Ēdināšanas nozarē ģeopolitiskās situācijas un izmaksu pieauguma dēļ gada otrajā pusē, visticamāk, gaidāms cenu kāpums, tomēr krīzes apstākļos uzņēmējiem būtu jāspēj daļu sadārdzinājuma uzņemties pašiem, intervijā aģentūrai LETA sacīja ēdināšanas un pārtikas tirdzniecības uzņēmuma AS “Lido” dibinātājs un uzņēmējs Gunārs Ķirsons. Viņš intervijā nekomentēja aiziešanu no “Lido”, bet stāstīja par jaunu kafejnīcu tīkla “Daba” un ražotnes izveidi.
Kā radās ideja par kafejnīcu tīkla “Daba” izveidi? Kāda būs šī koncepta būtība?
Šī ideja radās, jo šobrīd esmu “izgājis” no “Lido”. Par aiziešanu no “Lido” es vēl negribētu neko teikt, bet ir daudz jautājumu…
Es redzēju, ko šobrīd varētu darīt un kā tas būtu jādara, jo man tomēr ir pieredze, 40 gadus vadot un strādājot “Lido”. Domāju, ka jārada kaut kas jauns, kaut kas interesants. Lai ēdienu varētu saņemt 30 sekunžu līdz divu minūšu laikā, lai tas būtu veselīgs. Man ļoti gribētos, lai mūsu tauta, Latvijas iedzīvotāji, vairāk saprastu, kas ir veselīgs un kas nav. Lai ēdiens dotu enerģiju. Gribu panākt, lai cilvēki saprastu, ka labāk ir normāli ēst, nevis dzīvot uz tabletēm. Pamatprincipi ir līdzīgi, kā savulaik ielikām “Lido”.
Domāju, ka nākotnē būs tā, ka cilvēks maksās citādi – ne uzreiz, bet, piemēram, pēc mēneša. Agrāk mēs runājām par skaidru naudu, bet tagad, manuprāt, 95% cilvēku maksā ar karti vai telefonu. Ja man kāds pirms 40 gadiem būtu pateicis, ka viss notiks šādā veidā, es nekad nebūtu ticējis. Progress ir milzīgs.
Drīz tā būs, un es gribu būt pirmais. Mēs jau runājam ar bankām, spriežam, kā to visu izdarīt un kā to pareizi veidot. Strādājam ar cilvēkiem, kuri tieši ar šīm lietām nodarbojas. Domāju, ka pēc gada šāds risinājums jau būs ieviests.
Man ir svarīgi, lai šajā vietā būtu pieejamas cenas, normāls cenu līmenis. Tāpat arī interjers būs svarīgs. Gribētos, lai interjers ir tautisks un uz to nevajadzētu ekonomēt.
Kad gaidāma “Daba” atklāšana Mežaparkā?
Jūnijā. Tur vēl ir lietas, pie kurām jāpiestrādā, piemēram, ventilācija un vēl dažas tehniskas nianses.
Un Brīvības ielā?
Visticamāk, rudenī.
Un kādu nākotni jūs redzat šim projektam?
Tas būs atkarīgs no tā, vai tauta mani novērtēs un vai es pats sev pierādīšu, ka vēl varu radīt. Daudzi jau salīdzina ar “Lido”. Protams, līdzības būs, jo tas nāk no manis. Bet tas būs pilnīgi cits koncepts. Tāpat kā “Lido” deviņdesmitajos un “Lido” šodien ir divas dažādas lietas.
Jūs šobrīd strādājat arī pie kādiem citiem investīciju projektiem, vai fokuss ir tikai uz šo?
Pašreiz domāju tikai par šo. Jo es pats ļoti mīlu radīt, man patīk būt visur iekšā, piedalīties visos procesos. Ir piedāvāti dažādi interesanti projekti, bet šobrīd esmu pievērsies tikai “Dabas” projektam.
Jums savulaik bija arī ātrās ēdināšanas tīkls “Cherry Fix”. Vai ir doma to atjaunot?
Jā, cilvēkiem tas ļoti patika, un arī man pašam šis koncepts bija tuvs. Toreiz to nevarēju pilnvērtīgi attīstīt, jo nebija savas ražošanas. Tagad pie jaunā Mežaparka projekta plānota arī ražotne, un līdz ar to “Cherry Fix” ideju gribu atjaunot jau citā līmenī.
Man svarīgi, lai tas būtu moderns un efektīvs projekts. Es daudz domāju par automatizāciju un tehnoloģijām, mērķis ir panākt, lai procesi būtu gudrāki un cenas cilvēkiem neaugtu.
Man vienmēr bijis princips, ka cenas nedrīkst celt tikai tāpēc, ka tas ir vieglākais ceļš. Labāk ir domāt ilgtermiņā, kā saglabāt pieejamu cenu un vienlaikus maksāt cilvēkiem normālas algas.
Mums Latvijā vairāk jādomā par pašu ražošanu un sadarbību ar vietējiem zemniekiem. Šobrīd pārāk daudz vedam no ārzemēm, lai gan paši varētu vairāk iepirkt vietējo zemnieku produkciju. Es gribu veidot sistēmu, kur cilvēks var kvalitatīvi un veselīgi paēst par saprātīgu cenu.
Vēl gribēju pajautāt par ražotni. Vai jau ir skaidrs, kad tā varētu sākt darboties? Vai būvniecība jau sākta?
Atļaujas jau ir saņemtas. Sākumā tā nebūs liela rūpnīca, drīzāk eksperimentāla ražotne. Ja viss izdosies, tad nākotnē domāšu arī par lielākas rūpnīcas izveidi.
Un lielo rūpnīcu attīstītu turpat Mežaparkā vai citur?
Nē, ne Mežaparkā. Tas jau ir nākotnes jautājums. Vispirms viss jāpamēģina praksē, jāiziet cauri procesam un jāsaprot, kā tas strādā. Cilvēks dara, un cilvēks arī kļūdās, tas ir normāli. Paskatieties uz hokeju, pēc katras spēles treneri kopā ar spēlētājiem analizē kļūdas un domā, ko uzlabot. Tieši tas pats notiek biznesā.
Ja kaut ko dari, tad ej uz maksimumu, kā sportisti olimpiskajās spēlēs, kuri brauc pēc zelta, nevis vienkārši piedalīties. Skaidrs, ka ne vienmēr izdosies uzvarēt, bet svarīgi ir tiekties uz labāko rezultātu. Procesā tu ieraugi savas kļūdas, un tās ir jālabo.
Ko tieši plānojat ražot? Kaut ko līdzīgu “Lido” gatavajai produkcijai – pelmeņus, pusfabrikātus?
Es domāju mazliet citādāk, bet par konkrētiem produktiem šobrīd vēl negribētu runāt.
Ar “Lido” man vēl būs daudz jautājumu un sarunu. Būs jārunā arī par to, kāpēc es vairs neesmu “Lido” un kas būtu bijis jādara, lai viss nenonāktu līdz šādai situācijai. Pie tā pašlaik strādā konsultanti, juristi un dažādi eksperti, esmu lūdzis analizēt, kāpēc viss notika tieši tā. Taču tā būs cita saruna un vēlāk.
Šobrīd es gribu koncentrēties uz jauna radīšanu. Nevis dzīvot pagātnē un domāt tikai par to, kas bija un kāpēc bija, bet skatīties uz priekšu un fokusēties uz šo projektu.
Es saprotu, ka pagaidām nevēlaties komentēt, kāpēc šogad pieņēmāt lēmumu pārdot sev piederošās “Lido” kapitāldaļas?
Jā, šobrīd es to negribētu komentēt. Domāju, ka tad, kad atvērsim jauno objektu, mēs pie šīs tēmas vēl atgriezīsimies. Līdz tam laikam arī juristi un konsultanti būs paveikuši savu darbu.
Vai jums vēl ir kāda iesaiste “Lido” procesos vai lēmumu pieņemšanā?
Es vienmēr būšu klāt ar savu pieredzi. Es nekad neatteikšos no tā, ko esmu radījis. Ja kāds vadītājs, valdes loceklis vai darbinieks man prasīs padomu, es vienmēr palīdzēšu. Es nenovērsīšos. Es lepojos ar to, ko esmu izveidojis, un noteikti negribu, lai “Lido” klātos slikti.
Gribēju pajautāt vairāk jūsu kā eksperta viedokli par globālākām tendencēm Latvijas ēdināšanas nozarē. Ņemot vērā ģeopolitisko situāciju un runājot arī par cenām, ekonomisti prognozē pārtikas inflācijas pieaugumu gada otrajā pusē. Vai tas nozīmē, ka arī restorānos un kafejnīcās cenas augs?
Es mēģināšu būt piemērs un parādīt, ka var strādāt arī bez cenu celšanas.
Kopumā nozarē, domāju, cenu pieaugums būs. Taču dažreiz uzņēmējam ir jāprot uzņemties daļu zaudējumu brīdī, kad valstij klājas grūti. Ne visi tā dara, lielākā daļa vispirms domā par savu biznesu un peļņu, un zināmā mērā tas ir normāli.
Tomēr mana domāšana vienmēr bijusi citāda. Es radu un daru, un zinu, ka, ja kaut ko dara no sirds, pa īstam, nevis tikai stāstam presē, tad arī ekonomiskais rezultāts atnāks. Galvenais ir maksāt labas algas un novērst cenu celšanu.
Manuprāt, problēma sākas brīdī, kad gan politiķi, gan uzņēmēji domā tikai par sevi. Tie, kas rada darbavietas, nedrīkst skatīties tikai uz peļņu, jādomā arī valstiski.
Tāpēc es uzskatu, ka šie jautājumi ir jāceļ daudz nopietnākā līmenī. Piemēram, Mežaparkā, un to es ļoti pozitīvi novērtēju, Rīgas domes vadība man jautāja: “Gunār, vai tu esi domājis arī par drošību, varbūt pagrabu vajadzētu?”
Esošajā vietā es to nevaru, bet jaunajā vietā, kur bija lielā slidotava un kur tagad plānojam objektu, viņi jau uzreiz prasīja, lai tiek domāts arī par pagrabiem un drošības telpām. Par iespējām cilvēkiem dronu gadījumā patverties.
Tā ir pareiza pieeja. Mēs redzam, kas notiek pasaulē. Ir jādomā uz priekšu. Ja cilvēki atnāk pie manis, man jādomā arī par viņu drošību.
Tāpēc es uzskatu, ka arī privātmāju būvniecībā valstij vajadzētu stingrāk pieiet šiem jautājumiem. Manuprāt, nevajadzētu ļaut nodot ekspluatācijā māju, ja tai nav pagraba. Tā ir valstiska domāšana.
Tieši tāpat ir ar ekonomiku un lauksaimniecību. Mums jāstrādā ar vietējiem ražotājiem, ar zemniekiem, ar tiem, kas ražo tepat Latvijā. Mums jākļūst daudz pašpietiekamākiem.
Ja runājam par inflāciju, kā jūs domājat, gada otrajā pusē uzņēmēji tomēr daļu no šī sadārdzinājuma segs paši vai cenas turpinās augt?
Redziet, manuprāt, ir jādomā citādi. Arī Covid-19 laikā. Pieņemsim, ja uzņēmums nopelna vienu miljonu eiro, kāpēc valsts grūtā brīdī nevar iet un runāt, ka šajā situācijā varbūt nevajag nopelnīt miljonu, bet mazāk. Ja paskaidrotu, ka dažreiz nākotnes vārdā ir jāprot atteikties no daļas savas peļņas.
Ja mēs ilgtermiņā domātu šādi, valsti varētu sakārtot daudz labāk. Bet, ja katrs domās tikai par to, kā vairāk nopelnīt un kā samazināt izmaksas uz cilvēku rēķina, tad agri vai vēlu valsts sāks brukt.
Piemēram, ar Mežaparka projektu. Sākumā process Rīgas domē aizkavējās gandrīz par trim mēnešiem. Es gāju uz Attīstības departamentu un teicu: “Klausieties, es esmu gatavs būvēt, viss ir sagatavots.” Un tur man saka, ka dokumenti jāizskata, jāgaida pusotrs mēnesis, dažreiz trīs mēneši, tad vēl 14 dienas… Es jautāju, kāpēc to nevar izdarīt tajā pašā dienā? Kāpēc nevar izveidot sistēmu, kur cilvēks pats uzņemas atbildību? Es taču esmu gatavs parakstīties, ka viss būs likumīgi. Un, ja nebūs, tad aiztaisiet mani ciet.
Bet bieži birokrātija gadiem ir būvēta tā, lai cilvēks būtu atkarīgs, lai viņš staigā, lūdzas un gaida. Tā sistēma ir pārāk smagnēja. Man jāsaka, ka šobrīd, manuprāt, Rīgas domes Attīstības departamentā situācija sāk uzlaboties. Vismaz tajā daļā, kas attiecas uz manu projektu, es redzu, ka cilvēki grib sakārtot lietas un viņiem ir dzirdīgas ausis. Ja tā nebūtu, mēs vēl ilgi neko nevarētu atvērt.
Jūs jau nedaudz pieskārāties Covid-19 laikam. Tagad pagājuši vairāki gadi, kā jūs vērtējat situāciju? Vai ēdināšanas nozare ir atkopusies?
Es domāju, ka sen jau esam atkopušies. Bet no Covid-19 laika esam daudzas lietas ieraudzījuši un mācījušies.
Un es jau tagad domāju uz priekšu, ja atkal būs kāda krīze vai līdzīga situācija, ko mēs tad darīsim? Tieši tāpēc Mežaparks man šķiet ļoti interesanta vieta. Tur apkārt ir tūkstošiem māju. Ja vajadzēs, mēs varēsim strādāt arī citādi, apkalpot apkārtējos iedzīvotājus, pielāgoties situācijai. Man valstij nebūs nekas jāprasa.
Kā pēdējos gados mainījušies patērētāju paradumi? Covid-19 laikā cilvēki daudz pasūtīja ēdienu uz mājām, bet tagad – vai viņi arvien vairāk nāk uz kafejnīcām?
Manuprāt, cilvēka dzīve ir kļuvusi daudz straujāka. Dzīves ritms šobrīd ir tāds, ka cilvēkam bieži vien nav pat laika normāli aiziet paēst.
Tieši tāpēc aktuāli kļuvuši koncepti, kurus savulaik veidoju “Lido” un kurus tagad attīstīšu jaunajā dabas projektā – cilvēks var ātri atnākt, paēst kvalitatīvu ēdienu un doties tālāk.
Šodien ļoti daudzi strādā birojos, viņiem nav laika skraidīt pa pilsētu. Tāpēc arī piegādes servisi tik strauji aug. Cilvēki pasūta ēdienu mājās vai uz darbu – “Bolt”, “Wolt” un citi servisi ir ļoti mainījuši nozari.
Taču es daudz domāju arī par kvalitāti šajā piegādes segmentā. Skatos Mežaparkā, brauc kurjeri ar kastēm uz muguras, dažreiz tās somas nav līdz galam tīras, viss notiek steigā un mehāniski. Un tad es domāju – to var izdarīt citādi. Tāpēc arī gribu veidot savu piegādes sistēmu, bet tikai Mežaparkā.
Tātad nesadarbosieties ar lielajām piegādes platformām?
Es gribētu veidot savu sistēmu. Un arī tās mašīnas gribu noformēt īpaši. Lai tas nav vienkārši kurjers, kurš steigā atved maisiņu. Es gribu, lai cilvēkam tas būtu notikums.
Lai mašīnas izskatās stilīgi, gandrīz vecmodīgi, ar savu raksturu. Lai šoferi būtu kārtīgi ģērbti, ar cilindru, frakā un baltiem cimdiem. Mašīnās būs gan siltais, gan aukstais nodalījums, lai ēdiens pie klienta nonāktu pareizā temperatūrā un kvalitatīvs.
Jo ēdiens jau nav tikai pats produkts. Tas ir viss kopā – interjers, eksterjers, pasniegšanas veids, attieksme. Tā ir bauda.
Ja cilvēkam ēdienu pieved un skaisti pasniedz, tas rada vērtību. Un šo vērtību nav obligāti jāpanāk ar cenu celšanu. Es uzskatu, ka labāk dienā aizvest 500 pasūtījumus par normālu cenu, nevis 50 par ļoti augstu cenu. Tad vinnē visi, gan cilvēki, gan darbinieki, gan uzņēmums. Tas ir mans redzējums par ēdināšanu.
Kā jūs kopumā vērtējat to, ka “Bolt”, “Wolt” un citas platformas tik aktīvi attīstījušās Latvijā? Kā tas ietekmējis tirgu?
No vienas puses, tas devis daudz laba. Ja šo platformu nebūtu, iespējams, daudzi uzņēmumi nemaz nebūtu izdzīvojuši. Bet par to jārunā valstiskā līmenī, gan ar Valsts ieņēmumu dienestu, gan citām institūcijām. Ir jāstrādā pie kvalitātes un kopējā līmeņa.
Nevajag tikai kritizēt, vajag sēsties pie viena galda un runāt par kvalitāti, par sistēmu, par to, ko var uzlabot. Es domāju, ka jaunā valdība un premjers pie šiem jautājumiem pieķersies. Protams, šobrīd prioritāte ir drošība, aizsardzība un ekonomika, bet arī šīs lietas nedrīkst palikt novārtā.
Cik taisnīgi, jūsuprāt, ir šo platformu nosacījumi ēdinātājiem? Vai restorāniem tas ir izdevīgi?
Platformas paņem lielu procentu, bet beigās par to samaksā klients. Ja esi mazs restorāns, tevi bieži vien “nospiež uz ceļiem”, un tu esi spiests piekrist viņu noteikumiem. Lielāki uzņēmumi vēl var mēģināt vienoties un pateikt “nē” pārāk augstām komisijām, bet mazajiem tas ir daudz grūtāk.
Valstij šeit ir sarežģīti iejaukties, jo cenu politiku noteikt nevar. Taču diskusijai par šo noteikti vajadzētu būt, piemēram, caur semināriem, kopīgām sarunām, nozares vienošanos. Kaut kādā veidā tas būtu jāsakārto.
Manuprāt, platformas šobrīd paņem pārāk lielu daļu no uzcenojuma.
Ļoti strauji attīstās arī ātrās ēdināšanas tīkli. Kā tas, jūsuprāt, ietekmē nozari kopumā?
Ļoti labi. Es gribētu teikt tā – jo vairāk attīstās nozare, jo lielākais ieguvējs ir klients. Konkurence pati par sevi ir laba. Es esmu par to, lai rodas vairāk vietu, vairāk ideju un vairāk dažādu ēdināšanas konceptu.
Bet nedrīkst iet tikai amerikāniskajā virzienā – burgeri un viss pārējais. Tas, manuprāt, ļoti bojā cilvēku veselību. Varbūt kļūdos, bet Latvijā vairāk nekā 60% cilvēku ir ar lieko svaru. Un tas nāk arī no tā, ka valstiski neesam pietiekami domājuši par ēšanas kultūru. Ir pārāk daudz cukura, pārāk daudz nepareiza ēdiena. Par to valstij vajadzētu daudz vairāk runāt un domāt.
Pēdējos gados Latvijā ienācis arī “Michelin” ceļvedis. Kā tas, jūsuprāt, ietekmējis nozari?
Tas noteikti devis daudz laba. Tūristi brauc vairāk, cilvēki vairāk runā par Latviju. Tas parāda, ka mēs, maza tauta, spējam radīt līmeni, kas ir salīdzināms ar Franciju, Angliju, Vāciju, Šveici un citām attīstītām valstīm.
Mums vienkārši jābūt vēl labākiem. Tagad Latvijā jau ir šefpavāri, kuri piedalās starptautiskos konkursos un strādā ļoti augstā līmenī. Tas viss nozarei nāk tikai par labu.
Tomēr dzirdēts, ka vairāki augsta līmeņa restorāni pēdējā laikā aizvērušies. Kāpēc tā?
Iemesls ir vienkāršs – mūsu cilvēki nav tik turīgi kā Rietumos. Jā, mēs attīstāmies, algas aug, dzīves līmenis pamazām tuvojas Eiropai. Bet Rietumu valstīs bagātība veidojusies paaudzēm. Tur ir cita ekonomiskā bāze.
“Michelin” līmeņa restorāns nozīmē arī ļoti augstas cenas. Francijā vai Šveicē cilvēkiem tas ir daudz pieejamāk.
Turklāt “Michelin” restorāns nav tikai ēšana. Tā ir bauda un process. Bet cilvēkiem šobrīd bieži vien vienkārši nav laika šādai baudīšanai. Ir problēmas. Un mums ir sava ģeopolitiskā situācija. Mēs esam blakus Krievijai, un tas vienmēr ietekmēs ekonomiku, tūrismu un cilvēku sajūtas. Portugālē vai Šveicē ir cita stabilitāte un cita vide.
Runājot par darbaspēka pieejamību, ēdināšanas nozare bieži saka, ka ir grūti atrast pavārus, viesmīļus un citus darbiniekus. Kā jūs to redzat?
Es domāju, ka problēma bieži ir pavisam vienkārša – darba devēji ir pārāk skopi. Ja tu normāli maksāsi, cilvēki stāvēs rindā.
Es jau tagad varu pateikt, pie manis minimālā alga būs ap 10 eiro stundā. Bet jāsaprot, ka darba devējam tas izmaksā daudz vairāk. Ja cilvēkam maksā 10 eiro stundā, tad ar visiem nodokļiem, atvaļinājumiem un pārējo uzņēmumam tas izmaksā ap 20 eiro stundā. Un cilvēki man jau tagad zvana. Jo viņi zina, ka, ja maksā adekvāti un normāli izturas, tad darbinieki būs.
Bet, ja grib tikai izmantot cilvēku un neatdot viņam pienācīgu algu, tad problēmas būs vienmēr.
Tajā pašā laikā pieaug trešo valstu darbinieku piesaiste. Kā jūs redzat nākotni šajā ziņā?
Lai brauc un strādā, ja cilvēks grib strādāt, tas ir labi. Kāpēc mūsējie savulaik brauca uz Angliju, Īriju un citām valstīm? Tāpēc, ka tur maksāja vairāk. Cilvēki strādāja ļoti smagi, dažreiz gandrīz līdz spēku izsīkumam, bet viņi redzēja labu algu.
Tagad arī pie mums darba algas pamazām sāk tuvoties Eiropas līmenim.
Ja pie manis būs 10 eiro stundā, tad Anglijā daudzviet vairs nebūs tik milzīgas starpības. Jā, tur varbūt maksā vairāk, bet tur ir arī daudz dārgāka dzīve – dzīvoklis, transports un viss pārējais. Beigās tā starpība vairs nav tik liela, kā cilvēkiem šķiet.
Tāpēc es domāju, ka, ja mēs Latvijā sakārtosim darba vidi un attieksmi pret cilvēkiem, daudzi arī atgriezīsies.
Vai jauniešiem Latvijā vispār ir interese strādāt ēdināšanas nozarē?
Ne visai. Šodien jauniešus vairāk interesē datori, tehnoloģijas un viss digitālais. Es to redzu arī pēc saviem mazbērniem, lai gan es mēģinu viņus kaut kā ieinteresēt arī šajā nozarē.
Ēdināšanas nozares pārstāvji gadiem runā, ka ir nepieciešama samazinātā PVN likme. Septembrī tiek plānots protests. Kāds ir jūsu viedoklis?
Es gribētu, lai uzņēmēji vairāk domā nevis par to, kā samazināt nodokļus, bet par to, kā sakārtot savu darbu un vidi.
Es pats savulaik gāju uz valdību un runāju arī par samazināto PVN dārzeņiem. Bet ko es redzēju? Daudzi vienkārši starpību ielika sev kabatā. Tas ne vienmēr nonāca līdz cilvēkam.
Cilvēks jau vienmēr teiks, ka naudas par maz, nodokļu par daudz, bet jāskatās plašāk, no kā tad valstij dzīvot un kā viss kopā strādā.
Mēs bieži salīdzinām sevi ar Vāciju vai citām valstīm. Tur arī ir sarežģītas nodokļu sistēmas, dažviet pat stingrākas nekā pie mums. Varbūt viņiem vienkārši sistēma ir sakārtotāka. Es nevaru pateikt, ka viss pie mums ir ideāli, bet arī tikai sūdzēties nav pareizi.
Kā jūs vērtējat ēnu ekonomiku ēdināšanas nozarē?
Tā, protams, eksistē. Lieliem uzņēmumiem to ir daudz grūtāk darīt. Es pats arī 25 gadus atpakaļ esmu redzējis laikus, kad maksāja aploksnēs, bet šodien tas vairs īsti nav iespējams.
Mazajiem uzņēmumiem situācija ir cita, un te valstij vajadzētu gudrāk pieiet. Piemēram, Vācijā daudz kur ģimenes uzņēmumiem ir īpaši nosacījumi. Viņiem ļauj vieglāk strādāt.
Mazs uzņēmums nekad nevarēs konkurēt ar lielu tīklu vienādos apstākļos. Es, piemēram, varu pirkt kartupeļus tonnām un dabūt pavisam citu cenu. Mazais uzņēmējs pērk dažus kilogramus, un viņam viss ir daudz dārgāk.
Tāpēc valstij vajadzētu domāt, kā mazajiem palīdzēt, lai viņi var normāli strādāt un konkurēt. Citādi viņš visu laiku dzīvo bailēs, ka atnāks pārbaude, sodīs, pieķers. Tā nav veselīga vide.
