Vērtīgs, jo tik daudzveidīgs: dabas parkā «Bauska» ir gan reti sastopamie dolomīta atsegumi un veci muižu parki, gan upju straujteces un bagātīgi zālāji. Dabas parkam rit jau divdesmitais gads, jo tas izveidots 2004. gada maijā līdz ar Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai (ES) un Eiropas aizsargājamo teritoriju tīklam «Natura 2000». Skaidrojam, kā pa šiem gadiem veicies ar dabas vērtību saglabāšanu.
Nedaudz atgādināsim dabas parka pirmsākumus. ES vēl pirms Latvijas pievienošanās spēkā bija putnu un biotopu direktīvas, kas noteica, kurām sugām un dzīvotnēm nepieciešama aizsardzība visas Eiropas mērogā. Līdz ar to arī Latvijai bija jāsaprot, kas no apdraudētā un aizsargājamā ir tās teritorijā. Pateicoties apjomīgam projektam «Emerald», no 2001. līdz 2004. gadam norisinājās vērienīga īpaši aizsargājamo dabas teritoriju inventarizācija, lai saprastu, vai visas direktīvās minētās sugas un dzīvotnes pie mums ir pietiekami labi aizsargātas, nepieciešamības gadījumā nozīmējot vēl papildu teritorijas. Pēc izvērtēšanas liela daļa Latvijas aizsargājamo teritoriju ieguva arī «Natura 2000» statusu, iekļaujoties šajā visas Eiropas aizsargājamo teritoriju tīklā. Tāpat nodibināja 122 jaunas teritorijas. Arī Bauskas novadā vairāki jau esošie, galvenokārt dabas liegumi, kļuva par «Natura 2000» vietām, izveidoja vēl trīs jaunas: dabas parku «Bauska», mikroliegumu «Ozoldārzs» Rundāles pagastā un dabas liegumu «Paņemūnes meži» Brunavas pagastā.
Dabas parks «Bauska», kas aptver teju 900 hektāru (892,88 ha) Lielupes ielejā no Bauskas pilsētas līdz pat Mežotnei, ir lielākā no novada «Natura 2000» vietām. Tas izveidots, lai apvienotu atsevišķus vērtīgos dolomītu atsegumus, saglabātu neskartu Mēmeles, Mūsas un Lielupes posmu, kā arī Lielupes kultūrainavu. Parkā ir ne tikai aizsargājamas dabas vērtības, bet arī arheoloģijas, arhitektūras un mākslas pieminekļi.
Arī Eiropā visaizsargātākā vabole
Palūkojoties uz dabas parku no «Natura 2000» skatpunkta, tajā sastopami astoņi ES nozīmes aizsargājami biotopi, piemēram, upju palieņu pļavas, kaļķiežu atsegumi, upju straujteces, kā arī 34 aizsargājamas sugas. Starp tām arī viena no retākajām un visaizsargātākajām vabolēm Eiropā – lapkoku praulgrauzis. Ducīga vabole, kurai patīk resni koki ar iztrupējušu vidu, jo tādos praulgrauža kāpuriem ir patīkams mikroklimats. Veco muižu vai piļu parki praulgrauzim ir ļoti piemērota dzīvesvieta, jo šai vabolei, kurai grūti veikt tālus pārlidojumus, vajag vairākus kokus vienviet. Tieši tāpēc Dabas aizsardzības pārvalde (DAP) uzmana, lai vecajos parkos, veicot rekonstrukciju, lielie puskaltušie koki tiktu atstāti.
Savukārt melnajam zīriņam, kas arī ir aizsargājamo sarakstā, patīk aizaugušas ūdenstilpes. Par gana labu dzīvesvietu tas atzinis arī Lielupi, kura vietām vairāk atgādina pļavu, nevis upi. Upes krastā pamestajos karjeros manīts sarakstā iekļautais lielais tritons. Savukārt kaut kur meldros, labi nomaskējies, mīt aizsargājamais lielais dumpis. Tā klātbūtni vislabāk apliecina putna nakts dziesma, kas atgādina pūšanu tukšā pudelē. Sarakstā arī krāšņais zivju dzenītis, baltais un melnais stārķis, grieze, virkne zivju sugu u. c. dabas retumi. Taču dabas parkā ir vēl arī virkne Latvijai vērtīgu sugu.
Kā «Bauskas Dzīvei» pastāstīja DAP Pierīgas reģionālās administrācijas Dabas aizsardzības daļas vecākā eksperte Vita Caune, pamatīga dabas vērtību izpēte veikta tad, kad parkam 2007. gadā izstrādāja dabas aizsardzības plānu. Pēc tam pastāvīgi sekot līdzi sugu stāvoklim gan neesot iespējams finansiālu un cilvēku resursu trūkuma dēļ, tāpēc pašlaik nav zināms, kā tām visām sugām sokas, atzīst V. Caune. Noteikti dati nule kā ir apkopoti dabas skaitīšanas laikā, tāpat dabas parkā «Bauska» ir veikts atsevišķu dabas vērtību monitorings. Pētītas ES un Latvijā retās un īpaši aizsargājamās zivju sugas. Konstatētas ļoti retās sīgas, taimiņi, laši, arī paledes. Tomēr dati par zivīm esot nepilnīgi, un nav iespējams sniegt aplēses par populāciju lielumu. Monitorings veikts arī lapkoku praulgrauzim. Pērn pārbaudīti kopumā 22 dobumainie koki, no kuriem četros konstatēti šīs vaboles ekskrementi. Reģistrēti 211 nozīmīgie koki, lai lapkoku praulgrauzis varētu pastāvēt arī turpmāk. Ja vien dabas parkam būtu piešķirti līdzekļi jauna dabas aizsardzības plāna izstrādei, jo esošā termiņš bija 2019. gads (pagarināts gan līdz šā gada beigām), tad būtu cerība uz sugu stāvokļa salīdzinājumu.
Lūdzām V. Cauni salīdzināt dabas parku «Bauska» ar citām līdzīgām teritorijām Latvijā. Viņa atzīst, ka, pateicoties daudzveidīgajiem biotopiem, tas ir ļoti bagātīgs: «Ir straujteces, kas ir reta parādība, tikpat reti ir atsegumi, ir pļavas un fantastiski zālāji ar sugu daudzveidību, ir nogāžu meži un senie parki ar lielajiem kokiem, ir upe, arī ne gluži parasta, ar interesantām gliemežu un zivju sugām. Kur vēl visa kultūrvēsture – pilis un muižas. No visa ir pa drusciņai, un katra no šīm teritorijām ir citāda.» V. Caunes pārraudzībā ir arī Dobeles un Jelgavas novads un to skaistās dabas teritorijas, taču Bauskas dabas parka daudzveidība esot tiešām ļoti aizraujoša.
Dabas parku īpašā iezīme ir arī tā, ka tajos dabas aizsardzība iet roku rokā ar rekreāciju, iedzīvotāju atpūtu dabā. Pēc V. Caunes domām, tūrismam šādās teritorijās vairāk būtu jāmērķē tieši uz dabas iepazīšanu un izzināšanu. Taču esot svarīgi, lai tūrisma rezultātā cilvēkiem daba patiktu un viņiem gribētos to aizsargāt. «Nelaižot cilvēku dabā, nav ko brīnīties, ka viņš to pēc tam negrib aizsargāt. Aizsargā jau to, kas patīk,» atzīst V. Caune. Tāpēc arī tiekot veidotas, piemēram, dabas takas. Būtu jauki, ja arī dabas parkā «Bauska» būtu iespēja pa taku aiziet no Bauskas līdz pat Mežotnei, kā tas bija iecerēts parka dabas aizsardzības plānā.
DAP Pierīgas reģionālās administrācijas direktore Meldra Priedēna vērtē, ka 20 gadu laikā, kopš parks pastāv, visumā ir izdevies novērst tā teritorijas sadalīšanu mazākos zemesgabalos, tādējādi saglabājot raksturīgo ainavu, kas tika izvirzīts kā viens no mērķiem, parku veidojot. Jau sākotnēji apkārtnes iedzīvotājiem esot bijušas bažas, ka gleznainos krastus sadalīs mazos gabaliņos un apbūvēs. Tāpat daudz izdarīts arī atsevišķās parka teritorijās, piemēram, Mežotnes pilskalnā, Vīna kalnā, izveidots tiltiņš, kas savieno abus Lielupes krastus pie Mežotnes. Plāna aktivitātes ietvertas lielajos pārrobežu projektos dažādās jomās, piemēram, tūrismā.
Jautāta par gājēju takas izveidi, M. Priedēna skaidro, ka no dabas aizsardzības viedokļa šī iniciatīva bija akceptēta, tomēr grūti īstenojama, jo tā šķērsotu daudzus privātīpašumus. Viņa piebilda, ka plāns neuzdod par pienākumu tajā paredzētās aktivitātes ieviest. M. Priedēne piekrīt, ka parka darbības sākumā aktivitāte bijusi lielāka, tagad tā varbūt noplakusi, taču iemesls tikpat labi var būt arī tas, ka kopš 2007. gada mainījušās aktualitātes un redzējums.
Augi aug, bet taku nemana; trūkst norāžu
Kopā ar DAP vecāko eksperti «Bauskas Dzīve» dodas izbraukumā uz Jumpravas dolomīta atsegumiem, cerot ieraudzīt ne tikai dabas pieminekli, bet arī uziet kādu no tur augošajām aizsargājamām augu sugām. Eksperte uzsver, ka atsegumi ir patiešām īpaša dabas parka vērtība, jo ļoti reti Latvijā dolomīts ir tik tuvu virskārtai. Ja gar upi dotos no Bauskas uz Mežotni, tad pa ceļam būtu aplūkojami pat vairāki skaisti nelieli atsegumi. Uz tiem aug arī visai unikāli augi, kuri pielāgojušies kaļķainajai videi (pārsvarā jau pie mums augsne ir paskāba), turklāt neiebilst pret spēcīgu sauli un sausumu. Uz atsegumiem Bauskas pilsētā, kur vairāk noēnojuma, konstatētas vairākas retas paparžu, piemēram, mūru un plūksnu sīkpapardes, arī sūnu sugas. Pēc apskates Jumpravā plānojam lūkot arī pēc kādas sīkpapardes Bauskā.
Jāsaka, ka piekļūšana dabas piemineklim nebūt nav vienkārša. Ērta celiņa uz atsegumiem nav, jo priekšā privātīpašums. Tāpēc piestājam pie Jumpravmuižas kapiem un ejam gar upi pa zvejnieku daļēji iemītu taku. Kaut arī pļava, kurai jāiet garām, neizskatās ļoti vērtīga, tomēr V. Caune norāda, ka no botāniskā viedokļa varbūt ne, taču tā var būt vērtīga putniem, piemēram, griezei. Pa ceļam DAP speciāliste, vērojot lekni augošās nātres, secina, ka Lielupe labi pabarojusi krastus. Visticamākais iemesls – intensīvā lauksaimniecība, turklāt ne tikai vietējā, bet arī Lietuvas. Daudzviet konvencionālās lauksaimniecības tīrumi stiepjas līdz pat upju malām, tiek apstrādātas arī grāvmalas, līdz ar to no laukiem pāri palikušais mēslojums ātri un bez šķēršļiem nokļūst ūdeņos. Kur nav nātru, tur bagātīgi sadīgušas tādas invazīvās sugas kā topinambūri, puķu sprigane, miķelītes. Diemžēl pa upi tām viegli izplatīties; apgrūtināta ir arī to ierobežošana. Pagaidām tās sniedzas vien līdz celim, taču drīz pāraugs cilvēka augumu. Šie invazīvie augi nopietni apdraud atsegumiem raksturīgo floru, kura salīdzinoši zema auguma.
Tomēr jāatzīmē, ka krasts pie atsegumiem nav aizaudzis ar krūmāju, tāpēc, ja brien, tad izbrist var. DAP eksperte apstiprina, ka šeit tīrīts krūmāju apaugums. Nemanām gan nekādas norādes, ka šeit būtu dabas parka teritorija, tāpat ir neskaidrs, vai, ja vien vēlētos, mēs vispār varētu turpināt ceļu gar upi. V. Caune norāda, ka prakse tūrisma vietu ierīkošanā šādās teritorijās var būt ļoti dažāda – no vietām, kas pieejamas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, līdz praktiski neskartai dabai, kur ir tikai norāde.
Ir, vizbuļi, ir!
Eksperte gandarīta, pamanot pirmos ārstniecības indaines pudurus. Tās ir Latvijā reti un nevienmērīgi sastopamas, izplatītas upju ielejās, un tām patīk kaļķainas augsnes. Iekļautas arī Latvijas Sarkanajā grāmatā. Vispirms viens indaiņu cers, tālāk jau prāvāka audze. Iepriekšējā apmeklējuma reizē bijuši tikai daži ceri – norāda eksperte. Iemesls to skaita pieaugumam varētu būt tas, ka iztīrīts krūmu apaugums. Pēc tam tiekam mudināti pavērst skatienus virs atsegumiem. Tur zied un zaļo dažādi kokaugi, kas tikpat labi var būt arī no aizsargājamo sugu saraksta. Uz atsegumiem sauļojas vietējie sukulenti – kodīgie laimiņi, čīkstenes. V. Caune, šurp braucot, cerējusi beidzot ziedēšanas brīdī «pieķert» arī meža vizbuļus, kas Latvijai dabiska un diezgan reta suga, pārsvarā Daugavas ielejā. Un šoreiz tiešām ir – uz atseguma malas neliels balts puduris ziedēšanas finālā.
Vēl manām sausseržus, kas ļoti labi jūtas lielo koku pavēnī, upju meža indikatoru apiņus, krasta veronikas, kuras tūliņ raisīs zilās ziedu vārpas, akmeņos augošu nokareno plaukšķeni, stīgojošu meža dedestiņu. Tās gan nav retas sugas, taču apbrīnojami labi pielāgojušās skarbajiem augšanas apstākļiem.
Mazās retās papardītes mēģinām uziet citā dabas parka daļā Bauskas pilsētā. Te piekļūšana atsegumiem vēl sarežģītāka, tomēr ar grūtībām izdodas pamanīt arī papardes. Diemžēl vēlāk noskaidrojās, ka redzētās ir trauslās pūslīšpapardes, kas ir parasta atsegumu suga. Retā mūru sīkpaparde ir vien kādus četrus līdz desmit centimetrus liela. Lai to pamanītu, atsegumiem jātiek pavisam tuvu klāt.
Nav tā, ka «Natura 2000» teritorijas statuss paredzētu kādus īpašus papildu ierobežojumus. Visi aizsardzības nosacījumi jau ir ietverti nacionālajos likumos atkarībā no tā, kas konkrētā teritorija ir – dabas liegums, parks, rezervāts vai cits. Tomēr dabas parks «Bauska» ir pietiekami sarežģīta teritorija, tāpēc tai ir savi individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi. Ja palūko uz dabas parka zonējumu, tad var redzēt, ka striktāki noteikumi ir galvenokārt upes krastos esošajās dabas lieguma zonās. V. Caune skaidro, ka tas ir saprotams, jo upe, kurai nav izmainīti krasti, kura nav izbagarēta un pārveidota, kas Latvijā nemaz nav tik bieži, ir dabas parka lielā vērtība. Ar tās dzīvi saistīti arī interesanti un vērtīgi biotopi – nu kaut vai applūstošās pļavas.
Dabas parkā ir dabas lieguma, dabas parka, aizsargājamo ainavu un neitrālā zona. No tās atkarīgs, cik stingras prasības zemju īpašniekiem. Ir kopīgie noteikumi, piemēram, visā dabas parka teritorijā nav atļauts braukt ar ūdens motocikliem, dedzināt sauso zāli vai niedres, celt teltis ārpus norādītajām vietām, nedrīkst uzart pie upes esošās pļavas, mainīt dabisko zemes un zemūdens reljefu, aizsegt skatus uz raksturīgajiem ainavas elementiem un vērtībām. Bet dabas lieguma zonā aizliegts arī, piemēram, sadalīt zemes īpašumu gabalos, kas mazāki par desmit hektāriem, mainīt ūdensteci un upes krasta līniju, cirst dobumainus kokus, iegūt derīgos izrakteņus, izņemot dzeramo ūdeni.
Varbūt ne visiem dabas liegumu zonā esošo zemju īpašniekiem zināms, ka viņiem šajā vietā bez DAP rakstiskas atļaujas aizliegts organizēt publiskus brīvdabas pasākumus, kuros piedalās vairāk nekā 60 cilvēku. DAP pārstāve atklāj, ka atļauja pasākumu norisei bijusi nepieciešama pašvaldībai, kas pērn Bauskas novada svētkus organizēja Mežotnē putnu ligzdošanas laikā. Tika vērtēts, kur novietot vikingu kuģi, lai tas nebūtu pārāk tuvu putnu ligzdām. Citādi izbiedētais lidonis var pamest savu perējumu, olas, savukārt, atdzist, un putnēni tā arī neizšķiltos. Nācies vērtēt arī kādu kāzu rīkotāju vēlmi taku izrotāt ar iekaramām svecēm.
Tajā pašā laikā no dabas parka teritorijas zemju īpašniekiem netiek prasīts, lai tie visur ļauj staigāt tūristiem un citiem interesentiem. Pieejamai jābūt kartē iezīmētajai gājēju takai, kā arī tauvas joslai.
V. Caune atklāj, ka pa šiem 20 gadiem dabas parkā «Bauska» apjomīgu pārkāpumu dabas aizsardzības jomā nav bijis. Neatļauti uzarta kāda no pļavām upes krasta joslā, bijušas problēmas ar atkritumiem, Mežotnes pilskalna takā nesaskaņojot tika nozāģēti un aizvākti lielie koki. Kopumā gan parka teritorija ir apdzīvota un rosīga, tāpēc DAP bieži ir jāveic dažādas saskaņošanas, piemēram, veicot Bauskas pils nogāzes stiprināšanu, DAP izvirzīja nosacījumus, kad drīkst ar smago tehniku pārvietoties pa upes gultni.
Arī Valsts Vides dienests (VVD) «Bauskas Dzīvei» apliecināja, ka vismaz pēdējos trīs gados pārkāpumi dabas parka teritorijā nav bijuši.
Ja tomēr dabas parkā pamana pārkāpumus, kas saistīti ar neatļautu koka zāģēšanu, pļavu aparšanu, teritoriju izbraukāšanu un citiem pāridarījumiem dabai, tos vērtē DAP inspektors. Savukārt viss, kas saistīts ar piesārņojumu, aizsargjoslu neievērošanu, atkritumiem, neatļautu derīgo izrakteņu ieguvi, ir VVD pārziņā.
UZZIŅAI
11 «Natura 2000» vietas Bauskas novadā:
1. dabas parks «Bauska» (2004. g.), tajā ietilpst arī dabas piemineklis –
ģeoloģiskais veidojums «Jumpravas dolomīta atsegums» (1977. g.);
2. dabas liegums «Dūņezera purvs» (1977. g.);
3. dabas liegums «Īslīce» (1987. g.);
4. dabas liegums «Kalēju tīrelis» (1977. g.);
5. dabas piemineklis, ģeoloģiskais veidojums «Kulšēnu avots» (2001. g.);
6. mikroliegums «Ozoldārzs» (2004. g.);
7. dabas liegums« Paņemūnes meži» (2004. g.);
8. dabas liegums «Seržu tīrelis» (1977. g.);
9. dabas piemineklis, ģeoloģiskais veidojums Skaistkalnes karsta
kritenes (1977. g.);
10. dabas liegums «Vāveres ezers» (1977. g.);
11. dabas liegums «Zaļezera purvs» (1977. g.).
2023. gadā Bauskas novadā izveidoti vēl trīs dabas liegumi, kas ar
laiku tiks iekļauti «Natura 2000» tīklā: «Birzes purvi», «Iecavas paliene» (daļēji ietilpst arī Aizkraukles novadā), «Iecavas staignāju meži».
Foto: DAP VECĀKAJAI EKSPERTEI Vitai Caunei Jumpravas dolomīta atsegumi šķiet viena no skaistākajām dabas parka «Bauska» vietām ar tās īpašajiem augiem, kam patīk kaļķaini augšanas apstākļi, saule un sausums.
Citiem vārdiem, bezjēdzīgs veidojums, kurp doties vērot vaboli. Nekā cita tur nav.