Praktiski padomi, kā runāt ar cilvēku, kurš noliedz savu atkarību

REKLĀMRAKSTS

Dzīvojot līdzās cilvēkam, kurš pārmērīgi lieto alkoholu, narkotikas vai grimst azartspēlēs, pirmais klupšanas akmens parasti ir pats fakts, ka viņš vai viņa problēmu kategoriski noliedz. Psihologi šo fāzi dēvē par priekš-apdomu jeb pre-contemplation posmu transtereotiskajā pārmaiņu modelī. Cilvēks nevis tīši izaicina vai spītē, bet bieži vien vienkārši baidās atzīt patiesību, jo nezina, kā ar to tikt galā. Apzinoties, ka noliegums ir dabisks, prognozējams aizsardzības mehānisms, tu vari saglabāt mieru un pieiet sarunai stratēģiski, nevis emocionāli eksplodēt.

Sagatavošanās sarunai – vispirms parūpējies par sevi

Saruna ar atkarīgo sāksies ar tavām pašsajūtām, nevis ar viņa uzvedību. Pirms runā, atgūsti emocionālo līdzsvaru: izskrien pa parku, pieraksti domas dienasgrāmatā vai parunā ar tuvu cilvēku. Skaidri nosaki sev mērķi – varbūt gribi tikai atvērt dialogu, varbūt piedāvāt palīdzību vai arī uzstādīt konkrētas robežas. Izvēlies brīdi, kad otrs nav ne krīzes situācijā, ne intoksikācijas stāvoklī, un atrodi vidi, kur netraucēs telefoni, bērni vai televizors. Ar rūpīgi izplānotu fona scenogrāfiju tu dod sarunai lielāku iespēju kļūt par sadarbības, nevis apsūdzību lauku.

Motivējošā intervija – sarunas psiholoģiskais karkass

Profesionāli atkarību speciālisti bieži izmanto Motivējošo interviju, un arī tu vari aizgūt tās principus. Praksē tas nozīmē atvērtus jautājumus, kas palīdz otram pašam analizēt savas izvēles (“Kā tu redzi, kā alkohols ietekmē tavas attiecības?”), apliecinājumus, kas paceļ pašcieņu (“Tev darbā bieži uztic sarežģītus projektus, tas rāda, ka spēj pārvarēt grūtības”), atspoguļojošas frāzes, kas rāda, ka tu patiešām klausies (“Tu jūties, ka dzeršana palīdz aizmirst ikdienas stresu”), un kopsavilkumus, kas strukturē domu plūsmu. Klausoties, pievērs uzmanību brīžiem, kad cilvēks pačukst par vēlmi, vajadzību vai spēju mainīties – šie signāli ir kā maza liesmiņa, ko vari piesegt no vēja un lēnām uzpūst lielākā ugunī.

Robežas pret ultimātiem – kā stingrība var būt līdzjūtīga

Stingras robežas nav pretrunā līdzjūtībai. Tev ir tiesības teikt: “Es nebraukšu pakaļ, ja tu būsi dzēris,” vai “Es nedošu naudu, kamēr redzu abstinences simptomus.” Robeža nav sods, bet mēģinājums pasargāt attiecības un pašcieņu no lēnas erozijas. Atšķirībā no ultimāta robeža tiek paziņota mierīgi, bez draudu intonācijas un ar loģisku pamatojumu – tā rada drošu, saprotamu struktūru, ko otrs var uztvert bez aizvainojuma un pieņemt, kad būs tam gatavs.

Kad profesionāla palīdzība nav atliekama

Ir brīži, kad sarunas taktika vairs nav pietiekama. Ja parādās pašnāvības domas, fiziska vardarbība, smagi abstinences traucējumi vai akūti veselības riski, nekavējoties iesaisti Neatliekamo medicīnisko palīdzību, psihiatru vai dodies uz tuvāko slimnīcu. Gaidas un empātija nedrīkst maksāt dzīvību.

Kur meklēt atbalstu Latvijā

Ja krīzes brīdī vēlies ne tikai anonīmu sarunu pa tālruni, bet arī profesionālu medicīnisku palīdzību, vērts pievērst uzmanību Rīgā esošajam privātajam medicīnas centram “Detox”. Klīnika atrodas Lastādijas ielā 40, 4. stāvā, tieši pie Centrāltirgus, un piedāvā gan stacionāru detoksikāciju, gan ambulatoras narkologa un psihiatra konsultācijas. Pieteikšanos nodrošina vairāki tālruņi: ambulatorā daļa – +371 67204065 un +371 66065588, stacionārs – +371 67204020; rakstiski var sazināties, izmantojot adresi detoxhelp@inbox.lv

Atver durvis, nevis izlauz tās

Atkarības saruna atgādina vecas, sarūsējušas eņģes: ar savilktu dūri tās nepadodas, taču pacietīga, ilgstoša eļļošana pamazām atbrīvo kustību. Tavs uzdevums nav vienā vakarā izvilkt cilvēku no atkarības, bet radīt telpu, kur viņš vai viņa droši var atzīt: “Man tiešām ir problēma.” Katrs empātisks dialogs ir sēkla, kas var izdīgt brīdī, kad nolieguma sienai parādās plaisa. Un, lai vari turēt vaļā durvis, neaizmirsti parūpēties par sevi – tikai tā tu spēsi būt klātesošs arī tad, kad pienāks īstais brīdis izvēlēties ceļu uz atveseļošanos.