Abonē e-avīzi "Bauskas Dzīve"!
Abonēt

Reklāma

“Lauku ceļotāja” vadītāja: ļoti daudzi tūroperatori ir izvēlējušies vispār aizvērt ciet Baltiju

Tos ārvalstu tūristus, kuri pērn atbrauca, gribētu nosaukt par drosmīgiem, intervijā aģentūrai LETA stāsta Latvijas Lauku tūrisma asociācijas “Lauku ceļotājs” prezidente Asnāte Ziemele. Ārzemnieki, kas atbrauca uz Latviju, lielākoties ir no tādām pašām valstīm kā mēs, ar tādu pašu robežu un tuvumu kara darbībai, bet ļoti daudzi tūroperatori ir izvēlējušies vispār aizvērt ciet Baltiju. Vienlaikus Ziemele norāda, ka ceļotāju interese par militāro tūrismu ir palielinājusies, tādēļ šogad plānots turpināt pilnveidot militārā tūrisma projekta maršrutus, vairāk iekļaujot Zemgali, Latgali un Lietuvu.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Kāds kopumā bijis aizvadītais gads lauku tūrismā? Kādu prognozējat šo gadu?

Pagājušais gads daudz neatšķīrās no 2022.gada, kas nebija slikts, bet nebija arī nekas izcils, ņemot vērā Krievijas sākto karu Ukrainā un tam sekojošu ārvalstu tūristu pazušanu. Ārvalstu tūristu nebija ne 2022.gadā un arī ne 2023.gadā. Tādā ziņā pagājušais gads bija ļoti līdzīgs iepriekšējam gadam, izņemot, protams, faktu, ka piedzīvojām vēl ļoti augstu inflāciju un cenu pieaugumu. Lauku tūrisma saimnieki teic, ka nav tā, ka trūktu klientu, bet pārsvarā tie bija mūsu pašu cilvēki, ceļotāji no Baltijas, mazliet no Polijas, mazliet no Vācijas un Somijas. Protams, no Lietuvas, Igaunijas, bet līdz ar to maksātspējas cilvēkiem nebija, bija grūti paaugstināt cenas tā, lai nosegtu izdevumu pieaugumu. Tas bija vislielākais izaicinājums lauku tūrisma saimniekiem pagājušajā gadā. Naudas apgrozījums bija liels, ceļotāji bija, bet peļņa bija salīdzinoši maza. Protams, saimnieki mēģināja taupīt uz visu iespējamo, pirmkārt, jau uz cilvēkresursiem, kas ir visdārgākais resurss, tādēļ nācās atlaist darbiniekus un visu darīt pašiem. Saimnieki ir pārstrādājušies, bet kaut kā tas cenu pieaugums bija jāmazina. Saimnieki arī norādījuši, ka pagājušajā gadā nakšņošanai faktiski cenas nav cēluši, jo vietējā klienta maksātspēja nav uzlabojusies, savukārt ēdināšanai cenas nebija iespējams noturēt, un tās gan ir pieaugušas par apmēram 25%.

2022.gadā intervijā paudāt uzskatu, ka Latvijā sākušas nostiprināties reģionālā tūrisma tradīcijas, proti, cilvēki vairāk dodas dabā, apmeklē takas, atraduši mīļākās naktsmājas un tamlīdzīgi. Sakiet, vai un kā mainījies lauku tūrisms, kopš atjaunojusies iespējas ceļot ārpus valsts?

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Protams, ka latviešu “ceļošanas maciņš” ir, kāds ir, lai kur to tērētu – ārvalstīs vai Latvijā. Mēs, lauku tūrisms, šobrīd konkurējam ar visām valstīm. Man nepatīk salīdzināt atpūtu Turcijā ar “paketi viss iekļauts” un lauku tūrismu, piemēram, salīdzināt dienas izmaksas eiro, jo šie ceļojumu veidi ir pilnīgi atšķirīgi un nav jāsalīdzina. Respektīvi, ja kādam patīk masu tūrisms, tad viņš dodas uz Turciju, ja patīk Latvijas lauki un ceļot ar savu ģimeni, draugiem vai viens pats, tad lauku tūrismā ir brīnišķīgas iespējas. Līdz ar to mēs, protams, konkurējam ar visām ārzemēm, un tas ir diezgan izaicinoši. 2023.gadā tas bija vēl izaicinošāk, jo iespējas ceļot bija vēl lielākas nekā 2022.gadā.

Kā ar atšķirībām starp reģioniem? Proti, kurus Latvijas reģionus apmeklē vairāk pašmāju ceļotāji un ko ārzemnieki?

Ārzemju tūristu statistiku es vispār negribētu analizēt, jo tos, kuri atbrauca, es gribētu nosaukt par drosmīgiem tūristiem. Lai gan mums ir pašsaprotami, ka mēs neesam kara zonā, bet tomēr esam pietiekami tuvu karadarbībai, līdz ar to ārzemnieki, kas atbrauca uz Latviju, ir no tādām pašām valstīm kā mēs, ar tādu pašu robežu un tuvumu kara darbībai, piemēram, Polija, Somija. Ļoti daudzi tūroperatori ir izvēlējušies vispār aizvērt ciet Baltiju. 2023.gada nogalē kaut kas nedaudz “sakustējās” no Nīderlandes, Vācijas, Japānas, bet principā pasaules tūroperatori Baltiju no sava piedāvājumu galamērķa ir izņēmuši ārā. Līdz ar to tos ārzemniekus, kas atbrauca, nav vērts analizēt. Protams, ir mums bijuši ārvalstnieki, kas iet garās takas, arī dažādos veidos ceļo ar suņiem, zirgiem, motocikliem, ir cilvēki, kas brauc ar savām ģimenēm uz Baltijas valstīm un īpaši grib apskatīties, kas notiek Krievijas pierobežā, kā cilvēki tur dzīvo un jūtas, bet tie kopumā nav tādi apjomi, kurus varētu analizēt un apkopot.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Savukārt, runājot par Latvijas tūristiem, es nevarētu nosaukt vienu reģionu, kas būtu populārāks vai, gluži pretēji, nebūtu. Domāju, ka mums latviešiem patīk vieta, kur mēs dzīvojam, vienu gadu gribam aizbraukt uz Kurzemi, nākamajā gadā jau mēs zinām, ka brauksim uz Latgali, Zemgali, Sēliju vai Vidzemi. Es nevaru nosaukt vienu reģionu, uz kuru visi latvieši brauktu vai nebrauktu. Protams, ka reģionālajam tūrismam par labu nāk lielās pilsētas, kas nozīmē, ka 100 km rādiusā ap Rīgu ir vairāk tūristu nekā tālāk. Ziemā šis rādiuss pat vēl vairāk samazinās, jo tas atkarīgs no ceļu kvalitātes, laikapstākļiem. Reģionālais tūrisms kopumā ir ļoti, ļoti atkarīgs no laikapstākļiem, vai tā būtu ziema vai vasara. Vietējais tūrists ir brīnišķīgs tūrists, bet viņam ir arī daži mīnusi. Lauku tūrisma saimnieki norāda, ka vietējais tūrists ir neparedzams, viņš mēdz atteikt pēdējā brīdī, viņš mēdz arī rezervēt pēdējā brīdī, un tas ir diezgan liels izaicinājums, lai plānotu sezonu. Neparedzamību saimnieki ir nosaukuši par vienu no lielākajiem trūkumiem, īpaši laikā, kad nav ārzemju tūristu, kuri ne tikai vairāk tērē, ilgāk uzturas, bet arī ir paredzami, ja viņi ir rezervējuši naktsmājas, tad viņi atbrauc, kamēr par vietējo tūristu tā nevarētu teikt.

Tūlīt būs divi gadi, kopš ir iznācis militārā tūrisma ceļvedis. Minējāt, ka ir interese par pierobežu, bet kāda kopumā ir interese par šāda veida tūrisma produktu?

Jā, tas ir pieprasīts produkts. Interesanti ir tas, ka mēs saņemam ļoti daudz komentāru. Cilvēki skatās portālu un skatās arī konkrētus objektus, lasa stāstus un ļoti daudz komentē. Ir arī provocējoši komentāri, kā, piemēram, krievu valodā runājoši lasītāji nepiekrīt vēstures izklāstam. Par to mēs vairs neesam izbrīnīti un pat necenšamies uz to atbildēt.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Par militārajiem objektiem, vēstures notikumu izklāstiem interese ir palielinājusies. Šogad mēs sāksim arī otru projekta daļu, kur maršruti būs dienvidu daļā, vairāk iekļaujot Zemgali, Latgali un Lietuvu, kā līdz šim bija ļoti maz. Tas būs ļoti interesanti, ar citādāku vēstures skatījumu un atšķirīgu notikumu laika nogriezni nekā ziemeļu daļai. Mums pašiem tas būs interesanti un izaicinoši, īpaši domājot par komentāriem, kurus varētu saņemt no daļas austrumu pierobežas iedzīvotāju. Tas būs izaicinājums, bet šis projekts ir ārkārtīgi vajadzīgs tieši šodien un tieši tur.

Kā reģionālajiem tūrisma uzņēmumiem veicas ar Eiropas naudas un kopumā finansējuma piesaistīšanu attīstībai?

Tūrisma attīstībai atbalsts ir pieejams ļoti maz, vienīgais atbalsts ir Zemkopības ministrijas paspārnē esošā Lauku atbalsta dienesta projekti, LEADER nelieli projekti. Lauku tūrisma atbalstā ziedu laiki ir pagājuši, un tos vairs atpakaļ nesagaidīsim, bet ir iespējas iesaistīties dažādos projektos, piemēram, tūrisma produktu veidošanā, inovāciju, digitālās jomas attīstības projektos, tie paši saules paneļi. Kaut kādi projekti, atbalsts ir pieejams arī tūrisma uzņēmumiem, taču iespējas ir jāmeklē. Laiki, kad atbalstīja viesu māju būvniecību no nulles, ir aizgājuši un vairs nebūs.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Kā Latvijas lauku saimniecības izskatās uz Baltijas valstu fona? Kāda ir sadarbība – mēs vairāk konkurējam savā starpā vai sadarbojamies?

Vai mēs kā galamērķis – Lietuva, Latvija, Igaunija – konkurējam, ir atkarīgs no virziena, kurā gribam piesaistīt tūristus. Piemēram, tagad mums ir viens projekts, kurā mēģinām aktivizēt Anglijā dzīvojošos tūristus atbraukt uz Baltiju, tieši dabas tūristus. Šajā aspektā mēs konkurējam, jo dabas tūrists ir lēns tūrists, viņš nebrauc autobusā trīs dienas pa visām Baltijas valstīm. Parasti ceļo ar kājām, riteni, vēro dabu, putnus, dzīvniekus un nesteidzas. Parasti viņi paliek vienā vietā, līdz ar to mēs esam konkurenti. Konkrētajā projektā gan mēs izstrādājam Latvijas un Igaunijas kopīgu piedāvājumu, arī daudzi maršruti ir pāri robežai. Ja runājam par dabas tūrismu, tad tas ir bagātīgāks Latvijā un Igaunijā nekā Lietuvā. Tas ir atkarīgs no produkta un piedāvājuma, vai mēs esam konkurenti vai sadarbības partneri. Kopumā es gan teiktu, ka vairāk mēs esam sadarbības partneri nekā konkurenti, jo no tālākām valstīm pārsvarā brauc uz Baltijas valstīm kā reģionu, arī dabas takas mums iet cauri visām trijām valstīm. Tomēr, ja runājam par SPA brīvdienām, tad esam konkurenti – tad ir jāizvēlas, vai braukt uz Pērnavu, Tartu, Siguldu vai Jūrmalu. Tad ir jāizvēlas starp piedāvājumu un cenām.

Kvalitātes ziņā, es domāju, mēs daudz neatšķiramies. Ir veids, ar ko nedaudz atšķiramies. Lietuvā ir mazāk viensētu, mazāk lauku saimniecību, vairāk lielāku viesu māju, vairāk “ballītes”. Ar Igauniju mēs esam līdzīgāki. Igauņi ir dārgāki, es pat teiktu – diezgan dārgāki. Ēdiens, dzērieni – tur ir dārgāk. Tādā ziņā mēs konkurējam labāk, bet kvalitāte mēdz tomēr būt labāka Igaunijā.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Kādi vēl projekti ir plānoti, lai veicinātu ārvalstu tūristu piesaisti Baltijas valstīm? Kādi ir gan pašu plāni, gan kopā ar Lietuvu, Igauniju?

Ir sidra popularizēšanas plāni, un ne tik daudz kā alkoholiska dzēriena reklāma, bet tā, ka tie ir mūsu Latvijas āboli, ar ko mēs gribam būt lepni, tie ir mūsu ābeļdārzi un iegūtā produkcija, kuru mākam pārstrādāt – gan sulās, gan bezalkoholiskajā, gan alkoholiskajā sidrā. Bezalkoholiskais vai ar samazinātu alkohola saturu sidrs tagad pasaulē ir ļoti populārs un svin uzvaras gājienu. Sidra popularizēšanas projekts ir Baltijas mēroga, un esam jau iesnieguši vienu projektu, turklāt plānojam projektu arī par sidra eksportu. Baltijas sidrs tiek vērtēts ļoti augstu, piemēram, sidra pasākumā Amerikā, kur piedalījās 1300 dalībnieki, Latvija tika nosaukta kā viena no izcilākajām sidra valstīm, kas, manuprāt, tik mazai valstij ir ļoti liels panākums. Mums ir izcili āboli, ļoti labs aromāts, un pats galvenais – mūsu sidra ražotāji ir inovatīvi un gatavi riskēt, mēģināt vairāk nekā citas valstis, jo mums nav gadsimtiem ilgo tradīciju, ka tieši tā vajag ražot Normandijas sidru un nekā citādāk. Mēs esam brīvi domāšanā, un tā ir mūsu priekšrocība, ka varam pielāgot dzērienu patērētājam. Latvijas rupjmaize un citi īpatnēji produkti, ar tiem ne vienmēr ir viegli pievilināt tūristus, jo ne visi šos produktus saprot, patīk un garšo, bet sidrs ir tāds produkts. Es par šo ideju degu un attīstīšu to tālāk kopā ar Latvijas ābeļdārzu īpašniekiem, lai selekcionētu pareizās šķirnes un lai mēs lepotos ar savām ābelēm tāpat, kā Japāna lepojas ar sakurām. Ir jāturpina darbs, lai attīstītu gan pašu dzērienu, gan pielāgotu to, gan atrastu pareizo veidu, kā to prezentēt. Ja Latvijai ir pieņemšana ārvalstīs, tad lai glāzēs nav “prosecco”, bet gan mūsu ābolu sidrs un esam lepni par to. Sidrs mums ir izcils, un ar izcilību var piesaistīt tūristus.

Minējāt, ka līdz ar izmaksu pieaugumu saimniecībām nākas atlaist cilvēkus, taču no otras puses viesmīlības nozare Latvijā jau ilgstoši runā par darbaspēka trūkumu un ēnu ekonomiku nozarē. Kāda ir kopumā situācija darbaspēka jomā lauku tūrismā?

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Ir divas galējības. Ir saimniecības, kas ir samazinājušas darbinieku skaitu vai pārtraukušas sniegt kādu pakalpojumu, jo darbiniekam vairs nav iespējams maksāt algu. Algas pagājušajā gadā ir ļoti strauji augušas. Savukārt otra daļa ir viesu mājas un viesnīcas, kurām ir arī ēdināšanas pakalpojumi, viņi nevar atrast labus darbiniekus un noturēt tos visu gadu. Bez ēdināšanas šie uzņēmumi nevar, no šī pakalpojuma atteikties nevar, jo tad arī nebūs nakšņotāju. Viena lieta, vai vari vai nevari samaksāt šefpavāram algu, bet lai viņam arī nebūtu jānīkst vienam pašam virtuvē un būtu kāds, kas atbrauc. Arī apkalpojošais personāls. Ir dzirdēti dažādi stāsti no saimniekiem, ka darbinieks vienu dienu atnāk uz darbu, otru dienu neatnāk. Labus darbiniekus saimnieki mēģina dažādos veidos noturēt, gan ar bonusiem, gan algas pielikumu, lojalitātes programmām utt. Jo tālāk no Rīgas, jo darbiniekus ir vieglāk noturēt, jo nav tik daudz citu darba iespēju. Ja apkārt ir konkurenti, tad darbinieki iet no vienas vietas uz otru. Tas ir briesmīgi, jo bieži vien iemesls aiziešanai ir daži desmiti eiro, kas arī skaitās.

Par ēnu ekonomiku, “aplokšņu algām” man ir grūti komentēt, bet, tāpat kā visā viesmīlības sektorā, tā diemžēl ir realitāte. Kamēr netiks izveidots vienkāršotāks nodokļu regulējums, kā, piemēram, bija mikrouzņēmuma nodoklis, no konkrēta apgrozījuma maksā nodokli, bet ir vienkāršota uzskaite, tikmēr nedomāju, ka tas mainīsies. Varbūt nevajag par katru reizi, kad kaimiņš par pieciem eiro atnāk palīdzēt saskaldīt malku, maksāt pilnu nodokļu slogu. Saimniekiem ir arī problēma, ka darbiniekiem ir jāmaksā pilna minimālā alga. Ja viesi ir tikai vienu sestdienu un svētdienu, tad būtu jābūt iespējai maksāt par dienām, kādas nav. No darbinieka sociālās garantijas viedokļa tas ir labi un apsveicami, bet dzīves realitāte ir cita. Mums tik pat sarežģīta ir pievienotās vērtības nodokļa (PVN) uzskaite, ir milzīgs darbaspēka nodokļu slogs un nav nekādas pretimnākšanas no valsts puses. Nevar sagaidīt, ka uzņēmējs būs mega godīgs, visu samaksās, ja valsts nekādā mērā nenāk pretī. Attieksme pret uzņēmēju joprojām ir kā pret zagli un bandītu. Tā mainās, bet ļoti lēni. Kopš padomju laikiem paaudzes tomēr ir nomainījušās, un ir jāļauj uzņēmējiem strādāt vieglāk, vairāk uzticēties, mazināt birokrātiju. Ierēdņu aparāts mums ir baiss, un nekādi netiekam no tā vaļā. Ja jau valdība ar to netiek galā, tad uzņēmēji ne tik. Tas ir smagākais, kas mums “buksē” un kāpēc esam atpalikuši no Igaunijas un Lietuvas.

Runājot par nodokļiem, ēdināšanas nozare jau labu laiku uzstājīgi prasa samazināt PVN likmi. Kā tas palīdzētu lauku tūrismam?

Neliegšos, ka lauku tūrismā ir liela daļa, kas nav reģistrējušies kā PVN maksātāji, kam tas nav svarīgi. Tie parasti ir ļoti mazi uzņēmēji un arī apgrozījums ir mazs, tādēļ tos tas neskar. Bet tiem lauku tūrisma uzņēmumiem, kas ir PVN maksātāji, tas ir ļoti svarīgi. Īpaši laukos ēdināšanas jautājums ir ārkārtīgi sāpīgs. Arī Vecrīgas uzņēmumus tagad, kad nav ārzemju tūristu, es pilnīgi saprotu – kā viņi izdzīvo, man tā ir pilnīga mistika šobrīd. Tādēļ jau arī neizdzīvo.

Ja šobrīd ēdināšanas pakalpojums, no kura nevar atteikties, lai neciestu kvalitāte, nes zaudējumus, tad ir jautājums, cik ilgi tā var turpināt. Saimnieki saka, ka vismaz samazinātās likmes piemērošana ļautu darbiniekiem pacelt algas. Mēs, protams, iestājamies par samazinātās likmes ieviešanu un visās cīņās esam bijuši blakus restorānu nozarei šajā jautājumā. Laukos ēdināšana ir ļoti sāpīga, jo mēs esam Ziemeļeiropas valsts, kura paši kā tauta nesēž krogos un neiet uz restorāniem. Ja nav tūristu, nav ārvalstu viesu, tad apgrozījums ir par mazu un nākas to pārtraukt. Tad beigās būs jābrauc uz Latgali ar savām sviestmaizēm.

Darbaspēka nodokļu ziņā lauku tūrismam noteikti palīdzētu sezonas darbaspēka nodokļa režīms, līdzīgi, kāds ir ieviests lauksaimniekiem. Ko jūs par to sakāt?

Esam to prasījuši. Mums ir tieši tāda pati problēma kā lauksaimniekiem, ir ļoti liela sezonalitāte. Esam to pašu prasījuši, bet lauksaimniekiem ir bijusi priekšrocība izpratnē. Mums tas ļoti palīdzētu, īpaši tagad, kad nav ārzemju tūristu. Esam par to rakstījuši Finanšu ministrijai, lūguši Zemkopības ministriju lauku tūrismu iekļaut regulējumā kopā ar lauksaimniekiem. Domāju, ka problēma ir tā, ka viesmīlības nozare ir tik plaša, ka grūti definēt, kas tad tur iekļautos – piemēram, gidi vai laivu noma iekļaujas vai nē. Tvērums bija tik plašs, ka palikām aiz borta. Kaut vai nakšņošanas sektoram vienam vajadzētu ļaut šādu regulējumu piemērot, tas ļoti palīdzētu.

Kas, jūsuprāt, būtu jādara publiskajam sektoram un privātajam sektoram, lai situācija lauku tūrismā Latvijā uzlabotos, piemēram, pieaugtu tūristu skaits?

Esmu aptaujājusi saimniekus par šo jautājumu, un jāsaka, domas dalās. Vieni bija ļoti apmierināti ar savu sadarbību ar pašvaldību un tūrisma informācijas centriem, un otri gluži pretēji – teica, ka nav nekādas sadarbības, nav nekāda atbalsta, un saimniekiem ir jāveic publiskās infrastruktūras uzturēšanas darbi, lai vispār viesi varētu pie viņu mājas piebraukt. Spilgts piemērs ir “Jūrtaka” un “Meža taka”, kas ir ļoti populāras kļuvušas, un tūristu tur ir daudz, tādus tūrisma objektus būtu jāpalīdz uzturēt publiskajam sektoram, pašvaldībām, kur tas ir iespējams. Daži to saprot un dara, bet dažiem nav tādas izpratnes. Kādi desmit uzņēmumi ir teikuši, ka pašiem ir jāuztur pieejas ceļi, gan elektrības pievadi – viņiem ir jāmaksā par visu to, kas būtu jādara pašvaldībai. Tajā pašā laikā šīs pašvaldības pa lētu naudu turpina izīrēt semināru telpas, atļauj bezmaksas savos stāvlaukumos nakšņot treileriem, lai arī blakus ir kempings. Ir sajūta, ka šajā pašvaldībā uzņēmējs nav svarīgs un nesaprot to, ka pašvaldība konkurē un nepalīdz ar pamatinfrastruktūras uzturēšanu. Uzņēmēji saka, ka, ja vien pašvaldības uzturētu piebraucamos ceļus, tad neko citu no viņiem neprasītu, jo tas ir publiskā sektora pienākums.

Publiskajam sektoram, pirmkārt, vajadzētu nebāzties biznesā, nedarīt to, ko var izdarīt privātais, un, otrkārt, palīdzēt biznesam, lai tam veiktos labāk. Ir labi, ja pašvaldības vadība ar šādu attieksmi pilda savus pienākumus, bet, ja ir tikai doma, kā savā krēslā kaut ko nopelnīt, tad uzņēmējiem, kas blakus cīnās, ir smagi. Turklāt uzņēmējiem ir bail par to sūdzēties, jo viņi dzīvo konkrētajā administratīvajā teritorijā, kāds radinieks vēl strādā pašvaldības iestādē. Viņi nesūdzas, jo saprot, ka daļa no ģimenes ir atkarīga no pašvaldības. Tas ir briesmīgi. Uzņēmējs jau ir tas, kas uztur šo pašvaldību. Ja publiskais sektors to nesaprot un nenovērtē, konkurējot un biznesam nepalīdzot, tad agrāk vai vēlāk uzņēmējs no turienes aizies.

Vai jums ir novērojums, kuros reģionos tas notiek? No kurām pašvaldībām uzņēmēji visbiežāk sūdzas?

Tā ir visa Latgale, bet ne tikai. Pat nevaru nosaukt reģionu Latgalē, kurā nebūtu nepareizas konkurences, kurā pašvaldības nekonkurē ar uzņēmējdarbību. Savulaik, pirms pieciem ga-diem, ar Valsts kontroli braucām uz konferencēm un mēģinājām stāstīt, kas tad ir konkurence un kāpēc pašvaldībām nevajag konkurēt ar biznesu, bet nesaprot. Latgalē tādēļ pietrūkst iniciatīvas uzņēmējdarbībai. Negribu būt kritiska, bet neko labu nevaru pateikt. Tūrisma jomā būtu ļoti daudz jādara, un jautājums – vai nav jau par vēlu un tur vēl ir kas saglābjams.

Foto: no albuma

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Komentāri (1)

  1. Latvijā tūrisma bizness pārlieku uzpūsts.Nebūtu subsīdijas un eiro pabalsti tūrbiznesmeņi būtu daudz mazāk.

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
BauskasDzive.lv komanda.