www.bauskasdzive.lv
Kultūras ministrijas (KM) izveidotā darba grupa trešdien, 24. aprīlī, pulcējās savā pirmajā sēdē, lai rūpīgi izskatītu risinājumus attiecībā par Mežotnes pils turpmāko izmantošanu. Darba grupas locekļi uzklausīja VAS “Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) ziņojumu par Mežotnes pils apsaimniekošanas izmaksām un Rundāles pils muzeja redzējumu par potenciālo Mežotnes pils pārņemšanas modeli, portālu informēja KM sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Lita Kokale.
“Mums ir ļoti svarīgi, ka, risinot Mežotnes pils jautājumu, pirmkārt, mēs saglabājam kultūrvēsturisko mantojumu, un tas ir atvērts visai sabiedrībai un, otrkārt, rosinām diskusiju par kultūrvēsturiskā īpašuma apsaimniekošanu kopumā. Šajā darba grupā vēlamies rast racionālu risinājumu tālākai situācijas virzībai. Vienlaikus vēlos uzsvērt, ka kultūras jomā ir gana daudz vajadzību, kam nepieciešami papildu līdzekļi, tomēr ir jāsaprot, ka visam tūlīt un tagad līdzekļus nevaram rast,” uzrunājot darba grupas dalībniekus, norādīja kultūras ministre Agnese Logina.
Rundāles pils muzeja direktore Laura Lūse informēja klātesošos par piedāvājumu Mežotnes pilī izveidot Rundāles pils muzeja filiāli: pārņemt Mežotnes pils kompleksa apsaimniekošanu, iekļaut Mežotnes pils kompleksu kultūras tūrisma apritē, pēc iespējas ātrāk atverot pili apmeklētājiem un organizējot kultūras pasākumus tajā, izstrādāt Mežotnes pils muzeja koncepciju un sagatavot darbības plānu, kā arī lietderīgi izmantot viesmīlības nozares infrastruktūru, atsākot restorāna un viesnīcas servisa darbību pils kompleksā. Nepieciešamais provizoriskais, ikgadējais finansējums piedāvājuma īstenošanai no valsts budžeta – 2024.gadā – 50 000 eiro, savukārt nākamajos trīs gados – 300 000 eiro ik gadu.
Tāpat Lūse minēja darbus, kurus pirms Mežotnes pils kompleksa nodošanas Rundāles pils muzejam būtu jāpaveic VNĪ: pils kanalizācijas vēdināšanas stāvvadu izbūve virs jumta seguma, ugunsgrēka atklāšanas un trauksmes signalizācijas atjaunošana, balss izziņošanas sistēmas un evakuācijas apgaismojuma nomaiņa, elektroinstalācijas pārbaude un nepieciešamības gadījumā neatbilstību novēršana, kā arī pasažieru un kravas lifta darbspējas pārbaude un vajadzības gadījumā atjaunošanas darbu veikšana. Administratīvajā ēkā – ugunsgrēka atklāšanas un trauksmes signalizācijas nomaiņa, sporta zālē ar piebūvi un garāžām – ugunsgrēka atklāšanas un trauksmes signalizācijas nomaiņa.
Darba grupas locekļi aicināja Rundāles pils muzeju izstrādāt padziļinātu Mežotnes pils kompleksa attīstības stratēģiju un apsaimniekošanas, darbības un biznesa plānu, detalizētāk paredzot ieņēmumus un izdevumus trīs gadu periodā. VNĪ savukārt nodot Rundāles pils muzejam šim mērķiem nepieciešamo tehnisko informāciju un dokumentāciju, kā arī nodrošināt pieeju Mežotnes pils ēku stāvokļa apsekošanai klātienē. Nākamā darba grupas sēde plānota 29.maijā.
KM atzīmē, ka Mežotnes pils ir viens no izcilākajiem klasicisma arhitektūras paraugiem Latvijā. Pils celtniecība notika no 1797. līdz 1802.gadam. Trīs stāvu ēka, kuras pagalma fasādes centru izceļ četrkolonnu portiks ar trīsstūra frontonu, bet parka fasādes centru – pusrotonda, demonstrē veiksmīgu arhitektoniski telpisko kompozīciju. Pils fasāžu arhitektūrā izmantots trīsdaļīgā loga motīvs, tā sauktais Palladio logs, kas ir raksturīgs Džakomo Kvarengi daiļradei, kā arī pusapļa logi frontonos un cokolstāvā.
Klasicisma pieminekļa māksliniecisko izteiksmību vairo jonisko kolonnu kapiteļi, sandriki, dzegas un rustojums. Iekštelpu mākslinieciskajā izveidē jūtama klasicisma un ampīra noskaņa. Parādes telpas pārsteidz ar apaļā kupola zāli, kas ir uzskatāma par nozīmīgāko klasicisma interjeru Latvijā. Pils atrodas vienā no skaistākajiem angļu stila ainavu parkiem Latvijā. Mežotnes muižas ainavu parka aizsākumi meklējami 18.gadsimta beigās, parka veidošanu pabeidza 19.gadsimta 20.gados. Tam ir trīs atsevišķas daļas: parādes pagalms, centrālā daļa un blīvo stādījumu daļa ar skuju kokiem, klāsta KM.
Pils stipri cieta Otrā pasaules kara laikā un tikai 1959.gadā sākās tās ilgstoša atjaunošana. Sasaistē ar Rundāles pils unikālo atjaunošanas procesu, Mežotnes pils ieguva tādas pašas augstas raudzes profesionālu konceptu, konsultācijas un kvalitatīvu darbu izpildījumu. Otrais posms pils atjaunošanā sākās pēc valstiskās neatkarības atgūšanas. 2001.gadā pils atjaunošana tika pilnībā pabeigta. Ēkā tika veikta daļēja telpu pārbūve, vietām – vēsturiskā plānojuma atjaunošana un radīts jauns daudzfunkcionāls izmantošanas risinājums. Arhitektu un interjeru mākslinieku sadarbības rezultātā, ēka kļuva par mūsdienīgi funkcionējošu objektu. Mežotnes pils ir VNĪ īpašumā.
Darba grupā strādā KM, Rundāles pils muzeja, Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes (NKMP), Finanšu ministrijas (FM), VNĪ un Bauskas novada pašvaldības nominētie pārstāvji: NKMP vadītājs Juris Dambis, NKMP Arhitektūras un mākslas daļas vadītāja Anna Ancāne.
Tāpat darba grupā strādā Rundāles pils muzeja direktore Lūse, Rundāles pils muzeja direktores vietniece administratīvajā darbā Inga Pudenko, VNĪ valdes loceklis Andris Vārna, VNĪ Korporatīvās komunikācijas un ilgtspējas daļas vadītāja Aija Ikstena, FM biroja vadītājs Rolands Bogdanovs, FM Administrācijas vadītāja Ieva Braunfelde, FM Juridiskā departamenta direktore Agija Leitāne-Šķēle, FM Juridiskais departamenta Iepirkumu politikas un valsts nekustamo īpašumu pārvaldīšanas politikas nodaļas vecākā eksperte Elīna Bite.
Gadu pieņems lēmumu
sekojot “Latvijas” kultūrvēsturiskā mantojuma “pazinēju” paudumam, ko tik tie latvieši tajos laikos nav paveikuši? Redzamākie “latvieši”, kādi daudzu prātos ir Bīrons, Līvens un vēl vesela rinda muižu īpašnieku vien Bauskas novadā atstājuši tā “Latvijas” kultūrvēsturiskā mantojuma tik daudz, ka ne novads, pat visa valsts vairāk kā 30 neatkarības gados to nav spējuši apgūt. Ja jau tā, tad būtu jāatzīst, ka tas ir nevis Latvijas, bet mūsu iekarotāju un vēlāk paverdzinātāju atstātais viņu kultūras mantojums, uz ko tajos laikos un vēl tagad latviešiem vien noskatīties vairumā gadījumu. Gribēt jau gribētos ar cita spalvām padižoties, tāda mums tā kultūra daudzu prātos tagad sanāk.
Laiks iet, algu no budžeta maksā. Ko vairāk?
Tas, kas par visiem “visgudrākais mantojuma eksperts”, kārtīgi ir apguvis padomju laikā mācīto vēsturi par “700 gadus ilgo latviešu verdzību”. Perfekts skaidrojums. Padomju laikā ar šitādu “vēsturi” + vēl ar to, ka tikai 1940.gada vasarā “latvieši tika atbrīvoti no apspiestības”, būtu saņēmis vērtējumu “5” un skolu ar zelta medaļu pabeigtu!
Vai tiešām gadā 300 000 zaudējumi? Un paši neko nepelna? Cik ilgi valsts to pavilks? Varbūt nevajadzētu dāvināt naudu Air Baltic?
Skarbi ir ar to kultūras mantojumu patiesībā. Kaut kādi lielāki objekti kā lielās pilis kaut kā turās tūrisma maršrutos un kaut kādus ienākumus, prestižu rada, bet ar šīm mazajām muižām ir bēdīgi – lielajos tūrisma kanālos tās neierakstās, bet no mazajiem kanāliem ir tikai mūžīgi zaudējumi. It kā jau tie pīlāri viss ir forši, bet nu jautājums kas ir svarīgāks – kolonnas, frontoni vai tomēr banālākas lietas. Es kaut kā skeptisks par visu šo muižu epopejām. Turklāt tās muižas ir nenormāli daudz – Latvijā, Vācijā. Mani vairāk uztrauc, ka ir dikti daudz mazizglītoti cilvēki ar attiecīgi mazām iespējām nopelnīt sev naudu. Ja man būtu jāizvēlas, tad es mestu pie malas šīs senlietas un noandelētu privātajiem izsolē ar lejupejošo soli un naudu liktu izglītībā. Visas pagātnes lietas nevar vilkt līdz, jo īpaši ja ar to turību ir tā kā ir.
Varbūt, pirms uzmesties par pirmo latvieti sādžā, pamēģini iztaisīt gēnu testu. Esmu ar mieru saderēt, ka visticamāk, izrādīsies klasisks latvieši-krievu-leišu-vācu-poļu un Dievs vien zin kā jauktenis. Teiksim atklāti – tāpat kā mēs visi, jo tādu iedomāto “tīro letiņu” jau pasaulē vienkārši nav. Ar to neaicinu noliegt savu latvietība, taču vajadzētu saprast, ka pasaule nesākas un nebeidzas ar latviešiem. Ja noliegsim visu, ko šeit ienesuši un radījuši tie paši vācieši, zviedri (te vietā atgādināt kaut vai par izglītību zviedru laiku Vidzemē) un citas tautas, izrādīsies, ka mums ar steigu jāatgriežas pie vīzēm, pakulu biksēm un koka slieteņiem. Un pie tā arī jāpaliek. Kaut kā skumji, vai ne? Vai tiešām tik grūti saprast, ka viss, kas gadu simteņos te radīts, ir nevis kas naidīgs, nicināms un iznīcināms, bet tieši otrādi – vērtības, ar kurām mums jālepojas un kuras jācenšas saglabāt turpmākajām paaudzēm. Piedod, bet no tava teksta kā īlens no maisa lien ārā pilnīga neizpratne par pasaules kārtību un tieši tumšiem ļautiņiem raksturīga agresivitāte pret jebko, līdz kam viņu prātiņš nespēj pasniegties.
Cik tāda Mežotnes muižas uzturēšana reāli izmaksā, salīdzinot ar nepraktisko VNĪ administratīvo aparātu? VNĪ visus īpašumus nolaiž līdz kliņķim un tad paziņo, ka valstij tie nav izdevīgi un citām ministrijām tie jācenšas glābt, un tad ir otra kategorija, kurus uzfrišina un saviem pietuvinātajiem pārdod par zemām cenām, jo redz šie īpašumi nav izdevīgi valstij un par zemām cenām jāpārdod. Bauskas dzīve, pierādiet savu patriotismu, un veiciet analitisko un izmeklējošo žurnālistiku, pajautājiet cik VNĪ iegūst līdzkļus no saviem objektiem, cik viņi iegulda savos objektos, cik izmaksā viņa kantora uzturēšana, kādas ir algas viņu iestadē, kāda ir viņu stratēģija kultūrvesturisko objektu saglabāšanā, kādi ir kritēriji kuros objektos ieguldīt, cik katra iestāde, kas viņiem samaksā saņem reālo ieguldijumu savā iestādē?
Īstajam letiņam. Par gēniem secinājumiem var piekrist, var piekrist arī sadaļai par neiecietības kaitīgumu. Bet aktuālais jautājums – “vērtības, ar kurām mums jālepojas un kuras jācenšas saglabāt turpmākajām paaudzēm”. Vai tiešām tā ir veca muiža? Ja mēs patītu atpakaļ kaut vai to pašu konkrēto mežotnes muižu. Es neesmu detalizēti lasījis tās vēsturi, bet esmu teju drošs par 95%, ka viņa bija savulaik tikusi kapitāli pārbūvēta. resp. bija “vērtība, kuru nākamajām paaudzēm un lalala” un tad tā brīža barons teica, cmon šitā nemoderna, pārbūvēšu atbilstoši modei un ērtībām un pārbūvēja. Tāpat kā pārbūvē visu, tagad un toreiz. Līdz mums vnk ir nonākušas pēdējās versijas, bet nekāda pagātnes pietāte nebija ne toreiz, ne racionāli domājot arī tagad. Jautājums, vai mēs esam tik bagāti, lai tieši to pēdējo projektu uzskatītu par kko wow? Es tur nekādu wow neredzu, tam laikam atbilstoša biezo villa. Un atgriežamies pie pamatjautājuma – vērtības, ar kurām mums jālepojas un kuras jācenšas saglabāt turpmākajām paaudzēm. Tas ir labs jautājums un atbilde 100% nav muižas vai cilvēku celtas ēkas.
Tā jau ir tā tava problēma, ka neko neredzi un, kas vēl skumjāk, – neko nezini. Bet viedoklis tev ir, turklāt pietiekami kategorisks. Lūk, tā arī ir mūsu dienu lielā problēma.
“stulbam putnam stulba dziesma” un šajā sakarā būtu jājautā, ko tu Latvijas kultūrvēstures slavinātāj pats savā mūžā esi radījis, jeb vien pētījis to, kas pieder Latvijas vēsturei, bet ne kultūrai. Tās pilis un muižas nav piederīgas Latvijas un latviešu kultūrai, zināšanai tās ir vien dzīvojamās mājas tiem, kas rīkojās ar un kuriem bija vara pār toreiz latviešu sastrādātajām vērtībām un tie nebija Latvijas kultūrai piederīgi, varam secināt gan padomjlaika, gan Latvijas laika vēstures griezumā. Ne viens jau nevēlas, lai šīs tiešām skaitās pilis jauktu nost, bet tām jārada racionāls pielietojums, jo muzeju mums jau tā pārpārēm un labi, ja nepietrūks naudas to pašu, jau esošo uzturēšanai. Valstij, bez muzejiem, ir vēl aktuālākas vajadzības- brūkoši tilti un ceļi, dzīvojamās un sabiedriskās ēkas jau uz brukšanas robežām, ar palaikam krītošiem balkoniem. Šajā sakarā gribas teikt, ka vēlme pēc muzeja ir attiecīgu personu merkantila iegriba, varbūt vēl kāda silta vietiņa arī priekš manis atradīsies uz “Latvijas kultūras” rēķina, jo tie mazskolotie diez vai sapratīs, kas ir un kas nav latviešu kultūrai piederīgs.
Beidz taču vienreiz ar savām gramatikas kļūdu piesātinātajām dumjībām piesārņot ēteru! “Latvijas muižas un pilis nav piederīgas Latvijas kultūrai un nav latviešu sastrādātās vērtības”!!! Un kas tad, tavuprāt, ir tās latviešu sastrādātās vērtības? Vari kaut vienu nosaukt, gudrīti, turklāt tādu, kurai tev nebūtu žēl kādu grasi atmest? Vienu zinu pilnīgi droši – ja tie, kas 33 gadus Latvijā sēž augstos krēslos, biežāk būtu muzejus apmeklējuši un kādu vēstures grāmatu pārlapojuši, noteikti nebūtu ne tik daudz izzagts, ne tik daudz bezjēdzīgi notrallināts. Krietni mazāk būtu arī to brūkošu tiltu, ceļu un kā tur vēl… Tikai totāls lumpenis var domāt, ka visas nelaimes Latvijā ceļas no muzeju pastāvēšanas un ka, ļaujot sabrukt visam gadsimtos uzceltajam, te pēkšņi iestāsies Leiputrija.
mācījies, izzinājis Latvijas un savu senču vēsturi. Kaut faktu, ka visā tagadējās Latvijas teritorijā dzimtbūšanu atcēla vien 19. gs. otrajā pusē. Tāda, draudziņ, nezinīt tā Latvijas kultūra tolaik bija, piederēt it visam, savu ķermeni ieskaitot tiem, kuri apdzīvoja tolaik šīs pilis un muižas. Tad analoģiski, kādēļ gadsimtu vēlāk tādu pašu kultūru nesošie okupanti pagājušā gadsimta 40. gados un vēlāk nav piedēvējami pie latviešu kultūras, bet apzīmējami kā slāvu kultūras šeit ieviesēji?
“latviešu sastrādātās vērtības” tolaik bija strādāt muižas laukos, kūtīs un ,iespējams, vēlākos laikos apkopt arī muižas telpas. Vien tavai zināšanai, vietējie “bauri” ne kādas pilis ne muižu ēkas necēla, ja vien piespiedu kārtā veica kādus palīgdarbus. Visi, kā viens meistari tai pašai Rundāles pilij bija ārzemnieki un arī strādniekus ieveda pat no Krievijas. Latviešiem tolaik bija citi pienākumi un ja tu labi būtu mācījies, tad zinātu kādi tie bija