Kariņš: Jaunā koalīcija strādā ar domu, ka nostrādās visu termiņu

Koalīcija strādā ar domu, ka nostrādās visu termiņu, tā aģentūrai LETA norādīja bijušais Ministru prezidents un pašreizējais ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš (JV). Politiķis saka, ka viņa atkāpšanās no premjera amata bija saistīta ar vairākiem faktoriem, tostarp ar vēlmi parādīt sabiedrībai “Jaunās vienotības” jaunās sejas. Sarunā ar aģentūru LETA politiķis stāsta arī par 14.Saeimas pirmās valdības veidošanu, kā arī par to, kas kalpoja par pamatu, lai Kariņš pieņemtu lēmumu par demisiju.

Pēc 14.Saeimas vēlēšanām jūs iestājāties par koalīciju, ko veidotu “Jaunā vienotība”, “Apvienotais saraksts”, Nacionālā apvienība un “Progresīvie”, taču tam nebija vairākuma atbalsta. Vai “Jaunās vienotības”, “Progresīvo” un Zaļo un zemnieku savienības veidotais valdības modelis ir tas, kas bija iecerēts pēc vēlēšanām, un iepriekšējā valdība, ko veidoja “Apvienotais saraksts”, Nacionālā apvienība un “Jaunā vienotība”, bija tikai starpposms?

Neviens modelis nebija iepriekš ieplānots. Toreiz bija iespēja veidot plašāku koalīciju. Valdības maiņa notika arīdzan tāpēc, ka es vēlreiz mēģināju to izdarīt. Tas neizdevās. Bijā jāveido cita valdība.

Arī Ministru prezidente Evika Siliņa sarunās ar partneriem pauda vēlmi izveidot plašāku koalīciju. Patlaban Saeimā tādam modelim atbalsts nav bijis. Politikā ir jāstrādā doto iespēju robežās. Tā kā valdība bija jāmaina, es ierosināju mainīt arī valdības vadītāju. Mana atkāpšanās bija saistīta arī ar to, lai partijai būtu iespējas parādīt jaunas sejas.

Mainījies ir ne tikai premjers. Manuprāt, Siliņa ir ļoti labi uzsākusi darbu. Mainījies ir arī Saeimas frakcijas vadītājs. Edmunds Jurēvics ir kompetents politiķis. Es priecājos, ka mums kā partijai ir iespējas veicināt paaudžu maiņu labvēlīgā gaisotnē. Vai šāda koalīcija ir ideāla? Domāju, ka būtu vieglāk strādāt Saeimā ar plašāku atbalstu un vēl kādu partiju koalīcijā. Šobrīd tas tā nav, bet ir jāstrādā ar to, kas ir.

Kāda ir iekšējā sajūta, vai šī koalīcija varētu nostrādāt līdz pat termiņa beigām, vai arī pastāv iespēja kādām rokādēm?

Mēs strādājam ar domu, ka šī koalīcija strādās līdz termiņa beigām. Es patlaban neredzu nevienu iemeslu, lai tā nebūtu. Tomēr starp pirmo valdību un šo ir vērojama atšķirība, kuru, iespējams, no malas var arī nepamanīt. Valdībā, kuru veidoja “Jaunā vienotība”, “Apvienotais saraksts” un Nacionālā apvienība, partneri faktiski negribēja sadarboties. Manuprāt, abi politiskie spēki bloķējās, lai bremzētu darbu. Jaunie partneri izrāda vēlmi sadarboties un kopā strādāt. Tā ir viena, diezgan pozitīva un būtiska atšķirība.

Valsts prezidents 25.oktobra preses konferencē norādīja, ka darbs ar valsts budžetu un citu jautājumu risināšanu notiek “optimāli”. Manuprāt, tas ir labs vērtējums valdībai, kas apstiprināta salīdzinoši nesen.

Jā, vēlme sadarboties un strādāt kopā ir lielākā atšķirība, ja salīdzina ar iepriekšējo koalīciju. Jā, skaitliski balsu atšķirība nav liela. Patlaban tās ir 53 balsis. Apmēram tas pats, kas iepriekš, taču būtiski, ka iepriekšējie partneri negribēja strādāt kopā. Tagad jūtu to, ka koalīcijas partneri tiešām grib strādāt.

Mēs varam redzēt, ka valdības darbs ir sadarbīgs, neviens ar otru necīnās. Diskusijas ir vērstas uz to, ko mēs kopā varam izdarīt labāk. Daudz laika aizņēma valsts budžeta veidošana. Bet arī šajā jautājumā mēs viegli vienojāmies, ka lielākais pieaugums būs veselības aprūpes nozarei. Aizvadīto piecu gadu laikā mēs esam konsekventi palielinājuši finansējumu veselības aprūpei, veltot nozarei apmēram trešo daļu no visiem pieejamiem līdzekļiem. 2024.gada budžetā tiek plānots ievērojams finansējuma pieaugums veselības aprūpei, kas ir lielākais atjaunotās Latvijas valsts vēsturē, izņemot Covid-19 pandēmijas laiku. Toreiz tie bija vienreizēji pasākumi, patlaban runa ir par budžeta bāzi, ko veidos nepilni 1,9 miljardi eiro.

Par to visi vienojās. Tāpat bija pilna vienprātība, ka mēs turpinām nopietni ieguldīt mūsu drošībā, proti, bruņotajos spēkos ar ieroču sistēmu iegādi, ar valsts aizsardzības dienesta pilnveidi. Tas nozīmē, ka mums būs lielāks skaits apmācītu karavīru un aktīvu rezervistu. Tāpat finansējums tiks ieguldīts iekšlietās, lai stiprinātu Valsts policiju, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu. Trešā joma, par kuru visi ir vienojušies, ir izglītība, piemēram, zinātnes bāzes finansējums visu laiku tiek virzīts uz augšu. Vai finansējums ir tik liels, cik lielam tam ir jābūt? Nē, bet mēs ejam tajā virzienā.

Ņemot vērā, ka ir daudz vajadzību un prasību, mēs esam vienojušies par trīs galvenajām prioritātēm. Mēs vienojāmies, neskatoties uz to, kuras partijas pārvaldībā ir konkrētā ministrija. Iepriekš, veidojot budžetu, saskāros ar to, ka partijas argumentēti norāda uz to, ko tām vajag. No viena otra partnera dzirdēju, ka partijām pat pienākas kaut kādas naudas summas. Patlaban par to nav ne runas.

Domāju, ka Siliņas valdībai tā ir liela priekšrocība. Ja mēs šādi esam uzsākuši, būtiski, lai mēs tā varam arī turpināt strādāt, neskatoties uz ārējiem satricinājumiem, kādi ir vienmēr. Patlaban ierastā pasaules kārtība ir sašūpojusies, tomēr mēs varēsim turpināt attīstīt arī mūsu ekonomiku.

Tas liek secināt, ka mēs grūtos apstākļos esam apbrīnojami labi noturējušies. Jaunā valdība dod man ticību, ka mēs tā varēsim arī turpināt. Vienmēr vajag un var darīt lietas labāk, to es varu apliecināt. Pēc 20 gadiem politikā varu teikt, ka tā ir radniecīga komandas sportam, piemēram, akadēmiskajai airēšanai. Komanda var sasēsties vienā virzienā. Tas ir sākums, taču ir arī jāairē vienā ritmā, lai laiva normāli virzītos uz priekšu. Mums ir spējīga premjere, kurss tiek uzņemts, un man ir prieks būt daļai no valdības.

Pēc Valsts prezidenta vēlēšanām koalīcijas paplašināšanas sarunas uzņēma jaunu tempu. Jūs sacījāt, ka, ja būs “force majeure” situācija un nāksies veidot jaunu valdību, jūs aicinātu Valsts prezidentu uzticēt šo darbu jums. Kas mainījās laika posmā no šīs preses konferences, kas notika laikā no 9.augusta līdz 14.augustam, kad jūs paziņojāt par demisiju?

Jā, pa vidu bija sestdiena un svētdiena. Es visu laiku domāju, ka, ja ir jāmaina valdība, varbūt jāierosina valdības vadītāja maiņa. Es pats to biju ieinteresēts izdarīt vēl pirms 2026.gada ar vienkāršu domu, lai nu kā, iespējams, partijas biedri mani atbalsta, agri vai vēlu jebkurš valdības vadītājs sāks apnikt. Es negribēju nonākt situācijā, ka vēlētājiem esmu apnicis un tādēļ manai partijai iet slikti. Es to zināju vairāk nekā gadu, pat pirms iepriekšējām vēlēšanām, ka pēc 2026.gada es, visticamāk, nebūšu premjers, vai nu es pats to izlemšu, vai kāds to izlems manā vietā.

Partneri atteica manu piedāvājumu [K.Kariņš koalīcijas partneriem – Nacionālajai apvienībai un “Apvienotajam sarakstam” mainīt atbildībā esošās ministrijas un vienoties par pieciem darāmajiem darbiem līdz gada beigām – aut.], kas faktiski bija orientēts uz to, lai nevarētu atteikties. Tas nebija nekas radikāls. Tas bija veids, par kuru visi varētu vienoties un mēģināt restartēt iepriekšējo valdību. Man bija skaidrs, ka situācijai ir jāmainās. Bija jautājums, vai es veidošu nākamo valdību vai tomēr man rosināt uzticēt šo darbu kādam citam.

Es atceros brīdi, ka viss sakrita savās vietās. Manuprāt, tā bija sestdiena, kad mēs ar sievu pastaigājāmies gar jūru. Tur bija arī jauna ģimene – māte, tēvs un maza meitiņa. Viņai varēja būt kādi astoņi gadi. Viņa pieskrēja man klāt un sajūsmā prasīja, vai var nofotografēties. Sacīju, ka var. Atnāca arī tētis, nofotografējāmies. Viņi pateicās, un mēs ar sievu turpinājām savu ceļu. Varēja redzēt, ka bērns ir priecīgs. Tieši tobrīd es sapratu elementāru domu, ka labākais laiks, kad paiet malā, ir tad, kad tevi vēl kāds tajā amatā grib redzēt. Pieļauju, ka bērns bija redzējis mani televīzijā vai kaut kur citur. Tas bija atgādinājums, ka kāds vēl priecājas, ka esmu premjera amatā. Ja esmu iekšēji nolēmis, ka valdība līdz 2026.gadam ir jāmaina, tad tagad ir pienācis laiks to darīt.

Pirmdienas rītā sasaucu mūsējos uz sapulci. Es visiem sacīju, ka esmu izteikti labā garastāvoklī. Viens otrs smaidīdams teica: “Krišjāni, tad, kad tu esi labā garastāvoklī, tad parasti tas mūsējiem kaut no nozīmē.” Es sacīju, ka tas viss ir tikai uz labu. Tas sakrita ar manu iekšējo pārliecību par paaudžu maiņu, tas sakrita arī ar to, ka es nekad neesmu turējies pie amata turēšanās pēc.

Manuprāt, amats ir jāizmanto, lai sasniegtu izvirzītos mērķus. Katrs darbs politikā beidzas. Ir jautājums, vai nu tu pats to ietekmē, vai arī to ietekmē ārēji apstākļi. Esmu novērojis, ka valdību vadītāji atstāj amatu divu iemeslu dēļ – vai nu vēlētājs viņu “izmet”, vai paša partija to izdara. Reti kāds labprātīgi aiziet prom. Ja valdības vadītājs “aizsēžas”, tad arī partijai, kura to ir pieļāvusi, rodas problēmas. Tādā gadījumā arī valstī veidojas turbulences. Es to nenovēlu savai valstij, partijai, kura ir mana komanda.

Šobrīd man ir uzticēts būt mūsu valsts ārlietu ministram. Esot premjera amatā, man šķita, ka starptautiskajās attiecībās esmu spēcīgāks. Ja tā var veikt, kā zivs ūdenī. Man tas nešķiet grūti, bet interesanti, turklāt es varu turpināt strādāt jomā, kur varu dot zināmu pienesumu valdībai un valstij. Man ir svarīgi, ka šajā amatā varu atbalstīt premjeri, kurai es tiešām no sirds novēlu labu.

Dzīvē reizēm notiek pavērsieni. Parādās iespēja, un tad ir jautājums, vai tu šo saredzi kā iespēju, ja saredzi, ka tā ir iespēja, vai tev ir drosme to izmantot. Es saredzēju iespēju izdarīt kaut ko labu. Skatoties atpakaļ, manuprāt, es rīkojos pareizi. Ja man jautātu, vai es vēlreiz tā rīkotos, es atbildētu apstiprinoši. Es nezinu, kas notiktu, ja nebūtu saticis šo meitenīti jūras krastā. Šī sastapšanās nostrādāja kā klikšķis, liekot saprast, ka ir pienācis pareizais laiks.

14.Saeimas priekšvēlēšanu laikā jūs publiski noraidījāt sadarbību ar Zaļo un zemnieku savienību, savukārt “Jaunās vienotības” valde pieņēma lēmumu nepiedalīties debatēs, uz kurām plānots aicināt “smagos noziegumos apsūdzēto un pirmajā tiesu instancē notiesāto, kā arī par korupciju no ASV puses sankciju sarakstā iekļauto Aivaru Lembergu”. Septembrī Saeima apstiprināja Siliņas valdību, ko veido ZZS, kāpēc tagad ir pieņemami strādāt kopā ar ZZS, bet nebija pieņemami iepriekš?

Kad es izveidoju savu pirmo valdību 2019.gadā, skaidri pateicu, ka pie koalīcijas galda un lemšanas būs tikai ievēlētie politiķi. Viens otrs mani kritizēja un mēģināja panākt manas nostājas maiņu. Es nolēmu pieturēties pie šīs nostājas, jo man tā šķita pareizi rīkoties. Arī iepriekšējā valdībā pie galda nebija neviena cita, kā vien ievēlētie politiķi. Ne vienmēr visi partneri bija ar visgaišākajām domām. Nevēlos slikti izteikties, bet tie, kuri bija pie lemšanas, tiešām bija tie, kuri bija ievēlēti un ar savu atbildību. Ne vairāk, ne mazāk.

Veidojot jauno valdību, bija tāda pati doma. Siliņa arī pie šī principa ir turējusies un skaidri definēja koalīcijas līgumā, ka nebūs nekādas sadarbības ar sankcionētām personām. Jaunā valdība strādā vairāk par mēnesi. Es nejūtu, ka būtu jebkāda veida ietekme no malas. Skaidrs, ka Siliņai ir rokas bremze. Ja kaut kas mainītos, tam būtu arī sekas.

Laiks ir gājis uz priekšu. Varbūt vienam otram agrāk ir bijusi liela ietekme politikā, taču šodien daudz kas ir mainījies. Pirms pieciem gadiem politiskā vadība mūs baroja ar to, ka mēs bez Krievijas nekādi nevaram iztikt. Paskatīsimies šodien! No samazinājuma tranzīta jomā ekonomika kopumā necieš. Kāpēc? Jo mēs esam diversificējušies tā, ka tranzīts ir tikai daļa no ekonomikas. Mēs nepērkam no Krievijas elektrību un mūsu naftas produktu pārstrādē netiek izmantoti Krievijas naftas produkti. Šķiet, ka saistībā ar Igaunijas un Somijas gāzesvadu “Balticconnector” notikusi sabotāža, savukārt Inčukalns ir pilnāks, nekā tas ir bijis aizvadīto piecu gadu laikā. Mēs mierīgi tiekam galā bez Krievijas. Tā bija viena pārmaiņa. Nākamā pārmaiņa ir skārusi cilvēkus ārpus politikas, kuri ļoti ietekmēja politiskās partijas. Es jau kādu laiku šādas ietekmes neredzu. Ja tas tā turpināsies, un nekas neliecina, ka kaut kas mainītos, mēs visi varam arī iet uz priekšu.

SKDS partiju reitingi, kas tapuši no 9. līdz 18. septembrim, rādīja, ka septembrī “Jaunā vienotība” reitinga līderpozīciju bija atdevusi Zaļo un zemnieku savienībai. “Jaunās vienotības” reitings piedzīvojis straujāko kritumu gada laikā. Kādi faktori ir ietekmējuši reitinga kritumu?

Sekoju līdzi reitingiem ar vienu acs kaktiņu, jā, īstermiņā iespējamas svārstības, taču jāraugās ilgtermiņā. Mūsu vēlētājiem notikušas divas lielas maiņas – valdības vadītāja un valdības maiņa. Šī aptauja ir tapusi maiņas laikā. Cilvēkiem, iespējams, bija neskaidrība par to, kā būs tālāk. Tagad ir jaunā valdība un var redzēt to, ko redzēju jau sen, ka Siliņa ir spējīga un kompetenta. Domāju, ka tas aizvien labāk sāk parādīties uz āru – valdības groži ir labās rokās. Domāju, ka mūsu vēlētājam satraukums pāries. Svarīgi, ka notikusi paaudžu maiņa, un arī valdības maiņa. Ja viss, kas ir noticis, ir nelielas svārstības reitingos, manuprāt, nekas daudz nav noticis. Protams, laikam ir jāiet uz priekšu, mums ar saviem darbiem jāpierāda, ka tas bija labs lēmums.

Iespējams, kritums reitingā bija saistīts ar neziņas periodu, taču, vai to nevar saistīt ar to, ka valdībā tagad ir Zaļo un zemnieku savienība? “Jaunā vienotība” ir kalpojusi par labu alternatīvu tiem cilvēkiem, kuri nevēlas balsot par šo partiju.

Mēs kā politiskā partija mēģinājām paplašināt koalīciju, jo toreizējā valdības modelī partneri negribēja un bloķēja attīstību. Paplašināt neizdevās, tāpēc bija jāveido cita koalīcija. Siliņa sāka tur, kur es savu darbu noslēdzu. Arī viņa sāka ar mēģinājumiem paplašināt koalīciju, tas neizdevās un tika izveidota alternatīva valdība. Divi partneri – Nacionālā apvienība un “Apvienotais saraksts” – tika nomainīti pret diviem cietiem – “Progresīvie” un Zaļo un zemnieku savienība. Saeimas vairākums nedeva citu iespēju. Mēs negribējām mainīt partnerus. Faktiski tas bija pēdējais, ko mēs gribējām.

Mēs gribējām partneriem piepulcināt kādu klāt. Partneru izvēļu dēļ iznāca valdība ar citām partijām. Mums jau nebija citu alternatīvu. Valdībai ir jāfunkcionē, un tai ir vajadzīgs kāds vairākums. Tas ir panākts. Interesantā kārtā tas ir stabilāks un labvēlīgāks, nekā bija iepriekšējais. Ja man pirms gada jautātu, ko es domāju par šādu koalīcijas modeli, es nebūtu prognozējis tādu iznākumu. Esmu pozitīvi iespaidots, ka tas, no kā es baidījos, nepiepildās, un tas, uz ko varēja cerēt, sāk piepildīties.

Līdz jums arī droši vien ir nonākušas runas, ka jūs varētu ieņemt kādu amatu saistībā ar gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Ja runājam par iespējamā komisāra amata sadali, vai koalīcijas partneru vidū ir panākta vienošanās, ka komisāra amatam varētu virzīt “Jaunās vienotības” pārstāvi?

Koalīcijā par to vēl nav runāts, jo Eiropas Parlamenta vēlēšanas ir nākamajā vasarā. Kas mums notiek saistībā ar šo? Es nevaru komentēt par partneriem, bet mūsu partijas kombinētās valdes izvirzīja mani organizēt un vadīt šo procesu “Jaunajā vienotībā”. Mēs esam sākuši ar politiku, proti, kā mēs saredzam Eiropas nākotni. Viens no lielākajiem jautājumiem, uz ko Eiropai būs jāatbild, ir par tās nākotni. Aizvadītajā ES ārlietu ministru sanāksmē Luksemburgā mēs par to runājām, vai ES paplašināties, un, ja paplašināties, tad kā tālāk strādāsim. Tie ir diezgan fundamentāli jautājumi. Mūsu valsts interesēs ir, lai novembrī formāli tiktu uzsāktas iestāšanās sarunas ar Ukrainu un Moldovu.

Bet ir vēl atsevišķas Balkānu valstis, kuras cer kļūt par daļu no ES. Valda skaidrība par Ukrainu un Moldovu, bet kas notiek, ja dalībvalstu skaits palielinās, piemēram, no 27 dalībvalstīm līdz 33, vai tādā gadījumā mums nav jāpiekoriģē lemšanas procedūra.

“Jaunā vienotība” arī formulē savu attieksmi – radikāli neko mainīt nevajag, bet mēs varam kaut ko uzlabot.

No vienas puses, ir runa par ģeostratēģiskiem apsvērumiem. Pasaule ir tāda, ka ir tikai divas izvēles, vai nu Eiropa, vai nu Krievija. Ja ES grib būt nozīmīga ģeopolitiski, tad tai ir jābūt atvērtai uzņemt atsevišķas valstis, lai tās pilnībā nenonāktu Krievijas orbītā. No otras puses, runa ir par vērtību sistēmu. ES kā valstu apvienība turas kopā vairāku iemeslu dēļ, kur viens no pamatu pamatiem ir likuma vara. Nevis spēkam, bet gan likumam ir vara. ES grūtības ir bijušas ar Poliju un Ungāriju.

Ticami, ka pēc vēlēšanām Polijā mainīsies valdība, kuras attieksme pret likuma varu būs diametrāli pretēja iepriekšējai valdībai. Opozīcijas līderis, bijušais premjers Donalds Tusks vēl nav nominēts jaunās valdības veidošanai, taču, izskaitot Polijas parlamenta jauno sastāvu, Tuskam varētu pietikt balsu, ja vien visiem izdosies vienoties.

Taču mums šī mēraukla jāpiemēro esošajām ES valstīm. Arī šogad piecas valstis izskatīja tiesiskuma jautājumu, tai skaitā arī Dānijā. Visi debatēja par to, ko var uzlabot Dānijas tiesiskumā un likuma varā. Tā vietā, lai norādītu, ka Dānija ir otra mazāk korumpētā valsts pasaulē, Dānijas pārstāvji nopietni vērtēja situāciju, jo tas viss nenotiek pats no sevis. Vienmēr ir jābūt sardzē.

Iekļaušanās šajās vērtībās ir jāprasa arī no tiem, kurus mēs esam ģeopolitiski ieinteresēti ieaicināt. Nebūtu labi, ja mēs paplašinātu ES tikai ģeopolitisku iemeslu dēļ un pēcāk konstatētu, ka pie viena galda sēž pulka demokrātu un grupiņa autokrātu. Tas absolūti neder. Mēs esam ieinteresēti, lai ES paplašinātos, bet tam jānotiek, balstoties uz kopīgām vērtībām un reformām. Latvija izgāja tam procesam cauri, un jebkurā laikā varu argumentēt, ka tas mūsu sabiedrībai ir krietni nācis par labu. Tas pats attiecas uz visām valstīm, tostarp uz Ukrainu, Moldovu.

Vai jūs plānojat startēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās?

Mēs vēl neesam sākuši runāt par kandidātiem. Taču partiju apvienībai “Jaunā vienotība” būs ārkārtīgi spēcīgs saraksts.

“Hamās” 7.oktobrī veica negaidītu uzbrukumu no Gazas joslas, izšaujot vairākus tūkstošus raķešu un iefiltrējoties vairākās vietās Izraēlas teritorijā. Vai pastāv iespēja, ka uz šī fona varētu sašūpoties Rietumu vienotība?

Ja ieskatāmies nesenā pagātnē, jautājumos, kas skar Izraēlu vai palestīniešus, Eiropai nekad nav bijusi viengabalaina pieeja. Karš to ir pastiprinājis. Runājot ar kolēģiem ES, mums nav pilnīgi vienotas nostājas. Viedokļi nav tik atšķirīgi, cik atšķirīgi ir uzsvari. Viena daļa uzsver, ka Izraēlai kā demokrātiskai valstij ir tiesības un pienākums aizstāvēties pret terorismu. Tam faktiski piekrīt visi. Citi uzsver, ka civiliedzīvotāji Gazas joslā nedrīkst ciest tikai tāpēc, ka joslu pārvalda “Hamās”. Tam piekrīt visi, tikai vieni uzsver Izraēlas tiesības, otri – palestīniešu tiesības. Neviens neaizstāv “Hamās”. Visi nosoda šo teroristisko grupējumu. Visi apzinās arī grūtības, jo “Hamās” Gazas joslā ir ieslēpušies starp civiliedzīvotājiem un izmanto tos kā dzīvo vairogu. Tāpat zem Gazas joslas ir izveidota tuneļu sistēma, “Hamās” izmanto skolas un slimnīcas savām militārajām darbībām. Ja Izraēla cenšas uzbrukt militāram objektam, ir liela iespējamība, ka cietušo vidū būs arī civiliedzīvotāji. Tas raksturo kara vidi un rada domu dažādību, taču neviens nesaka, ka Izraēlai nav tiesību aizstāvēties. Tāpat neviens nesaka, ka palestīniešu civiliedzīvotājiem nav tiesību.

Aizvadītajā ES ārlietu ministru sanāksmē es uzsvēru, ka mums kā Eiropai ir jāskatās uz galamērķi, kas ir panākt un atdzīvināt procesu, kura rezultātā tiek izveidotas divas valstis. Kas ir visa saknē? Palestīniešiem nav savas valsts. Tas rada labu augsni polarizācijai, kas galējos gadījumos noved līdz ekstrēmismam. Es to neattaisnoju, bet mēģinu saprast situāciju. Manuprāt, lai to atspriegotu, ir jācīnās pret terorismu, jo viņi cīnās pret mums, demokrātiem. Terorisms var pastāvēt tikai tad, ja visu laiku nāk jauni cilvēki klāt, un jauni cilvēki pievienojas, jo valda frustrācija. Ja to samazina, samazinās augsne terorismam. Risinājums var būt tikai otras valsts – Palestīnas – izveide.

Mums uz to ir jāuzstāj. Tas tika mēģināts iepriekš. Kopš manas bērnības tiek runāts par Tuvo Austrumu miera procesu. Vai maz to var saukt par procesu, ja tas ilgst 50 gadus?! Pēc kara ir jābūt divām valstīm. Es neredzu nevienu citu risinājumu. Latvijas interesēs ir uz šo uzstāt, jo karš var izplatīties reģionā. Tas novērš uzmanību no mūsu tiešā apdraudējuma – Krievijas agresijas kara Ukrainā. Ja runājam par Ukrainu, Eiropā ir pilnīga vienotība. Nekas nav mainījies. Taču citi konflikti nozīmē naudas un munīcijas ieguldījumus. Ja kāds palīdz Izraēlai, no Latvijas viedokļa varētu teikt, ka tā ir viena krava, kas nav nonākusi Kijivā. Krievija un Irāna ir ieinteresētas, lai šis viss iet plašumā. Irāna sponsorē un atbalsta “Hamās” Gazā un “Hezbollah” Libānā. Patlaban ASV sūta kara kuģus, dodot signālu “Hezbollah” un Irānai neeskalēt situāciju, bet mēs zinām, ka tā potenciāli ir pulvermuca.

Runājot ar citu valstu pārstāvjiem, argumentēju, ka mums kolektīvi ir aktīvāk jāspiež uz īstu risinājumu. Gala risinājums ir divas valstis. Īslaicīgi nepieciešams, lai humānā palīdzība tiek līdz Gazas joslai. Mums ir jārunā par Izraēlas draudiem un jāatgādina, ka, cīnoties pret “Hamās”, jādomā, kā to paveikt, lai pēc iespējas neciestu palestīniešu civiliedzīvotāji. Saprotu, ka viegli ir teikt, bet ārkārtīgi grūti īstenot, ņemot vērā, kā “Hamās” strādā.

Šī ir mantota situācija, kur Latvija nav cēlonis, bet tas mūs ietekmē. Mans mērķis, no vienas puses, ir noturēt Eiropas un Rietumu pasaules uzmanību uz Ukrainu, lai nemainītos atbalsts Ukrainai. No otras puses, mans mērķis ir panākt, lai nonāktu līdz divu valstu risinājumam. Tas varētu nomierināt visu reģionu. Krievija tikai iegūst no šāda konflikta. Līdzīgi kā viņi iegūst no Armēnijas un Azerbaidžānas konflikta – visu, kas vājina, novērš uzmanību un mazina vienotību.

Patlaban Rietumu pasaule Izraēlas jautājumā nav nedz pilnīgi vienota, nedz arī pilnīgi dalīta. Grūtības ir tās, ka mēs neesam pilnīgi vienoti un pie tā ir jāstrādā. Izraēlas bruņotajiem spēkiem ir sava taktika, kā cīnīties ar teroristiem. Lai tas paliek viņu ziņā! Bet mūsu ziņā ir runāt ar palestīniešiem un ar Izraēlas valdības pārstāvjiem par divu valstu risinājumu.

Tomēr kaut kā ir jātiek galā ar pašreizējo problēmu. Cilvēku attieksme pret notiekošo ir dažāda. Vieni ir Izraēlas pusē, otri – palestīniešu. Izskatās, ka Izraēlai manevrēšanas iespējas nav lielas, ņemot vērā, ka tai ir pilnīgas tiesības sevi aizstāvēt un ka “Hamās” izmanto civiliedzīvotājus kā dzīvo vairogu.

Manevrēšanas iespējas tiešām ir mazas. Tam visam ir ļoti sena vēsture un valda uzkarsētas emocijas. ASV prezidents publiski aicināja Izraēlu mācīties no ASV kļūdām pēc 2001.gada 9.septembra teroristu uzbrukumiem Ņujorkā. Jebkura valsts var pārāk iekarst savā atriebībā. Man bija saruna ar Izraēlas ārlietu ministru. Es kā draugs draugam aicināju padomāt par visām sekām. Izraēlai ir Latvijas atbalsts. Izraēlai ir tiesības sevi aizstāvēt. “Hamās” uzbruka Izraēlai, neviens to neapšauba. Tajā pašā laikā ir jāatgādina, ka visa pasaule redz civiliedzīvotāju upurus.

Te gan jāatzīmē, ka kara iemesls nav tāpēc, ka Izraēla kādam uzbruka. Kara iemesls ir “Hamās” nežēlīgais uzbrukums Izraēlai. Es neko neattaisnoju, bet šis ir milzu izaicinājums. Pastāv cerība, ka karš neizplatīsies ārpus Gazas joslas un Izraēlas. Tur liela loma patlaban ir nevis ES, bet gan ASV. ASV ir pietiekami lieli bruņotie spēki ar īsu pavēles ķēdi.

ES un arī Latvija nopietni stiprina savus bruņotos spēkus. Kad sākās Krimas okupācija un aneksija, Latvija aizsardzībai atvēlēja mazāk nekā 1% no iekšzemes kopprodukta. Patlaban mēs šim mērķim atvēlam 2,5% un mēs virzāmies uz 3% no iekšzemes kopprodukta. Eiropā nav tādas vienotības, piemēram, komandstruktūrā. Eiropā patlaban nav tāda ģeopolitiskā spēka, kāds ir ASV. Taču arī ASV iespējas nav neierobežotas. Mums ir jāapzinās, kādā pasaulē mēs dzīvojam. Arī Eiropai, tostarp arī Latvijai, ir jāuzņemas lielāka atbildība par sevi.

Ja runājam par Izraēlu, šodienu un rītdienu, lielāka loma ir ASV diplomātijai, aiz kuras stāv reģionā esošais militārais potenciāls. Mums ir jācer, ka tas nostrādās un karš nepaplašināsies. Patlaban notiek sauszemes operācija, taču jāskatās, kāda tā būs un kā to varēs īstenot, mazinot civiliedzīvotāju upurus.

Arābu pasaulē šis karš tiek skaidrots tādā veidā, ka Izraēla uzbrūk civiliedzīvotājiem Gazas joslā. Daudzas no arābu valstīm absolūti nav draudzīgas ar “Hamās”, bet ir teroristiskā grupējuma pretinieces. Taču tas tiek aizmirsts. Tāpēc arī mūsu sabiedrībai ir svarīgi atcerēties, ka “Hamās” no Gazas joslas oktobra sākumā uzbruka Izraēlai. Diemžēl tā ir traģēdija, ka cīņa pret teroristiem iekļauj civiliedzīvotāju upurus. Izraēla var necīnīties, bet tas nozīmē, ka būs nākamais uzbrukums, var cīnīties, kas “Hamās” darbības dēļ nozīmē civiliedzīvotāju upurus. Tā ir Izraēlas valdības izšķiršanās, kas cilvēciski ir teju neiespējami.

Sarunā jūs pieminējāt arī Ukrainu. Jūsu ieskatā, kāpēc Ukrainai ar pretuzbrukumu nesokas tā, kā, iespējams, mēs gribētu? Tur ir vairāki faktori, taču es gribētu dzirdēt jūsu viedokli.

Rietumu pasaule, Eiropa, ASV, Japāna saprot, ka Krievija imperiālā kara taktikā un domāšanā uzbrūk suverēnai Ukrainai. Tāpat valda sapratne, ka Ukraina ir jāatbalsta.

Kad Krievijas režīms iebruka Ukrainā, dažas valstis, ieskaitot Latviju, Ukrainai gādāja ieročus, kas ir tās rīcībā, piemēram, Latvija ir atdevusi Ukrainai visas tās rīcībā esošās pretgaisa aizsardzības raķešu sistēmas “Stinger”. Citām valstīm, kurām ir plašāks ieroču arsenāls, piegādāja tos Ukrainai piesardzīgi lēni, nereti šo lēmumu pavadīja debates, vajag piegādāt vai nevajag, kad tomēr tiek nolemts, tad bruņojuma nogāde notiek ar vairāku mēnešu kavēšanos.

Tā kā militārā atbalsta piegāde ir bijusi lēnāka, Ukrainas ofensīva tika atlikta, kas deva Krievijai iespēju izveidot plašas, sarežģītas aizsardzības pozīcijas, kuras ir grūti pārvaramas.

Krievija ir spējusi labi sagatavoties un tīri burtiski ierakties zemē. Ukraina nevar iet vienā lielā frontālā uzbrukumā, jāiet ir ķirurģiski – vispirms kājnieku vienības likvidē tiešo pretestību un atmīnē zemi, lai pakāpeniski varētu sekot mehanizētās vienības. Tas viss notiek ļoti sūros apstākļos. Krievija nežēlo nedz cilvēkus, nedz tehniku un ir gatava ziedot ārkārtīgi daudz.

Ukraina, kā jebkura demokrātiska valsts, saprot, ka cilvēka dzīvībai ir milzu vērtība. Ukraina nav gatava vienkārši upurēt un mest karavīrus nāvē par jebkuru cenu. Šķiet, ka Krievija ir tam gatava. Mēs zinām, ka Krievija karam Ukrainā rekrutē cietumniekus, tās pusē karo algotņi. Spriežot pēc plašsaziņas līdzekļu rīcībā esošās informācijas, rekrutēti tiek iedzīvotāji no Krievijas nabadzīgākajiem reģioniem. Krievijai ir ļoti daudz resursu, un, iespējams, viņi ir gatavi ilgai cīņai.

Krievijas karavīri, iespējams, nekaro efektīvi, taču uz fronti viņi tiek nosūtīti tādā apjomā, ka efekts ir ievērojams. Tāpēc, manuprāt, progress Ukrainā ir lēnāks. Vai rezultāts būtu citādāks, ja visi tie, kuriem ir spēcīgie ieroči, ātrāk tos būtu devuši Ukrainai? Domāju, ka jā. Pērn Krievijai nebija sagatavotas aizsardzības pozīcijas un Ukrainas bruņotie spēki zibenīgi varēja ieņemt milzīgas teritorijas. Tur, kur Krievijai bija laiks sagatavoties, tur ar pretuzbrukumu iet lēnāk.

Pagājušajā gadā Ukraina nevarēja turpināt ofensīvu, jo viņiem trūka līdzekļu, tostarp arī apmācītu karavīru. Latvija aktīvi apmāca ukraiņus, un mēs tādi neesam vieni. To dara plaša valstu koalīcija. Mūsu un Ukrainas ieskatā, cilvēka dzīvībai ir liela vērtība. Skatoties uz Krieviju, mēs redzam, ka nekas nav mainījies – tāpat kā citos bruņotos konfliktos, arī tagad Krievija sūta kara gaļasmašīnā maz sagatavotus iesauktos un tehniku. Protams, arī Ukrainai ir ievērojami zaudējumi.

Mūsu interese ir turpināt atbalstīt Ukrainu līdz uzvarai. Neizskatās, ka šis process būs īss. Šādas lietas ir grūti prognozēt, taču sāk parādīties ziņas, ka Krievijas pusē arvien vairāk karavīru sāk dezertēt. Droši vien tas jaunais karavīrs redz šī kara bezjēdzību. Ja viņš viens neatļaujas dezertēt, taču vēsture rāda, ka veselas armijas var pēkšņi sabrukt. Nekas neliecina, ka tas notiek un ar to nevajadzētu rēķināties. Jārēķinās ar to, ka karš varētu ilgt vēl kādu labu laiku.

Foto: Ārlietu ministrija