Ultramaratoniste rundāliete Gita Muceniece gatavojas līdz šim nopietnākajam izturības izaicinājumam – dalībai pasaules čempionātā

Ultramaratoniste rundāliete Gita Muceniece gatavojas līdz šim nopietnākajam izturības izaicinājumam – dalībai pasaules čempionātā

Kamēr attiecībā uz fiziskajām aktivitātēm vairumam vienu slinkuma dienu nomaina otra, rundāliete Gita Muceniece savu pēdējo pat neatminas. Ultramaratoniste pašlaik sporto vēl intensīvāk, jo gatavojas līdz šim nopietnākajam izturības izaicinājumam savā sportistes karjerā – dalībai pasaules čempionātā, kur būs jāskrien 24 stundas no vietas.

19.novembrī Gita aicina visus pievienoties Latvijas kontūras skrējienam Bauskas apkārtnē. Pulcēšanās no rīta pulksten 8 Bauskas pilskalna autostāvvietā. Tā būs rīta baudīšana, kad auto vēl nav tik daudz. Paredzēts noskriet (protams, ar atpūtas brīžiem) 17,5 km. Gita skrējienā dosies kopā ar savu labo roku Evitu Ozolu-Limbergu un uzticamo suni Loru.

Taivānā diennakts skrējiens būs jāveic pa divu kilometru apli. Gitu tas nedaudz biedē, jo visu laiku būs jāskrien pa vienu un to pašu maršrutu. Tikko pa apli, kurš gan bija garāks, skriets arī Igaunijā. Šādās distancēs esot sajūta, ka jebkurā brīdī vari izstāties. Gita tādu lēmumu arī pieņēmusi, 15 apļu vietā noskrienot deviņus. Sācis «čīkstēt» celis, un viņa negribēja pasliktināt situāciju pirms starta Taivānā. Savukārt, kad skrien no punkta uz punktu, grozies, kā gribi, ir jānonāk finišā. Valsts atbalsts dalībai šādās sacensībās gan vairāk simbolisks – apmaksāta dalība, tāpēc Gita pateicīga pašvaldībai, darbavietai «Rundāles ūdensdzirnavas» un, protams, arī ģimenei par doto iespēju. Tas būs tālākais sportiskais galamērķis, kur Gita līdz šim bijusi. Varbūt tāpēc vairāk nekā pati skriešana viņu bažīgu dara ilgais lidojums. Uz Taivānu Gita dosies kopā ar komandas biedriem – kopumā čempionātā startēs desmit sportisti no Latvijas.

Gita atklāj, ka ultramaratonistu aprindās ar Latviju vairs nav jāiepazīstina, jo valsti jau vairākkārt veiksmīgi pārstāvējusi skrējēja Diāna Džaviza. Tomēr pieredzējušākie komandas biedri pabrīdinājuši, ka noteikti ar citu valstu sportistiem vajadzēs mainīties ar cepurītēm. Latvijas Vieglatlētikas savienība piešķīrusi divas – vienu sarkanu, otru baltu.

Līdzi kā atbalsta persona brauks Gitas labā roka Evita Ozola-Limberga. Nesen vēl abas, kopā vērojot Eiropas 24 stundu čempionātu, spriedušas, vai Evita brauktu līdzi, ja tāda iespēja būtu. Bez atbalsta personas šādās sacīkstēs nevar, jo iestājas brīdis skrējiena laikā, kad sportists vairs ne dzer, ne ēd. Tad vajag kādu, kas to visu burtiski iestumj rokās. Ko skrienot vispār var apēst? Ir speciālas sportistu želejas, kurās sabalansēts viss ekstrēmai slodzei pakļautajam organismam nepieciešamais. Tāpat, rēķinoties ar samērā karstu un mitru klimatu Taivānā, paredzama arī pastiprināta svīšana, tāpēc noteikti būs vajadzīgas sāls tabletes.

Jautājam Gitai, pie kura kilometra viņai iestājas lūzuma punkts. «Vēl nezinu. Pārbaudīsim, cik tālu sniedzas manas robežas. Kad pieteicos skrējienam Rīga–Valmiera, domāju, ka varbūt tā būs mana robeža. Nē, vēl nebija. Šajā skrējienā vispār nebija lūzuma punkta, atskrēju tik ļoti pacilāta, ka nācās pat raudāt,» stāsta Gita. Viņa arī piebilst, ka sevi noteikti nemocītu līdz ģībšanai un bezspēkam. Arī Rīga–Valmiera skrējiena laikā viņai bija iespēja paātrināt tempu, lai tiktu uz goda pjedestāla: «Man bija tik ērti savā tempā. Es labāk izbaudu procesu, nevis tikai īso mirklīti uz pjedestāla. Turklāt nebija tās nepatīkamās izjūtas, ka iegūta «koka medaļa» (tā mēdz teikt par ceturto vietu – aut. piez.), jo rezultātu uzlaboju gandrīz par divām stundām.»