Konflikts Tuvajos Austrumos un Hormuza šauruma bloķēšana ir ievērojami pacēlusi naftas un dabasgāzes cenu. SIA “Ignitis Latvija” vadītājs Kristaps Muzikants intervijā aģentūrai LETA saka, ka pašlaik elektrības cenu norises pasaulē neietekmē, savukārt izdarīt tālejošus secinājumus par energoresursu cenām nākotnē šobrīd ir pāragri, jo daudz ir atkarīgs no tā, kā situācija attīstīsies tālāk. “Igntis Latvija” ir arī pēdējais jaunpienācējs Latvijas mājsaimniecību elektrības tirgū, taču to, cik daudz klientu izdevies iegūt, Muzikants pagaidām neatklāj.
Kāda ietekme uz elektroenerģijas, arī gāzes, tirgu pašlaik ir karadarbībai Tuvajos Austrumos? Caur ko šī ietekme izpaužas?
Ja runājam par elektroenerģiju, tad šobrīd tuvākā un vidējā termiņā lielu ietekmi mēs neredzam un, visticamāk, arī neredzēsim. Elektroenerģija šobrīd pavasarī un vasarā mūsu reģionā lielākoties tiks ražota no atjaunojamajiem energoresursiem – saules, vēja, hidroresursiem. Tieši šos resursus Tuvo Austrumu konflikts neietekmē, un tas ir labi.
Ja skatāmies mazliet tālāk, uz rudeni un ziemu, kad atjaunojamo energoresursu būs mazāk un dabasgāze būs vajadzīga, lai saražotu elektroenerģiju, tad, protams, tas var ietekmēt situāciju. Vienu brīdi gāzes cenas bija uzlēkušas ļoti augstu, tad atkal samazinājās atkarībā no dažādām ziņām un tā, ko pauž pasaules līderi. Bet, manuprāt, šobrīd izdarīt tālejošus secinājumus, ka cena būs ļoti augsta vai ļoti zema, ir pāragri. Tas ir viena iemesla dēļ – dabasgāzi mēs, un pieņemu, ka arī lielākā daļa tirgotāju, kas šajā reģionā darbojas, šajā sezonā no aprīļa līdz oktobrim iepumpē Inčukalnā. Katram ir savs laika loks, kad tā tiek iepumpēta, un katram ir savs brīdis, kad tiek nofiksētas kravu izmaksas. Lielākā daļa, iespējams, ir fiksēta jau ziemā, iespējams, kaut kad pagājušā gada rudenī. Iespējams, kāds iepērk šobrīd. Līdz ar to spekulēt, kurā brīdī kurš iepircis un kāda viņam būs vidējā cena, ir ļoti sarežģīti. Otrs iemesls ir tas, ka sezona iepumpēšanai Inčukalna pazemes gāzes krātuvē tikai tagad ir sākusies. Tikpat labi konflikts var aiziet vienā virzienā vai otrā. Mēs vēl nemaz nezinām, kas būs jūnijā. Līdz ar to, manuprāt, ir pāragri spriest, kā tas ietekmēs nākamo ziemu un gāzes cenas.
Jūs teicāt, ka elektrības cenas pašlaik tas neietekmē, bet cilvēki jau izmanto arī gāzi – sākot no parastajām virtuves plītīm, joprojām arī apkurei?
Parasti dabasgāzes cenas tiek noteiktas mēnesi uz priekšu. Līdz ar to, ņemot vērā, ka konflikts sākās nesen, marts varbūt jau tika ietekmēts, bet apkures sezona jau bija beigusies vai beidzas. Tāpēc aizvadīto apkures sezonu tas, domāju, ļoti būtiski neietekmēja.
Savukārt nākamo apkures sezonu tas visnotaļ var ietekmēt. Bet atkal – tas būs atkarīgs no tā, kā konflikts attīstīsies, kā tas risināsies un kas notiks tālāk. Par to ir grūti spriest. Es neņemtos šobrīd pateikt, ka būs tieši tā vai citādi.
Jā, bija arī tirgotāji, kuri reaģēja un pamainīja savus piedāvājumus tieši tajā brīdī, kad gāzes cenas gāja uz augšu, bet man liekas, ka šobrīd tirgus stabilizējas un visi pielāgojas.
Publiski jau ir izskanējušas arī ļoti draudošas prognozes, ka nākamajā sezonā apkure izmaksās tikpat, cik 2022. gadā pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. No jūsu teiktā es saprotu, ka to pagaidām drīzāk varētu traktēt kā nelielu panikas celšanu, jo mums nav objektīvu datu, lai apgalvotu, ka tā tiešām būs.
Kā vienmēr tajā brīdī, kad ir neskaidrība, un tā šobrīd ir diezgan augsta, tā ir laba augsne spekulācijām. Ņemot vērā, ka mums ir arī vēlēšanu gads, tā ir laba tēma, ko kāds var izmantot kā atspēriena punktu. Bet vai mēs šobrīd redzam kaut kādus lielus riskus, ir pāragri spriest. Pašlaik nevar teikt, ka tam būs tieša un liela ietekme uz nākamā gada apkures sezonu.
Vai ir kaut kādas lietas, ko mēs Baltijā varam darīt, lai mazinātu šī konflikta ietekmi? Vai faktiski mēs kā mazs tirgus tomēr esam pilnībā atkarīgi no tā, kas notiek globālajā tirdzniecībā?
Man ar smaidu gribas teikt, ka šis ir īstais brīdis, kad redzam, ka atjaunojamie energoresursi nav nemaz tik biedējoši. Patiesībā šis ir labs brīdis, kad ieraudzīt, ka energoneatkarība un spēja būt neatkarīgiem energoresursu ziņā ir ļoti būtiska mūsdienās. Jo vairāk mēs esam atkarīgi no dažādiem fosilajiem resursiem, naftas un dabasgāzes, jo kopumā mēs esam ievainojamāki. Līdz ar to šis ir tas brīdis, kas parāda, ka elektrifikācija un atjaunojamo energoresursu ienākšana nav tik liels bubulis, kā brīžiem sabiedrībā cilvēki ir iedomājušies. Patiesībā tas viss ir pat vēlams un vajadzīgs, lai mēs nākotnē būtu mazāk atkarīgi no tirgus svārstībām un notikumiem, kas risinās ļoti tālu no mūsu reģiona.
Vai jūs redzat, ka tas jau ir kaut kā pamainījis gan cilvēku, gan institūciju, piemēram, pašvaldību, domāšanu? Varbūt atkal parādās cilvēku interese par saules paneļu uzstādīšanu, vai arī pašvaldības sāk pārdomāt attieksmi pret vēja parkiem savās teritorijās?
Šobrīd ir pāragri teikt, bet vismaz mēs neredzam kaut kādas lielas izmaiņas domāšanā. Nav tā, ka mēs redzētu, ka, piemēram, elektroauto uzreiz piedzīvo lielu izaugsmi. Tā tendence, kāda ir bijusi, vairāk vai mazāk arī turpinās. Lai gan jāatzīst, ka marts elektroauto ziņā bija ar diezgan lielu uzrāvienu, un mēs paši pie sevis diskutējām, vai tas nav saistīts ar šo situāciju.
Kad bija energoresursu krīze, tad varēja ļoti uzskatāmi ieraudzīt, ka arī pašvaldības beidzot saprata – nav tikai fiksētie līgumi elektroenerģijā, var būt arī biržas cenas. Patiesībā daudzas pašvaldības un valsts iestādes iemācījās, ka tās var rakstīt citādāk savus iepirkumus un pielāgoties tirgus situācijai. Tas bija labs un pamācošs brīdis, kad pašvaldības un valsts institūcijas daudz ko iemācījās.
Bet šobrīd mēs nenovērojam, ka tirgū būtu kaut kas ļoti mainījies. Konflikts Tuvajos Austrumos ir jau vairāk nekā mēnesi, es vismaz neredzu, ka būtu noticis kas būtisks.
Vēl ir pagājis pārāk īss laiks, lai kaut kas būtu mainījies?
Jā, es tā domāju. Ja mēs skatāmies uz elektroenerģiju, tad šobrīd ir “labs brīdis” šādam konfliktam no enerģētikas viedokļa. Proti, mēs esam pavasarī, kad ir daudz ūdens, parādās saule. Pagājušajā un iepriekšējos gados ir realizēti ļoti daudz saules enerģijas projektu ne tikai Latvijā, bet visā reģionā – gan Igaunijā, gan Lietuvā. Līdz ar to mēs jau tagad ļoti uzskatāmi redzam, ka dienas vidū, kad saule spīd, cenas ir ļoti zemas, arī darbadienās, kad bizness patērē daudz vairāk enerģijas. Saules pienesums ir liels, atjaunojamie energoresursi parāda savu spēku – ja to ir pietiekami daudz, tad tie dod ļoti labu efektu.
Līdz ar to šobrīd īsti nav pamata kādam kaut ko mainīt, jo nav nekādas indikācijas, ka cena strauji iet uz augšu vai būtu kādi riski. Savukārt attiecībā uz dabasgāzi, vēl ir par ātru spriest. Es domāju, ka jāpaiet vēl kādam laikam. Cenām būtu jākāpj vēl vairāk, būtu jāparādās lielākām turbulencēm tirgū, lai kaut kas būtiski mainītos. Šobrīd es to neredzu.
Kā vispār pašlaik var raksturot elektroenerģijas cenu tendences?
Mēs esam aizgājuši no ļoti stabilām cenām, kādas bija 2018. , 2019. gadā un vēl pirms tam, kad cenu svārstības dienā mēdza būt divu eiro robežās par megavatstundu, kas jau likās gana daudz. Atceros, ka vienā brīdī cenas uzkāpa par pieciem eiro, un tad jau likās, ka ir krīze un visi krita panikā. Tas ir bijis diezgan likumsakarīgi, ka līdz ar atjaunojamo energoresursu ienākšanu cenas ir kļuvušas daudz svārstīgākas. Respektīvi, ir brīži, kad tās ir daudz augstākas, un ir brīži, kad tās ir ļoti zemas un mēdz būt pat negatīvas. Visticamāk, arī šovasar mēs novērosim periodus, kad cena būs negatīva. Ir noticis tieši tā, kā bija paredzēts, cenas ir kļuvušas svārstīgākas, bet kopējā vidējā cena plus mīnus ir saglabājusies, un tur nav lielu pārsteigumu. Nav ne ļoti lēti, ne arī ļoti dārgi. Šobrīd jaunais normālais, ja tā var teikt, ir nostabilizējies. Skaidrs, ja ziema ir tāda kā šogad ar ļoti garu un aukstu periodu, tad, protams, cenas var uzkāpt. Bet es domāju, ka tieši tāpat mēs redzēsim vasarā periodus, kad cenas kritīsies. Līdz ar to es teiktu, ka vidējā cena ir nostabilizējusies.
Kā jūsu klienti maina tarifu plānus? Tagad cenas mainās daudz straujāk, un vai ir pieaudzis to klientu skaits, kas mēģina noķert šīs cenu tendences un pielāgot tam savu patēriņu? Vai tomēr ir arī pretēja tendence, ka cilvēki un uzņēmumi saprot, ka, ja viņi nav speciālisti, tad sekot līdzi šīm svārstībām ir grūti un drīzāk vajag pāriet uz fiksētiem maksājumu plāniem?
Te jāsadala divas lietas – bizness un mājsaimniecības.
Biznesa pusē mēs redzam, ka ir lietas, kur uzņēmumi var mainīt savus paradumus, un ir lietas, kur viņi to nevar. Biznesam ir savas prasības, viņiem vajag ražot, iekārtas strādā, un tās nevar vienkārši slēgt iekšā un ārā. Tas, kur viņi var mainīt savus paradumus, ir apkure, ventilācija, dažādas palīgsistēmas. Šajā ziņā mēs redzam ļoti lielu atsaucību no biznesa puses. Tirgū šobrīd ienāk tāds pakalpojums kā pieprasījuma reakcija, kas tieši to nodrošina – tajos brīžos, kad cenas ir zemas vai ļoti augstas, iespējams regulēt patēriņu.
Mājsaimniecību pusē mēs, ienākot tirgū, ļoti analizējām, kādi ir patērētāji. Viena puse ir tie, kuri ir gatavi tirgum, lai kādas būtu svārstības, lielas vai mazas, viņi paši regulē savu patēriņu, domā, kad mazgāt veļu, kad ne, ko darīt un ko nedarīt. Bet otra puse tirgū vienmēr ir gribējusi tādu kā apdrošināšanu, zināt, ka ir fiksēta cena, zināt, ar ko rēķināties un ka nebūs nekādu pārsteigumu.
Tāpēc mēs radījām personalizētos tarifus. Mēģinām pielāgot un atrast vidusceļu starp biržas cenu un fiksēto tarifu, lai klientiem nav jāseko līdzi biržai, jo ikdienā sekot katrām 15 minūtēm tiešām ir sarežģīti. “Ignitis” personalizētajiem tarifiem cenas ir fiksētas, taču tās atšķiras – katru dienu ir konkrēti posmi, līdz pat 9 h dienā, kad tās ir īpaši izdevīgas. Attiecīgi mēs pielāgojam tarifus cilvēku dzīvesstilam un vajadzībām. Ja cilvēks vairāk tērē brīvdienās, tad viņš var izmantot tarifu, kur cena brīvdienās ir zemāka.
Ja viņš izmanto siltumsūkni, tad viņam var būt konkrēti periodi, kad cena ir zemāka. Tādā veidā var izmantot biržas priekšrocības, bet mēs tās vienkārši nofiksējam citos periodos, lai cilvēkiem pašiem nav jāseko līdzi katrām 15 minūtēm.
Tas ir tāds zelta vidusceļš starp to, ka tu esi it kā “apdrošinājies” un tajā pašā laikā gana fleksibls un seko līdzi tirgum.
“Ignitis” mājsaimniecību elektroenerģijas tirgū ienāca februārī. Cik lielu tirgus daļu pa šo laiku ir izdevies iegūt?
Protams, mēs tam sekojam līdzi, bet tā ir komercinformācija, ko pagaidām īsti negribam atklāt. Tas, ko noteikti varu pateikt, ka ar personalizētajiem tarifiem esam trāpījuši mērķī. Aptuveni 70% no mūsu līgumiem tiek slēgti tieši ar šiem personalizētajiem tarifiem, bet atlikušie 30% ir klasiskie piedāvājumi, pie kādiem tirgus ir pieradis, – fiksētie un biržas tarifi.
Tas mums dod pārliecību, ka virziens ir pareizs un ka mēs tirgum piedāvājam labu produktu un pakalpojumu. Liela daļa klientu tiešām izvēlas tieši šo virzienu.
Ja jūs nevarat atklāt, cik ir pašlaik, tad varbūt varat pateikt, kāds ir jūsu mērķis, cik lielu daļu no mājsaimniecību tirgus gribat iegūt?
Mēs esam ambiciozi un, protams, gribam pēc iespējas vairāk, bet konkrētu ciparu arī nesaukšu.
Nav gan pieejami publiski dati, bet joprojām lielākā daļa mājsaimniecību kopš tirgus atvēršanas nav mainījuši elektrības tirgotāju. Pēc manām aplēsēm, apmēram 70% mājsaimniecību vēl joprojām ir pie viena tirgotāja. Un tad ir kādi 20-25%, kas ir kaut ko mainījuši. Tas nozīmē, ka vairāk nekā puse mājsaimniecību nekad nav mainījušas savu tirgotāju, viņām kopš pirmās dienas vienmēr ir bijis viens tirgotājs. Toreiz, kad tirgus atvērās, jau arī nebija ļoti daudz alternatīvu. Tas mums raisīja vēlmi palielināt konkurenci un varbūt vairāk sakustināt tirgu. Mūsu mērķis ir, lai būtu veselīgs tirgus sadalījums un nebūtu tā, ka vienam spēlētājam ir ļoti liela dominance. Lai tirgus attīstās veselīgi.
Tajā pašā laikā eksperti saka, ka biznesa klientiem ir cita situācija nekā mājsaimniecībām. Ja mājsaimniecība nav ļoti liels elektrības patērētājs, neizmanto elektrību apkurei vai nelādē elektroauto, tad, taisnību sakot, ieguvums no tirgotāja maiņas ir diezgan neliels – kaut kāds cipars aiz komata. Līdz ar to klasiskai mājsaimniecībai finansiālais ieguvums no tirgotāja maiņas nav liels. Jūs to izjūtat? Ar ko tad var piesaistīt mājsaimniecības?
Tā daļēji ir taisnība. Skaidrs, ka jūtīgākas ir tās mājsaimniecības, kurām ir lielāks patēriņš. Viņas savu rēķinu redz un jūt, vairāk tam seko līdzi, un arī pirmās maina tirgotāju. Savukārt otrai daļai tas ieguvums varbūt nav tik liels. Mēs esam rēķinājuši, ka arī mazāka mājsaimniecība gadā var ieekonomēt līdz pat vienam mēneša rēķinam. Protams, tas ir atkarīgs no patēriņa. Tad ir jautājums, vai viens rēķins gadā ir būtisks vai ne, un vai tas ir pietiekams iemesls kaut ko mainīt?
Man ir sajūta, ka Latvijā daudzi iedzīvotāji vēl joprojām nedaudz baidās un nezina, kā tas viss notiek. Vairākumam liekas, ka tas ir kaut kas sarežģīts, ļoti grūts process, ka būs jāmaina vadi, nāks kāds mainīt skaitītājus, spuldzītes un vēl kaut ko. Esam dzirdējuši visādus brīnumus no cilvēkiem. Bet patiesībā gribas informēt sabiedrību, ka tas nav grūti. Tas ir vienkārši, aizņem pāris minūtes, un īstenībā pašam nekas nav jādara.
Tirgotāju var mainīt vienu, otru, trešo, izmēģināt un saprast, ka nē, iepriekšējais tomēr bija labāks. Man personīgi gribētos, lai Latvijā sabiedrība nonāk līdz tam, ka tas ir normāli.
Tas ir tas, par ko sabiedrībā ir jāvairo izpratne, ka tas ir atvērts tirgus, kur var izvēlēties, ko grib, un ka tas ir tikpat vienkārši, kā aiziet veikalā nopirkt pienu.
Kā jūs vērtējat konkurenci tieši mājsaimniecību tirgū? Ja biznesa segmentā spēlētāju ir pietiekami daudz, tad mājsaimniecību tirgū tirgotājus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Vai tas ir objektīvi Latvijas tirgum, vai tomēr sagaidāt, ka varētu parādīties vēl kāds konkurents?
Es domāju, ka konkurence šobrīd palielinās, un tas jebkurā gadījumā ir labi patērētājam. Vai vēl varētu ienākt kādi spēlētāji mājsaimniecību tirgū – par to es nebūtu tik drošs. Mūsu tirgus ir pietiekami mazs un, godīgi sakot, nav īpaši interesants spēlētājiem ārpus reģiona. Līdz ar to konkurence ir tāda, kāda tā šobrīd ir. Bet tas bija viens no iemesliem, kāpēc mēs redzējām iespēju Latvijā. Kaimiņvalstīs, Igaunijā un Lietuvā, konkurence mājsaimniecību tirgū ir asāka, tāpēc mums likās, ka Latvijā prasās to nedaudz palielināt.
Kā jūs skaidrojat, kāpēc Igaunijā un Lietuvā konkurence ir asāka? Arī tur lielākā tirgus daļa pieder kādreizējiem monopoliem, tā ka strukturāli tirgus īpaši neatšķiras.
Manuprāt, Igaunijā tas varētu būt tāpēc, ka viņi vienkārši bija vieni no pirmajiem, kas atvēra tirgu un aizgāja šajā virzienā. Savukārt Lietuvā tirgus ir lielāks cilvēku un attiecīgi klientu skaita ziņā, līdz ar to skaidrs, ka tur gribas būt arī “Enefit” un “Elektrum”, tāpēc ir normāli, ka tur konkurence ir lielāka.
Nevar teikt, ka mums Latvijā konkurences nebija, tā bija pietiekami laba, bet kāpēc lai tā nebūtu vēl labāka? Konkurence jau gala patērētājam tikai palīdz.
Ja runājam par tirgu kopumā, tad Baltijā dominē trīs lielie valsts energouzņēmumi – “Latvenergo”, “Ignitis” un “Enefit”. Kā kopumā var raksturot konkurenci? Un vai jūs redzat, ka lielu izaicinājumu var mest arī kādi citi uzņēmumi ārpus šī lielā trijnieka? Vai tas vispār ir iespējams, ņemot vērā, ka tirgi tomēr ir salīdzinoši mazi?
Es pilnīgi noteikti redzu, ka tas ir iespējams un tas jau notiek. Ir spēlētāji, kuri atrod savu nišu, kur viņi ir ļoti konkurētspējīgi, viņi ļoti labi startē visos trīs tirgos. Patiesībā brīžiem viņi izrāda ļoti asu konkurenci, un neviens no lielajiem trim spēlētājiem neko nevar izdarīt. Līdz ar to es redzu iespēju arī citiem spēlētājiem būt klātesošiem šeit.
Gan “Ignitis”, gan “Enefit” ir iegājuši arī Polijas tirgū. Vai nav bažu, ka kāds liels Polijas uzņēmums varētu atnākt arī uz Baltiju?
Viņi to var darīt, no patriotiskā viedokļa es tikai priecātos, jo mēs kā gala patērētāji no tā tikai iegūtu. Bet, skatoties reāli, Polija enerģijas patēriņa ziņā ir apmēram desmitreiz lielāka nekā visas Baltijas valstis kopā. Līdz ar to viņiem pat visas trīs Baltijas valstis kopā īsti nebūtu pietiekami liels kumoss. Turklāt katrā valstī ir savs regulējums, sava likumdošana un savas nianses, kas nav viegli. Līdz ar to es neredzu, ka tas būtu ļoti ticams scenārijs.
Ja runājam par jūsu darbību Latvijā – no kurienes nāk jūsu tirgotā elektroenerģija? Cik liels īpatsvars ir no “Ignitis Renewables” piederošajām ražotnēm, un cik jūs iepērkat biržā?
Mēs šobrīd no “Ignitis Renewables” iepērkam visu, un to, kas pietrūkst mūsu portfelim, nodrošinām no biržas. Šī gada otrajā pusē mums jau būs ap 400 megavatu uzstādītās jaudas. Tas ir apjoms, ar ko varētu nodrošināt gada patēriņu apmēram 200 000 mājsaimniecību.
Mēs redzam, ka mums vēl pilnīgi noteikti ir potenciāls augt. Latvijas mājsaimniecībām mēs nodrošinām tikai zaļo enerģiju, un tā nāk tieši no mūsu pašu Latvijā esošajiem ražošanas resursiem.
Bet ziemā taču jums ir jāiepērk biržā, jo lielākā daļa “Ignitis Renewables” Latvijā tomēr ir saules parki?
Jā, tā ir taisnība. Tad, kad mums nav saules, mēs iepērkam biržā. Bet, ja skatāmies no zaļās elektrības viedokļa kopumā, tad mums ar tiem resursiem, kas šobrīd ir Latvijā, pietiek un pat paliek pāri. Tāpēc vieta klienta portfeļa izaugsmei mums noteikti ir. Protams, kad fiziski jāiepērk elektrība, tad mēs pērkam biržā.
No pagājušā gada ir ieviests 15 minūšu tirdzniecības cenu noteikšanas intervāls. Kāda ir ietekme tam uz elektrības cenām pašlaik? Piemēram, mājsaimniecībām tas ir izdevīgāk vai ne īpaši?
Tiešu ietekmi mēs šobrīd biržā neredzam. Kāpēc vispār bija jāpāriet no vienas stundas uz 15 minūtēm? Tas ir tieši atjaunojamo energoresursu dēļ. Agrāk, kad bija mazāk atjaunojamo resursu, varēja diezgan mierīgi prognozēt stundu uz priekšu un saprast, kādi ražošanas apjomi un jaudas būs pieejamas. Tagad, ienākot vairāk vējam un īpaši saules enerģijai, situācija kļūst grūtāk prognozējama. Mēs nezinām, kurā brīdī nākamajā stundā atnāks mākonis, kad tas aizies, un viss mainās ļoti dinamiski. Tieši tāpēc bija vajadzīgs pāriet uz 15 minūšu intervāliem, lai varētu precīzāk prognozēt situāciju un mazināt izmaksas. Tas, ko mēs redzam, ka balansēšanas izmaksas iet uz leju, un tas nozīmē, ka kopumā gala patērētāji no tā iegūst. Protams, tā nav milzīga cenas daļa, un tas nenozīmē, ka tagad cena ir par 20% augstāka vai zemāka. Bet pilnīgi noteikti tirgus ir ieguvējs no tā, ka tagad darbojamies ar 15 minūšu intervāliem.
Ir pagājis jau gads pēc atslēgšanās no BRELL loka un balansēšanas tirgus ieviešanas. Sākotnēji tirgotājiem bija zināmas bažas. Kā situāciju var raksturot pašlaik? Vai visas potenciālās problēmas ir atrisinātas?
Dažas bažas pavisam noteikti arī materializējās. Tās nebija nepamatotas.
Es teiktu, ka šobrīd situācija jau ir nostabilizējusies, un tirgus vairāk vai mazāk ir sapratis, kā tas darbojas. Gan no gala patērētāja, gan no tirgotāja viedokļa bija brīdis, kad vieni cenu rēķināja vienā veidā, citi nedaudz citādi, vieni iekļāva visas izmaksas, citi neiekļāva. Tas bija tāds pārejas periods, bet tas laikam bija arī loģiski sagaidāms.
Tagad es teiktu, ka viss ir daudz maz nostabilizējies. Arī pašvaldību iepirkumos, ja tiek prasīta cena, tad ātri tiek precizēts, vai tajā ir iekļautas visas izmaksas vai ne. Līdz ar to labā ziņa ir tā, ka visi piedāvājumi kļūst salīdzināmi un gala patērētājam pēc tam nav nepatīkamu pārsteigumu.
Es teiktu, ka grūtākais jau ir aiz muguras. Tas, ko mēs sagaidām un ko prognozē arī tirgus kopumā, tostarp “Augstsprieguma tīkls”, ir tas, ka balansēšanas izmaksas turpinās stabilizēties un iet uz leju.
Bet vai ir vēl kādas lietas, kuras jūs no tirgotāju viedokļa varētu teikt, ka balansēšanas tirgū vēl jārisina?
Es teiktu, ka nē. Bet, ja mēs ieslīgstam ļoti lielās detaļās, tad balansēšanas tirgū šobrīd pietrūkst fleksibilitātes resursu, kas var aizstāt iztrūkumu tajos brīžos, kad nav atjaunojamo energoresursu. Piemēram, saule konkrētā brīdī saražo ļoti daudz, bet būtu labi, ja šo enerģiju varētu pārnest uz vakara vai nakts stundām. Tas mums visiem dotu stabilākas cenas un izlīdzinātu ražošanu.
Līdz ar to šobrīd tirgū pietrūkst bateriju risinājumu. Tirgus gan ļoti strauji pielāgojas, un arī šie risinājumi ļoti strauji ienāk visās trīs Baltijas valstīs. Domāju, ka tuvākajos divos gados mēs redzēsim ļoti lielu pienesumu no baterijām, kam vajadzētu cenas stabilizēt. Tas ļautu daļu no dienā saražotās enerģijas pārnest uz vakara un, iespējams, arī nakts stundām. Šobrīd mēs ļoti izteikti redzam, ka dienā cenas nokrīt ļoti zemu, bet vakara un rīta stundās tās ir augstas. Baterijām vajadzētu šo lēkāšanu mazināt.
Tad jūsu prognoze ir, ka divu gadu laikā bateriju kapacitāte varētu sasniegt tādu līmeni, lai būtu lielāka stabilitāte?
Es domāju, ka jā. Mēs arī grupā iekšēji esam runājuši, ka tas varētu būt aptuveni divu gadu jautājums. Protams, tas nenozīmē, ka pēc tam apstāsies bateriju uzstādīšana vai neviens tās vairs neizmantos. Bet lielākā daļa, visticamāk, tiks uzstādīta šī un nākamā gada laikā. Tam vajadzētu dot efektu.
Runājot par kopējo elektroenerģijas tirgu, kāds šogad varētu būt prognozējamais patēriņš Latvijā, un kas to var ietekmēt?
Elektroenerģijas patēriņš mums atkal ir sācis augt. Bija brīdis, kad tas kritās, un tam bija divi iemesli. Viens, protams, bija energokrīze, un loģiski, ka daudzi sāka tērēt mazāk. Bet otrs, patiesībā būtiskākais iemesls, bija saules paneļu uzstādīšana gan biznesiem, gan privātpersonām. Ja tā var teikt, daļa patēriņa vienkārši paslēpās aiz saules paneļiem, jo “Sadales tīkls” vairs neredzēja, cik daudz cilvēki patērē savām vajadzībām no pašu saražotās elektrības. Līdz ar to daļa patēriņa vienkārši pazuda no redzesloka. Bet šobrīd mēs redzam, ka patēriņš atkal pakāpeniski aug. Manuprāt, liels pienesums tam ir elektromobilitātei un kopējai elektrifikācijai. Jaunas ēkas ļoti bieži jau tiek projektētas un būvētas ar elektrību apkurei un citām vajadzībām. Tas ir tas, kas palielina patēriņu. Šī gada ietvaros es neredzu, ka Latvijā varētu būt kādas būtiskas izmaiņas vai ka patēriņš ļoti strauji pieaugtu. Šobrīd tādu indikāciju nav.
Kā Latvija šajā ziņā izskatās, salīdzinot ar Igauniju un Lietuvu?
Mēs nedaudz atpaliekam. Igaunija vēsturiski ir bijusi vairāk elektrificēta, un, lai arī tai ir mazāk iedzīvotāju nekā Latvijā, elektroenerģijas patēriņš tur ir lielāks. Lietuva pati par sevi patērē vairāk, jo tur ir lielāks tirgus.
Tas, kas daudz kur ir izskanējis, ka Latvijā mums kopumā vajadzētu celt elektroenerģijas patēriņu. Mūsu tīkls lielākam patēriņam ir gatavs. Ja mēs sāktu patērēt vairāk, tad “Sadales tīkla” uzturēšanas izmaksas no tā nemainītos, jo katrs kilometrs ir jāuztur vienādi neatkarīgi no tā, vai pa to iziet 100 kilovatstundas vai viena kilovatstunda. Līdz ar to, palaižot vairāk elektroenerģijas caur to pašu tīklu, mums visiem kopumā tarifiem vajadzētu iet uz leju, jo tīkla uzturēšanas izmaksas sadalītos uz lielāku patēriņu.
Mums tīklā kopumā ir ļoti liela rezerve. Cik man zināms, “Sadales tīkls” ir gatavs apmēram divreiz lielākam patēriņam, nekā mums ir šobrīd. Līdz ar to Latvijā mums patiesībā vajadzētu audzēt patēriņu un turpināt elektrifikāciju. Mums pietrūkst lielu ražošanas uzņēmumu un lielu patērētāju, kas šo patēriņu audzētu. Ir jau lielie uzņēmumi, bet, salīdzinot ar citām valstīm, viņi tomēr nav tik lieli.
Visi cer uz “Rail Baltica”, kas kā netop, tā netop.
“Rail Baltica” noteikti būtu liels patērētājs. Bet es vairāk domāju tieši par kādām lielām ražotnēm un ražošanas uzņēmumiem, kas spētu radīt pievienoto vērtību Latvijai.
Vai jūs varētu salīdzināt Latvijas un Lietuvas regulējumu elektroenerģijas tirgū? Vai normatīvais regulējums veicina vai neveicina tirgu?
Ir lietas, kas mums ir labākas, un ir lietas, kas Lietuvā ir labāk noregulētas. Bet, ja man jāizdara secinājums kopumā, tad es laikam gribētu uzslavēt Latvijas regulējumu. Man liekas, ka mums ir ļoti labi noregulēts tirgus tieši no patērētāju viedokļa. Lietuvā ir dažādas nianses, kas tirgum traucē un padara to sarežģītāku. Savukārt Latvijā vairākas lietas ir sakārtotas labāk.
Ja skatāmies detaļās, tad, piemēram, zaļās elektrības jomā Lietuvā, patērējot zaļo elektrību, nav jāmaksā akcīzes nodoklis. Tur sanāk sava veida atlaide. Savukārt Latvijā, patērējot zaļo elektrību, šādas atlaides nav. Tas rada papildu izmaksas. Tās ir nianses, ko Latvijā varētu uzlabot. Bet kopumā, ja jāvērtē no patērētāju puses, tad Latvijas regulējums šobrīd ir gana labs. No ražotāju puses tas jau ir cits stāsts.
Protams, lielākās investīcijas “Ignitis” grupā ir saistītas ar jaunajiem ražošanas objektiem. Bet arī no tirgotāja puses, kādas investīcijas šogad tiek plānotas un cik lielas?
Mūsu galvenais investīciju virziens kā tirgotājam ir elektroauto uzlādes tīkls. Mēs ļoti ticam elektroauto un uzlādes tīkla nākotnei. Tāpēc mēs jau šobrīd esam ļoti daudz izdarījuši infrastruktūras izveidē, un mums vēl ir plānotas investīcijas šajā virzienā. Tas ir tas, kur mēs kā tirgotājs galvenokārt investējam.
Nereti tiek teikts, ka attiecībā pret to elektroauto skaitu, kas Latvijā ir pašlaik un varētu parādīties tuvākajos gados, uzlādes tīkls mums jau ir par lielu. Vai varat tam piekrist?
Gribētu piekrist, jā. Ja mēs skatāmies statistiski un salīdzinām ar Centrāleiropu, kur elektroauto ir vairāk, tad uz vienu elektroauto tur ir ievērojami mazāk uzlādes punktu nekā Latvijā. Sanāk, ka uz katru Latvijas elektroauto šobrīd ir vairāk pieejamu uzlādes punktu nekā Eiropā.
Vai tad jūs neriskējat, turpinot paplašināt šo tīklu? Gaidītās atdeves, iespējams, nebūs?
Katrā biznesa plānā droši vien ir kaut kāda riska daļa. Bet kopumā mēs ļoti rūpīgi esam izvērtējuši, kas gala patērētājam un elektroauto lietotājam ir svarīgi un vajadzīgs no publiskās uzlādes tīkla – būt pa ceļam, stratēģiski pareizi izvēlētās vietās un piedāvāt lieljaudas uzlādi, lai 20-30 minūšu laikā elektroauto ar pilnu bateriju var turpināt ceļu. Šobrīd mēs jau ļoti mērķtiecīgi esam pabeiguši izbūvi tajās vietās, kur to bijām ieplānojuši. Tagad mēs daudz vairāk izvērtējam, kur, ko un kā darīt. Mēs tagad varam izdarīt pirmos secinājumus par lietotāju paradumiem. Salīdzinām arī ar Lietuvu, kur mums pašiem ir lielāks tīkls un arī vairāk elektroauto. Salīdzinot auto skaitu ar uzlādes tīklu, mēs redzam, ka Latvijā vēl ir potenciāls būvēt un ka tas joprojām ir attaisnojams.
Kur jūs pašlaik redzat šo potenciālu? Vai tās joprojām ir pilsētas, vai tomēr elektroauto jau sāk iziet arī garākās distancēs un potenciāls parādās pie autoceļiem?
Pilnīgi noteikti. To parāda arī mūsu tīkls visā Latvijā. Mēs nevaram būt tikai vienā vietā, piemēram, Rīgā centrā, bet mūsu klientam uzlādei ir jābūt pieejamai arī reģionos un visā Latvijā.
Skaidrs, ka elektroauto primāri attīstās un, visticamāk, attīstīsies galvaspilsētā un ap galvaspilsētu esošajās pilsētās un ciematos. Puse iedzīvotāju dzīvo Rīgā vai tās apkārtnē, līdz ar to tā būs vieta, kur elektroauto attīstīsies visstraujāk.
Bet, runājot par attālumiem, es teiktu, ka tas jau ir zināmā mērā mīts. Kas Latvijā ir tālākais punkts? Apmēram 300 kilometri līdz Daugavpilij. Jebkurš elektroauto pat ziemā un lielos mīnusos šo attālumu var nobraukt ar vienu uzlādi. Un parasti, ja kādam ir sašutums, ka tie ir tikai 300, 400 kilometri, tad es jautāju – cik dienas gadā cilvēks patiešām nobrauc vairāk? Parasti jau visi pēc 300 kilometriem tāpat apstājas – izlocīt kājas, aiziet uz labierīcībām, iedzert kafiju. Pa to laiku mūsdienās auto var uzlādēt gana ātri. Līdz ar to es teiktu, ka attālumi Latvijā vairs vispār nav jautājums. Ja agrāk bija tā sajūta, ka jābrauc, jāplāno, jāskatās, kur būs uzlāde un kā vispār tikšu galā, šodien tas vairs nav jautājums. Brauc un tad, kad jūti, ka baterija tuvojas beigām, vienkārši meklē tuvāko uzlādes vietu.
Kādas ir tās lietas, ar kurām jūs saskaraties, ierīkojot uzlādes punktus? Klasiska problēma ir tā, ka lielākā daļa cilvēku Rīgā dzīvo daudzdzīvokļu mājās. Ērtākais jau būtu elektroauto uzlādēt pa nakti, bet daudzdzīvokļu māju pagalmos sākas jautājumi par zemes piederību, par vietu trūkumu un tamlīdzīgi, lai ierīkotu uzlādes punktus. Kas ir galvenie šķēršļi jūsu skatījumā?
Tas īstenībā ir ļoti labs jautājums. Latvijā ir ļoti daudz cilvēku, kuri dzīvo dzīvokļos, un, ja mēs gribam, lai arī šī sabiedrības daļa lieto elektroauto, tad tas ir jārisina. Mēs esam mēģinājuši iet dažādos virzienos. Viens variants bija mēģināt, piemēram, Pļavnieku pagalmos izvietot uzlādes stacijas, lai cilvēkiem tās būtu tuvāk mājām. Bet tur mēs esam atdūrušies pret to, ka tā ir gandrīz neiespējamā misija. Ir jāsavāc 51% dzīvokļu īpašnieku piekrišana, bet jau šobrīd pagalmos trūkst stāvvietu. Līdz ar to tos 51% savākt ir ļoti grūti, jo liela daļa cilvēku paši nemaz nebrauc ar elektroauto.
Tāpēc mēs redzam, ka nākotnē tas, visticamāk, vairāk koncentrēsies ap cilvēka ikdienas maršrutiem. Arī dzīvoklī dzīvojošs elektroauto lietotājs ikdienā brauc uz darbu, uz biroju, uz veikalu. Visticamāk, pie biroja būs iespēja uzlādēties, tad, braucot mājās, viņš iebrauks veikalā un pa to laiku uzlādēs auto. Tā kā auto tik un tā stāv lielāko dienas daļu, cilvēks, iespējams, pat nemainot savu ikdienu, varēs to uzlādēt. Un, atbraucot mājās, tas vairs nebūs jautājums.
