencēm, un es redzu, ka tā augs arī turpmāk. Augstskolām patiešām ir jādomā, ko šajā jomā darīt un kādus “mikrodiplomus” piedāvāt iegūt. Turklāt būtībā tas ļauj jums īstenot elastīgāku pieeju mācībām, jo jūs kādu kursu varat apgūt pamatstudiju ietvaros un saņemt par to kredītpunktus, bet jūs to varat apgūt arī ārpus pamatstudijām un vienu gadu saņemt “mikrodiplomu” par viena mācību kursa apgūšanu, nākamajā – par cita, turklāt pat kādā citā augstskolā, un beigās tos kombinēt. Tā ir elastīga, moduļos balstīta mācīšanās. Tā jau ir spēcīga tendence, un cilvēkiem pēc tā būs arvien lielāks pieprasījums.

Mēs paši redzam, ka mūsu studenti jau otrajā vai trešajā kursā iegūst labus darbus, tādēļ mūsdienās jūs vairs nevarat sagaidīt, ka studenti studēs pilnu laiku līdz pat maģistra grāda saņemšanai, un ir vajadzīga daudz elastīgāka pieeja.

Es uzskatu, ka mūžizglītībai būs arvien lielāka nozīme. Tāpat mūsdienās vairs nevar tik skaidri nošķirt tā saucamo formālo izglītību, pēc kuras iegūšanas jūs iegūstat bakalaura un maģistra grādu, un mūžizglītību. Patiesībā tās arvien vairāk integrējas, un šajā virzienā iet visa izglītības sistēma, it īpaši augstākās izglītības līmenī.

Vai tas un arī pieprasījuma pieaugums pēc digitāliem kursiem mainīs veidu, kā mēs kopumā lūkosimies uz augstākās izglītības sistēmu?

Augstskolām ir daudz vairāk jādomā, kāpēc studenti tur gribētu mācīties, kādi ir iemesli.

Mana pieredze rāda arī to, ka digitālā mācīšanās dažkārt ir vienkāršāka, bet ļoti svarīgs ir arī cilvēciskās mijiedarbības faktors. Mēs zinām, ka cilvēkiem rodas “Zoom” nogurums un līdzīgas problēmas, tādēļ vienmēr ir jābūt iesaistītam cilvēciskajam elementam. Vienlaikus mums ir jādomā, ka tas nevar būt vecais veids, vairs nevar vienkārši sapulcināt cilvēkus kopā un nolasīt viņiem lekciju vai kaut ko tamlīdzīgu. Tāpēc, īpaši MBA programmās, tas nav tikai profesors, kurš stāsta par jomu, kur viņš ir eksperts, bet cilvēki mācās arī cits no cita. Protams, jūs varat mācīties arī digitāli, bet, manuprāt, joprojām daudz ir priekšrocību, ko sniedz tikšanās viens pret vienu vai tikšanās grupā un diskusijas grupā, un to jūs nevarat izdarīt digitāli. It īpaši sarežģītākās ekosistēmās daudzas zināšanas ir tās, ko sauc par klusajām zināšanām. Tās nav viegli pārnesamas, jūs mācāties, darot vai atrodoties kāda cita cilvēka tuvumā, skatoties, kā viņš dara lietas. Šāda veida zināšanas ir grūti nodot tiešsaistes formātā. Cilvēki daudz runā arī par tiešsaistes izglītības uzņēmumiem, bet jums ir arī jāskatās uz studiju pārtraukšanas rādītājiem tajos, kas ir milzīgi.

Mums ir vajadzīgi citi cilvēki, un augstskolām patiešām ir nopietni par to jādomā. Piemēram, kad es 90.gadu sākumā studēju Tartu Universitātē, es teiktu, ka man ļoti vērtīgs elements bija vienkārši doties uz Tartu un pavadīt laiku Tartu Universitātes bibliotēkas kafejnīcā, jo tur varēja satikt visdažādākos cilvēkus, runāties ar viņiem. Es joprojām šos cilvēkus pazīstu, un tā jūs veidojat arī savu kontaktu tīklu. Tādēļ studijas bija svarīgas ne tikai ar to, ko profesors jums stāstīja lekcijās, bet arī ar to, ar ko tu kopā esi bijis lekcijās, ar ko tu esi ticies pirms vai pēc tām. Tā bija īsta sociālā tīkla veidošana, nevis tāda sociālā tīkla, kādus tagad piedāvā dažādas platformas, piemēram, “Facebook”. Tādējādi izveidots sociālais tīkls kļūst par sociālo kapitālu, un augstskolām tas būtu jāveicina. Taču tas prasa arī to, lai augstskolās notiktu zināmas izmaiņas. Piemēram, dodoties uz lielām universitātēm, nereti ir redzams, ka tajās ir auditorijas ar iebūvētām mēbelēm. IBS visas mūsu telpas ir daudzfunkcionālas. Jūs varat noņemt krēslus un tur var dejot, ja vēlaties. Arī par to ir jādomā. Ja jums ir vienfunkcionālas telpas, tas liek jums lasīt lekciju, jo jūs pat nevarat pārvietot krēslus, vai ne? Līdz ar to interaktīvas mācības ir konceptuāls lēmums, bet tas jums liek domāt arī ļoti praktiski. Lai nebūtu tā, ka es ieeju telpā un, domājot, ko es šeit varu darīt, ir skaidrs, ka es varu darīt tikai vienu lietu – es varu lasīt lekciju.

Foto: Publicitātes foto