Marite Ozolina
Budbergas Svētā Pāvila luterāņu baznīcas 160. gadskārtas svētki 24. maijā bija pulcinājuši vairāk par simt ticīgo un interesentu.
Svētā vakarēdiena dievkalpojumu vadīja LELB Liepājas diecēzes palīgbīskaps Uldis Gailītis, Bauskas iecirkņa prāvests Roberts Otomers un Budbergas Sv. Pāvila draudzes mācītājs Juris Morics.
Sarunās ar svētku apmeklētājiem atklājās, kādēļ viņi ieradušies Budbergā tieši 24. maijā. Skaistkalnieši Aija un Oskars Muižnieki pirmo reizi apmeklējuši netālo apdzīvoto vietu, kaut arī domājuši par to jau iepriekš. Oskars sacīja, ka viņam pirmā diena pensionāra statusā paliks neaizmirstama – pēc dzimšanas dienas, kas ir 23. maijā, vēl piepildītāks un emocionālāks bijis baznīcas apmeklējums un skaistie koncerti. Viņš neviļus pauda pārsteigumu: «Vai gan varēja būt vēl neparastākas šīs divas mana mūža īpašās dienas? Dievvārdi, sirsnība, Bauskas vokālā ansambļa «Eleksīrs» un Ievas Akurateres koncerts. Lieliskā akustika un ērģeļu skaņas.»
Trīs paaudzes pārstāvēja Ivara Biezā ģimene. Viņš apmeklēja dievkalpojumu kopā ar sievu Gitu, abi dzīvo pavisam netālajā Skaistkalnes pagasta Mēmelē, ja vērtē atstatumu gaisa līnijā. Tikai jāpārceļas pāri upei, bet oficiālas pārceltuves nav jau gadiem ilgi, tādēļ ar auto jābrauc uz Skaistkalni un tad caur Lietuvu uz Budbergu. Svinību reizē klāt bija Biezo meita Ilva Skreba un viņas meitiņa Sofija, kuras dzīvo Mārupē. Vēl jāgaida trīs nedēļas, kad saime atkal ieradīsies Sv. Pāvila baznīcā, kur noritēs kristības četrgadīgajai Sofijai.
Patiesībā Biezo dzimtai ar vēsturisko dievnamu ir vēl senākas saites. Ivara vectēva Alfrēda brālis Rūdolfs Biezais piecdesmit gadus (1938–1988) ir bijis Budbergas luterāņu draudzes priekšnieks. Atmiņas par dievnamu Ivaram ir jau kopš bērnības. Visa Biezo saime, Ivara tētis Visvaldis, kuram šī gada augustā apritēs 90. dzimšanas diena, kā arī viņa māsīcas, jau mūžībā aizgājušās Dzidra un Herta, ir bijusi uzticīga savas puses dievnamam, kurš tuvākajā apkaimē tiek saukts vārdā «Pāvulīte». Tā arī izpaužas labvēlība un sirsnība sakrālajai sabiedrības pulcēšanās vietai. Gadu ritumā un pārmaiņās kādreiz dzīvīgajā Budbergā šī un katoļu baznīca ir vienīgās celtnes, kuru durvis nav aizvērušās kopš to dibināšanas.
Vēl vairākas citas budberģiešu dzimtas ir tuvinātas un dažādi atbalstošas Dieva svētīto vietu sargātājas. Uldim Grāvītim no tēva mājām daudzkārt bijis gājiens vai brauciens uz dievnamu, kura altārgleznu atsvaidzinājis viņa sencis amatiergleznotājs Alfrēds. Juniors savukārt lakojis altāra koka daļas. Par svētku dievkalpojumu Uldim īss raksturojums: «Brīnišķīgi. Šādas reizes ir ļoti vajadzīgas, jo emocionāli pacilā cilvēkus. Mūspusē tik maz ir vienojošo tikšanos.» Draudzes padomē darbojas Artis Červinskis, kura vectēvs arī cieši piekļāvies luteriskajām tradīcijām, Arta tēva māsa Zigrīda savulaik gādājusi par kārtību un tīrību baznīcā. Edgars Červinskis savulaik bijis draudzes priekšnieks.
Budberģietei, ilggadējai baznīcas kopējai Guntai Purviņai ir bijis īpašu rūpju periods, kad tika atjaunotas ērģeles un remontēts tornis, lai uzslietu jaunu smaili.
Draudzes priekšnieks Māris Kovals nosauca daudzu labvēļu uzvārdus. Viņu vidū Vācijas, Latvijas, Brunavas pagasta iedzīvotāji, kā arī paši tuvākie kaimiņi lietuvieši. Visuzskatāmāk redzamas Audra Milšūna nodrošinātās pārmaiņas dievnamā un tā apkārtnē – ar šī uzņēmēja smago tehniku aizgādāts apstrādei represētajiem Brunavas pagasta ļaudīm veltītais milzīgais piemiņas akmens, no Ropažiem piegādāts bruģis, kas tagad no vārtiem ved līdz ieejai baznīcā, logu mazgāšanai izmantotas īpaši garās kāpnes, kas atvestas no dažus kilometrus attālās Butautu puses.
Piemiņas veltes keramikā bija veidojusi Brunavas pagasta iedzīvotāja Līga Bajāre, kuras dzimtas saknes rodamas Budbergā. Draudzes padomes dalībnieki saņēma Līgas mālotavā darinātus simboliskus ķieģelīšus.
Labs akcents un informācijas papildinājums svētku reizei bija īpašais izdevums «160 gadu jubilejas vēstnesis», par kura saturu gādāja Elīna Jegorova, izmantojot plašu informāciju, kas iegūta arhīvos, muzejos, periodikā. Papildus tam varēja skatīt trīs planšetes ar tekstu un attēliem, tajās raksturota Sv. Pāvila baznīcas vēsture.
Draudzes mācītājs Juris Morics «Bauskas Dzīvei» atklāja, kā viņš sācis kalpošanu Budbergā. Kādā luterāņu sadraudzības reizē Bauskā viņu uzrunājušas māsas Herta un Dzidra, sacīdamas, ka laikam jau nebūs Lieldienu dievkalpojuma, jo neesot, kas to vada. J. Morics bildis: «Kā var nebūt!» un 2010. gadā pirmo reizi atbraucis uz Budbergu. Kopš tā laika viņš ir uzticīgs draudzei, jo šai vietai un cilvēkiem pieder viņa sirds. Ar mācītāja idejām un enerģiju, draudzes rosību, labvēļu dāsnumu izdevies senajam dievnamam dot jauneklīgu elpu. Draudze gan palikusi mazskaitlīga, kā tas ir daudzviet Latvijā. Taču pietiekami rosīga, lai sapostu Pāvulīti ikdienā un svētku reizēs, sarūpētu svinības un ļautu svētībai skart vietējos un tālākus ļaudis.
Visi šeit ir gaidīti. Svētkos iejutās vairāki luterāņu mācītāji un draugu draudžu pārstāvji, sveicieni tika saņemti no Brunavas pagasta vadības un Budbergas katoļu draudzes, pat no tālās Vācijas, no kurienes vēstuli bija atsūtījis luterāņu mācītājs, ērģeļu eksperts, vēstures zinātņu doktors Bernhards Bonhofs.
Savā sveicienā Budbergas luterāņu draudzei prāvests Roberts Otomers vērtēja, ka ar šo svinību norisi «pacelta augsta latiņa» Valles baznīcai, kurai arī jubileja un kurā kalpo R. Otomers.
Uzziņai/(avots– Latvijas Kristīgais radio)
“Dzimusi Lietuvā, augusi Latvijā!” – tā ir Svētā Pāvila Budbergas luterāņu baznīca, kura 24. maijā nosvinēja savu 160 jubileju. Dievnams pārdzīvojis divus karus un padomju vajāšanu laikus. Dievnama pamatakmens likts 1865. gada 9. maijā. Toreiz tā bija Krievijas impērijas Kauņas guberņas teritorija.
Savu dievnamu pašu spēkiem cēla vietējo māju saimnieki. Gandrīz pusi no dievnama celtniecībai un iekārtas izbūvei nepieciešamās naudas ziedoja pati Budbergas draudze, un apkārtējo muižu īpašnieki. Ziedojumi tika saņemti arī no luterāņu draudzēm Jelgavā, Biržos, Tērbatā, Pēterburgā un Vācijā. Ziedotāju vidū bija Gustava Ādolfa biedrība (Vācijā), Prūšu ķēniņš Vilhelms, Hanoveres ķēniņš Georgs. Barons fon Budbergs baznīcas celtniecībai pārdeva ķieģeļus un dakstiņus ar 20% atlaidi. Pirmais dievkalpojums vēl nepabeigtā baznīcā notika 1866. gada 11. decembrī.
Pēc neatkarīgās Latvijas valsts dibināšanas 1918. gadā, baznīca atradās Lietuvas teritorijā. 1921. gadā šo teritoriju, kā arī Aknīsti un Ukru pagastu, Latvija pārņēma no Lietuvas apmaiņā pret Palangu un Sventāju. Otrā pasaules kara laikā tika sagrauta baznīcas torņa smaile un Krievijas karavīri izpostīja Augusta Martina būvētās ērģeles. Gan ērģeles, gan baznīcas torņa smaile ir atjaunotas ar Dieva svētību, pateicoties ziedotājiem un draudzes entuziasmam. Dievnamam ir kultūrvēsturiska pieminekļa statuss. Sv. Pāvila Budbergas luterāņu baznīca nekad nav bijusi slēgta dievkalpojumiem un joprojām darbojas. Dievkalpojumi notiek katra mēneša trešajā svētdienā plkst. 15.
Reklāma