Kazāks: Procentu likmju kāpums turpināsies, bet ar laiku tas kļūs lēnāks

Pašlaik galvenā ekonomikas problēma ir inflācija un īpaši sāpīgi tā skar iedzīvotājus, kuri ir mazāk turīgi. Tādēļ ar šo problēmu ir jātiek galā pēc iespējas ātrāk, intervijā aģentūrai LETA uzsver Latvijas Bankas (LB) prezidents Mārtiņš Kazāks. Tādēļ viņš uzsver, ka Eiropas Centrālā banka turpinās celt procentu likmes, bet ar laiku tas kļūs lēnāks, jo, ja iepriekš bija viens risks – pārāk augsta inflācija -, tad pie augstāka likmju līmeņa jau sāk parādīties divpusēji riski – ja likmes būs pārāk augstas, tad sabremzēšanās ekonomikā var būt spējāka, nekā tas ir nepieciešams.

Centrālo banku lēmumi par procentu likmju celšanu ir izraisījuši arī reakciju finanšu tirgos, kas ir rezultējusies ar vairāku banku slēgšanu vai pārņemšanu ASV un Šveicē. Vai varam būt droši, ka ar to viss arī pašlaik ir beidzies, vai tomēr var gaidīt vēl kādas problēmas?

Ir jāapzinās, ka pēdējo gadu laikā ekonomikā ir notikušas ļoti straujas pārmaiņas. Mēs esam redzējuši strauju inflācijas kāpumu un strauju procentu likmju kāpumu, lai inflāciju sabremzētu un nospiestu atpakaļ samērīgākos līmeņos. Tādēļ būtu naivi domāt, ka tas neizraisīs svārstības visā ekonomikā. Pie tik straujām pārmaiņām ir iespējams, ka atsevišķos ekonomikas segmentos veidojas riska “kabatas” – ir jābūt uzmanīgiem, jāseko situācijai un, ja ir nepieciešams, jāiejaucas, lai riskus mazinātu. Tādēļ nevar arī pateikt, ka nekādu saasinājumu un svārstību brīžu nebūs, jo dzīve ir dzīve. Tajā pašā laikā es uzsvēršu, ka Eiropa no 2008.gada finanšu krīzes ir daudz mācījusies un daudzas lietas ir mainītas un uzlabotas. Mēs redzam pavisam citu uzraudzības mehānismu, banku uzraudzība ir krietni piesardzīgāka. Līdz ar to institucionāli Eiropas banku un finanšu sistēma ir krietni spēcīgāka, banku kapitāls ir daudz lielāks, likviditāte ir pieejama. Un galu galā Eiropas Centrālās bankas (ECB) rokās ir instrumenti, lai problēmsituācijas palīdzētu atrisināt. Tādēļ nudien nav pamata tagadējo turbulenci finanšu tirgos saistīt ar to, kas notika 2008.gadā. Šī nav Eiropas banku krīze.

Bet pārmaiņas ekonomikā ir bijušas ļoti straujas, nenoteiktība joprojām ir augsta – mēs nezinām, kā atrisināsies karš Ukrainā, mēs nezinām, kas notiks ar energocenām rudenī, mēs nezinām, kā Ķīnas atvēršana pēc pandēmijas ietekmēs pieprasījumu un inflāciju pasaulē. Līdz ar to norisēm ir jāturpina sekot, ir jābūt piesardzīgiem, un nepieciešamības gadījumā ECB iejauksies, lai situāciju stabilizētu.

Vai LB pēdējā laikā ir analizējusi, kā izskatās Latvijas banku sektors?

Jā, tas notiek regulāri. No 1.janvāra LB ir pievienotas arī Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) funkcijas, līdz ar to tvērums ir krietni plašāks. Pašlaik nav pamata nekādām bažām par Latvijas banku sektoru. Protams, biznesā vienmēr ir riski, bet arī mūsu pēdējais izvērtējums pēc turbulencēm Šveicē neliek domāt, ka Latvijas banku sektorā būtu kādas sistēmiskas problēmas. Nē. Banku sektors ir stabils, un situācija ir stabila.

Pašlaik finanšu tirgos ir pieaugusi kapitāla cena. Latvijas komercbankas jau ilgstoši saņem kritiku, tostarp no centrālās bankas, par kūtro kreditēšanu līdz šim. Vai tas viss nerada bažas, ka turpmāk būs vēl sliktāk?

Es sākšu ar to, kas pašlaik notiek ar procentu likmju kāpumu. Pašlaik galvenā ekonomikas problēma ir inflācija, un tā tas ir ne tikai eirozonā, bet lielākajā daļā pasaules. Turklāt tā īpaši sāpīgi skar iedzīvotājus, kuri ir mazāk turīgi. Tādēļ ar šo problēmu ir jātiek galā pēc iespējas ātrāk. Ņemot vērā, ka svārstības finanšu tirgos pamazām mitējas un tām nav paliekošas sistēmiskas ietekmes, ECB Padome var turpināt pakāpenisku likmju kāpumu – protams, uzmanīgi vērojot, kas notiek ekonomikā -, lai inflācija mazinātos un atgrieztos tuvu 2% līmenim, kas ir ECB Padomes mērķis. Manuprāt, tam būtu jānotiek saprātīgā laika termiņā, nevis to izstiepjot ļoti ilgi.

Kas būtu saprātīgs laika termiņš?

Man redzējums būtu, ka atgriešanās tuvāk 2% inflācijai eirozonas līmenī līdz nākamā gada beigām būtu labs mērķis. Mūsu prognozes pašlaik liecina, ka atgriešanās pie 2% inflācijas būtu gaidāma 2025.gada otrajā pusē. Būtu ļoti labi, ja tas notiktu ātrāk.

Bet, protams, jārēķinās, ka straujš procentu likmju kāpums ekonomiku ietekmē ar novēlošanos. Standarta cikls procentu likmju ietekmei uz ekonomiku ir pusotrs divi gadi. Mēs procentu likmes esam cēluši ļoti strauji. Atcerēsimies, ka pagājušā gada jūlijā tās tika paceltas līdz nulles līmenim no mīnus 0,5%, bet tagad tās jau ir tuvu 3%. Nav pagājis pat viens gads. Tādēļ daudz kas no likmju celšanas efekta pilnvērtīgi uz visu ekonomiku joprojām vēl nav izstrādājies. Tādēļ turpmākam likmju kāpumam vēl ir jābūt, tomēr ar laiku tas kļūs lēnāks, jo, ja iepriekš bija viens risks – pārāk augsta inflācija -, tad pie augstāka likmju līmeņa jau sāk parādīties divpusēji riski – ja likmes būs pārāk augstas, tad sabremzēšanās ekonomikā var būt spējāka, nekā tas ir nepieciešams. Manuprāt, līdz tam mēs vēl neesam nonākuši, līdz ar to zināms kāpums vēl ir nepieciešams. Taču tas notiks soli pa solim, un katrā ECB Padomes monetārās politikas sēdē mēs skatīsimies, kas notiek ekonomikā, kādas ir prognozes, kas notiek finanšu tirgos, kas notiek ar pamatinflācijas dinamiku. Pašlaik mēs redzam, ka ekonomika joprojām ir noturīga, recesijas eirozonā šogad, visdrīzāk, nebūs, darba tirgus saglabājas spēcīgs, spiediens uz algām joprojām ir ļoti augsts un atsevišķos gadījumos pat pieaugošs. Tādēļ, manuprāt, turpmāks likmju kāpums ir nepieciešams. Vienlaikus lēmumi tiks pieņemti katrā sēdē atsevišķi, izvērtējot situāciju, nevis iezīmējot garu grafiku uz priekšu, jo nenoteiktība pašlaik ir pārāk augsta.

Tas, ka likmju kāpums ar laiku kļūs lēnāks, nozīmē, ka lēmumi par to ECB tiks pieņemti retāk jeb likmju kāpuma solis varētu kļūt mazāks?

Kādā brīdī ir tikai dabiski, ka soļa lielums tiek samazināts. Piemēram, kāpums varētu būt nevis par 50 bāzes punktiem, bet par 25 bāzes punktiem. Kad tas notiks, mēs redzēsim, vērtējot situāciju tirgos. Vai uz zemāku soli būtu jāpāriet jau maija ECB Padomes sēdē? Manuprāt, visas iespējas tam ir, bet arī kāpums par 50 bāzes punktiem nav iespēja, kuru var ignorēt. Par to mēs lemsim maijā.

Tāpat ir iespējama situācija, ka kādā sēdē mēs nolemjam likmes nepaaugstināt un iepauzēt. Tas būs operacionāls lēmums. Bet vai šādi jārīkojas jau tagad? Manuprāt, nē, jo turpmāks likmju kāpums joprojām ir nepieciešams, lai sabremzētu inflāciju. Augsta inflācija ekonomikai un sabiedrībai ir daudz sāpīgāka lieta nekā pašreizējais procentu likmju kāpums.

Jūs jau minējāt, kad eirozonā kopumā inflācija varētu atgriezties tuvāk 2%. Kā ir ar Latviju, jo ir redzams, ka inflācija Baltijas valstīs ir par kārtu augstāka nekā, piemēram, Francijā vai Spānijā?

Tam ir virkne iemeslu, un tā tiešām ir visas Baltijas problēma, ka inflācija augstākajā punktā pārsniedza 20%. Tagad gan tā sāk jau atkāpties.

Runājot par Latviju, mūsu prognozes ir, ka šogad inflācijas dinamikā būs redzams lūzuma brīdis. Inflācijas temps būtiski samazināsies, it īpaši gada otrajā pusē, un mēs atgriezīsimies viencipara skaitļa teritorijā. Gada beigās jau tas būs tuvāk 4-5%. Inflācija ļoti strauji uzšāvās augšā un tagad arī strauji iet lejup. Pasaulē galvenais elements, kas inflāciju velk uz leju, ir energocenu kritums.

Baltijā diemžēl inflācijas līmenis ir augstāks nekā daudzās citās eirozonas valstīs, un tam ir vesela virkne iemeslu. Straujākais cenu kāpums visā pasaulē bija Krievijas iebrukuma Ukrainā dēļ, un tas pamatā bija energoresursu un pārtikas cenu kāpums. Baltijā šo cenu kāpums bija straujāks nekā eirozonā vidēji. Viens no iemesliem ir ciešāka sasaiste ar Krievijas ekonomiku un lielāka atkarība no tās resursiem. Otrs – Baltija ir relatīvi nabadzīgāka nekā eirozona kopumā, un līdz ar to pārtika un energoresursi aizņem lielāku daļu mūsu patēriņa grozā. Tādēļ arī tad, ja šo preču grupā inflācija būtu līdzvērtīga visā eirozonā, mūs tas skartu vairāk, jo patēriņa grozā šo preču īpatsvars ir lielāks. Tomēr ir vēl virkne citu lietu. Piemēram, mūsu darba tirgus bija krietni “uzsilis” un līdz ar to bija straujāks algu kāpums – Latvijā vidējais algu kāpums ir 8-10% gadā. Tādēļ ražotājiem pārlikt izmaksu kāpumu uz gala produktu cenām izrādījās vienkāršāk. Ir arī strukturālas lietas, kur mums ir jāskatās, ko nākotnē varam darīt labāk. Piemēram, mūsu uzņēmumi ir relatīvi mazi un nevar izlīdzināt izmaksu kāpumu tik sekmīgi kā lielāki uzņēmumi citās eirozonas valstīs. Iespējams, jautājums ir arī par konkurenci un to, ka tā atsevišķos ekonomikas segmentos nav pietiekami asa un tādēļ uzņēmumiem ir relatīvi vienkārši izmaksu kāpumu pārvirzīt uz patērētāju pleciem. Tostarp ir redzams, ka regulējamās cenas kāpa strauji, jo mums ir salīdzinoši īsi līgumu termiņi. Šī paša iemesla dēļ gan es ceru, ka mēs tikpat labi redzēsim cenu kritumu. Līdz šim gan tas ir krietni biklāks nekā iepriekš redzētais cenu kāpums. Uz to krietni uzmanīgāk būtu jāpaskatās no regulatora puses.

Diemžēl pašlaik mēs redzam, ka arvien nozīmīgāki kļūst arī citi faktori un inflācija sāk iesakņoties. Diemžēl tā ir arī sava veida negausība no uzņēmēju puses, un cenu kāpums atsevišķās jomās ir krietni straujāks, nekā to varētu pamatot ar izmaksu kāpumu. Iespējams, atsevišķi uzņēmēji domā, ka, ja visi ceļ cenas, tad es arī celšu! To redzam arī uzņēmumu peļņas maržās – ekonomika stagnē, neaug, bet uzņēmumu peļņas maržas ir ļoti noturīgas un atsevišķos segmentos pat kāpjošas. Negausība ir daļa no problēmas.

Te es gribētu atgādināt, ka augsta un it īpaši ilgstoši augsta inflācija būs problēma pilnīgi visiem! Ja uzņēmumi pašlaik nepamatoti ceļ cenas, tas nozīmē, ka nākotnē viņus gaida vismaz līdzvērtīgs algu kāpums, un tas būtiski mazinās viņu konkurētspēju un nākotnē sacensties ar citu valstu uzņēmumiem būs krietni grūtāk.

Ja atgriežamies pie kreditēšanas – kā visas šīs norises ietekmēs to?

Viens jautājums ir par to, ko mēs esam redzējuši līdz šim, otrs – kā mēs ejam uz priekšu.

Ja mēs lūkojamies pagātnē, tad kreditēšanas apjomi pret Latvijas ekonomiku pēdējo padsmit gadu laikā ir turpinājuši sarukt. Atgādināšu, ka 2008.gadā rezidentiem – uzņēmumiem un mājsaimniecībām – izsniegto kredītu apjoms pret ekonomiku bija aptuveni 100%, pagājušā gada beigās mēs sasniedzām bēdīgus 28%. Jā, pēdējos gados kreditēšana nedaudz ir pacēlusi galvu virs ūdens, un, ja skatāmies gadu pret gadu, tad kredītportfelis ir audzis. Tā ir labā ziņa. Bet ekonomika ir augusi krietni straujāk un tādēļ kredītu apjoms pret ekonomiku ir turpinājis sarukt. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka investīciju apjoms Latvijas ekonomikā ir bijis vājš. Tas nozīmē, ka Latvijas ekonomikas izaugsme ir bijusi vājāka, nekā varēja būt, un arī nākotnes izaugsme nebūs pietiekami jaudīga, ja netiks veiktas investīcijas.

Mēs no LB puses gan nebūt neuzskatām, ka tagad būtu jāmeklē kāds vainīgais un peramais zēns, uz kuru novelt visu atbildību. Nē, ir jāpaskatās, kāda pašlaik ir situācija un kā mēs varam šo jautājumu atrisināt pēc iespējas ātrāk. LB darbu sarakstā tas nav nekāds jaunums, un mēs ar šo jautājumu darbojamies kādus 2,5 gadus, gan konsultējoties ar Lietuvas un Igaunijas centrālajām bankām, gan iesaistot Starptautisko Valūtas fondu un Eiropas Komisiju, regulāri runājot ar komercbanku vadību gan šeit Latvijā, gan grupu vadību ārzemēs. Darāmo darbu saraksts, lai šo vezumu tiešām izkustinātu, ir ļoti plašs – gan komercbankām, gan Finanšu ministrijai, gan Ekonomikas ministrijai, gan LB, gan citiem.

Sākotnējās indikācijas, manuprāt, kļūst pozitīvākas. Bankas šo situāciju beidzot sāk saprast un pēdējo mēnešu soļi, kurus mēs redzam, ir pareizajā virzienā. Tomēr joprojām ir vēl daudz lietu darāms.

Ko mēs redzam no banku puses? Mēs redzam, ka depozītu likmes ir augušas krietni straujāk nekā pirms tam. Mēs redzam, ka bankas ir sākušas runāt un atsevišķos gadījumos arī darīt attiecībā uz dažādu komisiju un maksu samazināšanu, piemēram, sola, ka samazinās vai pat atcels pārkreditēšanas izmaksas. Ja runājam par lielajām bankām, mēs redzam, ka ar ilgtspējas risinājumiem saistītiem kredītiem bankas savu procentu maržu vairs nepiemēros. Tas viss man liek nedaudz optimistiskāk skatīties nākotnē. Izskatās, ka bankas savu lomu ekonomikā sāk izprast labāk, jo līdz šim banku devums ekonomikā nudien ir bijis nepietiekams. Bankas var darīt vairāk, un tām ir jādara vairāk! Mēs redzam, ka banku pusē jauda ir, bankas ir pelnītspējīgas, un tas ir svarīgi, citādi tās nebūs stabilas. Bankām ir gan darbinieku, gan kapitāla resurss, bet līdz šim šis resurss ir izmantots pārāk piesardzīgi, dzīvojot atmiņās par 2008.gadu, lai gan Latvijas ekonomika ir kļuvusi krietni spēcīgāka un dalība eirozonā ir viens no tā faktoriem.

Līdz šim bankas ir braukušas ar otro ātrumu. Es domāju, ka nudien var ielikt trešajā ātrumā un skatīties, kur ir iespējams braukt arī ar ceturto ātrumu. Protams, ir jāvērtē riski, bet ir redzams, ka iepriekš bankas ir pamanījušās riskus nevis vadīt, bet no tiem vispār izvairīties.

Savukārt atgriežoties pie jautājuma par to, ka ECB Padome tagad ceļ likmes un kas tādēļ notiks ar kreditēšanu, manuprāt, te nav pretrunas, jo mēs nerunājam par to, ka kreditēšanai ir jānotiek jau rīt no rīta. Mēs darba plānu banku pusē redzam trīs punktos – pirmais ir augstākas depozītu likmes, otrais ir zemākas banku piemērotās komisiju maksas un ar tām saistītās izmaksas, trešais ir augsnes sagatavošana kreditēšanai, kad atsāksies ekonomikas izaugsmes cikls, lai uzņēmējiem nebūtu šīs stigmas, ka uz banku es neiešu, jo man tāpat naudu neviens nedos. Viens no kritērijiem, kuru varēs vērtēt, ir, lai banku kredītportfeļu pieaugums ir straujāks nekā ekonomikas nominālais pieauguma temps un kredītu īpatsvars pret ekonomiku aug, nevis sarūk. Vienlaikus ir virkne lietu, uz kurām nav jāgaida, piemēram, kredīti ilgtspējas projektiem.

Protams, ka likmju kāpums pašlaik piebremzē kreditēšanu, un tas notiek visā eirozonā. Savukārt mēs runājam par to, ka Latvija nevar atļauties vēl 10 gadus ar nīkulīgu un vāju kreditēšanu.

Pašlaik mēs kopā ar bankām, Finanšu ministriju, Ekonomikas ministriju liekam kopā ļoti konkrētu plānu, par ko katra puse uzņemsies saistības un atbildību. No LB puses mēs jau tuvāko mēnešu laikā skatīsimies, kur mēs varam noņemt tos regulējuma ierobežojumus, kas tagadējai situācijai vairs nav atbilstoši un var traucēt kreditēšanu. Skatīsimies arī uz informācijas pieejamību un sāksim publicēt gan vidējās depozītu likmes, gan kredītu likmes salīdzinājumā ar eirozonu, lai iedzīvotāji redz, kas notiek citās valstīs, un, ja gribas labākus nosacījumus, tad var paskatīties arī krietni plašāk. Tas arī veicinātu konkurenci. Mēs ļoti uzmanīgi sekosim, kas notiek ar komisijas maksām un it īpaši saistībā ar kreditēšanu.

Kādu kredītportfeļa pieaugumu jūs gribat redzēt šajā, nākamajā gadā?

Tas būs atkarīgs no banku akcionāru lēmumiem, bet es gribētu redzēt, lai tas ir krietni straujāks nekā nominālais ekonomikas pieauguma temps. Tas būtu labs lineāls, pret kuru mērīt. Vēlamies lielākas banku ambīcijas, banku akcionāru vēlmi palielināt savu tirgus daļu.

Taču vēlreiz uzsvēršu, ka te netiek meklēti peramie zēni, te nav stāsts par to, ka ir sliktās bankas un labie visi pārējie. Taču ekonomistu valodā esošo situāciju sauc par sliktu līdzsvara stāvokli, kurā situācija ir nostabilizējusies zemas kreditēšanas līmenī, kad bankas joprojām ir labi pelnošas, bet ekonomika tajā pašā laikā neaug pietiekami strauji.

Turklāt līdz šim mēs pārsvarā runājam par lielajām četrām bankām, kurām ir resurss kreditēt daudz vairāk. Bet tas nav viss. Latvijas banku sistēmā ir daudz vairāk par četrām bankām. Virkne mazo banku ir mainījušas savu biznesa modeli, un daudzas no tām savu nākotni redz tieši Latvijas ekonomikas kreditēšanā. Tas ir labi, bet tās joprojām ir nelielas un arī to ietekme uz tirgu kopumā ir neliela un izmaiņas prasīs daudzus gadus. Līdz ar to turpmāka šī sektora konsolidācija Latvijas ekonomikai arī nāktu par labu, jo tad šīs bankas kļūtu lielākas, jaudīgākas, ar lielāku tirgus daļu un spēju kopumā rezultātu padarīt labāku.

Ja ar šīm bankām nepietiks, mēs skatāmies uz iespējām piesaistīt citus tirgus spēlētājus, kas palīdzētu strauji situāciju mainīt.

Ko jūs ar to domājat?

Piemēram, citu valstu banku ienākšanu Latvijas un Baltijas tirgū, jo Latvijas situācija nav unikāla – tādu pašu un atsevišķos segmentos vēl sliktāku situāciju mēs pašlaik redzam Lietuvā.

Ir redzama arī interese?

Tas ir tikai un vienīgi sarunu process. Tas ir darīts arī iepriekš, bet diemžēl gan pandēmija, gan Krievijas iebrukums Ukrainā šo vēlmi ir mazinājusi, jo nestabilitāte ir pieaugusi gan reģionā, gan pasaules ekonomikā. Visam pamazām nomierinoties, es domāju, ka ir iespēja atgriezties pie sarunām, un to mēs darīsim.

Man gan ir lielas cerības tieši uz esošajiem tirgus spēlētājiem. Līdz šim viņi ir uz savu jomu skatījušies šauri, bet, esošajām bankām kļūstot aktīvākām, ieguvēji ir pilnīgi visi.

Vai interese par darbību Baltijā vispār kādam teorētiski ir, jo ekonomikas ir salīdzinoši mazas, turīguma līmenis ir viens no zemākajiem eirozonā, tirgū esošās bankas ir ar stabilām pozīcijām?

Ar tādu banku pelnītspēju, kas pašlaik ir krietni virs Eiropas Savienības vidējā līmeņa, gan jau interesenti atradīsies. Turklāt šeit nevienam nav jāatbrauc ar naudas maisu, jāuzceļ liela ēka un jāatver virkne filiāļu, lai sāktu sniegt pakalpojumus. Eiropas Savienības, eirozonas ietvaros ir iespējams sniegt arī pārrobežu pakalpojumus. To mēs redzam jau Lietuvā, kur uz apjomīgiem projektiem piesakās bankas, kuras ikdienā Lietuvā nav pārstāvētas. Līdz ar to risinājumi ir ļoti dažādi.

Vai pašmāju tirgū situāciju varētu mainīt “Indexo Bankas” ienākšana?

Tas ir viens no faktoriem, kas situāciju var sakustināt. Banka pašlaik ir iesniegusi dokumentus, tie tiek izvērtēti, un paies zināms laiks, kamēr tiks saņemtas atļaujas, banka sāks strādāt un savu tirgus jaudu uzbūvēs. Latvijas ekonomikai tas nāks tikai par labu. Bet vai tādēļ vajag gaidīt? Manuprāt, nudien nē.

Tāpat bankas ir galvenais ekonomikas finansētājs, bet nebūt ne vienīgais. No LB perspektīvas skatoties, mēs apjomīgu izaugsmes potenciālu redzam arī plašākā finanšu tirgus attīstībā. Piemēram, svarīga ir fondu birža, kurā var emitēt gan akcijas, gan obligācijas.

Tāpat bankas ir ļoti svarīgs ekonomikas elements un partneris, taču ar to vien nepietiek, un, ja mēs gribam sasniegt patiešām izcilu rezultātu, tad ir jāiesaistās arī citām institūcijām. Piemēram, viens no Latvijas neizmantotiem potenciāliem ir ēku siltināšana, un tādēļ mums arī ļoti sāpīgi trāpīja energoresursu cenu sadārdzinājums. Viens no iemesliem, kādēļ iepriekšējos gados ir nosiltināts ļoti maz ēku, ir arī dārgs un sarežģīts administratīvais process. Bankām te ir absolūta taisnība, kad tās saka – sakārtojam šo procesu, un tas pavērs lielākas iespējas kreditēšanai. Arī tas ir jādara. Ēnu ekonomika arī nenāk par labu. Ja mums ir uzņēmumi, par kuriem nav skaidrs, kas tiem ir “vēderā”, ja ir uzņēmumi, kuri gadu gadiem dzīvo ar negatīvu kapitālu un zaudē naudu, tad kā mēs varam iedomāties šādu uzņēmumu kreditēšanu?

Vai kaut ko var darīt arī valsts pusē, lai veicinātu konkurenci? Piemēram, ja runājam par depozītiem un to, ka to likmes Latvijā aug daudz lēnāk nekā citur eirozonā, vai nebūtu laiks iepūst jaunu dzīvību valsts krājobligāciju programmā?

Tieši tā, un man ir prieks redzēt, ka Finanšu ministrija jau ir palielinājusi tās apjomus, gan arī plāno tos palielināt turpmāk.

Ir gan redzami arī pirmie rezultāti darbam bankās, un depozītu likmes, salīdzinot ar pirmajiem lēmumiem, ir pakāpušās. Tas gan vairāk attiecas uz termiņnoguldījumiem, ne tik daudz uz citiem kontiem, kur es arī gribētu redzēt krietni skaidrāku likmju kāpumu. Krājobligāciju programmas apjoma palielināšana arī to ļautu nodrošināt.

Vienlaikus, turpinot par depozītiem, ir redzams, ka pat vienas grupas ietvaros likmes Igaunijas bankā ir augstākas nekā Latvijas bankā. Man tam ir grūti atrast izskaidrojumu. Man šķiet, ka Latvijā likmes varētu būt ļoti līdzīgas Igaunijas likmēm. Līdz ar to ir redzams, ka te vēl ir ko darīt. Arī attiecībā uz komisiju maksām mēs redzam, ka vienas grupas ietvaros dažādu valstu bankās prakse var būt ļoti atšķirīga. Ir pat gadījumi, ka vienam un tam pašam pakalpojumam Latvijā ir komisijas maksa, bet citās valstīs tādas nav. Vai tas ir pamatoti? Es domāju, ka daudzos gadījumos – nē. Ir vēl daudz ko darīt, lai pakalpojumu klāsts būtu plašāks un cenu līmenis par šiem pakalpojumiem zemāks. Te tiešām ļoti svarīga ir konkurence, turklāt, pirmkārt, jau konkurence esošo spēlētāju vidū. Mēs arī redzam, ka spēlētāji ir labi kapitalizēti, likviditāte ir laba, un jautājums tādēļ vairāk ir par to, ka iepriekšējos gados ir bijusi pārspīlēta piesardzība un vēlme no riskiem izvairīties, nevis tos vadīt.

Ko jūs domājat par virspeļņas nodokli bankām, par kuru aktīvi tiek diskutēts visās Baltijas valstīs?

Manuprāt, Latvijas sabiedrībai lielāks un paliekošāks ieguvums būtu kreditēšana. Tas palīdzētu Latvijas ekonomikai attīstīties krietni straujāk un izaugsmei notikt ilgstoši. Tādēļ virspeļņas nodoklis nav labākais risinājums. Diemžēl pastāv arī tāda iespēja, ka nāksies ieviest šādu maksājumu, ja no banku sektora puses nesagaidīsim pilnvērtīgāku iesaisti Latvijas ekonomikā.

Tad varbūt ir vērts definēt, ja kreditēšana neaug noteiktā apjomā, tad bankām tiek piemērots virspeļņas nodoklis?

Mēs negribam nodarboties ar šantāžu un tādām lietām. Bilde ir ļoti vienkārša – no straujākas kreditēšanas iegūtu visi. Taču, ja kreditēšana nenotiek, ja depozītu likmes saglabājas zemas, kredītu likmes saglabājas augstas un komisijas maksas ierobežo konkurenci, tad virspeļņas nodoklis ir viens no iespējamiem risinājumiem.

Te gan ir jāatceras viena lieta, proti, ja mēs runājam par virspeļņas nodokli, tad bankām, pirmkārt, ir jābūt pelnošām, jo, ja banka nepelna, tad tās eksistence ir apdraudēta. Mēs varam paskatīties kaut vai uz banku “Credi Suisse”. Galvenais iemesls, kādēļ šī banka piedzīvoja tik būtiskas problēmas, ir tas, ka tas nebija pelnošs bizness un ilgstoši nespēja uzrādīt savai darbībai adekvātus peļņas rādītājus. Bankām ir jāpelna. Jautājums ir tikai par peļņas apmēru un ieguldījumu ekonomikā.

Tāpat, ja mēs skatāmies uz prognozēm, tad stāsts par virspeļņu varētu ilgt gadu vai divus. Ja mēs ieviešam šādu nodokli kā pirmo risinājumu, kreditēšana pēc diviem gadiem tāpat nebūs augusi un, ļoti iespējams, situācija būs pat sliktāka, jo jauni tirgus spēlētāji uz šo tirgu skatīsies piesardzīgāk. Tādēļ tas būtu politisks lēmums, lai banku virspeļņu pārdalītu, un pa šo ceļu iet lietuvieši.

Taču es nudien mudinātu izvēlēties un censties panākt labāku risinājumu. Proti, stimulēt lielāku pienesumu no banku sektora Latvijas ekonomikai, tostarp caur kreditēšanu, caur pieejamākiem pakalpojumiem, caur mazākām komisijas maksām, caur vieglāku klientu mobilitāti no bankas uz banku, līdz ar to ļaujot pilnvērtīgāk izmantot finanšu sektora iespējas. Tirgū ir vieta gan augstākām depozītu likmēm, gan lielākai konkurencei, gan straujākai kreditēšanai un plašākam klientu lokam, kas kredītus saņem. Latvijas ekonomika vairs nav tāda kā 2008.gadā, virknes risku šeit vienkārši vairs nav. Ja mēs paskatāmies gan uz pandēmiju, gan kara Ukrainā izraisīto krīzi, tad mēs neesam redzējuši ne būtisku bezdarba kāpumu, ne banku slikto kredītu būtisku pieaugumu. Ekonomika pagājušā gada otrajā pusē un šā gada sākumā ir plakana vai ar nelielu iekritienu, un normālos apstākļos arī banku portfeļi pasliktinātos. Neko no tā mēs neesam redzējuši. Banku sektors ir būtiski ieguvis no tā, ka valsts šo divu krīžu laikā ir palīdzējusi ar dažādām atbalsta programmām banku klientiem – gan iedzīvotājiem, gan uzņēmējiem. Līdz ar to bankām ir jāvadās pēc pašreizējiem riskiem, nevis pēc riskiem, kas bija aktuāli 2008.gadā vai 2018.gadā.

Ja tas nenotiek, tad nodoklis ir alternatīva.

Ja atgriežamies pie makroekonomikas, tad kā ir vērtējama līdzšinējā ietekme no kara Ukrainā?

Mūsu vērtējums ir, ka karš Ukrainā pagājušajā gadā Latvijas ekonomikas izaugsmi tiešā veidā ir sabremzējis uz pusi. Vienlaikus, protams, mūsu ekonomiskās sāpes ir nesalīdzināmas ar to, ko cieš Ukraina. Ukraiņi karo arī mūsu vietā. Līdz ar to būtiski viņiem palīdzēt un atbalstīt. Tādēļ arī, piemēram, ir nepieciešami izdevumi militārajai jomai, jo situācija Krievijā ātri nemainīsies. Pat, ja notiks varas maiņa, diezin vai Krievija ātri kļūs par mums saprotamu un uz demokrātiskām vērtībām balstītu tirgus ekonomiku. Diemžēl, visticamāk, nekādu strauju pārmaiņu nebūs, un arī šis karš var būt ilgstošs.

Ko tas nozīmē Latvijas uzņēmumiem un ekonomikai? Tas nozīmē, ka mums ir jāiegulda savā aizsardzībā, jo mums ir svarīgi justies droši. Tāpat tas sniedz iespējas militārās rūpniecības attīstībai, kas ir Latvijā līdz šim neizmantots segments. Savukārt uzņēmumiem, kuri sadarbojas ar Krieviju, es teikšu, ka jūs spēlējaties ar uguni, jo ekonomiskie un politiskie riski ir ļoti augsti. Mūsu nākotne ir Eiropā, Rietumu ekonomikās, nevis Krievijā. Mēs redzam, ka Krievijas loma Latvijas ārējā tirdzniecībā ir būtiski mazinājusies, bet vienlaikus ir aizdomas par dažādiem sankciju pārkāpumiem, grūti izskaidrojamu eksporta kāpumu uz Krievijai draudzīgām robežvalstīm. Mans ieteikums – meklējam tirgus citur, kur tie ir drošāki, kur politiskie un militārie riski ir mazāki. Tas ļaus nodrošināt krietni prognozējamāku izaugsmi un pārtikušāku nākotni.

Ar ko mums nākotnē var draudēt tas, ka ir Latvijas uzņēmumi, kuri tiešām nevis meklē alternatīvas Rietumos, bet mēģina turpināt sadarboties ar Krieviju, tostarp pa aplinkus ceļiem?

Tie uzņēmumi, kuriem Krievijas un ar Krieviju saistītu valstu tirgus ir bijis ne īpaši nozīmīgs, pārorientēties var diezgan ātri un var atrast citus tirgus. Savukārt tiem uzņēmumiem, kuriem Krievija vai Baltkrievija ir bijis galvenais noieta tirgus, situācija ir krietni grūtāka. No valsts puses šiem uzņēmumiem būtu jārada pilnīga skaidrība par tiem politiskajiem, ekonomiskajiem un sankciju riskiem, kuri var rasties, turpinot darbību kā iepriekš. Otrkārt, ir jāpalīdz pārorientēties. Taču ir skaidri jāpasaka, ka palikšana Krievijas tirgū ir jūsu pašu risks un neviens jūs neglābs. Turklāt te runa, protams, ir ne tikai par sankciju pārkāpumiem, kas gluži vienkārši ir krimināli sodāma darbība. Problēmas var rasties arī tādiem uzņēmumiem, kas sankciju režīmu ievēro, taču nevēlas zaudēt šo tirgu. Krievija gluži vienkārši ir ārkārtīgi neprognozējams tirgus, tas ir pierādījies jau vairākas reizes, un nekādi uzlabojumi nākotnē nav saskatāmi.

Vai līdz šim pret Krieviju ieviestās sankcijas ir nesušas gaidīto rezultātu?

Jā. Jautājums gan ir arī, ko katrs gaidīja. Ja gaidīja, ka viss efekts būs redzams jau pirmajā mēnesī vai pirmajā ceturksnī, tad tā, protams, nenotika. Bet mēs redzam, ka ietekme ir. Pirmais – sankcijas negatīvi ietekmē Krievijas ekonomiku. Ne velti mēs ik pa laikam dzirdam, ka tiek meklēti ceļi, kā apiet sankcijas. Tas ir tieši tādēļ, ka Krievija nevar iegūt preces, kuras tai ir nepieciešamas. Tātad tas sāp. Mēs redzam, ka Krievijas ekonomika nudien nav spīdošā stāvoklī. Otrais – sankcijas liek Eiropas uzņēmumiem izvērtēt riskus un vairāk virzīties uz saviem un sadarbības partneru tirgiem. Tas savukārt mazina dažādu negatīvu šoku ietekmi uz savu biznesu nākotnē.

Bet vai sankcijas ir vienīgais, kas novērsīs Krievijas agresiju Ukrainā? Nē, tas nav nekāds brīnumlīdzeklis. Taču tā ir daļa no instrumentārija, kas ir jāizmanto, lai apgrūtinātu kara vešanu Ukrainā. Tāpat mēs redzam, ka Ķīna, Indija, Brazīlija, piemēram, turpina pirkt Krievijas energoresursus. Tādēļ nav tā, ka Krievija savus resursus nevar pārdot, taču tas ir par krietni zemāku cenu.

Vienlaikus var piekrist, ka mēs – Rietumu pasaule – varam krietni labāk. Varam apņēmīgāk, drosmīgāk, stingrāk iestāties pret agresoru un palīdzēt ukraiņiem. Diemžēl bieži šie pasākumi ir novēloti un pārāk mīksti.

Foto:publicitātes