Valsts kontrole (VK) savos atzinumos ignorē faktus, apstākļus un daudzu normatīvu prasības vai to neesamību, secinājis Bauskas novada sociālais dienests, noraidot VK pārmetumus pašvaldībām un sociālajiem dienestiem par nepamatotu līdzekļu izšķērdēšanu.
Bauskas novada sociālā dienesta
vadītāja Iveta Kubliņa, komentējot VK secinājumus pēc revīzijas par
sociālās palīdzības tiesiskumu un efektivitāti, uzskata, ka sistēmā
strādā profesionāli sociālie darbinieki, kuri godprātīgi izvērtē to, ko
iespējams izvērtēt, un atbilstoši noteikumiem piešķir sociālo palīdzību.
Nepilnības sociālajā politikā, likumdošanā un pašvaldību tiesībās
izrādīt brīvprātīgu iniciatīvu nevar novelt tikai uz pašvaldību
atbildību.
«Kamēr likums paredzēs sociālās palīdzības piešķiršanas pamatprincipu
– individuāli izvērtēt katru gadījumu -, tikmēr nav iespējams uzrakstīt
vienotus un ideālus noteikumus visām situācijām,» uzskata Kubliņa.
Atbildot uz sociālo dienestu kritiku, ka tie par ģimenes ienākumiem
un materiālo stāvokli nebija pārliecinājušies tiem pieejamās valsts
informācijas sistēmās un reģistros, sociālā dienesta vadītāja uzsvēra,
ka VK ignorē šo reģistru pieejamību.
Viņa pauda, ka tikai tiem pieejamās datubāzēs sociālie dienesti
pārbauda informāciju. “Jautājums, vai sociālie dienesti zina, kurās
datubāzēs kādu informāciju var iegūt. Piemēram, par Lauku atbalsta
dienesta saņemtajām subsīdijām – kurā datubāzē? Kapitāla daļas vai
lauksaimniecības tehnika – kurā datubāzē to var pārbaudīt? Valsts
ieņēmumu dienesta (VID) datubāzi mums nezināmu iemeslu dēļ ilgstoši
nevarēja pašvaldībām pieslēgt,” pauda Kubliņa.
Tāpat nepamatots esot VK uzskats par ienākumiem no metāllūžņu
pārdošanas. “Kopš lietojam VID datubāzi, mēs to varam pārbaudīt. Taču
kontekstā ar citu personu noguldījumiem vairāku banku vairākos kontos,
kuri sociālajam dienestam nav pieejami, persona, kura aiz nabadzības
nodevusi metāllūžņus, atkal paliek zaudētājos, ja šādi ienākumi ir
“jāmedī” un jāņem vērā,” uzskata Kubliņa.
Viņasprāt, pašvaldībām nav korekti pārmest, ka tās nepamatoti, pat
“prettiesiski” ierobežotu pabalstu saņemšanu, nosakot, ka personai jābūt
deklarētai noteiktajā pašvaldībā vismaz vienu gadu. “Šādus saistošos
noteikumus apstiprina Vides aizsardzības un reģionālās attīstības
ministrija, un tas ir jārisina valstiskā līmenī, un uz obligātajiem
valsts pabalstiem tādu situāciju nevajadzētu pieļaut.”
“Ja pašvaldība lemj par saviem pabalstiem, kādi ir bērnu piedzimšanas
pabalsti, tad šāds ierobežojums ir loģisks. Diemžēl ilgstošā sociālās
palīdzības politika valstī ir izveidojusi pabalstatkarīgo iedzīvotāju
grupu, kas izmantos jebkādas iespējas, lai saņemtu kārtējo pabalstu.
Citās pašvaldībās šādu pabalstu vispār nav, un VK izpratnē tas nav ne
prettiesiski, ne ierobežojoši,” VK aizrādīja Kubliņa.
Viņa piekrita VK secinājumam, ka sociālās palīdzības sistēma nav efektīva, bet ne jau pašvaldību izpratnes dēļ.
Bauskas novada sociālā dienesta
vadītāja uzskata, ka pieminētā pabalstatkarīgo iedzīvotāju grupa liecina
par to, ka pašreizējā sociālā palīdzība nemotivē cilvēku gādāt pašam
par sevi un savu ģimeni. “Valstij ir jārada apstākļi, lai strādājoši
cilvēki spētu nodrošināt sevi un savu ģimeni, ir krasi un nekavējoši
jāizbeidz zemo algu politika. Un ir jāgrib ierobežot ēnu ekonomiku.
Kamēr cilvēkiem būs iespēja nemaksāt nodokļus no nelegālas
nodarbinātības, nedeklarēt ienākumus un saņemt sociālo palīdzību,
neviena pašvaldība un sociālais dienests nespēs ieviest adekvātu
sociālās palīdzības sistēmu, lai tā patiesi mazinātu nabadzību.”
VK paustais vienotas izpratnes trūkums, pēc Kubliņas domām, ir
nodrošināts ar visu valsts sistēmu. Kamēr normatīvi dos tiesības
pašvaldībām lemt par kritērijiem un citiem nosacījumiem sociālās
palīdzības jomā un izrādīt brīvprātīgās iniciatīvas, tikmēr arī nebūs
vienotas izpratnes, ja to neveido valstiskā līmenī un mērķtiecīgi.
“Vienlaikus nevar dot brīvību lemt un tajā pašā laikā cerēt, ka visas
pašvaldības lems vienādi,” viņa pauda.
Bauskas novada sociālais dienests
piekrīt, ka klientu interesēs būtu ievērot vienlīdzību un piemērot
vienādus nosacījumus trūcīgas un tāpat arī maznodrošinātas personas
statusa noteikšanā. Tā kā šim statusam ir piesaistīti gan valsts
apmaksāti pakalpojumi, piemēram, medicīnā, gan pašvaldības pabalsti, tad
nabadzīgākas pašvaldības iedzīvotāji ir diskriminētā situācijā, jo
nelabvēlīgāku kritēriju dēļ nevar saņemt pakalpojumus, kuri objektīvi
viņiem ir nepieciešami.
“Šajā ziņā visliktākajā situācijā ir lauku iedzīvotāji, kur pastāv
jau citi diskriminējoši sociālekonomiskie apstākļi – nav darbvietu, nav
pieejama kvalitatīva medicīniskā palīdzība, ierobežotas iespējas
kultūras pasākumu izmantošanai, nav labiekārtoti mājokļi, slikti ceļi un
tamlīdzīgi,” pauda Kubliņa.
“Reālā dzīve un katra individuāla gadījuma izvērtēšana uz vietas
pašvaldībā ļauj pēc būtības palīdzēt klientam viņa situācijā. Kas vienam
ir ārkārtas situācija pie viņa individuālajiem apstākļiem, citam tāda
nav. Un tāpēc ir labi, ka pašvaldības pašas par to var lemt, jo paredzēt
visas iespējamās situācijas un tam piemērot atbilstošus pabalstus nav
iespējams,” komentēja Kubliņa.
Viņa piekrīt VK, ka mērķtiecīgs iedzīvotāju sociālo situāciju un viņu
pamatvajadzību regulārs izvērtējums pašvaldībā ir nepieciešams. Tikai –
kas to veiktu? Sociālajam dienestam nav kapacitātes, pētījumi maksā
naudu. Un pašvaldības patiešām veido savu sociālo palīdzību atbilstoši
sava budžeta iespējām. Valsts līmenī veiktos pētījumus, ko piemin VK,
izmantot var tikai daļēji, jo pašvaldības politiķi gribot zināt, kā tas
ir konkrētajā novadā, un tikai tad, ja tas ir pamatoti, lemt par
atbalsta veidiem.
Par VK aizrādījumu, ka katrā trešajā pašvaldībā nav ieviests
maznodrošinātas ģimenes statuss, kas piešķir tiesības saņemt nekustamā
īpašuma nodokļa atvieglojumus, kā arī dažādus valsts noteiktos tiesiskos
labumus, piemēram, tiesības uz valsts nodrošinātu juridisko palīdzību,
kā arī no 1.janvāra tiesības saņemt elektroenerģiju par samazinātu
tarifu, Bauskas sociālā dienesta
vadītāja piekrīt, ka rīcības brīvība šajā jautājumā, ko izpildvara vai
likumdevējs ir devis pašvaldībām, diskriminē iedzīvotājus.
“Mūsu novadā ir noteikts zemākais ienākumu līmenis valstī
maznodrošinātā statusa iegūšanai, jo pašvaldība nebija un nav joprojām
ieinteresēta zaudēt ienākumus no nekustamā īpašuma nodokļa. Sociālā
dienesta, vietējo politiķu un izpildvaras finansistu un juristu
viedoklis šajā jautājumā ir krasi atšķirīgs. Ja mēs rosinām lemt par
labu iedzīvotājiem, tad otra puse vērtē budžetu un tā prioritātes,”
skaidroja Kubliņa.
LETA jau ziņoja, ka atsevišķās pašvaldībās trūcīgās ģimenes statuss
piešķirts arī tādām ģimenēm, kurām pieder līdz pat sešiem nekustamajiem
īpašumiem, revīzijā par sociālās palīdzības tiesiskumu un efektivitāti
secinājusi Valsts kontrole.
Revīzijā secināts, ka dažās pašvaldībās vienai trūcīgai ģimenei
pieder līdz pat deviņiem kustamajiem īpašumiem – transporta līdzekļiem.
Tikmēr citās pašvaldībās ģimenei nedrīkst piederēt pat automašīna vai
traktors, kas tiek izmantots piemājas saimniecības uzturēšanai.
VK secinājusi, ka pašvaldībām nav vienotas izpratnes par sociālās
palīdzības pamatprincipiem un sniedzamajiem atbalsta veidiem, kā arī par
rīcības brīvības izmantošanu trūcīgas personas vai ģimenes statusa
piešķiršanā.
Lai pārbaudītu sociālās palīdzības tiesiskumu un efektivitāti,
revīzija veikta desmit pašvaldībās – Liepājā, Daugavpilī, Rēzeknē,
Jelgavā, kā arī Kandavas, Kuldīgas, Siguldas, Rundāles, Ludzas un
Rēzeknes novadā.
