Kā risināt konfliktu starp lauksaimniekiem un zosīm?

Gita Strode: «Visefektīvāk postījumus iespējams novērst, putnu viesošanās vietās atstājot papuves un zālājus, kur tie var baroties bez cilvēku traucējumiem.»

Teksts – Aivita Lizdika

Mainoties lauksaimniecības zemes lietošanas veidam, tajā skaitā pārveidojot zālājus par aramzemi un veidojot lielākas vienlaidus lauku platības, savvaļas putni labprāt izvēlas barošanos ar kultūraugiem. Pagājušā gadsimta vidū savvaļas zosu skaits Eiropā bija samazinājies līdz minimumam pārmedīšanas un dabisko biotopu izzušanas dēļ, taču ieviesto aizliegumu un stingro putnu aizsardzības pasākumu dēļ vairākas zosu sugu populācijas ir atjaunojušās. Tas palielina migrējošo zosu radīto postījumu pieaugumu sējumos. Jau trešo gadu Dabas aizsardzības pārvalde lauksaimniekiem atkal izsniedz atļaujas pret postījumu nodarītājām vērsties arī ar letālās atbaidīšanas metodi, kas gan problēmu nerisina.

Barošanās paradumu maiņa
Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorija pērn sadarbībā ar Dabas aizsardzības pārvaldi veica Latvijas zosu populācijas izpēti. Ornitoloģijas laboratorijas putnu populācijas pētniece, diplomēta bioloģe Antra Stīpniece stāsta, ka zosis ir ūdensputnu grupa, kurā daļa sugu, pateicoties aizsardzības pasākumiem, spējusi no 20. gadsimta vidū pārmērīgi medītām un tādēļ noplicinātām un sarūkošām populācijām pārvēr-sties tādās, kas pēdējos 20 gados piedzīvo strauju skaita pieaugumu. A. Stīpniece uzsver, ka daļa pieauguma skaidrojama ar putnu barošanās paradumu maiņu no dabiskiem biotopiem uz lauksaimniecības kultūrām migrācijas un ziemošanas laikā. «Arī ar to, ka dabiskās platības 20. gadsimta laikā ir sarukušas, un intensīvās lauksaimniecības pārpalikumi rudenī un sējumi pavasarī ir ar augstāku enerģētisko vērtību un vieglāk iegūstami. Putniem uzlasīt iesētus vai izbirušus kukurūzas graudus ir vieglāk nekā rakties zemē pēc grīšļu gumiem. Šis fakts sniedz maz cerību, ka putni labprātīgi atgriezīsies pie dabiskās barības. Īpaši ass konflikts starp lauksaimniekiem un zosīm kļūst mūsu apstākļos, kad pavasara migrācijas laikā barībā izmanto ne vairs nekārtīgi novāktos ražas pārpalikumus, bet jaunās ražas zelmeni,» pauž A. Stīpniece.

Jaunie putni uzturas ilgāk
Pavasarī putni ligzdošanas vietās atgriežas jau ar vairošanās sezonai nepieciešamajiem barības vielu krājumiem, tādēļ tieši pavasarī atlidojot biežāk apstājas un ilgāk tur uzturas barojoties. «Ilgāk uzkavējas jaunie putni, vecie ātrāk uzbarojas, jo tiem ir pieredze no iepriekšējām ceļošanas reizēm, un ir motivēti ātrāk nokļūt ligzdošanas vietās. Salīdzinājumam – baltpieres zosīm pavasara migrācijas apstāšanās vietās Polijas austrumos vidējais uzkavēšanās ilgums bijis apmēram divas dienas, bet jaunajiem putniem – pat divas nedēļas,» piebilst pētniece.

Bez jau minētajām vecuma atšķirībām uzturēšanās ilgumu var ietekmēt arī tas, ar kādām barības vielu rezervēm putni ieradušies, cik droša ir apstāšanās vieta, un kāda ir uzņemtās barības enerģētiskā vērtība.

Nozīme kultūraugiem un gadalaikam
A. Stīpniece skaidro, ka zosis visbiežāk izvēlas laukus, kuru tuvumā atrodas nakšņošanai piemēroti mitrāji, – purvi vai ezeri, bet tās var gulēt arī uz applūduša lauka, ja tas ir pietiekami liels. Svarīgs ir arī attālums līdz celtnēm, mežiem, lieliem ceļiem, drošība pret uzbrukumiem un līdz nak-šņošanas vietām. Nozīmīga ir arī audzētā kultūra un gadalaiks. Kā zosu iecienītākās lauksaimniecības kultūras viņa min rapšus, kukurūzas rugājus rudenī un ziemā, laukus ar cukurbiešu pārpalikumiem un ziemāju sējumiem ziemā, kā arī ganības. «Dabiskās kultūrās putni izvēlēsies lauku ar zemāku zelmeņa augstumu, īpaši meža zosis spalvu maiņas laikā dod priekšroku noganītām vietām. Zosis parasti barojas un vislielākos postījumus nodara lauka vidū,» saka A. Stīpniece.

Baidīšana mazefektīva
Valstīs, kur zosu populācija pieaug, arī Latvijā, putniem veidojas konflikts ar lauksaimniekiem. Līdz šim jau uzkrāta pieredze, kā putnus aizbaidīt. Šim nolūkam izmanto suņus vai gar lauku braucošas automašīnas, dronus vai cilvēka klātbūtni. Tomēr baidīšana ir darbietilpīga un mazefektīva. «Piemēram, Norvēģijā ceļošanas laikā īsknābja zosis vairāk atturējās no laukiem, kur baidītājs strādāja piecas reizes dienā, tur bija par 74% mazāk zosu nekā kontroles laukā, kamēr baidīšana tikai divas reizes dienā nekādu ietekmi nedeva,» saka
A. Stīpniece un vērš uzmanību uz to, ka baidīšana tomēr samazina putnu patērēto laiku ēšanai, līdz ar to tie uz lauka pavada ilgāku laiku. «Atbaidīšanas pasākumus iesaka apvienot ar atbalsta lauku sistēmu, kur novirzīt zosis, lai tās varētu sakrāt migrācijai nepieciešamās tauku rezerves un pamest reģionu. Nepieciešams novērtēt, vai lauki ir pietiekami lieli un «garšīgi». Šāds risinājums ir sekmīgs īstermiņā, tomēr, zosu populācijām augot, nepieciešama arī starptautiska sadarbība un koordinācija gan monitoringā, gan lauksaimniecības aizsardzības pasākumos,» atzīst pētniece.

«Visefektīvāk zosu postījumus lauksaimniecībā būtu iespējams novērst, regulārajās putnu viesošanās vietās atstājot teritorijas, piemēram, papuves un zālājus, kurās putni var baroties bez cilvēku radītiem traucējumiem. Tāpat lauksaimnieki var izmantot rīkus, kas rada medību ieroču lietošanai līdzīgu skaņu, ciktāl šādu rīku lietošana nav pretrunā ar citu normatīvo aktu prasībām,» situācijas risināšanai dažādus scenārijus iesaka arī Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas departamenta direktore Gita Strode.

Tikai ar pārvaldes izsniegtu atļauju
Citu valstu pieredze un Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta pētnieku secinājumi liecina, ka pavasarī migrējošo zosu atbaidīšana no laukiem problēmu neatrisina, bet izkliedē zosis uz plašākām teritorijām apkārtnē. «Lai ceļotu tālāk uz ligzdošanas vietām ziemeļos, caurceļojošajām zosīm ir jāuzņem pietiekams barības daudzums, bet, liedzot putniem šo iespēju, mēs tikai paildzinām zosu uzturēšanos Latvijā,» skaidro Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas departamenta direktore. Tādēļ, lai gan Eiropas Savienībā putnu medības tradicionālā izpratnē pavasarī ir aizliegtas, ir paredzēti dažādi izņēmumi, un viens no tiem – zosu letāla atbaidīšana.

Dabas aizsardzības pārvalde lauksaimniekiem Latvijā jau pirms diviem gadiem sāka izsniegt atļaujas limitētai putnu izšaušanai. «Arī 2022. gada sezonā kopumā šādā veidā iegūstamo zosu skaits noteikts līdz 1000 indivīdiem. Ar letālās atbaidīšanas metodi līdz 15. maijam drīkstēs iegūt divu sugu putnus – 500 sējas zosis ‘Anser fabalis’ un 500 baltpieres zosis ‘Anser albifrons’,» stāsta G. Strode.

Zosu ieguve ar medību ieročiem iespējama tikai ar pārvaldes atļauju, atbaidīšanas laikā ievērojot visus nosacījumus un medības reglamentējošo normatīvo aktu prasības. Saņemot izņēmuma kārtā izsniegto atļauju, aizliegts lietot gludstobra munīciju, kas satur svinu, kā arī atrasties ar svinu saturošu gludstobra munīciju darbības veikšanas vietā. Zosu letālo atbaidīšanu nav atļauts izmantot īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, kas veidotas putnu aizsardzībai. Putnu ieguve atļauta tikai diennakts gaišajā laikā, kad tie nolaidušies uz lauksaimniecības zemes. Ja zosis paceļas spārnos, to ieguve jāpārtrauc.

«Putnu medībām pavasarī ir daudz lielāka negatīvā ietekme uz kopējo populāciju nekā rudenī. Pavasarī tiek nogalināti tie putni, kas izdzīvojuši ziemu un ir ceļā uz ligzdošanu. Līdz ar to, nošaujot vienu zosi pavasarī, tiek «nošautas» vismaz desmit zosis jeb viss potenciālais perējums,» saka G. Strode.

Jāpiesakās kompensācijām
Pagājušā gada pavasarī zosu letālā atbaidīšana Latvijā pieteikta 158 reizes, iegūtas 26 zosis. Viena saimniecība saņēmusi papildlimitu, iegūstot piecas zosis, un tai bija atļauts iegūt vēl piecas. Vēl viena saimniecība ieguvusi četras zosis. «Valsts meža dienesta un Dabas aizsardzības pārvaldes inspektori izlases kārtībā veica atļauju nosacījumu ievērošanas kontroli un turpinās to darīt arī šogad, taču līdz šim būtiski pārkāpumi nav konstatēti. Vienlaikus, ja migrējošie put-ni tomēr nodarījuši zaudējumus, lauksaimniekiem ir iespējams pieteikties kompensāciju saņemšanai,» saka G. Strode un atgādina, ka kompensācijām jāpiesakās iespējami ātri pēc postījumu konstatēšanas, lai eksperti varētu situāciju izvērtēt un lemt par zaudējumu apmēru un kompensācijas piešķiršanu. Lielākā daļa pārvaldē saņemto pieteikumu pērn ir par zosu nodarītajiem postījumiem, kam seko gulbju un dzērvju lauksaimniecības platībām nodarītie zaudējumi.

Ainavas elementu saglabāšana
Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas pētniece Antra Stīpniece norāda, ka zosu atbaidīšana no laukiem nerisina problēmu, bet putnus izkliedē uz plašākām teritorijām apkārtnē. «Nākotnē jānodrošina, ka putniem atvēlēta pietiekama lauku platība un pārklājums, kur baroties, visā Latvijā. Zosīm vispiemērotākie lauki būtu platībā, sākot no 100 hektāriem. Ja platība vai pārklājums būs nepietiekami, barības lauki savu efektu nesasniegs un problēma saglabāsies,» saka A. Stīpniece.

Savukārt Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Dabas departamenta direktore Gita Strode kā alternatīvu, lai mazinātu putnu kaitējumus nākotnē, iesaka krūmu joslu saglabāšanu gar lauka malām un dažādu ainavas elementu saglabāšanu lauksaimniecības zemē, kā arī mazāku vienlaidus sējumu platību veidošanu. «Šis jautājums ir primāri risināms sarunās starp dabas aizsardzības un lauksaimniecības nozari, meklējot dažādus alternatīvus risinājumus un tos testējot praksē, jo medības pavasarī ir tikai viens no iespējamajiem risinājumiem izņēmuma kārtā,» saka G. Strode.

UZZIŅAI

Par sējumu izpostīšanu lauksaimniekiem izmaksātas kompensācijas

2020. gadā – 375 817 eiro;
2021. gadā – 1 290 896 eiro;
2022. gadā – 37 331 eiro.
      Kompensācija par vienu hektāru atkarībā no kultūras ir 270 – 530 eiro.
      AVOTS: DAP.

Biotopus
• veido samērā viendabīga platība, kas piemērota kādu konkrētu augu, dzīvnieku vai sēņu sugu pastāvēšanai, piemēram, pļava, purvs, grava;
• klasificē pēc tajos sastopamajiem augiem, jo augi ir pamata apstākļu noteicēji. Augi veido mikroklimatu, augsni, un tie ir barība dzīvniekiem;
• veido augu sugu kopums, kas aug kādā noteiktā vietā. Pēc augu sabiedrībām var spriest gan par augsni, mitrumu un klimatu, gan arī par to, kādas dzīvnieku sugas šajā vietā būs sastopamas.
AVOTS: LU BIOLOĢIJAS FAKULTĀTE.

Nomedīšanai pārāk augstas un birokrātiskas prasības
Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra biroja vadītāja Viola Aija Kaparšmite atzīst, ka migrējošo putnu nodarītie postījumi ir ievērojami un sagādā raizes lauksaimniekiem visā valstī. «Arī šogad zemnieki pie mums, Latvijas Lauku konsultāciju birojā, gan arī elek-troniski var iesniegt pieteikumu letālai zosu atbaidīšanai no saviem sējumu laukiem, bet Dabas aizsardzības pārvaldes mājaslapā iespējams izlasīt visus noteikumus, kādus un cik putnu drīkst nomedīt. Tomēr lauksaimnieki par šo iespēju interesi ir zaudējuši, jo zosu nomedīšanai izvirzītas pārāk augstas un birokrātiskas prasības,» saka V. A. Kaparšmite. Viņa domā, ka arī tad, ja kādam tomēr ir izdevies izmantot letālu putnu atbaidīšanu, situācija šopavasar būtiski nav mainījusies.

«Pēdējos gados migrējošie putni ir ievērojami savairojušies. Pirms vairākiem gadu desmitiem kā uz brīnumu lūkojāmies, kad meža malā ganījās savvaļas zosis vai dzērves. Tagad šāds putnu bars mežmalā vai uz lauka cilvēkiem nekādu pārsteigumu nesagādā,» uzskata V. A. Kaparšmite un domā, ka tomēr atsevišķām zosu sugām, kuras īpaši savairojušās, būtu jāpiemēro letālās atbaidīšanas metode. «Protams, Latvijā ir palielinājušās kopējās sējumu platības, zosīm ir vairāk vietu, kur baroties, kā arī barība vieglāk pieejama, tādēļ nevaram cerēt, ka tās atgriezīsies dabiskajos biotopos. Taču situācija ar putnu izpostītajiem sējumiem draud kļūt nekontrolējama,» uzskata V. A. Kaparšmite.

Licenci vairs neiegādājas
Migrējošie putni lielu postījumu ik gadu nodara zemnieku saimniecībā «Sapnīši». «Zosis sējumos rada lielus postījumus. Līdz šim izšaut šos putnus limitēti jau bija atļauts Lietuvā un Igaunijā, tādēļ tie «pārcēlās» pie mums, uz Latviju, kur nekas netraucē. Manā saimniecībā uz lauka ir vieta, kur ir liela peļķe, – tajā un apkārt ap to viss izēsts pa tīro. Vienā gadā laukos bija iesētas pupas un zirņi, bet rudenī tās bija par pusi retākas nekā pavasarī, jo putns paņem visu pupu, un vairs nav, kam augt,» jau pirms diviem gadiem stāstīja «Sapnīšu» īpašnieks Gatis Vērsis. «Līdz šim putnus tikai baidījām ar petardēm, bet tiem ir laba atmiņa – izbīstas, aizlido un aptuveni pēc stundas atkal ir klāt. Tāpat dzenājām, piebraucot ar automašīnu, bet arī tas nelīdz – putni aplido loku un turpat nosēžas. Trīs gadus vienā laukā man vairs nav pupu, bet putni vēl arvien tur atgriežas un staigā, lai arī tur tagad ir tikai arums, tie atceras šo barošanās vietu.»

Tolaik arī G. Vērsis savu saimniecību pieteica migrējošo putnu medību atļaujai. Jautāts par to, kā veicās, vai zosis izbijās un vairs neapmeklē «Sapnīšu» laukus, saimnieks ir skeptisks: «Pats ar zosu medībām nenodarbojos, uzticēju to darīt medniekiem. No desmit atļautajiem viņiem nevienu putnu nomedīt neizdevās. Zosu medībām izvirzīti pārāk stingri nosacījumi. Piemēram, laikā, kad tie paceļas spārnos, šaut vairs nedrīkst,» stāsta G. Vērsis.

Šogad saimniecība licenci migrējošo putnu atbaidīšanai letāli nemaz vairs neiegādājās. «Tam nav jēgas. Lai gan ārā vēl ir auksti, mūsu laukos zosis ieradušās jau aptuveni pirms nedēļas. Šogad turpināsim putnus atbaidīt tikai ar trokšņiem. Protams, tas ir laikietilpīgi, bet, tos izdzirdot, zosis vismaz izbīstas un kādu laiku laukam netuvojas,» savu nodomu atklāj saimnieks.