Atmodas laikā novāca ļeņinekļus, pārējos padomju okupācijas laika pieminekļus arī bija jālikvidē

Pieminekļi nemēdz būt ideoloģiski neitrāli, jo tāda ir to būtība – apliecināt konkrētā laikmeta vērtības. Tā padomju okupācijas laikā tika masveidā postītas visas liecības par Latvijas Neatkarības karu un viss, kas iemiesoja atmiņas par Latvijas brīvību. Jo tas varēja latviešiem atgādināt par spēju bruņoti cīnīties par savu valsti. Pirmsokupācijas pieminekļi tika sasisti, aprakti, slīcināti un pārkausēti, bet to vietā nāca nebeidzamas rindas “ļeņinekļu” un cita veida padomju ideoloģisko objektu. Savukārt Atmodas laikā tieši padomju varas uzstādīto pieminekļu nojaukšana kļuva par simbolu spējai sacelties pret okupācijas režīmu.

Krievijas Federācijas agresīvais karš pret Ukrainas valsti likumsakarīgi atkal saasinājis jautājumu padomju okupācijas laika pieminekļu eksistenci.

Iecavas vidusskolas vēstures skolotāja Sanita Kozlova uzskata, ka okupācijas pieminekļi ir jānojauc, bet brāļu kapiem jāpaliek. “Ja vēlaties kādu pieminēt – lieciet ziedus kapos! Ja paliek padomju okupācijas memoriāls, varbūt vajag pieminekli arī Napoleonam, Hitleram un citiem iekarotājiem?!

Ģimenē esam dažādās pozīcijās. Mana paaudze un arī jaunākā dalās viedokļos. Mans dēls vēl skolas gados bija atteicies likt puķes pie pieminekļa 9. maijā, jo viņa ģimene cietusi represijās. Tā ir dziļa emocionāla pretruna ikvienam represētajam. Nekad nepienāk īstais brīdis, bet domāju, ka padomju pieminekļi bija jānovāc pirms 30 gadiem.

Arī tagad varam izsaukt negatīvas emocijas, tomēr – ja jānoņem, tad visus. Tā izrādīsim cieņu cilvēkiem, kas pārdzīvojuši padomju represijas. Citādi tas ir vēsturisks netaisnīgums – ievērojam citas nācijas intereses, bet pašu represēto cilvēku jūtas necienām. Puķes var likt brāļu kapos un kritušo piemiņas vietās Salaspilī, Lestenē. Ja cienām visus kritušos, ne 16. martā, ne 9. maijā demonstrācijas rīkot nevajadzētu, bet visiem 8. maijā, II Pasaules kara beigu dienā, kopīgi pieminēt bojāgājušos,” savu viedokli pauž S. Kozlova.

Bauskas novada domes deputāts Raitis Ābelnieks norādīja, ka padomju varas uzstādīto pieminekļu novākšana notiek pietiekami izsvērti un bez liekas ažiotāžas. Arī viņš ir pārliecināts, ka tiem vajadzēja būt novāktiem jau senāk.

“Atmodas laikā novāca ļeņinekļus, piemiņas plāksnes sarkanarmiešiem un čekistiem. Būtu jau tad noņēmuši arī plāksni uz akmens pie Mēmeles tilta, bet tas tolaik bija Codes pagasta, nevis Bauskas teritorijā. Pēc pieminekļa novākšanas Uzvaras ciemā iedzīvotāji stāstīja, ka tas savulaik nav pat uzlikts kādam cīņu varonim, bet izvarotājam, kas 1944. gadā nodurts ar dakšām.

Iecavas pagastā noņemta piemiņas zīme uz akmens Dimzukalnā. Vēl viens piemineklis uz Plakanciema ceļa bija uzlikts sarkanās armijas diversantiem, tagad tas aiztransportēts. Krievijas propagandisti vienmēr reaģē, pat ja neko nedarām, tāpēc var sagaidīt kādu viltus ziņu kampaņu. Taču šie pieminekļi nav starpvalstu līguma subjekti, proti, tie nav uzstādīti kapavietās. Esam civilizēta tauta un kapus neaiztiekam. Piektā kolonna arī kaut kā reaģēs, taču tā ir mazskaitlīga mūsu novadā, varbūt klusu kādu puķi noliek vecajās pieminekļu vietās pāris gadus, bet pēc tam aizmirst,” teic R. Ābelnieks.

Savas domas par šo jautājumu ir arī represēto kluba “Rēta” dalībniekam Jānim Zemtautim: “Visur, kur nav apbedījumu, padomju okupācijas zīmes jānoņem. Plāksnes no akmeņiem jānokaļ, tās var nolikt glabāšanai muzejā. Ja akmenī zīme iekalta, tas būtu jālikvidē. Zinu skolu, pie kuras apglabāts padomju armijas virsnieks, un bērniem tur jāliek puķes. Tāda situācija vispirms jārisina ar pārapbedīšanu, lai cienītu aizgājēju, bet nepakļautu skolēnus propagandai. Visas lozungu zīmes var saglabāt vēsturei, bet sabiedrībai tās ikdienā nav jāuztur.

Rīgā situācija ir sarežģītāka. Tagad okupācijas simbols Pārdaugavā ir norobežots. Ja septembrī tam pieeju atvērs, domāju, ka līdz Saeimas vēlēšanām to nenojauks. Pēc tam vēl paies pāris mēneši, kamēr izveidos jauno valdību, un tur var notikt dažādi politiski gājieni. Tāpēc tagadējai Saeimai un valdībai piemineklis jānovāc pēc iespējas ātri, jo jaunā valdība to varētu arī neizdarīt. Ja būtu man teikšana, es būtu to demontējis pamazām – vispirms novāktu lielo stabu, nogaidītu, lai visi nomierinās, tad pārējo pamazām īsinātu un tā pakāpeniski nodrupinātu,” tā J. Zemtautis.