Folklorā līdz sirds dziļumiem; Iecavnieces Kristīnes Kareles Lieldienas ar “Tarkšķiem” un ģimeni

Iecavnieces Kristīnes Kareles Lieldienas ar «Tarkšķiem» un ģimeni

Iecavas kultūras nama folkloras kopas «Tarkšķi» vadītāja Kristīne Karele Lieldienas vislabāk izbauda ģimenes lokā, tomēr arī uzstāšanās svētku sarīkojumos palīdz veidot svinību noskaņu.

Kristīne Karele ir dzimusi Jelgavā, bet pirmos 30 dzīves gadus aizvadījusi galvaspilsētā – kā pati saka, «Rīgas meitene». Uz dzīvi Iecavā Kareļu ģimene pārvācās pirms nedaudz vairāk kā 20 gadiem, un Kristīne ir ļoti priecīga un pateicīga par šo izvēli.

Vidusskolas izglītību K. Karele ieguva Rīgas 50. vidusskolā, tagad – Rīgas Centra humanitārā vidusskola, kur mācību programmai bija angļu valodas novirziens. Studējusi Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē. Pašlaik viņa strādā par angļu valodas skolotāju Iecavas vidusskolā un Iecavas kultūras namā vada folkloras kopu «Tarkšķi».

Kā sākās jūsu interese par mūziku? Vai tā vienmēr bijusi tieši tautas mūzika un folklora?
– Tas sākās ar mūzikas skolu, kur mamma mani aizveda. Vecmamma un vectēvs bija muzikāli – vectēvs spēlēja vijoli, ko pēc tam spēlēju es, un tagad šo instrumentu pārvalda arī manas meitas. Manas mammas paaudze muzikalitātes ziņā tika izlaista, ja tā var teikt.

Pēc mūzikas skolas absolvēšanas, lai nezustu iegūtās prasmes un būtu, kur likt tās lietā, mani aizveda uz Rīgas Pionieru pili, kas tagad ir Rīgas Skolēnu pils, kur bija folkloras ansamblis «Kokle». Pēc tam turpināju spēlēt Latvijas Universitātes deju folkloras kopā «Dandari», un tad jau 20 gadu vecumā dibināju «Tarkšķus». Līdz aptuveni 30 gadu vecumam ar folkloras kopu darbojos Rīgas 99. vidusskolā – sanāk gandrīz desmit gadi. Kad pārnācu uz dzīvi Iecavā, kopa turpināja darbību ar to pašu nosaukumu šeit.

Kā radās ideja dibināt pašai savu folkloras kopu?
– Tas bija dabiski, jo tā ir lieta, kas mani aizrāva un līdz sirds dziļumiem aizrauj joprojām. Esmu arī profesionāla angļu valodas skolotāja, par ko strādāju visu dzīvi, bet «Tarkšķus» es uztveru kā savu hobiju un sirdslietu, par kuru man maksā.

No sākuma folkloras kopai nosaukuma nebija, bet kādā brīdī tas nāca no pašiem bērniem. Manās nodarbībās nekad nav bijusi dzelzs disciplīna, un neviens kā zaldāts pie manis nesēž – dalībnieki ir dzīvīgi un priecīgi, tāpēc man likās, ka nosaukums «Tarkšķi» viņiem ļoti labi piestāv.

Cik liela bija cilvēku interese piedalīties folkloras kopā Rīgā un Iecavā?
– Rīgā ir citādāk, jo visapkārt ir pieejami visdažādākie pulciņi un ārpusskolas nodarbības. Tie bērni, kas pie manis nāca, bija ar sirdi šajā lietā. Kad pārnācām uz Iecavu, tad izjūta bija lokālāka un tuvāka – ja kāds bērns ierauga, ka kaut kas foršs pie mums notiek, tad viņš uzreiz ir šeit un var piedalīties.

Man liekas, ka Iecavā «Tarkšķi» izauga ļoti ātri gan kvantitātes ziņā, jo dažu gadu laikā bija izveidojies liels pulks dalībnieku, gan kvalitātes ziņā, – visi bija šeit uz vietas, varējām strādāt papildus noteiktajām nodarbībām un brīvajos brīžos, ja tas bija nepieciešams. Iecavā viss ir ļoti kompakti, tas, manuprāt, mums palīdzēja attīstīties.