Bauskas novadā uzņem pirmās bēgļu ģimenes; pašvaldība sola NĪN atlaidi izmitinātājiem

Bauskas novadā šonedēļ ieradušās pirmās Ukrainas bēgļu ģimenes, kurām pajumti savās mājās devuši vietējie iedzīvotāji. Laimīgi drošībā un siltumā, bet sirdi plosošos pārdzīvojumos par notiekošo un palikušajiem dzimtenē.

Iedzīvi savāc divās minūtēs

Viktorija Neverovska ar pusotru gadu veco meitiņu, brāli, mammu un vīramāti pirms divām dienām ieradušies Bauskā. Ir grūti valdīt emocijas, uzticot savu stāstu «Bauskas Dzīvei». Balss jaunajai sievietei aizlūst, un acīs sariešas asaras. To, kas pārciests, nenovēlot nevienam. Ģimenes mājvieta ir Kijevā, 24. februāra agrā rītā viņu pamodinājis mammas zvans, kura bija dzirdējusi Putina runu un teikusi: «Meitiņ, ir sācies karš, bēdziet uz vasarnīcu!» «Vecāki pat nenojaušot iepriekšējā vakarā savam auto bija pilnībā piepildījuši degvielas bāku, bet mums nācās doties uz benzīntanku. Vienā no Kijevas degvielas uzpildes stacijām nostāvējām divas stundas, bet tur beidzās degviela, braucām uz nākamo, tajā bija pieejams vien 92. markas benzīns, ikdienā pildām tikai 95. marku, bet nu nācās tvertnē liet 92., lai tikai kaut kā tiktu uz priekšu. Ar to pietika, lai nokļūtu Rietumukrainā, kur atrodas ģimenes vasarnīca,» stāsta Viktorija. Domājuši, cerējuši, ka viss ātri nokārtosies un varēs atgriezties mājās.

«Pēc divām dienām sapratām, ka nekas labs nesekos un ar katru dienu kļūst arvien sliktāk, uz papēžiem jau mina bumbu sprādzieni. Vīrs lika divās minūtēs savākties, un pirmais, ko varēju ielikt vienā melnā maisā, ir viss, kas paņemts līdzi.

Vispirms aizbraucām pie paziņām, kas tuvāk robežai, kur nakšņojām, jo ar mazu bērnu pārvarēt lielus ceļa gabalus ir ļoti apgrūtinoši. Vīrs un tētis uz ārvalstīm doties nevarēja, jo vīriešus neizlaiž. Dzirdējām, ka, maksājot lielus kukuļus, kādam izdevies izkļūt no valsts, taču ne mūsu gadījumā,» teic Viktorija un atklāj, ka uz Ukrainas un Ungārijas robežas 14 stundas pavadījuši milzīgās rindās. Kaimiņvalsts bēgļus uzņēmusi ļoti pretimnākoši, bez maksas izmitināja un paēdināja. Tālāk ceļš vedis uz Slovākiju, Poliju, Latviju. Tēvam kolēģu paziņas Rīgā mitinās, arī radinieki esot, bet primāri palīdzība saņemta no Bauskas novada iedzīvotājiem.

Bija mājas, darbs, skola, bet tagad nav nekā

«Tas ir tik ļoti sāpīgi, mums bija savas mājas, bija darbs, bet tagad jāatrodas šeit un vietējiem jālūdz palīdzība,» saka Viktorija, kura pēc profesijas ir grāmatvede, bet pašlaik ir  bērna kopšanas atvaļinājumā. Bērnu naudu valsts maksājot mazāk par 30 eiro, bet šāds pabalsts bijis visu laiku. Vīrs strādājis un ģimene bijusi nodrošināta, taču tagad vienīgais ienākums ir niecīgā bērna nauda.

«Ļoti daudz draugu aizbrauca uz Rietumeiropu. Lai dotos ārpus valsts, ir nepieciešamas kaut kādas naudas rezerves. Tāda iespēja, domāju, ir tikai desmit procentiem Ukrainas tautas. Man paziņām, kas palika Kijevā, nav pat pagraba, kur paslēpties. Bumbu patvertņu ir ļoti maz, un visiem vietas tajās nepietiek. Ko līdz namu pagrabi, ja mājai trāpa bumba un tās vietā paliek vien dziļš ezers?!

Mūsu dzīvojamā rajona apkārtnē nav militāro objektu, ceru, ka būs, kur atgriezties un nebūs drupas, taču neko nevar zināt, jo tagad šāviņi tiek raidīti uz visām pusēm. Mums Kijevā palika vecmāmiņa, viņa atteicās kustēties no mājas. Nelielas pārtikas rezerves ir, arī pagrabā labumi visādi, jācer, ka pietiks,» situāciju raksturo Viktorija. Viņas vīrs, tāpat kā daudzi citi ukraiņu vīrieši, ir iestājies teritoriālajā aizsardzības bataljonā. Katrā pilsētā ir sava vienība, tiek celtas blokādes un aizstāvētas pilsētas. Viktorijas paps ir leitnants, bet viņam darbs esot vairāk ar papīriem, pašlaik viņš vēl ir Rietumukrainā, bet grasoties doties uz Kijevu. Ar tuviniekiem Viktorija sazinās, izmantojot «Viber», vecmāmiņai gan nemākot apieties ar viedtālruni, tālab ziņas saņem no tēva. Sakari pagaidām darbojoties.

«Kāpēc, par ko mums tas? Mēs nevienam palīdzību nelūdzām, mūs ne no viena nebija jāatbrīvo! Mēs dzīvojām brīvā valstī, paši brīvās vēlēšanās savu vadību izvēlējāmies. Tuvojas 8. marts, bet Ukrainā mātēm svētki nav prātā. Viņas glābj savu bērnu dzīvību, dzemdē metro stacijās vai citās nepiemērotās vietās, barojot zīdaiņus, fonā neskan šūpuļdziesmām, bet svilpo lodes un dobji sprāgst lādiņi. Vai šādu pasauli mēs vēlējāmies?

Ciešanas nevienu nepadarīs laimīgu. Ar to vajadzēs sadzīvot gadiem, šādas brūces ātri nepazūd, ar rētām nāksies dzīvot visu atlikušo mūžu. Var lūgt tikai Visaugstāko, lai pēc iespējas ātrāk tiek novērsta šī milzīgā traģēdija,» tā V. Neverovska.

Sestdienas rītā kopā ar ģimeni viņa bija ieradusies biedrības «Laiks jauniešiem» telpās Saulainē , kur izvēlējušies sev nepieciešamāko. Sievietes nebeidz izteikt pateicību baušķeniekiem un paziņo, ka pašas grib kaut kā vismaz līdzēt, kaut dosies katru dienu uz Saulaini un palīdzēs biedrībai kā brīvprātīgās.

Necerēts līdzcilvēku atbalsts

Biedrības «Laiks jauniešiem» vadītājs Gints Jankovskis atklāja, ka organizācijas telpas pavasarī bija iecerējuši remontēt, bet ar Ukrainas krīzi šie plāni novirzīti uz vēlāku laiku. Šonedēļ, cik vien tas iespējams, telpas sakoptas, lai varētu izvietot palīdzību kara bēgļiem. Izpalīdzēt gatavi gan uzņēmumi, gan iedzīvotāji. «Komersanti iet iekšā lielajā palīdzības sniegšanas tīklā, atliek vien līdzcilvēki.

Piektdien sociālajā tīklā «Facebook» publicējām paziņojumu, ka vācam ziedojumus, un nepilnās 24 stundās tika ieskaitīti vairāk nekā 2500 eiro. Pēc vārdiem, uzvārdiem pazinu – tie ir vietējie ļaudis. 200, 100, 50, 70, 30, 20 eiro – iedzīvotāji atvēl dažādas summas. No baušķeniekiem tik milzīgu atsaucību nebiju gaidījis.

Pirmajā reizē veikalā iepirkāmies par 800 eiro, cilvēki nogādā palīdzību arī mūsu izveidotajos punktos Saulainē, Vecumniekos, Iecavā, Bauskā un Rundālē,» biedrības veikumu ataino G. Jankovskis. Viņam ir nelielas bažas par objekta drošību Saulainē, jo tam pagaidām nav signalizācijas, taču viņš spriež, ka jābūt nenormālam kretīnam, lai paņemtu humanitāro palīdzību. Biedrībai ir iecere, piesaistot uzņēmēju atbalstu, uzstādīt pāris videonovērošanas kameru, kas, iespējams, ļaundarus varētu atturēt no nevēlamām darbībām.

Sākumā biedrība Ukrainas tautai bija domājusi palīdzēt, vien papildinot valsts lielās humānās kravas. Vienu no sevis arī ielikuši, bet pēcāk aptvēruši, ka Bauskas novadā sāk ierasties daudz ģimeņu.

«Jau zinu desmit saimes. Ir gan pie radiem atbraukušie un tādi, kas vienkārši uz robežas trāpījušies tiem, kas ir ceļā uz Bausku, viņi tos izmitinājuši pie sevis Viens ir skaidrs – Latvijas kopējā sistēma nestrādā. Ir izveidotas vairākas vietnes www.ukraine-latvia.com, www.gribupalidzetbegliem.lv, kur baušķenieki arī ir reģistrējušies, bet viņiem neviens nav ne zvanījis, ne rakstījis. Man, Bauskas koordinatoram, kā arī pašvaldībai neviens nesniedz informāciju,» teic G. Jankovskis.

Viņš skaidro, ka Saulainē bēgļiem būs iespējams saņemt pārtiku, nepārtikas preces, medikamentus – visu nepieciešamo. Ir noteikts darba laiks, taču ārkārtas situācijā kāds telpās vienmēr būs pieejams.
«Mēs vēlamies nostiprināties, lai būtu iespējams plaši sniegt palīdzību. Lai varētu šeit atbraukušajiem dot atspērienu pirmajiem mēnešiem, lai viņi apzinās, kādas ir šejienes «glābšanas riņķa» iespējas. Pašlaik arī darba vietu mehānisms nav skaidrs, nav zināms, vai Bauskas novadā tādas vispār būs,» teic G. Jankovskis. Viņš aicina sekot informācijai «Facebook» biedrības kontā, tur tiks publicēta jaunākās ziņas par palīdzības sniegšanu.

Pašvaldība piemēros NĪN atlaidi

Bauskas novada domes priekšsēdētājs Aivars Okmanis informēja, ka pašvaldības rīcībā ir garš saraksts ar Bauskas novada cilvēkiem, kuri ir apliecinājuši gatavību uzņemt Ukrainas iedzīvotājus.

«Pēc man pieejamām ziņām, mūsu novadā ukraiņi pārsvarā apmetas pie radiniekiem. Nav jau tā, ka ļaudis, mērojot tālo ceļu, te ierastos uz dullo. Ja atrodas tādi vedēji un ir konkrēti cilvēki, kas izmitina šos ļaudis, ir jāuzņemas arī kaut kāda atbildība, nevis jāgaida, kad kāds ķers aiz rokas un sniegs palīdzību. Ja esi šos ļaudis nogādājis, nevar taču pamest likteņa varā,» pauž A. Okmanis.

Viņš atklāja, ka vienojies par bēgļu izmitināšanas iespējām Saulaines sociālajā centrā. Pagastu nodaļās vadītāji ir kā koordinatori, Bauskas pašvaldības policijai darbojas diennakts tālrunis, un  likumsargi ir brīdināti, ja veidojas kāda situācija saistībā ar iebraucējiem no Ukrainas, var zvanīt priekšsēdētājam vai izpilddirektora vietniekam Jānim Kalinkam. «Visu varam atrisināt,» apstiprina A. Okmanis.

Viņš ir nosūtījis sagatavotu lēmumprojektu finanšu un juridiskajai nodaļai, kas paredz nekustamām īpašuma nodokļa atlaides piešķiršanu personām, kas izmitina bēgļus. A. Okmanis paskaidro, ka saskaņā ar likumu vietavara var piemērot 90% atlaidi. Nākamajā nedēļā tiks spriests arī par iespējamām kompensācijām komunālajiem maksājumiem. Neviens precīzi nevar paredzēt, cik ilgu laiku Ukrainas bēgļi te apmetīsies. Pagaidām bez vīzas te drīkst atrasties 90 dienas, pēc tam jākārto formalitātes. Arī nodarbinātības jautājums vēl ir neskaidrs, jo arī to skar birokrātiskie labirinti. «Ukraiņi cer, ka drīz varēs doties mājup, bet daudziem jau nebūs, kur atgriezties, jo nami sagrauti. Zinu, ka citi brauc jau uz Igauniju, kur atraduši darbu, daļa mēro ceļu uz Zviedriju. Katrā ziņā aicinām sazināties ar pašvaldību, lai arī mēs saprastu, kas un cik lielā skaitā ir ieradušies un kādu palīdzību iespējams sniegt,» paziņo A. Okmanis.

Jāpalīdz, cik iespējams

Māris Neikšāns apņēmies savās mājās Bauskā izmitināt Viktorijas ģimeni. Pašvaldībā nebija ziņojis, ka ir to vidū, kuri gatavi sniegt pajumti. Arī šajā brīdī kāds atbalsts no pašvaldības esot mazsvarīgs, jo dotajā momentā primāra ir palīdzības sniegšana.

«Daudz draugu un paziņu dzīvo Ukrainā. Pirmajās dienās, kad sapratu, ka labi nebūs, ievietoju informāciju – ja kādam valsts jāpamet, lai droši brauc pie manis. Kaut kā tas aizgāja plašāk, tāpat ir vairākas cilvēku apvienības, kas nevar vienaldzīgi noraudzīties uz notiekošo un organizē cilvēku nokļūšanu Latvijā,» stāsta M. Neikšāns un piebilst, ka arī citi vietējie apņēmušies savā īpašumā dot mājas un sniegt atbalstu karā cietušajiem. Viņš bilst, ka pārsvarā tiem, kuri uz šejieni izvēlas braukt, ir kaut kāda saistība – dzīvo radi, draugu draugi, kolēģi.  

«Es īpaši neiedziļinos, kāpēc tieši uz Latviju, jo saprotu, ka cilvēkiem ir citas lietas, par ko domāt un pārdzīvot šajā laikā, tālab lieki izvaicāt nemaz nemēģinu. Tomēr kaut kāda kārtība ir svarīga. Te operatīvi jāreaģē, ja cilvēks kājām pārnāk pāri robežai, lai ir, kas viņu sagaida. Polijas pusē viss ir atstrādāts, maksimāli cilvēkus nogādā ģimenēs vai bēgļu centros, lai nav uz robežas jāstāv aukstumā un neziņā. Esmu dažādu saziņas grupu dalībnieks, ukraiņu draugi mani pievienoja arī iekšējās ukraiņu grupās. No sarakstēm noprotu, ka daļa ļaužu ir izmisusi – viņiem nav neviena Eiropā zināma cilvēka, viņi nezina, kur braukt, vai tiks pāri robežai, daudzi baidās pamest savas mājas sienas. Protams, visu kavē arī dažādi šķēršļi – dažiem nav mašīnas, ja ir braucamais, nav degvielas, ja ir transportlīdzeklis, nav vadīšanas prasmju, sabiedriskais transports nekursē, tāpēc ir paniskas bailes, ka pa ceļam kaut kas atgadīsies. Mēs sazvanāmies, saku, lai ar vietējo cilvēku starpniecību mēģina kaut kādu transportu organizēt. Ir patiešām ļoti smagi,» paziņo M. Neikšāns.

Pašam draugs Kijevā jau desmit dienas ar ģimeni dzīvo pagrabā. Viņš atteicies no Māra palīdzības piedāvājuma un palicis Ukrainā. «Vēl jau ir tāda lieta, ka cilvēki pat pēc iebrukuma pirmajās dienās neticēja, ka viss tā izvērsīsies. Domāja – pacīnīsies ziemeļos, austrumos, nevienam pat sliktākajos murgos nerādījās, ka tas viss aizies līdz galvaspilsētai. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc daudzi palika,» teic M. Neikšāns.

Viņš atzina, ka cīņas saasinās un ir arvien grūtāk pārvietoties. Arī sestdien krievu armijas izsludinātais klusuma režīms un «zaļā koridora» nodrošināšana Maiupolē nenotika.

«Ļoti liela cilvēku masa ienāks Eiropā, tas ir pavisam noteikti. Nav runa par simtiem tūkstošiem, cipari būs daudz lielāki. Jebkuram, kam ir iespējas, vajag pieteikties un palīdzēt. Visi jūtas tik ļoti lielā nedrošībā, nezina, cik tālu krievi ies, tagad atrasties Ukrainā ir bīstami,» akcentē M. Neikšāns.

Viņš ikdienā daudzos kanālos meklē informāciju un prognozē, ka tas tik vienkārši un ātri nebeigsies. «Ukraiņi ir ļoti motivēti un neatdos savu brīvību, krievi savukārt, kuru vadība ir necilvēki, neapstāsies. Tik lielu ļaunumu izdarījuši, atmetuši sevi atpakaļ 20 gadus ekonomikā un tagad mērķtiecīgi ies uz visu banku. Iegāja iekšā, izpostīja, nogalināja,  vai tad ies atpakaļ bez uzvaras? Neviens no mums nezina, kā būs, viss var mainīties uz vienu vai otru pusi. Mums jānovēro un jābūt modriem,» tā M. Neikšāns.