Dzīves straumēs, pretstraumēs un krācēs: dakteris Uldis Eimuss maija sākumā atskatījās uz mūža 90 gadiem

Dakteris Uldis Eimuss maija sākumā atskatījās uz mūža 90 gadiem

Mums piešķirtā laika mērs ir gadi. Dzīves sākums aizķeras apvārsnī tālu aiz muguras, bet, neraugoties uz gadu skaitu, perspektīva aizvien vilina izzināt pasauli un cilvēkus tāpat kā bērnībā un jaunībā.
Daktera Ulda Eimusa dzimtā puse ir Nereta, par kuru bagātīgu atmiņu un dokumentālu liecību klāstu grāmatā «Mēs – neretieši» apkopojusi Lūcija Ķuzāne. Uldis zina stāstīt leģendu, ka pirmais Eimuss Neretā esot ieradies no Sāmsalas, kādu laiku strādājis muižā kā zellis, bet, kad nejauši sastapis glītu meiteni Māru, apprecējis viņu, palicis uz dzīvi Neretā, un aizsākusies Eimusu dzimta. Ar laiku tur izveidojusies itin kupla saime.
Pirmos divus skolas gadus Uldis mācījies Neretas pamatskolā, kur ik rītu skolnieki kopīgi dziedāja «Dar’ man, tēvis pastaliņas…», apguvis arī ticības mācību. Karam sākoties, vecāki devušies bēgļu gaitās uz Kurzemi, bet skolā vācu armija ierīkojusi hospitāli. Tēva būvētā māja gan laikus pārdzīvojusi un 90. gadu sākumā atgūtajam īpašumam Uldis atradis jaunus saimniekus. Viņa profesija un karjera bija tālu no lauku dzīves, arī tēvs jau bija mūžībā.

Ceļš uz medicīnas studijām
Pēc kara ģimene Neretā neatgriezās, bet dzīve nostabilizējās Jēkabpilī, un Uldis turpināja izglītību Jēkabpils vidusskolā. Viņš atzīst, ka skola iedevusi labas zināšanas, jo iestāties toreizējā Rīgas Medicīnas institūtā nav bijis problēmu. Uldis Eimuss atceras: «Vidusskolā mums bija ļoti forša skolas ārste, jauna, tikko beigusi institūtu, un viņa mums atļāva piedalīties operācijās, kādas tolaik rajonos veica. Tas bija samērā neparasti. Atceros savu pirmo klātbūtni operācijā, kur sievietei operēja kāju vēnas, procedūra vārda tiešā nozīmē bija asiņaina. Uz grīdas nokrita viens no instrumentiem, un es, cenšoties būt pieklājīgs, to pacēlu un noliku līdzās pērējiem sterilajiem priekšmetiem… Protams, nezināju, ka tā rīkoties kategoriski nedrīkst. Par laimi, mani no zāles toreiz nepadzina. Medicīnu studēt aizgājām divi no mūsu klases. Otrs bija Laimnesis Tions, ko daudzi atcerēsies kā Bauskas poliklīnikas vadītāju, diemžēl, viņš pāragri šķīrās no mums.
Beidzu institūtu kā vispārējās prakses ārsts un pēc valsts sadales norīkojuma nokļuvu Ludzas rajona Istras slimnīcā Vecslobodā, apmēram 60 kilometrus no pilsētas. Pats biju izteicies, ka vēlos strādāt vietā, kur ir daudz ūdens – upe vai ezeri. Tā arī notika, tuvumā bija trīs ezeri, daba tur gleznaina un skaista. Bet slimnīciņā desmit gultas, elektrības nav, sterilizācijas nav. Biju tur iemests viens pats. Man pieteica nekādā gadījumā nelietot alkoholu, tur jau visi nodzērušies. Izkāpis no autobusa, pirmajam vīram, ko sastapu, teicu, kas esmu un kāpēc esmu ieradies. Viņš jautā: «Vai tu šņabi dzer?» Atbildu, ka nē. «Nu, tādus mums nevajag!». Uldis gan atzīst, ka tik traki jau nebija. Runātājs bijis slimnīciņas zirgkopis un savu darbu darījis labi.
«Ludzā nostrādāju dažus gadus un man piedāvāja mācīties par rentgenologu,» turpina Uldis, «mācības Rīgā, dzīve kopmītnē. Tur no Cēsīm, no savas pirmās darba vietas, kursos pediatriem bija arī Rūta. Rudenī iepazināmies un pavasarī apprecējāmies. Pirmie kopdzīves gadi aizritēja Ludzā.»