Bērni, mazbērni un darbs sniedz gandarījumu

Elita Andiņa Bauskā atzīmējusi 65. dzimšanas dienu un sevi sauc par laimīgu cilvēku

Jubilāre Elita Andiņa jau vairāk kā 40 gadus dzīvo Bauskā, bet bērnības un agrās jaunības laiks ritējis Gailīšu pagastā, Lietuvas pierobežā.

Pastāstiet par bērnību un dzīvi laukos!
– Mammai bijām astoņi bērni – Edgars, Elita, Aija, Sandra, Gunvaldis, Iveta, Agita un Jānis. Es biju otrā vecākā, bet ar jaunāko Jāni mums ir septiņpadsmit gadu starpība. Mēs pieci lielākie uzaugām pie vecvecākiem. Man bērnībā bija periods, kad domāju – viņi ir mani vecāki. Kopš mazotnes man vienmēr bijis jārūpējas par jaunākajiem. Kad man bija tikai seši gadi, bija jāpieskata Gunvaldis, kas bija vien mēnešu vecumā.

Dzīvojām ļoti vecās mājās «Zemnieki», tagad to vairs nav, tikai koki palikuši. Tā bija kleķa māja ar klona grīdu virtuvē, ko bija grūti tīrīt. Ledusskapja mums nebija, bija tikai tāda telpa bez logiem, ko sauca par kambari. Tur arī glabāja pašu kūpinātu gaļu un desas.
Vecāmāte mūs ļoti mīlēja un nelika daudz strādāt, varējām nodoties savām bērnu nodarbēm. Bet bija arī savi pienākumi. Kad biju lielāka, reizēm man bija jāpagatavo ēst vai jāmazgā trauki, ravēju dārzu un arī govi slaucu.

Reiz mums ar vecotēvu bija piedzīvojums, kas spilgti iespiedies atmiņā. Man toreiz bija pieci vai seši gadi, kad viņš bija paņēmis mani līdzi uz Bausku. Vecaistēvs ikdienā gan nebija nekāds dzērājs, bet, kā izrādījās – tās dienas notikums bija saistīts tieši ar to. Viņš man lika pasēdēt uz soliņa skvērā pie Ļeņina pieminekļa tagadējā Rātslaukumā un viņu gaidīt. Nezinu, cik laika bija pagājis, kad pie manis pienāca miliči. Sāka izprašņāt, kāpēc es te tik ilgi sēžot. Teicu, ka gaidu vecotēvu. Tad jautāja, kā viņu sauc, atbildēju – vecaistēvs. (Smaida.) Savu vārdu gan zināju, un varēju pateikt, kur dzīvoju. Mani aizveda uz miliciju, kas tolaik atradās Slimnīcas un tagadējās Plūdoņa ielas stūrī. Nosēdināja pie krāsns, lai pasildos. Nezinu, kā viņi tur sazinājās, bet bija noskaidrojuši mammas adresi, un miliči mani aizveda uz mammas mājām. Bet vecaistēvs bija nokļuvis atskurbtuvē…

Vecvecāku mājās vienmēr tika ievēroti un svinēti tradicionālie svētki. Lieldienās kopā ar vecomāti meklējām zaķa olas, Vasarsvētkos mājās nesa bērzu meijas un Jāņus svinējām. Uz kapu svētkiem arī bērniem noteikti bija jāiet līdzi.

Mūsu dzimta tagad sakuplojusi, un tādas lielas kopā sanākšanas ar brāļiem un māsām notiek visai reti, ja neskaita bēres. Šogad māsa Sandra bija sarīkojusi mūsu mammai 86. dzimšanas dienas svinības. Lai gan visi nevarēja atbraukt, bijām sapulcējušies vairāk par četrdesmit cilvēku.