Šodien kristīgajā baznīcā tiek svinēta Lielā jeb Zaļā
ceturtdiena – diena, kad saskaņā ar evaņģēlijos rakstīto tika iedibināts
Svētais Vakarēdiens un Kristus tika nodots un sagūstīts.
Kā vēstī evaņģēliji, Zaļās ceturtdienas vakarā, pēdējoreiz
vakariņojot ar mācekļiem, Jēzus, paredzot savu nāvi, devis saviem
mācekļiem maizi un vīna biķeri. Maizi viņš aicinājis apzināties kā viņa
miesu, kas par cilvēkiem tiek dota, bet vīnu biķerī – kā viņa jaunās
derības asinis, kas par cilvēkiem tiek izlietas grēku piedošanai.
Šādi ticis iedibināts Svētais Vakarēdiens, kas lielā daļā kristīgo
draudžu ir neatņemama dievkalpojuma sastāvdaļa. Savukārt neilgi pēc
vakariņām Jēzus sagūstīts un aizvests pie augstajiem priesteriem un
ļaužu vecajiem, kuri pieņēmuši lēmumu par viņa nonāvēšanu.
Ar Lielās ceturtdienas dievkalpojumiem, kas šogad norisināsies
attālināti Covid-19 pandēmijas dēļ, tiek ievadītas Lieldienas, proti,
trīs svētās dienas Kristus nāves un Augšāmcelšanās piemiņai. Lielajā
ceturtdienā notiek Svētā mise par piemiņu Pēdējam Vakarēdienam, kura
laikā Kristus iestādīja un dalīja apustuļiem Vissvētāko Sakramentu jeb
Dievmaizi. Kristus parādīja pazemības piemēru saviem mācekļiem, mazgājot
viņiem kājas. Šī kāju mazgāšana simboliski nozīmē kalpošanu, t.i.,
priesteriem ir jākalpo savai tautai un arī savā starpā.
Dievkalpojuma beigās Vissvētākais Sakraments procesijā tiek aiznests
un novietots īpašā altārī. Tautā to sauc arī par “cietumu” vai “tumsības
vietu”, jo Kristus šajā vakarā tika nodots. Šī notikuma traģiskais
raksturs baznīcas liturģijā izpaužas arī ārēji, jo Vissvētākā Sakramenta
mājiņa lielajā altārī paliek atvērta un tukša, altāris stāv neapsegts,
ērģeles un zvani ir apklusuši līdz pat Lielajai sestdienai.
