Zemkopjus stimulē vidi saudzējošāk strādāt «ar burkāniem un pātadziņu»
Centieni zaļināt lauksaimniecību kā industriju nu jau mērāmi pāris gadu desmitos. Laika gaitā noteikti ne tikai jauni mērķi, bet mainījusies arī pieeja, kā zemkopjus stimulē strādāt vidi saudzējošāk.
Kā novada lauksaimniekiem sokas jaunajā periodā, kur saprotamo «zaļmaksājumu» nomainījušas ekoshēmas, stāsta zemnieki un vērtē Zemkopības ministrija.
Jau 20 gadu garumā
Mēģinājumi lauksaimniecību padarīt videi draudzīgāku nav pēdējo gadu jaunums. Eiropas līmenī zaļināšana sākās jau 1990. gados. Svarīga bija 2003. gada reforma, kad ieviesa savstarpējās atbilstības sistēmus, kas Latvijā darbojas kopš 2009. gada, sasaistot maksājumus ar vides un dzīvnieku labturības prasību ievērošanu.
Pēc 10 gadiem sāka darboties tā sauktais «zaļināšanas maksājums» ar obligātu praksi, kas bija jāievēro lauksaimniekiem – ilggadīgo zālāju saglabāšana, kultūraugu dažādošana un ekoloģiski nozīmīgu platību uzturēšana. Vēl pēc četriem gadiem, 2017. gadā, Eiropas Revīzijas palāta secināja, ka «zaļmaksājuma» pienesums vides saglabāšanai nav tik nozīmīgs, jo daudzkārt atbalstīta agrākā saimniekošanas prakse, turklāt prasības bijušas pārāk piezemētas.
Kad 2020. gadā līdz ar zaļo kursu tapa stratēģija «No lauka līdz galdam», tās mērķus par pieticīgiem nekādi nevarēja nosaukt, proti – līdz 2030. gadam par pusi samazināt pesticīdu un par 20% – mēslošanas līdzekļu lietošanu, kā arī 25% lauksaimniecības zemes izmantot bioloģiskajā saimniekošanā.
Krāpties nav izdevīgi
Tagadējā periodā no 2023. līdz 2027. gadam «zaļināšanas maksājumu» aizstājušas ekoshēmas – brīvprātīgi atbalsta pasākumi, kas lauksaimniekiem ļauj saņemt maksājumus par videi un klimatam draudzīgu praksi. Vienlaikus arī pamata atbalstam izvirzīti stingrāki nosacījumi, tai skaitā par augu seku, augsnes pārklājumu, aizsargjoslām gar ūdensobjektiem.
No atsevišķām prasībām gan jau esam atteikušies, piemēram, 2025. gadā atcelts obligātais nosacījums 4% aramzemes atstāt atmatā, savukārt klāt nācis jauns nosacījums par aršanas ierobežošanu kūdras augsnēs.
Te jāpiebilst, ka lauksaimniekus zaļināšanā stimulē ne tikai ar «burkāniem», ir arī pa kādai «pātadziņai». Ja lauksaimnieks neizpilda obligātos nosacījumus, nosaka sankcijas – zemnieks nesaņem noteiktu procentu ne tikai no pamata, bet arī citiem atbalsta maksājumiem. Tādēļ krāpties īsti izdevīgi nav, turklāt uzraudzībā piedalās arī visu redzošā satelīta acs.
Kādos virzienos jāzaļinās?
Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm dota lielāka elastība pielāgot ekoshēmas savām vajadzībām. Zemkopības ministrijā «Bauskas Dzīvei» stāsta, ka viens no svarīgākajiem Latvijas lauksaimniecības zaļināšanas virzieniem ir augsnes auglības saglabāšana un uzlabošana. Nozīmīga ir arī biodaudzveidības un ainavas elementu uzturēšana. Lauksaimnieciskajai ražošanai ir jāsadzīvo ar zālājiem, koku rindām, lauku malām un citiem bioloģiski vērtīgiem elementiem. Trešais nozīmīgais virziens ir klimata pārmaiņu mazināšana un pielāgošanās tām, saglabājot ilggadīgos zālājus, izmantojot ilgtspējīgu zemes apsaimniekošanu un praksi, kas samazina siltumnīcefekta gāzu emisijas.
Ne mazāk svarīga ir ūdens kvalitātes aizsardzība, kas panākama ar precīzāku mēslojuma lietošanu, augsnes pārvaldību un buferzonu veidošanu ūdensteču tuvumā. Šis virziens ļoti aktuāls Bauskas novadā un Zemgalē kopumā, jo, kā secinājis Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs, tikai 8% ūdentilpju te ir labā ekoloģiskajā kvalitātē, bet daudzas ir sliktā vai pat ļoti sliktā.
Gandrīz viss Bauskas novads ietilpst īpaši jutīgo teritoriju zonā, kur ir stingrākas prasības lauksaimnieciskajai darbībai, lai aizsargātu ūdeņus un augsni no nitrātu piesārņojuma, ierobežojot mēslošanas līdzekļu izmantošanu. Liela uzmanība pievēršama arī ilgtspējīgai resursu izmantošanai.
Plānotais pārsniegts pat 5,5 reizes
Latvijas lauksaimniekiem patlaban pieejamas septiņas ekoshēmas. Tās sakrīt ar valsts «zaļināšanas» virzieniem lauksaimniecībā: kultūraugu dažādošana, augsnes segums ziemā, tiešā sēja un bezaršana, precīzo tehnoloģiju izmantošana miglošanā un mēslošanā, zālāju saglabāšana. Pērn pievienota vēl viena ekoshēma dabas daudzveidības uzturēšanai neražojošās teritorijās. Īpaša ekoshēma paredzēta bioloģiskajai saimniekošanai.
Raksturojot lauksaimnieku sekmes zaļināšanā, Zemkopības ministrijā atzīst, ka sniegums pakāpeniski uzlabojas, un tas norāda uz lauksaimnieku interesi un pielāgošanos jaunajiem nosacījumiem. Lielā mērā tam pamats ir atbalsta maksājumi, kas motivē izmantot videi draudzīgāku praksi.
Ministrijas dati liecina – iepriekšējos divos gados ir novērota pieaugoša interese par dalību gandrīz visās ekoshēmās un atbalstāmajā praksē gan no lielāku, gan mazāku saimniecību puses. Īpaši tas aktivizējies pēc nosacījumu vienkāršošanas, samazinot administratīvo slogu un precizējot prasības. 2024. gadā atsevišķās ekoshēmās deklarētā platība ir ievērojami – divas un pat trīs reizes – pārsniegusi plānoto. Lielākais 3,3 reižu pārsniegums vērojams starpkultūru atbalstam. Savukārt pērn, kā liecina provizoriskie dati, tas būs pat 5,5 reizes lielāks nekā plānots.
Jāvērtē vides ieguvumi
Vienlaikus ne visai populāra lauksaimnieku vidū bijusi augsnes pamatkaļķošana, kur 2024.gadā ir deklarēti tikai 8% no plānotās platības. Pērn šis rādītājs palielinājies līdz 28%.
ES aplēsts, ka ekoshēmas aptver aptuveni 70% lauksaimniecības ražošanā izmantojamās zemes.
Taču ekoshēmas ir izpelnījušās dažu starptautisku vides organizāciju – «BirdLife Europe», NABU – kritiku. Viņuprāt, lauksaimnieki galvenokārt izvēlas ērtākās shēmas, kas pēc būtības bioloģisko daudzveidību labvēlīgi neietekmē, raksturojot to kā «darbošanos, lai stāvētu uz vietas». Turklāt nereti ekoshēmu piedāvātais atbalsts esot tik neliels, ka nesekmē pozitīvas pārmaiņas.
Tās ir bažas, kuras apstiprināt vai noliegt vislabāk varēs pēc perioda beigām, rūpīgi novērtējot patiesos vides ieguvumus.
Lielo un mazo iespējas
Publiskajā telpā izskan viedoklis, ka mazajām saimniecībām šajā periodā klājas grūtāk. Zemkopības ministrijā piekrīt, ka saimniecības lielums var ietekmēt to, cik efektīvi var ieviest videi draudzīgu praksi, taču tas neesot vienīgais izšķirīgais faktors. Lielākām saimniecībām parasti ir vairāk finanšu resursu un plašākas iespējas investēt modernās tehnoloģijās, precīzajā lauksaimniecībā vai digitālos risinājumos. Vienlaikus mazākas un vidējas saimniecības bieži strādā mazāk intensīvi un var elastīgāk pielāgot saimniekošanas praksi videi draudzīgiem risinājumiem, lai gan lielākas investīcijas vai papildu administratīvais slogs tām var radīt sarežģījumus.
Vienīgais izņēmums, kur varot saskatīt zināmu saistību ar saimniecības lielumu, ir ekoshēmas atbalsts par slāpekļa un amonjaka emisiju un piesārņojumu mazinošu lauksaimniecības praksi, jo tā prasību izpilde balstās pārsvarā uz precīzo tehnoloģiju izmantošanu, kas lielākām saimniecībām nereti ir pieejamākas.
Kā sarunā atzina Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) Bauskas biroja augkopības konsultante Ieva Litiņa, lauksaimniekiem, piesakoties kādā ekoshēmā, ir jānovērtē, kā viņi spēs prasības nodrošināt, jo ar atbalsta maksājumiem, visdrīzāk, nevarēs atgūt lielus ieguldījumus jaunas tehnikas iegādē.
Pirmā skaitliski lielākā
Kā rāda Lauku atbalsta dienesta informācija, arī Bauskas novadā, līdzīgi kā citviet Latvijā, lauksaimnieki galvenokārt izvēlējušies «zaļināties» vairākos virzienos: dažādojot kultūraugus un rūpējoties par augsnes segumu, uzturot ilggadīgos zālājus, izmantojot tiešo sēju vai bezaršanas praksi, precīzāku minerālmēslu vai augu aizsardzības līdzekļu izkliedi, kā arī kopjot starpkultūras.
Pirmā ekoshēma pēc pieteicēju skaita krietni aizsteigusies priekšā citām ar turpat 600 dalībniekiem, bet dabas daudzveidības salas pagaidām uzturēt apņēmušās tikai trīs saimniecības, jo šī ekoshēma darbojas tikai kopš pagājušā gada.
Ministrijā skaidro, ka ekoshēmu prasības nav paplašinātas, jo tās izstrādātas visam plānošanas periodam un lauksaimniekiem ir vajadzīgi stabili un skaidri nosacījumi. Tomēr izmaiņas pēdējos gados tiešām esot notikušas, taču galvenokārt vienkāršošanas nolūkā, nevis prasību pastiprināšanai. Perioda sākumā noteiktas samērā ambiciozas shēmas, kam gatavi nebija ne lauksaimnieki, ne administrējošās iestādes. Līdzīgi tas bijis daudzviet ES. Tādēļ normatīvie akti grozīti, lai precizētu prasības, mazinātu administratīvo slogu un padarītu sistēmu praktiski ērtāk izmantojamu.
LLKC Bauskas biroja augkopības konsultanti, kuri diendienā sadarbojas ar zemniekiem un palīdz viņiem manevrēt katra jaunā perioda nosacījumos, novērojuši, ka mūspuses lauksaimniekiem ne tik sarežģīti klājas ar ekoshēmu prasību ievērošanu, kā ar atskaitīšanos. Pēc palīdzības viņi nāk uz LLKC, jo laukos cilvēki nav tik plaši apmācīti strādāt dažādās sistēmās.
Glābjam pasauli, zaudējot konkurētspēju
Viesturu pagasta lielsaimniecības vadītājs Raitis Mackevičs par Eiropas kopējo zaļo kursu ir kritisks, jo Eiropa radot vien niecīgu daļu globālo izmešu.
«Mēs tagad cenšamies glābt visu pasauli, padarot paši sevi nekonkurētspējīgus. Tas šķiet neadekvāti. Mērķiem jābūt adekvātiem, izmērāmiem un tiešām sasniedzamiem,» uzskata R. Mackevičs.
Arī Aijai Varkalei no 100 ha zemnieku saimniecības «Purenes» Brunavas pagastā ir sajūta, ka mazā Eiropa ar saviem zaļajiem mērķiem metusies glābt visu pasauli, kamēr citām lielvarām tas ir vienaldzīgi. «Tagad ir jākonkurē kopējā tirgū, kur mums ražojot daudz kas ir aizliegts, bet konkurentiem viss atļauts. Vietējie uzņēmumi pērk lētākos ārzemju graudus, kamēr mēs savus sūtām prom,» īsumā raksturo A. Varkale.
Savukārt dārzeņu audzētājs no Vecsaules pagasta Nikolajs Maikūns kā mazais lauksaimnieks vērtē – zaļās idejas varbūt nav sliktas, tomēr tās ienākušas pārāk strauji, tāpēc daudzi nevar paspēt pārkārtoties. To vajadzējis «darīt lēniņām», vispirms sniedzot nepieciešamās priekšzināšanas.
Vairāk lauksaimnieku viedokļus par zaļināšanas pieredzi, ieguvumiem un sarežģījumiem lasiet otrajā tēmas publikācijā nākamajā «Bauskas Dzīves» numurā, 3. martā.
