Politologs: Rinkēviča pirmais gads Valsts prezidenta amatā vērtējams ar pozitīvu atzīmi

Kādreizējā ārlietu ministra Edgara Rinkēviča pirmais gads Valsts prezidenta amatā vērtējams ar pozitīvu atzīmi, tādu viedokli aģentūrai LETA pauda politologs Juris Rozenvalds, aicināts komentēt Rinkēviča pirmo prezidentūras gadu.

Viņaprāt, salīdzinot ar iepriekšējo Valsts prezidentu Egils Levitu, Rinkēviča priekšrocība ir spēja normālā veidā sarunāties ar cilvēkiem, tostarp ne tikai dodoties darba vizītēs uz Latvijas reģioniem. Eksperta ieskatā prezidentā ir vērojama ieinteresētība un spēja komunicēt, kas nebija Levita stiprā puse, jo šķita, ka katru reizi tiek nolasīta neliela lekcija, kas cilvēkiem patika mazāk.

Pēc politologa paustā, ne mazāk svarīgi ir tas, ka Rinkēvičs saprot, cik bīstama var būt sabiedrības sašķeltība, ko diemžēl apzinās ne visi, proti, kurināt sašķeltību ir bezatbildīgi un var nest problēmas, tāpēc ir jāmeklē veidi, kā panākt izlīdzinājumu sabiedrībā.

Rozenvalds norādīja, ka Rinkēvičam vajadzētu aktīvāk izmantot ārlietu ministra amatā gūtos kontaktus, lai virzītu Latvijas uzņēmumu un uzņēmēju darbību citās valstīs. Viņš arī atsaucās uz Valsts prezidenta teikto, ka šādas vizītes ir jāsagatavo un vienkārši braukt tikai tāpēc, lai demonstrētu vēlmi attīstīt sadarbību bez kādiem konkrētiem priekšlikumiem, nav lietderīgi.

Politologs uzteica arī Valsts prezidenta spēju saprast problēmas un meklēt kompromisus. Viņš uzsvēra, ka tas bija redzams jautājumā, kas saistīts ar viļņošanos par krievu valodu sabiedriskajos medijos. Pērn Saeima apstiprināja Nacionālās drošības koncepciju, kurā, pēc Rozenvalda domām, bija iekļauts Nacionālās apvienības piespēlēts punkts par to, ka no 2026.gada 1.janvāra sabiedrisko mediju veidotajam saturam jābūt tikai latviešu valodā un valodās, kas ir piederīgas Eiropas kultūrtelpai.

“Var teikt, ka koncepciju pieņēma tad, kad Rinkēvičs bija prezidenta amatā, tomēr tā tika gatavota iepriekš. Tas liek jautāt, kā vispār tiek gatavoti dokumenti. No sākuma tiek nodemonstrēta politiskā nostāja, bet pēc tam tiek domāts, kā tas viss izskatīsies un ko mēs īsti darīsim. Pašreizējā situācijā pārstāt uzrunāt šo sabiedrības daļu ir diezgan dīvains lēmums. Mēs redzam, ka prezidents meklē kompromisu, kas bieži vien izraisa arī pārmetumus par nekonsekvenci. Rinkēvičs, no vienas puses, saka, ka likums ir jāievēro, bet, no otras – raidījumi minoritāšu valodās ir jānodrošina, piemēram, mainot proporcijas,” skaidroja Rozenvalds.

Taujāts, vai gada laikā Rinkēvičs ir sastapies ar tādiem izaicinājumiem, kas parāda ne tikai viņa spēju meklēt kompromisus, bet arī parāda viņa stingro nostāju, politologs akcentēja, ka aizvadītie 12 mēneši ir bijuši viens vienīgs izaicinājums, jo īpaši starptautiskajā arēnā. Viņaprāt, ir pilnīgi skaidrs, ka jautājumos, kas attiecas uz karu Ukrainā, nav šaubu par Rinkēviča, kā arī citu Baltijas valstu un Polijas stingro nostāju, kas ir bijis nozīmīgi. Rozenvalds uzsvēra, ka Rinkēviča stingrā nostāja ir viens no būtiskiem momentiem, kāpēc Eiropas Savienībā mainās priekšstats par darāmo Ukrainas kara kontekstā.

Valsts prezidents nav vairījies paust savu viedokli, piemēram, par Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas darbu, iepriekš norādījis arī uz prokuratūras neapmierinošo darbu, piemērojot “maigus sodus” nacionālās drošības jautājumos. Saeimas pavasara sesijas noslēguma sēdē prezidents aicināja deputātus sarunāties “pēc būtības, nevis citējot Ministru kabineta noteikumus, likumu izmaiņas vai dzejas rindas”. Tāpat Rinkēvičs kā neveiksmīgu kritizēja bijušā premjera un ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (JV) un arī Valsts kancelejas komunikāciju par toreizējā Ministru prezidenta privāto reisu izmantošanu.

Taujāts, ko Rinkēvičs var mainīt, Rozenvalds akcentēja, ka valsts pirmā amatpersona neatbild par lēmumiem, taču viņā ieklausās, līdz ar to zināmā mērā viņam ir iespēja veidot darba kārtību, norādot uz problēmām. Politologs sacīja, ka prezidents nejaucas ne izpildvaras, ne tiesu kompetencē, tomēr viņš pauž viedokli.

“Prezidenta izteiktais viedoklis ne vienmēr uzreiz transformējas likuma normās. Tas arī, protams, neizslēdz to, ka izpildvara var rīkoties citādāk, tomēr prezidentam ir liela loma sabiedriskās domas un sabiedrības noskaņojuma veidošanā. Tas ir instruments, kas ir viņa rīcībā, ko veiksmīgākie mūsu prezidenti ir aktīvi izmantojuši, piemēram, bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga,” teica Rozenvalds.

Finanšu ministrs Arvils Ašeradens (JV) ir teicis, ka situācija ar topošo 2025.gada valsts budžetu patlaban ir saspringta. Jautāts, vai no Valsts prezidenta kā bijušā Ministru kabineta locekļa, partiju apvienības “Jaunā vienotība” politiķa nevar prasīt līdzatbildību par iepriekšējo valdību lēmumiem, kas dažādi ietekmējuši valsts attīstību, Rozenvalds uzsvēra, ka Ārlietu ministrija nav tā, kura visaktīvāk strādā pie valsts ekonomiskās politikas veidošanas, tomēr Rinkēvičam daļa atbildības noteikti ir jāuzņemas.

“Esot ārlietu ministra amatā, valdības sēdēs rokas viņš ir cilājis, lēmumus atbalstījis un no Ministra kabineta sēdēm ārā nav skrējis, līdz ar to par pieņemtajiem lēmumiem viņš ir līdzatbildīgs, lai gan ārlietu ministrs par valsts ekonomisko politiku atbild daudz mazāk nekā ekonomikas vai finanšu ministrs. Manuprāt, būtiski ir runāt par to, ko mēs darīsim tālāk un kāda būs prezidenta rīcība, nostāja, kad tiks risināti nākamā gada valsts budžeta jautājumi,” teica politologs.

Runājot par nākamā gada valsts budžetu, valdība kā galveno prioritāti ir noteikusi valsts drošību, kas Valsts prezidenta ieskatā ir pareizi, piebilstot, ka budžeta veidošanas procesā “redzēsim daudz drāmu”. Rozenvalds norādīja, ka šāds Ministru kabineta lēmums ir tuvredzīgs. Viņš nenoliedz, ka drošībai ir jābūt prioritātei, taču tā nevar būt vienīgā. Politologs atzīmēja, ka tiek runāts par iekšzemes kopprodukta (IKP) dubultošanu, tomēr nav skaidrs, vai to varēs panākt tikai uz militārās rūpniecības rēķina. Viņš uzsvēra, ka atbilde uz šo jautājumu nav dzirdēta arī no Valsts prezidenta.

Jautāts, vai Rinkēvičam ir izdevies atjaunot sabiedrības uzticēšanos Valsts prezidenta institūcijai, Rozenvalds atbildēja apstiprinoši, ja salīdzina ar Levita prezidentūru. Viņš aicināja nelolot ilūzijas, jo Latvijā uzticēšanās politiskām institūcijām ir zema, kas rada izaicinājumus demokrātijas attīstībai.

“Domāju, ka Rinkēvičam daļēji tas ir izdevies, taču nevar teikt, ka gada laikā ir notikuši brīnumi. Rinkēviča reitingi nav visaugstākie starp atjaunotās valsts prezidentiem. Visaugstākie bija Vīķei-Freibergai. Taču lejupslīdošā tendence, kas bija vērojama Levita prezidentūras beigās, ir mainījusies un vērojama pozitīva izaugsme, bet redzēsim, kas būs tālāk. Daudz būs atkarīgs no viņa paša. [..] Viņš mācās no savām kļūdām un sarunām ar sabiedrību,” teica politologs.

LETA jau rakstīja, ka šodien aprit gads kopš Saeima Valsts prezidenta amatā ievēlēja bijušo ārlietu ministru Rinkēviču. Pērn 11.maijā “Jaunā vienotība” paziņoja par lēmumu Valsts prezidenta amatam virzīt ilggadējo ārlietu ministra Rinkēviča kandidatūru.

Atklātā balsošanā 2023.gada 31.maijā, balsojot ar vēlēšanu zīmēm, trešajā vēlēšanu kārtā Rinkēviča kandidatūru atbalstīja 52, bet pret bija 35 deputāti. Kopā ar Rinkēviču uz valsts pirmās personas amatu kandidēja arī “Apvienotā saraksta” virzītais uzņēmējs Uldis Pīlēns un partijas “Progresīvie” virzītā publiskās pārvaldības eksperte Elīna Pinto.

Kā liecina informācija aģentūras LETA arhīvā, Rinkēvičs dzimis 1973.gadā Jūrmalā. Viņš absolvējis Latvijas Universitātes (LU) Vēstures un filozofijas fakultāti, saņēmis sertifikātu par politikas zinātņu un starptautisko attiecību studijām Groningenas Universitātē, Nīderlandē. Viņam ir arī divi maģistra grādi, kas iegūti LU politikas zinātnē un ASV Nacionālās Aizsardzības universitātes Bruņoto spēku Nacionālo Resursu Stratēģijas Industriālo koledžā.

Rinkēvičs pagājušā gadsimta 90.gados strādājis par Latvijas Radio žurnālistu ārpolitikas un starptautisko attiecību jautājumos, pēc tam dažādos amatos sācis savu karjeru Aizsardzības ministrijā (AM), kurā no 1997.gada vairāk nekā desmit gadus ieņēma augstākā ierēdņa – AM valsts sekretāra – amatu.

Tāpat Rinkēvičs no 2002. līdz 2003.gadam bija Latvijas delegācijas vadītāja vietnieks sarunās par iestāšanos NATO, un no 2005.gada līdz 2007.gada janvārim Rinkēvičs ieņēma NATO valstu un valdību sanāksmes organizācijas biroja vadītāja posteni.

No 2008.gada oktobra līdz 2011.gada jūlijam Rinkēvičs bija Valsts prezidenta Valda Zatlera kancelejas vadītājs. Zatleram netiekot pārvēlētam uz otro prezidentūras termiņu un iesaistoties politikā, tajā iesaistījās arī Rinkēvičs, un 2011.gadā viņš kļuva par Valda Dombrovska (JV) vadītās valdības ārlietu ministru, savukārt 2012.gada sākumā iestājās bijušā prezidenta Zatlera vadītajā Reformu partijā.

Ārlietu ministra amatu Rinkēvičs saglabāja arī Laimdotas Straujumas, Māra Kučinska (AS) valdībā un Kariņa abās valdībās. 2014.gada pavasarī Rinkēvičs iestājās partijā “Vienotība”. 2022.gada 14.Saeimas vēlēšanās Rinkēvičs ievēlēts parlamentā no partiju apvienības “Jaunā vienotība” saraksta.

Rinkēvičs ir Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks, Viestura ordeņa lielkrusta komandieris, kā arī saņēmis NATO un vairāku Latvijas sabiedroto ārvalstu augstus apbalvojumus.

Foto: Publicitātes foto/Ilmārs Znotiņš