Pensionēšanās vecumu Latvijā varētu paaugstināt, sākot no 2016. gada, ik gadu pa pusgadam liekot klāt. Šādu Labklājības ministrijas (LM) priekšlikumu atbalstījusi valdība. Ir vairāki iemesli, kāpēc pensionēšanās vecuma paaugstināšana un priekšlaicīgās pensionēšanās iespējas pārtraukšana nav pieļaujama, sākot ar 2011. gadu, skaidro Labklājības ministrija. Iedzīvotāji, kuri dzimuši 1949. – 1950. gadā, pašlaik ir 59 – 60 gadus veci, un viņiem pēc pašreizējās likumdošanas ir tiesības priekšlaicīgi pensionēties 2009. – 2010. gadā vai, sasniedzot pašreizējo pensijas vecumu, – 2011. – 2012. gadā. Nesamērīgi diskriminēti tiktu 1951. gadā dzimušie – viņiem tiktu atņemtas tiesības gan priekšlaicīgi pensionēties, gan doties pensijā no 62 gadu vecuma.Ekonomiskā krīze, bezdarbs, neziņa par nākotni, notiekošās straujās izmaiņas pensiju jomā izraisītu paniku, pensijas priekšlaicīgi pieprasītu ļoti daudzi. Rezultātā pieaugtu vecuma pensionāru skaits un speciālā budžeta izdevumi.Strauja pensionēšanās vecuma celšana ekonomiskās krīzes apstākļos veicinātu arī invaliditātes pensionāru skaita pieaugumu. Palielinātos bezdarbnieku pabalsta pieprasītāju un slimības pabalsta saņēmēju skaits. Tiek plānots paaugstināt izdienas pensiju vecumu, kā arī pārtraukt piemaksu pie vecuma un invaliditātes pensijām piešķiršanu jaunpiešķirtajām pensijām, sākot ar 2012. gada 1. janvāri.Minimālo apdrošināšanas stāžu paredzēts celt līdz 15 gadiem, sākot ar 2016. gadu, nosakot tiesības uz valsts garantēto (minimālo) pensijas apmēru, ja apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 20 gadiem, sākot ar 2021. gadu. Sākot ar 2011. gadu nolemts pāriet uz pensiju kapitāla uzskaiti un uzkrāšanu, vadoties no faktiski veiktajām iemaksām gan 1., gan 2. pensiju līmenī.Ekonomiskā krīze kopsolī ar sabiedrības novecošanos ir nopietns risks valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas stabilitātei ne tikai pašlaik, bet arī tālākajos gados. Jau tagad jāmeklē risinājums, kā turpmāk nelielais nodarbināto skaits Latvijā varētu nodrošināt pensiju izmaksas pensionāriem, sākot ar 2012. gadu. LM uzskata, ka radikālas reformas sociālās apdrošināšanas jomā nav nepieciešamas un tās pamatprincipi nav jāmaina, bet ir nepieciešamība veikt nopietnas korekcijas gan sistēmas pašreizējās situācijas uzlabošanai, gan finanšu ilgtspējas nodrošināšanai, kuru nepieciešamību nosaka ekonomiskā krīze un iepriekšējo gadu dāsnie lēmumi, kā arī demogrāfiskās izmaiņas nākotnē.
